Latvijas valsts vadības stūresvīri

Latvijas brīvvalsts ministru prezidenti (1918–1940)

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Zigfrīds Anna Meierovics (trešais no kreisās) pēdējā Eiropas ceļojumā 1925.gada vasarā Vīnē

Nobeigums. Sākums —

“LV” Nr.107, 23.07.2003.,

Nr.108, 25.07.2003.,

Nr.109, 30.07.2003.

Viens no pirmajiem premjerministra rīkojumiem bija rīkojums par Latvijas nosaukumu svešvalodās, kurš tieši sasaucas ar mūsdienām un kuru pat mūsu draugi ne vienmēr ievēro. Šajā aktā bija sacīts:

“1. Latvijas oficiālais nosaukums franču valodā ir Lettonie, bet itāļu un pārējo romāņu valodās Lettonia.

Rīgā, 1923.g. 9. augustā

2. Latvijas oficiālais nosaukums angļu valodā ir Latvia, vācu un pārējo ģermāņu valodās Lettland.

Z.A. Meierovics. Ministru prezidents un ārlietu ministrs.”

Z. Meierovicam vadot kabinetu otro reizi, Saeima pieņēma divus konceptuālus konstitucionālos aktus, kuri garantēja Latvijas iedzīvotājiem plašas politiskās tiesības (Satversmē nebija nodaļas par pilsoņu tiesībām un pienākumiem). J.Čakstes 1923. gada 18. jūlijā izsludinātajā likumā par biedrībām, savienībām un politiskām organizācijām 1. pantā bija teikts: “Visiem Latvijas iedzīvotājiem šī likuma robežās ir tiesības brīvi apvienoties biedrībās, politiskās organizācijās un reliģiskās apvienībās. Šo biedrību, organizāciju un apvienību darbība un mērķi nedrīkst runāt pretim Latvijas valsts likumiem.” Par biedrību likums atzina vairāku personu apvienošanos kopīgā darbībā zināmu mērķu sasniegšanai, par savienību – divu vai vairāku biedrību apvienošanos darbības saskaņošanai, izveidojot to kopīgu pārvaldes institūciju.

Diezin vai tomēr par demokrātisku varēja atzīt likuma 8. panta prasību: “Biedrībām, politiskām organizācijām vai to nodaļām jāziņo vietējai policijai divu nedēļu laikā sava atrašanās vieta, kā arī valdes locekļu vārdi, uzvārdi un dzīves vietas; par katru pārgrozību jāpaziņo policijai viena mēneša laikā.” Savā ziņā policejisks bija arī šā akta 30. panta noteikums: “Politisku organizāciju nodaļas, pēc to dibināšanas sapulces noturēšanas un pārvaldes orgānu izvēlēšanas, to centrālās iestādes pieteic vietējiem apriņķu priekšniekiem vai prefektiem.

Nodaļas, kuru darbības apjoms pārsniedz vienas prefektūras vai apriņķa robežas, pieteicamas Iekšlietu ministrijai.”

Tajā pašā 18. jūlijā izsludinātā likuma par sapulcēm pirmie trīs panti skanēja:

Zigfrīda Annas Meierovica atdusas vieta Rīgas Meža kapos

“1. Visiem pilsoņiem, šī likuma robežās, ir tiesība kā slēgtās telpās, tā arī zem klajas debess sasaukt sapulces un sapulcēties mierīgi un neapbruņoti.

Piezīme. Ārzemnieku sarīkotām sapulcēm un gājieniem ir vajadzīga vietējā policijas priekšnieka atļauja.

2. Sapulces var būt kā slēgtas, tā arī atklātas. Par slēgtām sapulcēm atzīstamas tādas, kuras ir pieietamas vienīgi iepriekš noteiktam apmeklētāju sastāvam (reģistrētu organizāciju biedru sapulces, pārvaldes orgānu sēdes). Visas citas sapulces atzīstamas par atklātām.

3. Slēgtas sapulces var sarīkot bez iepriekšējas pieteikšanas un atļaujas.”

Diezgan amizanti bija šā akta nākamie divi panti: sapulcēm zem klajas debess ceturtdaļas kilometra attālumā no Saeimas sēžu vietas pa sēžu laiku ir vajadzīga atļauja, kā arī sapulces nevar rīkot uz sliežu ceļiem (atcerēsimies Vaiņodi! – R.T.) un atklātai satiksmei domātās vietās.

Bargs bija 13. pants: “Ja sapulcē notiek trokšņošana, lamāšanās, runātāju traucēšana, varas darbi vai citi kārtības traucējumi, sodu likumos paredzētas nelikumības, tad personai, kura atbildīga par kārtību, nekavējoties jāsper soļi kārtības atjaunošanai.”

Gājieniem pa ielām un laukumiem vajadzēja prefekta vai apriņķa priekšnieka atļauju, kura bija jālūdz vismaz trīs dienas pirms pasākuma norises. Par lūguma noraidīšanu un tās motīviem gājiena rīkotāji bija jāinformē vismaz 12 stundas iepriekš.

Lai arī pamazām, bet augšup gāja kā Latvijas ekonomika, tā kultūra. Tāpēc 1923. gada 25. septembrī vajadzēja izdot noteikumus par automobiļu satiksmi. Tajos bija nosacīts, ka atļaujas braukšanai ar automobiļiem izdod apriņķu priekšnieki un pilsētu prefekti, iepriekš pārbaudot spēkratu derīgumu braukšanai. Braucot jāievēro noteikta kārtība un braukšanas ātrums (tas gan nebija fiksēts – R.T.).

Kabinets 1923. gada 13. septembrī pieņēma noteikumus par neatmaksājamiem pabalstiem lauksaimniecības veicināšanai. Tos varēja piešķirt:

— lauksaimniecības vispārējo un speciālo skolu, izmēģinājumu staciju, laboratoriju u.c. zinātnisku iestāžu ierīkošanai un uzturēšanai;

— lauksaimniecības zināšanu izplatīšanai ar kursu, priekšlasījumu, literatūru u.c. līdzīgiem pasākumiem;

— agronomiskā personāla atalgošanai;

— ekonomisko jautājumu pētīšanai;

— dzīvā un nedzīvā inventāra uzlabošanai;

— lauksaimniecības kooperācijas veicināšanai;

— lauksaimniecības kultūras organizāciju darbības veicināšanai.

Noteikumi par kinematogrāfiem, kurus Z.Meierovics un iekšlietu ministrs A.Bergs parakstīja 1924. gada 10. janvārī, regulēja šo kultūras iestāžu darbību. Tie bija, ar šīsdienas olekti mērot, ļoti stingri. Pastāvīga vai ceļojoša kinematogrāfa atvēršana iepriekš bija jāpiesaka Iekšlietu ministrijā. Izrādīt atļāva vienīgi šī resora iepriekš cenzētas filmas, turklāt jācenzē bija ne tikai lentes, bet arī to nosaukumi un uzraksti. Pēdējie drīkstēja būt vienīgi valsts valodā. Pat pirmsseansu koncertu (divertismentu) teksti bija cenzējami. Vismaz pusei no tiem vajadzēja būt valsts valodā. Aizliegtas tika filmas, kas varētu apdraudēt sabiedrības mieru un drošību, aizskar reliģiskās jūtas, veicina brutalitāti vai arī atstāj ļaunu iespaidu uz skatītāju tikumību un kaitē valsts cieņai vai arī Latvijas labām attiecībām ar ārvalstīm.

Lai sagatavotu mācību iestādēm tik vajadzīgos pedagogus, valdība 1923. gada 9. oktobrī izdeva noteikumus par skolotāju institūtiem. Tajos bija sacīts, ka institūti ir speciālas vidējās izglītības iestādes, kuru uzdevums ir sagatavot skolotājus pamatskolām un zemāka tipa arodskolām. Tos uztur valsts vai pašvaldības iestādes, sabiedriskas organizācijas un privātpersonas. Institūti ir piecgadīgi, to mācību plānus un programmas izstrādā Izglītības ministrija. Tā nosaka arī mācību maksas lielumu. Skolotāju institūti Latvijas laikā bija populāras mācību iestādes. Mācību kurss tajos no 1928.gada bija sešgadīgs.

Tieši Z.Meierovica valdība 1923.gada 9.oktobrī apstiprināja Brīvības pieminekļa projekta izstrādāšanas sacensības noteikumus. Tajos bija paredzēts, ka šis monuments ceļams uz Brīvības bulvāra starp Raiņa bulvāri un kanāla tiltu. Sacensības komisijā ieiet ministru prezidents (priekšsēdētājs), kara ministrs, izglītības ministrs, divi pārstāvji no Mākslas akadēmijas un divi no Latvijas Augstskolas, viens pārstāvis no neatkarīgo mākslinieku un viens – no Rīgas mākslinieku apvienības. Sacensība ir atklāta. Par trim labākiem projektiem noteica godalgas: pirmā 2 tūkstoši latu, otrā – 1,5 tūkstoši un trešā – tūkstotis latu. Projekti izstrādājami tā, lai pieminekļa celšanas izdevumi nepārsniegtu 300 tūkstoš latu. Taču vajadzēja paiet vairāk nekā desmit ziemvasarām, iekams latviešu tauta 1935.gada 18.novembrī saņēma par savu saziedoto naudu uzcelto Brīvīlainbas monumentu.

Rūpējoties par darba ņēmēju tiesībām, Ministru kabinets 1923.gada 2.augustā akceptēja noteikumus par darba beigšanu valsts iestādēs sestdienās un svētku priekšvakarā. Tie noteic, ka sestdienās dienests ir galā divas stundas agrāk nekā citās dienās, bet Jaungada, Lieldienu, Vasarsvētku un Ziemassvētku priekšvakarā – pulksten 12 dienā, izņemot satiksmes un kara resoru, kā arī vairākas darba vietas un nozares citos resoros.

Z.Meierovica īsā prezidentūras laikā pats nozīmīgākais notikums valsts ārpolitikā bija līgumu pakete ar Igauniju, kuru viņš kā premjerministrs un ārlietu ministrs un kaimiņvalsts ārlietu resora vadītājs Dr.F.Akels parakstīja Tallinā 1923.gada 1.novembrī. Tā sastāvēja no četriem aktiem: līgums starp Latviju un Igauniju par aizsardzības savienību, pagaidu līgums par ekonomisko un muitas savienību, papildlīgums robežu jautājumos un nolīgums par savstarpēju prasību nokārtošanu.

Pati nozīmīgākā vienošanās bija pirmā. Augstās līgumslēdzējas valstis tajā apņēmās:

— piekopt tikai miera politiku un nostiprināt draudzības saites, kā arī izveidot saimnieciskas attiecības ar visām nācijām, bet it sevišķi starp Baltijas valstīm un kaimiņu zemēm;

— saprasties tajos ārpolitikas jautājumos, kuriem kopēja nozīme, un sniegt savstarpēju politisku un diplomātisku palīdzību savos starptautiskos sakaros;

— palīdzēt viena otrai, ja kādai no tām uzbruktu, tad otra uzskatīs par kara stāvoklī esošu un sniegs pirmai bruņotu palīdzību;

— abu republiku kompetentām iestādēm, savā starpā vienojoties, jānosaka, kādā veidā jāsniedz savstarpējā palīdzība un kādi noteikumi vajadzīgi līguma 3.panta izpildīšanai;

— ja republikas atrastos aizsargkara stāvoklī, tās apņemas nelīgt un neslēgt viena bez otras ne pamieru, nedz arī mieru;

— visi strīdus jautājumi, kuri varētu rasties un kurus nav iespējams izšķirt diplomātiskā ceļā, ir ceļami priekšā Starptautiskai tiesai vai nododami starptautiskai šķīrējtiesai;

— neviena no līgumslēdzējām valstīm nevar noslēgt savienību ar kādu trešo valsti bez otras piekrišanas;

— līguma ilgums ir 10 gadi, skaitot no ratifikācijas dokumentu apmaiņas dienas, pēc šī laika katra valsts var līgumu uzteikt, paziņojot par to otrai pusei vienu gadu iepriekš.

J. Čakste izsludināja Saeimas ratificētos līgumus ar Igauniju 1923.gada 18.decembrī. No visām Ziemeļaustrumeiropas valstīm tikai divām – Latvijai un Igaunijai – laikā starp Pirmo un Otro pasaules karu bija noslēgta militāra un politiska savienība.

Z.Meierovica valdības krīzi 1924.gada sākumā izraisīja pati valdība. 15.janvārī atkāpās trīs ministri. Sakarā ar to premjerministrs ziņoja Valsts prezidentam un Saeimai par visa Ministru kabineta demisiju. J.Čakste lūdza valdību turpināt darbu līdz krīzes pārvarēšanai. 28.janvārī viņš nosūtīja šādu vēstuli Z.Meierovicam.

“Augsti godātais kungs,

Šodien, kur Jūs nodevāt amatu savam pēcnācējam, es domās atgriežos pie Jums un atzīstu par savu patīkamu pienākumu vēlreiz izsacīt vissirsnīgāko pateicību par to darbu, kuŗu Jūs esiet pastrādājuši mūsu valsts labā, sekmīgi vadot vairāk kā pieci gadi ārlietu ministriju un divas reizes izpildot manu priekšlikumu sastādīt ministru kabinetu.

Metot skatu uz Jūsu valsts darbu no Latvijas pašām pirmajām dienām, nevaru neizcelt to, ka ārlietu resors atradies Jūsu rokās nepārtraukti kopš valsts proklamēšanas. Kā pirmajam ārlietu ministrim mūsu jaunajā valstī Jums šī ministrija pati bija jārada un tad neatlaidīgi jāstrādā, nevērojot to, ka šinī ziņā mums pašiem trūka vecu piedzīvojumu un tradīciju, kuŗas atrodās bagātīgi sakrātas citās ārlietu ministrijās. Un Jums tā resora priekšgalā atrodoties, Latvija izgāja cauri savam tapšanas laikmetam, panāca starptautisku atzīšanu un nodibināja ar citām valstīm tās attiecības, kādas patlaban pastāv. Jūsu darba novērtējumu izdarīs vēsture, bet es vēlētos tikai, lai pie šī novērtējuma nepaliktu neievēroti ārkārtējie apstākļi, kādos Jums bija jādarbojas.

Tikpat pirmo, kā arī otro reizi, kad Jūs uzņēmāties sastādīt ministru kabinetu, politiskā situācija bija tāda, ka tikai ar lielu taktu un inteliģenci bija iespējams apvienot dažādos virzienus uz kopēju valsts darbu. Te Jūs netaupījāt pūles, lai to panāktu. Abos kabinetos Jūs kopā ar saviem līdzdarbiniekiem sekmīgi veicāt valdības darīšanas līdz tai dienai, kad vietā bija jāstājas citiem.

Beidzot, es gribu cerēt, ka arī turpmākā darba laukā Jums būs lemts vēl ilgus gadus strādāt, ziedojot savus spēkus un zināšanas mūsu dārgās tēvijas labklājībai.” (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570.f., 14.apr., 984.l., 170.lp.)

1924.gada 29.janvārī ekspremjers atbildēja J.Čakstem:

“Augsti godājamais Valsts Prezidenta kungs,

Atļaujiet apliecināt Jums, augsti godājamais Valsts Prezidenta kungs, manu dziļi izjusto pateicību par rakstu, ar kuŗu Jūs mani pagodinājāt manas demisijas gadījumā.

Jūsu labvēlības pilnais novērtējums manai līdzšinējai darbībai atbildīgos valsts amatos manī pastiprina apziņu, un es lūdzu atļaut man to šeit izteikt, ka tie sasniegumi, kuŗos Jums labpaticies redzēt manus nopeļņus, ir bijuši iespējami, pateicoties Jūsu, augsti godājamais Valsts Prezidenta kungs, nozīmīgam atbalstam un lielās kompetences pilnai valsts lietu vadībai.

Pie šī gadījuma lūdzu Jūs, augsti godājamais Valsts Prezidenta kungs, pieņemt manas visaugstākās cieņas atkārtotus apliecinājumus.” (Turpat, min.l., 170.lp.)

Jauno kabinetu 1924.gada 25.janvārī sastādīja V.Zāmuēls. Viņa valdībā par ārlietu ministru strādāja Ludvigs Sēja. Z.Meierovics atgriezās šajā amatā H.Celmiņa vadītajā valdībā 1924.gada decembrī un nostrādāja tajā līdz savai traģiskajai bojāejai autokatastrofā 1925.gada 22.augustā.

Domājot par aizgājēja tuviniekiem, Ministru kabinets jau 28.augustā apstiprināja noteikumus par pensijas piešķiršanu Z.Meierovica bērniem. Tie noteica:

“1. Nelaiķa ārlietu ministra Zigfrida Meierovica bērniem Helmutam, Rutei un Gunaram Meieroviciem izmaksājama pensija divi simti latu apmēros katram mēnesī līdz viņu pilngadības sasniegšanai.

Šī pensija izmaksājama, sākot ar 1925.gada 22.augustu, par vienu mēnesi uz priekšu.

2. Šie noteikumi stājas spēkā ar izsludināšanas dienu.

Rīgā, 1925.g. 28.augustā.

Ministru prezidents H.Celmiņš.

Tautas labklājības ministrs V.Salnais.”

Cik zināms, šodien dzīvajo vidū ir vairs tikai Gunars Meierovics, kas pēc ilgiem trimdas gadiem atgriezies dzimtenē. Lai viņam veselība un ilgs mūžs!