Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents prof. Jānis Stradiņš:

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents prof. Jānis Stradiņš (attēlā pa labi), pasniedzot Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielo medaļu LZA īstenajam loceklim Andrim Caunem              &n Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Katrs mēs ceļam savas pilsētas slavu

Ievadruna LZA pilnsapulcei Rīgas Latviešu biedrībā "Rīga — 800" 2001.gada 26. aprīlī

Šīsdienas Zinātņu akadēmijas pilnsapulce, ko rīkojam kopā ar mūsu uzticamo partneri — Rīgas Latviešu biedrību, ir veltīta Rīgai, mūsu pilsētas, Latvijas galvaspilsētas 800 gadu jubilejai. Vienlaikus tā veltīta arī Andrim Caunem, cilvēkam, kas savu pētnieka mūžu ir saistījis ar Rīgu un par izcilu veikumu Rīgas senās vēstures izpētē šodien saņem Zinātņu akadēmijas augstāko apbalvojumu — Lielo medaļu. Tātad šodien suminām divus gaviļniekus — mūsu Rīgu un mūsu Andri Cauni.

Teicot cildinājuma, laudatio vārdus profesoram Caunem, ievadrunā vienlaikus vēlētos skart vēl divas problēmas — vai Rīgai patiešām šogad aprit 800 gadu, un ko Zinātņu akadēmija kopumā ir veikusi vai vēl varētu veikt Rīgas labā, Rīgas izpētes un vārda celšanas labā.

Indriķa hronikā stāv rakstīts: " Anno tertio sue consecrationis episcopus cum peregrinis <...> Riga civitas edificatur " (Savas iesvētīšanas trešajā gadā bīskaps [Alberts] ar krustnešiem <...> uzcēla Rīgas pilsētu).

Tieši uz šo (un tikai uz šo hronikas norādi!) balstās Rīgas dibināšanas datējums, tomēr tas nav viennozīmīgs.

Ar pilsētas dibināšanu saistās arī citi notikumi un gadaskaitļi. 1198. gads ir Rīgas vārda pirmais pieminējums šajā pašā hronikā, kad lībietis Imauts (ne Imants) pie Rīgas vietas ( ad locum Rigae ) nodur bīskapu Bertoldu, kamēr 1201.gadā, saskaņā ar jau citēto hronikas norādi, viņa pēcnācējs Alberts lībiešu ierādītajā zemesgabalā sācis celt Rīgas pilsētu. 1226. gadā pieminēts, ka darbojas Rīgas rāte, tātad jaunveidojums jau ir guvis viduslaiku pilsētas tiesības. Arheologi — un īpaši mūsu laureāts Andris Caune — ir rādījuši, ka vairākas pilsētveida apmetnes vai ciemi tagadējās Vecrīgas vietā pastāvējušas vismaz visu 12. gadsimtu. Varētu izvēlēties, kā daudzu citu pilsētu gadījumā tas ticis darīts, kādu apaļu gadaskaitli, sacīsim, 1100. gadu, un tad jau pērn būtu varējuši nosvinēt Rīgas deviņsimt gadi.

Taču, paliekot pie rakstītiem vēstures avotiem, loģiskas ir divas alternatīvas — 1198. vai 1201. gads (vai pat 1226. gads). Kuru no tām izvēlēties, to nosaka ne tik daudz relatīvā vēstures patiesība, cik mūsu vēstures skatījums — ko uzlūkojam Rīgas pagātnē par galveno: saistību ar vietējo cilšu, tautu dzīvi vai saistību ar Rietumeiropas tendencēm un Eiropas mēroga parādībām pilsētu attīstībā. Problēma tātad ir plašāka, gandrīz vai filozofiska: kam pieder Rīga? Latvijai, Eiropai vai pati sev? Vai Rīga saistīta ar vietējo cilšu vēsturi, vai arī die Stadt Riga ir Māras zemē, Livonijā iedēstīts svešzemju augs? Tas ir ne tikai dibināšanas datējuma jautājums, bet arī Rīgas pastāvēšanas un nākotnes būtisks jautājums.

Par datējuma problēmu tika diskutēts 1990. gada 30. novembrī, Rīgas jubilejas datējuma konferencē, ko rīkoja Latvijas Kultūras fonds, Rīgas dome un Latvijas Zinātņu akadēmija, tās Vēstures institūts. Diskusijā piedalījās nelaiķis Rīgas vēstures pētnieks Dr. Teodors Zeids, arheologs Andris Caune, arī man bija gods sniegt priekšlasījumu tieši par šo jautājumu. Pirms tam svaru kausi bija gandrīz vai nosvērušies par labu 1198. gadam, un šāds datējums ZA Prezidija sēdē 1987. gada 15. janvārī tika akceptēts kā Rīgas dibināšanas gads — gan Teodors Zeids, gan, ja nealojos, arī Andris Caune toreiz turējās pie šī viedokļa. Taču 1990. gada konferencē tika pieņemts mazliet cits atzinums, proti, Rīgas dibināšanas datējumam jāizvēlas a b a s minētās alternatīvas, abi gadi.

1198. gads saistīts ar vietējo elementu — lībiešu, arī seno baltu cilšu pastāvēšanu un pretestību svešzemniekiem, krustnešiem, ar cīņu pret pakļaušanu, ar Rīgas vārda pirmo pieminējumu. 1201. gads saistās ar viduslaiku pilsētas veidošanās sākumiem Rietumeiropas izpratnē, ar Rīgas bīskapu Albertu, ar kristianizāciju. Kristīgo ticību mums lielā mērā atnesa ar uguni un zobenu. Taču gadsimtu gaitā tā iesakņojās, tautas attieksme mainījās, un nu Kristus mācība, Rietumu vērtības lielā mērā ir mūsu garīgās dzīves pamats, būtiska sastāvdaļa, ne mazāk nozīmīga kā baltais dainu mantojums. Pašlaik latviešu tautai ir daudz eiropeisku, vācu ievestu tradīciju, kas lokalizētas, nacionāli iekrāsotas un kuras šodien uzskatām par savējām. Baltijas vācu devumu Rīgas un Latvijas vēsturē esam pārvērtējuši, vismaz daļēji.

Toreiz rosinājām Rīgas astoņsimtgadu atceri sākt 1198. gadā, izceļot tik samilzušās latviskās Rīgas problēmas, latvisko kultūrvidi, lībiskos un latviskos elementus pilsētas pagātnē. Šo tradīciju būtisks elements ir arī Rīgas Latviešu biedrība, kas kopš 1868.gada rosināja latvisko kultūras dzīvē. Tālāk — pāri jaunā gadu tūkstoša slieksnim — tad mēs nonāktu pie 2001. gada, jubilejas kulminācijas gada. Tas apstiprinātu Rīgas piederību Rietumeiropai, Ziemeļeiropai, Hanzai un būtu aktuāls arī Latvijas virzībai uz Eiropu, par ko domājām jau 1990. gadā. Šāda jubilejas pastiepšana garumā nav nekas neparasts, mūžīgā pilsēta Jeruzaleme savu tūkstošgadi arī, piemēram, sāka svinēt jau daudzus gadus pirms oficiālā — 1996. —gada. Turklāt 1201. gadam ir jau tradīcija — 1901. gadā plaši atzīmēja Rīgas septiņsimtgadi, gan vāciski iekrāsotu, un šāda ievirze atbilst Rietumu vēstures tradīcijām.

Minēto koncepciju principā pieņēma gan toreizējā Rīgas dome, gan it īpaši Latvijas Kultūras fonds, kura sastāvā jau 1993. gada vasarā sāka rosīgi darboties Rīgas astoņsimtgades programmas rīcības komiteja; tās priekšsēdētājs bija Andris Caune, tās sastāvā aktīvi darbojās vairāki LZA pārstāvji. Tieši šī komisija 1994. gadā vienbalsīgi akceptēja Gunāra Lūša veidoto Rīgas astoņsimtgades simbolu — pulsējošo torņu dzīvības līniju, pilsētas kardiogrammu, ko tagad pazīst katrs rīdzinieks. Pēc komisijas ierosmes tika izveidotas 8 Rīgas sudraba astoņu gadsimtu monētas, izdotas vērtīgas grāmatas, rīkotas konferences, arī par Pārdaugavu, Mežaparku. Vēlāk tapa vairākas oficiālas jubilejas rīcības komisijas — valdības līmenī, Rīgas domes līmenī, beidzot — "Aģentūra Rīga 800 " , kuras lielā mērā izmantoja Kultūras fonda ieceres un zinātnieku, īpaši A. Caunes, atzinumus.

Sākotnējās ieceres par jubileju vairāku gadu garumā lielā mērā tika īstenotas — atgādināšu 1998. gada lībiešu kultūras pasākumus, starptautisko tautastērpu konferenci, daudzos pasākumus, izdevumus (Basilija Plīnija "Rīgas slavinājumu", A. Caunes " Rīgas lībieši un viņu īpašumzīmes "). Tālāk — paliekamas celtnes, kas tapušas 1999. un 2000. gadā, ieskaitot atjaunoto, klonēto Melngalvju namu. Un nu esam laimīgi nokļuvuši līdz 2001. gadam, un šajā gadā Zinātņu akadēmija jau ir piedalījusies 1991. gada barikāžu konferences rīkošanā (arī tā ir Rīgas 800 gadu vēstures būtiska, neatņemama sastāvdaļa). Spožajā un daudzveidīgajā Rīgas jubilejas pasākumu oficiālajā sarakstā iekļautas 21. Starptautiskās Hanzas dienas ar to ietvaros iecerēto zinātnisko konferenci, kuras organizē mūsu kolēģis Ojārs Spārītis, iekļauts II pasaules latviešu zinātnieku kongress augustā, iekļauta vienīgā Rīgas un Baltijas Nobela prēmijas laureāta — ķīmiķa Vilhelma Ostvalda pieminekļa atklāšana, ko Rīgai jubilejā dāvā firma "Grindeks" un ko veido tēlnieks Andris Vārpa, iekļauts projekts "Trīs zvaigznes un trīs kroņi", iekļauta starptautiska vēsturnieku konference par Rīgu un Baltijas telpu vēsturē (septembrī). LZA ar sponsoru palīdzību veido krājumu "Rīga 800", akcentējot zinātnes un izglītības, kultūras norises un personības pilsētā (projekta vadītāja Helēna Grīnberga). Andra Caunes vadībā top trešais krājums "Senā Rīga"(pētījumi pilsētas arheoloģijā un vēsturē), kur būs arī plaša apcere par zinātnes un augstskolu agrīno vēsturi Rīgā; Letonikas programmas ietvaros turpinās pētniecisks projekts par Rīgas kultūrvēsturi. Akadēmiķis Jānis Krastiņš veido grāmatu par Rīgas arhitektūru un pieminekļiem. LZA goda doktors Ojārs Zanders izdevis grāmatu par Rīgas grāmatniecību un kultūru Hanzas kontekstā. Daudzi muzeji un bibliotēkas rīkojušas vērienīgas izstādes, atklājuši jaunus faktus. Vārdu sakot, daudz kas ir tapis un taps, un nākotnē neviens nevarēs pārmest, ka Rīgas 800 gadu jubileja nav atstājusi nekā paliekama Rīgas vēsturē un tās izpētē.

Taču Rīgas vēsture ir veidota un pētīta pirms jubilejas un tiks pētīta arī pēc tās. Ir cilvēki, kas tam veltījuši savu mūžu, un viens no Rīgas vēstures veiksmīgākajiem pētniekiem ir šīsdienas laureāts Andris Caune. Viņa vārds Rīgas vēstures pētītāju virknē, iedrošinos apgalvot, stāvēs līdzās Johanam Kristofam Brocem, Konstantīnam Metigam, Jānim Straubergam, Teodoram Zeidam. Viņš ir autoritāte senās Rīgas izpratnē, izpētē. Andra Caunes devumu varētu definēt kā "Rīgu zem Rīgas"(tā viņš pats nosauca kādu no savām pirmajām grāmatām, un tā saucas šīsdienas lekcija). Bet varētu teikt arī citādi — "Rīga pirms Rīgas", jo Andris Caune ir izpētījis un uzbūris pirmsvācu Rīgas ainu pilnīgāku nekā jebkurš, un tas arī ir viņa īpašais nopelns. Taču, gadiem ejot, Caune pievērsies arī mūra Rīgai, vācu Rīgai. Viņš ir racis, pētījis, analizējis. Piebildīšu, ka profesors A. Caune dzimis mākslinieka Voldemāra Caunes, režīma represijām pakļauta cilvēka, ģimenē (viņa tēvu, kuru pazinu, gribētu šodien pieminēt jo īpaši); varbūt tādēļ Andris vispirms (1961. gadā) beidzis mazāk politizēto Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju kā inženieris hidrotehniķis, strādājot Kultūras ministrijas Zinātniskās restaurēšanas birojā. Taču virsroku ņēmusi kaisle — vēsture, 1969.gadā A.Caune tomēr beidzis arī Latvijas Valsts universitāti kā vēsturnieks. Kopš tā laika strādājis Latvijas vēstures institūtā kā jaunākais, vecākais, vadošais līdzstrādnieks, vēlāk — profesors, un nu jau piecus gadus ir Latvijas vēstures institūta direktors. Kaut arī administratīvi pārslogots cilvēks, kopš 1998. gada arī Valsts prezidenta izveidotās Vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs, Andris Caune no 1970. gada ir vadījis Rīgas arheoloģisko izpēti. Abas viņa disertācijas (Maskavā un Rīgā aizstāvētās) veltītas Rīgas senākajai vēsturei, viduslaiku arheoloģijai, Latvijas viduslaiku (arī Bauskas) pilīm. Un ir ļoti patīkami, ka arī Andra meita — ZA korespondētājlocekle Dr. Ieva Ose veido ģimenes tradīcijas un pašreiz ir arheoloģijas nodaļas vadītāja institūtā, starptautiski pazīstama viduslaiku piļu un nu jau arī viduslaiku Rīgas pētniece. Šīsdienas pilnsapulces dienas kārtībā tādēļ papildus Lielās medaļas laureāta akadēmiskajai lekcijai ir iekļauta arī viņas lekcija; un mēs ceram tajā dzirdēt pašas jaunākās ziņas par Rīgas pilsētas visvecāko aizsargmūri.

Vēl gribētu piebilst, ka profesors Andris Caune ir pirmais Baltijas asamblejas balvas laureāts zinātnē (1994), Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks(1997), Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas īstenais loceklis un, saprotams, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis un ilggadīgs tās Senāta loceklis, ko man īpašs gandarījums šodien atgādināt.

Andris Caune ir arī Rīgas patriots, un uzrunas nobeigumā gribētu visus aicināt izkopt šo Rīgas patriotismu, lokālpatriotismu, savienot Rīgas un Latvijas patriotismu. Rīgas jubileja nav tikai šis gads, tai ir jāturpinās nemitīgi (vismaz līdz 2026. gadam!). "Rīga — iedvesmas pilsēta" —tāda ir šī jubilejas gada devīze un būtībā tādai tai jāpaliek arī nākamajiem gadiem. Rīgā savulaik ir dzimuši vai darbojušies Johans Gotfrīds Herders, Rihards Vāgners, Vilhelms Ostvalds, Frīdrihs Canders, Jesaja Berlins un Sergejs Eizenšteins, Jānis Endzelīns un Aleksandrs Čaks, Ojārs Vācietis, daudzi mūsu zinātnieki un kultūras darbinieki.

Vilhelms Ostvalds, fizikālās ķīmijas pamatlicējs, tiesa gan nebūdams Rīgas patriots, varbūt devis vairāk Rīgas vārda celšanai starptautiskajā zinātnes pasaulē nekā viens otrs. Katrs mēs ar savu darbu ceļam arī savas pilsētas slavu. Rīga nekad nebūs gatava, bet katram rīdziniekam jābūt gatavam dot ko jaunu. Ar šo atziņu un novēlējumiem godam sagaidīt un izturēt 2001. gada karsto vasaru, kongresus un konferences, ēdienu bulvārus, deju un dziesmu upes, baznīcu zvanu sasaukšanos, uguņošanu un visu pārējo pasludinu pilnsapulci par atklātu.