Ar garīgumu, dzīvesprieku un daili

Aizvadītās nedēļas nogalē ventspilnieki svinēja savas pilsētas svētkus

Garīgums, dzīvesprieks, daile un sapnis

Kļuvis par tradīciju, ka augusta pirmās nedēļas nogalē ventspilnieki svin savas pilsētas dzimšanas dienu. Šogad — septiņi simti trīspadsmito. Par svētku galveno režisoru konkursa kārtībā šoreiz kļuva Bruno Birmanis ar savu komandu. Tās un Ventspils domes un kultūras dzīves vadītāju kopīgi izlolotās idejas ietvertas vārdos “Garīgums, dzīvesprieks, daile un sapnis”.

Foto: Andris Kļaviņš Latvijas kuģniecības tēvs Krišjānis Valdemārs “noraugās” savu ideju šodienas īstenotājos — ventiņos

Garīgums caurvija svētkus, aizsākoties pilsētas centrā Nikolaja evaņģēliski luteriskajā baznīcā ar ekumenisko dievkalpojumu, kuru vadīja evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Valters Ozoliņš, baptistu draudzes mācītājs Arnis Ašmins un Romas katoļu Sv. Krusta draudzes mācītājs Ambrozijs Mickevičs. Baznīcā dziedāja Ieva Akurātere.

Garīgums turpinājās pilsētas daļā, ko izsenis dēvē par Gāliņciemu, kur pēc ugunsgrēka, saposts atkal durvis vēra rakstnieka un pedagoga Herberta Dorbes memoriālais muzejs “Senču putekļi”. Garīgums bija klāt pilsētas svētku atklāšanas ceremonijā, muzicējot kamerkorim “Ventspils” un baroka ansamblim “Collegium Musicum Rīga”, diriģenta Ivara Cinkusa vadībā atskaņojot Marka Antuāna Šarpantjē kantāti “Te Deum”, kad pasniedza balvas izcilākajiem ventspilniekiem — kultūras, pedagoģijas un citu jomu darbarūķiem.

Dzīvesprieku ventspilniekos rosina ikdienā un svētku reizē gan lieliskais sporta komplekss, senču veidotais, zaļumballēm kā radītais Reņķu dārzs, Dieva dāvātā un pēdējos gados sakoptā lieliskā pludmale. Par tiem, kam dzīvesprieks rosināja apetīti, rūpējās desmitiem dūšīgu pavāru Ostas ielas promenādē, Kārumu gatvē, kur kūpēja un nāsis kairināja Grilla festivāls.

Vai ventspilnieki un viesi pieveica Latvijas garākā grilla produkciju, jautājām Eduardam Pāvulam, kas šoreiz gan nebija aicināts uzsaukt – “vēl vien cūciņ!”, bet piedalīties “garīgās maizītes” — grāmatas ieteikšanā, tāpēc palikām neziņā. Ticamāk, ka tie ceptas gaļas tīkotāji, kurus nācās mierināt virspavāram, bija izbadējušies iebraucēji, jo ventiņi, kā zināms, barojas ar but un brētliņ. Saka: ja ir apetīte, tad ir arī dzīvesprieks.

Daile. Lai pilsēta kļūtu daiļāka, rūpējas Ventspils galvenā arhitekte Daiga Dzedone, par savu darbu saņemot Ventspils domes balvu pagājušajā gadā, un Ventspils ainavu arhitekte Anita Neilande, kas ventspilnieku atzinību nopelnīja šogad. Pateicoties viņām, pilsēta kļuvusi slavena ar savām krāšņajām ziedu kompozīcijām un skulpturālajiem veidojumiem. Svētkos daili akcentēja ar tradicionālo starptautisko floristikas ziedu paklāju festivālu un jaunu ideju – uz centrālās skatuves Ventmalā Latvijas Nacionālās operas baleta solistu un mākslinieku izpildīto P.Čaikovska baleta “Gulbju ezers” kompilāciju. Vai šī klasiskā baleta izrāde, kaut arī kompilācija, iederējās uz ostas celtņu un okeāna milzeņu fona, starp alus un uzkodu pārdotavu “dreifējošu” un salūtu gaidošu ļaužu masām, par to bija dzirdamas ļoti pretrunīgas atsauksmes. Vai tas bija sapnis, kā minēts svētku pieteikumā? Varbūt tiem, kam nav iespējams nokļūt Nacionālajā operā, lai noskatītos šo pasaules baleta mākslas šedevru atbilstošā gaisotnē.

Aicinājums uz svētvakaru

“Senos laikos pēc krietni padarīta darba saimnieks izkūra pirti, saime nomazgājās, apvilka baltus kreklus, un tad bija svētvakars. Šodien mums pirti izkūra Saules meitas, jūra noskaloja darba sviedrus, paši apvilkām baltus kreklus, un uz svētvakaru mūs aicināja pilsētas galva” – tā Imants Skrastiņš iesāka pilsētas svētku atklāšanas ceremoniju.

Uzrunājot ventspilniekus un svētku viesus, Aivars Lembergs sacīja, ka Ventspils, neraugoties uz gadu skaitu, nenoveco, bet gadu no gada kļūst daiļāka, jauneklīgāka, vieš pārliecību par izaugsmi un attīstību. Runājot par ekonomisko situāciju, Ventspils domes vadītājs atzina, ka tā ir sarežģīta, bet ne traģiska, ka jāstrādā gudri un laikmetīgi, ka Ventspils pamats ir tās ģeogrāfiskā vieta — atrašanās Baltijas jūras un Ventas krastā, kas nosaka tās ekonomisko attīstību. Osta ar tās darbībai saistītām nozarēm vienmēr būs pilsētai svarīga un noteicoša. Pēdējos gados izdevies Ventspili pārveidot tā, ka tā kļuvusi pievilcīga simtiem tūkstošu Latvijas un ārvalstu tūristu. Daždien pilsētā iebrauc ap divi simti tūristu autobusu, nesen Ventspilī piestāja moderns piecmastu amerikāņu kruīza laineris ar bagātiem amerikāņu tūristiem uz borta. Domes vadītājs sacīja, ka tas ir ventspilnieku vairāku gadu mērķtiecīga darba rezultāts, jo tika sakārtota pilsētas infrastruktūra, pilsētvide, uzbūvēts moderns sporta komplekss, atpūtas vietas, sakārtota pludmale, Livonijas ordeņa pils, muzejs tajā, Piejūras brīvdabas muzejs un Piejūras parks. Svētku priekšvakarā tika atklāta lidostas termināla pirmā kārta. A. Lembergs pateicās ventspilniekiem par labu darbu, sveica balvu ieguvējus un viesus.

Kandidātus apbalvošanai ar Ventspils pilsētas domes balvām varēja ieteikt ikviens, rakstot domei vai sūtot ieteikumu pa elektronisko pastu. Tā Ventspils domes lielā balva tika piešķirta Ventspils teātrim. Savukārt Ventspils pilsētas domes balvu saņēma bērnu popgrupa “Jūras akmentiņi” un astoņi izcili sava darba veicēji.

Herberta Dorbes “Senču putekļos”

Šajā necilajā namiņā Gāliņciemā sava mūža brieduma gadus pavadījis rakstnieks, kas par visu vairāk mīlēja skolotāja darbu, bērnus un Bēthovena mūziku. Ventspils svētku ieskaņā piektdienas novakarē rakstnieka dārzā pulcējās pilsētas kultūras darbinieki, skolotāji un interesenti, lai atkal vērtu durvis atjaunotai Herberta Dorbes muzejmājai, kuru bija papostījusi uguns nelaime. Klāt bija arī rakstnieka dzīvesbiedre Valija Dorbe un krustmeita Agra Ozola. Saeimas deputāts Dzintars Ābiķis sacīja, ka Herberts Dorbe bija ne tikai izcils vārda meistars, ne tikai izcils bērnu dzejas rakstītājs, bet arī liels Ventspils un tās apkaimes patriots un pazinējs, kas prata šo mīlestību uz dzimto zemi nodot saviem skolēniem, bērniem gan ar saviem darbiem, gan skolotāja darbā. Deputāts pauda gandarījumu, ka šī dzimtenes mīlestības tēma turpinās ar muzeja atklāšanu, ar sarīkojumiem, kas šeit notiks.

Rakstnieks savulaik mācījies draudzes skolā, kura atradusies pilī. Tolaik tur bijis arī cietums. Herberts Dorbe gan vēlāk raksta, ka starp šiem diviem “iestādījumiem” neesot bijis nekāda sakara. Tālāk H.Dorbe mācās pilsētas skolā, pēc kuras beigšanas 1912.gadā, pašmācības ceļā grib kļūt par tautskolotāju, bet neiztur eksāmenu. Gadu strādā Puzē par rakstvedi, tur arī ir viens no pirmā kora vadītājiem. Atgriezies no bēgļu gaitām Krievijā, viņš strādā par skolotāju Vārvē, pēc tam Ventspilī. Ražīgākais literārās darbības posms sākas pēc 1956. gada, kad H.Dorbe aiziet pensijā. Kad rakstnieks, kam arī agrāk bija liela interese par vēsturi, 1960.gadā uzceļ mājiņu, viņš sāk krāt dažādas senlietas, kuras pats sauc par “senču putekļiem”. Tā arī radies muzeja nosaukums. Namiņš, rakstniekam dzīvam esot, kļuvis par vietējo kultūras centru, kurā pulcējušies vietējie un no tālienes atbraukušie literāti, mūziķi. Tagad muzeja saimniecei Inesei Aidei šīs tradīcijas jāatjauno:

“Šajā namiņā rakstnieks dzīvoja no 1960.gada līdz aiziešanai aizsaulē 1983.gada augustā. 1989. gadā te atvēra muzeju. Pagājušajā gadā notika ugunsnelaime, kas gan lielu postu nenodarīja ne rakstnieka lietām, ne plašajai bibliotēkai. Herberta Dorbes atstātais mantojums nav vēl pilnībā izpētīts. Viņam bijusi plaša sarakste ar rakstniekiem, ar vecāko meitu Izoldi, kura dzīvoja Zviedrijā (mirusi 1987.gadā). Mums ieceru ir daudz. “Senču putekļiem” vajadzētu kļūt par Ventspils un apkārtnes literātu iemīļotu saieta vietu, kur skanētu mūzika, kur varētu pastrīdēties par jaunāko literatūrā, tikties ar autoriem. Rūp arī jaunatnes un bērnu ieinteresēšana par dzeju, vārda mākslu. Dārzā esam iecerējuši izveidot pasaku tēlu skulptūras pēc Herberta Dorbes pasaku motīviem.”

No promenādes pa Ostas ielu līdz pludmalei

Ventas un jūras vārtu pieejamība Ventspilī dod iespēju tikties tuvplānā ar okeānu milzeņiem tankkuģiem, nieka attālumā just ostas darba ritmu, vērot milzīgo celtņu taustekļus nozūdam kuģu rūmēs un atkal atvāžamies augstu debesīs. Vērojot šo kolosu aizraujošo dzelzs muskuļu spēli, redzot ienākam vai izejam cauri vārtiem uz apvāršņa pusi varenos tāljūru kuģus, ventiņu puika tagad var apsēsties uz soliņa blakus Krišjānim Valdemāram un apņēmīgi pateikt – es arī braukšu.

Arī krastā pietiek darba. To uzskatāmi demonstrēja otrās svētku dienas parāde, kurā pūtēju orķestra pavadībā, karogiem plīvojot, soļoja savos darba mundieros policisti, ugunsdzēsēji, komunālo dienestu meistari, ātrās palīdzības mediķi. Ripoja viņu tehnika, kāda nu kuram tā bija. Pārsvarā gan varen iespaidīga un moderna. Skatītāju ovācijas izpelnījās varenais ostas konteineru pacēlājs, kas nudien šķita kā izbraucis no kādas amerikāņu monstru filmas.

Pilsētas Rātslaukumā varēja pirkt grāmatas, darboties ar datoriem, taustīties pa internetu un darīt daudz kā cita. Jokus plēsa aktieri Eduards Pāvuls un Normunds Laizāns. Ventiņos kā zivs ūdenī jutās Oskara Kļavas un citu zvejas vīru lomu tēlotājs Eduards Pāvuls, tāpēc pārsteidza viņa vārdi:

“Esmu pirmo reizi Ventspilī pēc brīvības atgūšanas. Kādreiz padomju laikā te filmējām par zvejniekiem, es pat neatceros filmas nosaukumu, režisors bija krievs. Mājās aizbraucis, es pie paša sliekšņa jau sacīšu — ja mūsu Latvija visur būtu tik tīra un sakopta, es būtu laimīgs. Latvietis mīl kārtību. Arī tad, kad naudas nav, vajag kārtību.”

Ostas iela pārtapusi par lielu bulvāri, kuru ik pēc kvartāla “šķērso” gatves — Bērnības, Svētku, Kārumu, Tradīciju, Spēka, Tirdzniecības. Ziedu gatvi rotāja 3.starptautiskais ziedu paklāju festivāls ar aptuveni divsimt dalībniekiem no Latvijas, Lietuvas, Ukrainas un Baltkrievijas un viņu neaprakstāmās izdomas piesātinātajiem 38 paklājiem.

“Grand prix” ieguva ziedu salons “Amarants” no Tukuma. Ziedu paklāja devīze bija “Laiks iemirdzas, laiks tālāk iet, un ziedi cauri laikam zied”. Pirmo vietu pieaugušo grupā piešķīra draugu kopai “Piedod...” no Ogres un Rīgas par paklāju “Pagātne...Tagadne...Nākotne”. Savukārt otro un trešo vietu pieaugušo grupā dalīja floristu grupa no Iecavas, Jelgavas un Valmieras ar paklāju “Mirklis” un floristu grupa no Klaipēdas (Lietuva) ar paklāju, kura devīze bija “Vasaras laiks”.

Pieaugušo grupā veicināšanas balvas par oriģinalitāti tēmas “Laiks” uztverē un atspoguļojumā saņēma ziedu salons “Vinda” no Lielvārdes par paklāju ar devīzi “Viss redzamais ir neredzamā sekas” un floristu grupa no Madonas par paklāju “Tējas laiks”.

Jauniešu grupā pirmo vietu ieguva Rīgas dabas zinības skola ar paklāju “Laiks – tā ir upe, nākoša, esoša, aizejoša”, bet otrajā vietā ierindojās Bulduru dārzkopības vidusskolas paklājs ar devīzi “Anno 1910”. Trešajā vietā RBBC “Svētelis” (Jelgava) ar paklāju “Mazās nāriņas lielais sapnis”.

Savukārt bērnu grupā pirmo vietu piešķīra Alojas mākslas skolai par paklāju “Mūžība”, otro vietu – SIA “KKR” (Jelgava) par paklāju “Rīta rasa”, bet trešo un ceturto vietu — attiecīgi Zūru pamatskolas floristikas pulciņam (Ventspils rajons) par paklāju “Vasaras saulgrieži” un bērnu floristu grupai no Kuldīgas par paklāju “Reiz dzīvoja…”.

Skatītāju simpātijas izpelnījās Kuldīgas ziedu salons “Oāze” ar paklāju “Viņi dejoja vienu vasaru”. Otrajā vietā skatītāji ierindoja floristikas meistardarbnīcu “Ziedu dizains” (Ventspils) ar paklāju “Laiks – tās ir laimes mirkļa pēdas”, bet trešajā — Kuldīgas dārzniecība “Vindenieki” ar paklāju “…un tad apstājās laiks. Un tā bija mīlestība”.

Festivāla dalībnieku veikumu vērtēja profesionāla starptautiska žūrija Ventspils pilsētas ainavu arhitektes Anitas Neilandes vadībā. Tajā darbojās Aija Žagariņa (R. Garaissilas ziedu kārtošanas kursu pasniedzēja – Rīga), Nadīna Laukmane (žurnāla “Floristika” galvenā redaktore – Rīga), Rigonda Birķe (ziedu salona “Linda” vadītāja – Rīga) un Sigits Kaminsks (starptautisko konkursu laureāts – Lietuva). Skatītāji darbus vērtēja, nobalsojot par savām simpātijām ar alkšņa lapām.

Trešo starptautisko Baltijas ziedu paklāju festivālu organizēja floristikas meistardarbnīca “Ziedu dizains” Rionas Ēces vadībā. Festivālu atbalstīja Ventspils pilsētas dome, Ventspils PBU “Labiekārtošanas kombināts”, z/s “Bērziņi” (Pope) un R. Garaissilas ziedu kārtošanas skola.

Svētku gatvē uz centrālās skatuves mākslinieki nomainīja cits citu, bet ventspilnieku mīlule Marija Naumova uzkavējās ilgāk.

Livonijas ordeņa pilī darbojās podnieki, alķīmiķi, monētu kalēji, stikla pūtēji, zīda un pērlīšu izšuvēji, faķīri un dūdinieki, aizvedot mūs atpakaļ viduslaikos.

Skeitparkā, Piejūras parka pludmalē un citās vietās notika dažādas sacensības un sporta aktivitātes.

Pārsātinātā diena beidzās ar saprātīga ilguma svētku uguņošanu, lāpu gājienu uz Reņķa dārzu, kurā Ufo jeb Kaspars Upacieris iesildīja arvien pieaugošo ļaužu pūli nakts ballei.

Mājīgā un patīkamā vietā – Piejūras brīvdabas muzejā — svētku izskaņas dienu var uzsākt tie, kam iepriekšējā diennakts nav izsūkusi visus svinēšanas spēkus. Mājīgo noskaņu piedod aitas blējiens zvejnieka sētā, kumeļš, kas, laiski izstiepies zālītē, ļauj bērneļiem pakasīt sānus, kāda tautas dziesma, ko kā ārstējošu eliksīru uztver bungādiņas pēc Reņķa dārza decibelu uzbrukumiem. Atliek piebilst, ka visas svētku dienas ar pārslodzi strādāja pilsētas pludmale, glābjot no pārkaršanas lielus un mazus, priecējot ar tīrību un ērtībām, par kādām rīdzinieki var tikai sapņot.

Ar domām par darbu, par pilsētas rītdienu

Ventmala savos svētkos; skatuves mākslinieks Eduards Pāvuls Ventspils rātslaukumā; mazā Katrīna Kurzemniece pie keramikas virpas Foto: Andris Kļaviņš

Ventspils pilsētas domes izpilddirektora vietnieks Aldis Ābele, jautāts par svētku norisi, atbildēja:

— Esmu apmierināts, ka nekādas lielas problēmas neradās, neraugoties uz apmeklētāju un viesu rekordskaitu. To veicināja reklāma, kurai pievērsām lielu vērību. Mums tā latiņa jācenšas pacelt pietiekami augstu, lai saglabātos interese par mūsu pilsētas svētkiem, jo, sekojot ventspilnieku iedibinātajai tradīcijai, arī citas pilsētas un pat pagasti svin savus svētkus. Augusta pirmās nedēļas nogalē ventspilnieki tradicionāli svinēs savus pilsētas svētkus, centīsimies vienmēr izdomāt kaut ko jaunu, kas piesaista apmeklētājus, bet neatteiksimies no tradicionālajiem sarīkojumiem, piemēram, ziedu festivāla vai keramiķu Dumpju cepļa atvēršanas Brīvdabas muzejā, kas notiek jau trešo gadu. Mēs vienmēr ļoti rūpīgi analizējam svētku rezultātus un norisi. Tāpat apspriežam konkursā pieteiktos jauninājumus, kā tas šogad notika ar baletu “Gulbju ezers”. Mēs ļoti šaubījāmies, kad apspriedām scenāriju, bet, manuprāt, eksperiments izdevās, un tā arī bija viena no novitātēm.

— Kādiem lielākiem projektiem, bez lidostas, ventspilnieki atrotīs piedurknes?

— Tuvākajās nedēļās Pārventā atklās otru bērnu rotaļu pilsētiņu. Šogad uzsāksim Vecpilsētas bibliotēkas rekonstrukciju un piebūves celtniecību, kā arī kultūras nama “Jūras vārti” restaurāciju.

— Vai ideja par mākslīgā slēpošanas kalna uzbēršanu nav izplēnējusi?

— Iecere lēnām dzīvo tālāk, bet netiek īpaši forsēta. Pagaidām vienā noteiktā vietā beram visus pilsētas būvgružus, un kalns pamazām aug. Nākamajā gadā sāksim nedaudz koriģēt tā profilu, lai tas veidotos kā kalns, nevis gruvešu kaudze. Pirmajā kārtā ir paredzēts dažu gadu laikā sakārtot kalnu, lai bērni tajā varētu slēpot bez lielu līdzekļu ieguldīšanas.

Svētki izskanējuši. Sākas atkal darba dienas. Aktīvi tiek strādāts investīciju piesaistē Ventspils brīvostas attīstībai. Sagatavoti un investoriem piedāvāti vairāki projekti — naftas pārstrādes rūpnīca, riepu pārstrāde, metālapstrāde, zivju terminālis, Ventspils rūpniecības parks, uzsākti ogļu pārkraušanas termināļa celtniecības priekšdarbi, nobeigumam tuvojas dzelzceļa “Jūras parks” izbūve, kas novirzīs bīstamās kravas no dzīvojamiem rajoniem un paaugstinās Ventspils dzelzceļa mezgla jaudu no 20 miljoniem tonnu līdz 34 miljoniem tonnu gadā. Darbs, darbs pilsētas rītdienai.

Andris Kļaviņš  — “Latvijas Vēstnesim”