Par Jersikas valsts gravitāciju un starojumu

Arī pēc 800 gadiem

Prof., Dr.phil. Pēteris Zeile — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums. Sākums —

“LV” Nr.109, 30.07.2003.,

Nr.110, 01.08.2003.

Šārdavas ezera rietumu krastā atrodas senais svētkalns. 20. gs. divdesmitajos gados vecie ļaudis zinājuši stāstīt, ka te, kalniņā, pašā ezera krastā atradies liels akmens trīs asu garumā, divarpus asu platumā un vienu asi augstumā, ar trijiem iedobumiem. Līdzās tam audzis vecs ozols. Te notikuši senču mitoloģiskie rituāli. Netālu ezera dibenā uziets ozola stumbrs, kas no ilgas gulēšanas ūdenī vērties dzelzscietā melnozolā. Dažas stumbra atliekas glabājušās netālajā Breidaku muižā pie Pētera Reguta. Vieta saukta par Dievu lūgšanas kalnu. Arī vēlākajos laikos pie senās svētvietas Jurģu dienā 23. aprīlī pulcējušies pieguļnieki ar zirgiem. Ja zāles pļavā bijis maz, ņēmuši sienu līdzi, uz lielā akmens kurinājuši uguni, kāvuši un cepuši gaili, olas, dzēruši alu. Ēzdami, dzerdami un dziedādami te sagaidījuši rītu, cieši ticot, ka visa tā iznākumā raženi augs zirgi un padosies bites. Akmens pirms pirmā lielā kara pārdots kādam krustkalim par desmit rubļiem, uz vietas saskaldīts, aizvests, palikušas tikai dažas šķembas. Uzkalniņā un akmens apkārtnē atrasts gludi slīpēts akmens cirvis, bronzas gredzens, cilvēku kauli — liecība par seno kapulauku.

Daudzās senlietas iegūtas, rokot un arot zemi un veicot citus darbus. Var tikai iedomāties, kas šajā kompleksā atklātos, izdarot sistemātisku arheoloģisku izpēti. Līdzšinējie atradumi glabājas Latvijas Vēstures muzeja krātuvē un pie dažām privātpersonām (arī pie arheologa J. Urtāna).

Ne mazāk neparasti ir ezera saimnieku likteņi. 1897. gadā Pēteris Reguts nopirka pusmuižiņu ar visu Ārdavas ezeru un tam piegulošajiem 90 hektāriem zemes. Tajā pašā gadā uzcēla māju, iestādīja ozolu un Sibīrijas ciedru, kas joprojām tur aug un ražo riekstus. Breidaku saimniecība bija turīga, ezers bagāts zivīm, tās pārdotas Daugavpilī. Kaimiņi varējuši ezerā makšķerēt bez atlīdzības. Meitas Marija un Emīlija Prāgā studējušas ķīmiju, Līna saimniekojusi Breidakos.

Padomju okupācijas sākumā Breidaku zemes lielākā daļa nacionalizēta, ģimene tika izsūtīta uz Sibīriju. Atgriezās vienīgi Emīlija, taču izsūtīta otrreiz 1949. gada martā. Ap 1960. gadu, pārnākusi mājās, atradusi priekšā citus saimniekus, kuri gan viņai nav lieguši pajumti. Taču, būdama lepna, to nav pieņēmusi, bet, negribēdama šķirties no dzimtās vietas, pakalna nogāzē izrakusi zemnīcu un uzcēlusi kūtiņu savai kaziņai. No šejienes izvadīta uz kapukalnu. Vēl tagad var samanīt ar nezālēm un dažiem vītoliem aizaugušu zemnīcas vietu.

Breidaku mājas, zemi, mežu un ezeru, kura krastos tik daudz senatnes liecību, atguvis Līnas dēls Edmunds Sinevičs. Viņš atjaunojis nevīžīgo saimniekotāju nolaisto māju, sakārtojis ceļu un apkārtni, ezeru bagātinājis ar kādu retāku zivi, piemēram, Peipusa sīgu. Pagaidām šis atgūtais īpašums ar lielu rentablumu neizceļas. Taču Edmundam Sinevičam tīk izbraukt ezerā, iemest tīklu, pamētāt spiningu vai pavicināt makšķeri. Un ļaut to darīt draudzīgiem un labdabīgiem ciemiņiem. Te ir arī skaisti vēži, jo ezers saglabājies tīrs. Edmunds Sinevičs ar prieku sagaida skaistuma mīļotājus un senatnes pētniekus. Kopīgi ejot no pakalna uz pakalnu, iztēlē var atdzīvināt šī Jersikas senvalsts nostūra laiku. Un vēl agrāko. Jo cilvēki te mituši jau pirms vairāk nekā trīs tūkstoš gadiem.

Viens no dižākajiem šajā pašā pusē ir Madalānu pilskalns. Līdzās Jersikai un Asotei. Daudziem tas vairāk vai mazāk zināms no Ernesta Brastiņa grāmatas “Latvijas pilskalni. Latgale”, Vladislava Urtāna vadītajiem izrakumiem, viņa dēla Jura Urtāna apkopotajiem pētījumiem, kas liecina, ka balti (protobalti) te parādījušies vēl pirms mūsu ēras un latgaļi to apdzīvojuši līdz 14. gadsimta sākumam. Bagātie kultūras slāņi te glabā liecības par nocietinājumiem, aizsargsienām, terasēm, dūmistabām ar akmens un māla krāsnīm, podnieku cepļiem, kalvi, rotkaļu darbnīcu, dzelzs kausēšanas krāsnīm un pat upurēšanas vietu mitoloģiskajiem rituāliem. Savā laikā šis izcilais arheoloģiskais piemineklis it kā piederēja visiem, bet faktiski — nevienam. Ikviens te varēja piebraukt ar mašīnu, aplūkot gleznaino apkārtni, pamakšķerēt Dubuļu ezerā, kas tepat lejā. Sarīkot pilskalnā vai tā pakājē pikniku vai varbūt parakņāties ar līdzpaņemto lāpstiņu, cerot atrast kādu senlietu.

Vairākus gadus te notika Latgales dziedošo ģimeņu “Spieta” sadziedāšanās Jāņu priekšvakarā. Pāri Dubuļu ezeram, kalmēm un ziediem rotātā laivā brauca Jāņubērni — Jānis Madalāns — toreiz students — ar māsu Ilzi, tagadējie īstenie Madalānu pilskalna saimnieki. Jānis Madalāns Lauksaimniecības universitātē ieguvis agronoma izglītību un strādā Jaunaglonas lauksaimniecības skolā par direktora vietnieku un pasniedzēju. Tagad atgriezies savās mājās, nodibināja ģimeni, audzina meitu. Atguvis savu tēvutēvu zemi, uz kuras atrodas arī Madalānu pilskalns. Var teikt, ka viņš ir pilskalnu privatizējis. Un nolēmis to un apkārtni civilizēt. Pilskalns ar zemi tai apkārt Madalānu dzimtām piederējis izsenis, tāpēc Jānis par to izjūt atbildību – jā, arī vēstures priekšā, kaut tas tā mazliet patētiski skan.

Pie Pakalniņu mājām, kā sauc Madalānu dzīvesvietu, tas pats agrākais celiņš, kas izsenis vedis uz pilskalnu. Kājāmgājēji to var mierīgi izmantot, bet mašīnbraucējiem jālūdz saimnieku atļauja...

Jāņa Madalāna ieceres ir labdabīgas un perspektīvas. Nenorobežoties. Neaizliegt. Bet kulturalizēt. Zeme te liesa, tāpēc Jānis nolēmis savā īpašumā iekārtot tūrisma un atpūtas bāzi. Jo vairāk tāpēc, ka nepilnu divu kilometru attālumā atrodas Aglonas bazilika, kuras baltie torņi redzami no pilskalna. Visapkārt izcili dabas un arheoloģijas objekti, ezers pie ezera. Te būs peldvietas, nakšņošanas iespējas, autostāvvieta, laivu īre. Aizaugušās pilskalna malas un ezera krasti jau attīrīti no liekajiem krūmājiem, nolīdzināta krastmala jaunās peldvietas ierīkošanai. Izrakti dīķi, nosusinot purvaino ziemeļu puses pļavu. Atpūtu pie Madalānu pilskalna bez maksas jau vasarā izmantojuši Jāņa radi, draugi, paziņas, visādi to uzteicot.

Senajā Jersikas valstī ietilpstošajā Vārkavas novadā pats lielākais ir Pilišķu pilskalns. Par tā saimnieku tagad kļuvis Pēteris Vaivods. Viņš gan enerģiski iebilst, ka pilskalns tagad privatizēts. “Es esmu atguvis manam tēvam un man piederošos 30 hektārus zemes ar mežu. Šī īpašuma vidū ir Pilišķu pilskalns, kura saimnieks tagad esmu. Un visos valstij un tautai svarīgākajos svētkos pilskalnā uzvelku sarkanbaltsarkano karogu. Jo tikai ar tā atdzimšanu bijusi iespējama mana atgriešanās dzimtajā zemē un sētā.”

Atpakaļceļš uz savu zemi, Jaunpilskalnu sētu un pilskalnu bijis tiešām garš un ērkšķains. Tēvs un vecākais brālis 1944. gadā aizdzīti uz Vorkutu. Tēvs — par to, ka bijis turīgs zemnieks un vadījis pagasta lauksaimniecības biedrību, brālis tāpēc, ka bijis iesaukts vācu armijā. Abi tur arī palikuši. 1949. gadā izvedēji atnākuši pēc pārējiem Vaivodiem. Māsai Johannai pēdējā brīdī izdevies izbēgt. Bet otru māsu Leoni paglābis skolotājs, komponista Jāņa Ivanova brālis. Sibīrijā nokļuva 18 gadus sasniegušais Pēteris, māte un vecāmāte. Pēteris tur apguvis traktorista un citu mašīnu vadīšanas māku un pēc atgriešanās Latvijā 1958. gadā piedalījies Salaspils reaktora būvē, pēc tam strādājis Rīgā un Jūrmalā, Abavas krastā uzcēlis savu māju. Tikai tad, kad Latvija atguva neatkarību, viņš varēja atgriezties dzimtajās mājās. Tur bija ierīkots kolhoza kultūras nams un bibliotēka. Atguvis savu zemi un piepircis klāt vēl krietnu nogabalu, kur sācis sekmīgi nodarboties ar lopkopību un laukkopību, mežkopību. Un sakopt savu no senčiem mantoto pilskalnu.

Tiek uzskatīts, ka Pilišķu nosaukums saistīts ar pili, kas šeit senatnē atradusies. Pilskalnu pētnieks E. Brastiņš Pilišķu pilskalnu salīdzinājis ar skaistu ovālu kukuli apkārtējo lauku vidū. Kalna malas pietiekami stāvas aizsardzībai, tāpēc te mākslīgi vaļņi nav celti. Pēteris Vaivods atgādina, ka Pilišķu pilskalnā var slēgt tikai godīgus darījumus, jo teika, kas stāsta par te apslēpto naudu, min noteikumu, ka tam, kas “aizņemas” naudu, pēc laika tā godīgi jāatdod atpakaļ. Tas ir tas pats jau minētais motīvs, kas zīmīgs Jersikas senvalsts pilskalniem.

“Ja kāds var gūt prieku man piederošajā pilskalnā, par to arī es vienmēr priecājos līdzi,” saka pilskalna saimnieks. “Reizē ar citiem lepojos, ka tepat netālu Rengetovā 1844. gadā paši latgalieši uzcēluši skolu, vienu no pašām pirmajām Latgalē. Tepat dzimis pirmais Latvijas kardināls Julijans Vaivods (mēs te esam tāda Vaivodu puse), arī Latgales studentu tēvs, pedagogs un publicists Broņislavs Spūlis, dzejnieks, redaktors Alberts Spoģis un citi gaiši cilvēki.

Pēteris Vaivods ļauj ceļotājiem brīvi piekļūt pilskalnam, kopā ar kaimiņiem svin te Jāņus un citus svētkus. Priecājas. Jaunie pāri pēc salaulāšanās te mēdz brīdi uzkavēties un atstāt ziedu pušķīti. Pilskalnā ierīkotajā mastā karogu pacēluši gan Latvijas velobraucēji, gan tūristi. Bet Pēteris Vaivods ar māsām Johannu un Leoni to dara visos valsts svētkos, Jāņos un arī kad pie viņa pulcējas Sibīrijas likteņbiedri un draugi. No pilskalna var tālu redzēt, īpaši, ja tas ir tavs pilskalns. Pieminēt arī to, ko teikusi vecāmāte, kad 1949. gadā viņus veduši projām no mājām uz tālo, salto zemi: “Pagriez, dēliņ, cepures nagu atpakaļ, lai tu atkal reiz atgrieztos savās mājās!” Pēteris paklausījis vecomāti un pagriezis cepuri ar nagu atpakaļ…

Zemes nogabalā starp Pilišķiem un Jersiku ir Dubnas zemiene un lielais Garlaku purvs, tāpēc te nav pilskalnu vietu. Taču te, Dubnas krastā Vanagos, dzīvo vīrs, kuram ir ciešs sakars ar pilskalniem un visu to, ko tie glabā un pauž. Jersika jau tepat netālu – pāri Augšmuktiem, un šis vīrs Jānis Vaivods – pazīstamā Rīgas komponista, mūziķa Jura Vaivoda tēvs, sekojis visiem arheologu darbiem un atklājumiem. Pats būdams ne tikai labs saimnieks savā sētā un dārzā, bet arī plašu garīgu interešu cilvēks, savā apkārtnē, kā arī Rīgas arhīvos savācis daudz materiālu – dokumentu, to kopiju, vairākus simtus unikālu fotogrāfiju un uzrakstījis grāmatu par savu novadu. Sava manuskripta vienu eksemplāru pirms grāmatas izdošanas viņš dāvina Preiļu vēstures un mākslas muzejam, ar kuru ilgstoši sadarbojies.

Bet atgriezīsimies pie paša galvenā – Jersikas pilskalna. Kā ir ar to šodien?

Apkārtējo zemi ar latgaļu senvalstu pilskalnu, senpilsētas un kapulauka vietu privatizējusi uzņēmēja Velta Freimane. Acīmredzot cerot gūt ienākumus no šīs vēsturiski ievērojamās vietas. Par to liecinājis kādu laiku pie pilskalna esošais cenrādis: pieeja pilskalnam skolēniem Ls 0,30, pieaugušajiem – 0,50, kāzu rituālu dalībniekiem – 10 lati par stundu. Taču sabiedriskās domas ietekmē, īpaši Jersikas pagasta padomes, ar kuru V.Freimanei visu laiku bijušas saspīlētas attiecības, šis dīvainais cenrādis pazudis. Jersikiešiem pilskalns bijis tradicionālo Līgo svētku svinēšanas vieta, ierīkotajā estrādē notikuši koncerti un uzvedumi. Jaunākā informācija no Jersikas liecina par zināmu kompromisu starp abām “karojošajām” pusēm. V.Freimane pilskalnu solot saprātīgi apsaimniekot, saskaņojot sava īpašuma intereses un senvietas prestiža statusu. Un Jersikas 800 gadu jubilejas svinības te varēšot notikt, tāpat arī arheoloģisko izrakumu turpinājums. Tāpēc jādomā, ka Jersikas lielās jubilejas nu jau tuvie svētki notiks bez starpgadījumiem.

… Koku pētnieks, Jēkabpils goda pilsonis Jāzeps Vuškāns apbrīno vareno dižliepu Jersikas pilskalnā. Lai vislabāk nofotografētu tās plašo sakņu labirintu, tur saulainā laikā vajagot būt divos pēcpusdienā. Raugoties uz to, nākot prātā J.Petera sacītie vārdi: “Koki ir putni, kas dūrēs savilktām saknēm grib zemi debesīs pacelt.” Šī liepa atgādina, ka gan Jersikas pētniekiem, gan apsaimniekotājiem kopīgi izdosies saglabāt un celt augšup Jersikas piemiņu.

Pašiem savi arheologi

Iespējams, ka šī Latgales pilskalnu maģija likusi vairākiem vietējiem jauniešiem izvēlēties arheologa profesiju un dzīvi veltīt dzimtā novada, tostarp – Jersikas senvēstures izpētei.

Arheoloģe Antonija Vilcāne Jersikas pilskalnā; darbarīki, kas atrasti Jersikas pilskalnā; Dubnas baseinā atrastie rotājumi

Rēzeknes apriņķa Barkavas pagastā dzimušais Ēvalds Mugurēvičs ir ievērojamākais no viņiem. Akadēmiķis, profesors, habilitētais vēstures zinātņu doktors. No pirmā raksta pēc Universitātes beigšanas “XII–XIII latgaļu un lībiešu pārvaldes centru un ceļu identifikācijas” – līdz starptautiski plaši pazīstamām publikācijām. Piedalīšanās kongresos un zinātniskās konferencēs Polijā, Ungārijā, Vācijā, Somijā, Zviedrijā, Anglijā, Austrijā, Dānijā, Šveicē, Kanādā, bijušajās padomju republikās. Sarakstīta plaša nodaļa par viduslaikiem kopdarbā “Latvijas PSR arheoloģija”, ieguldīts liels darbs Indriķa hronikas divos izdevumos (1993, 2001), apgādājot tos ar priekšvārdiem un komentāriem. Rakstu krājuma “Arheoloģija un etnogrāfija” un laikraksta “Zinātnes Vēstnesis” atbildīgais redaktors. Uzrakstītas trīs monogrāfijas un vairāk nekā 300 rakstu.

Bagātīgo materiālu analīzēm, sistematizācijai un vispārinājumiem devuši Ē.Mugurēviča vadībā veiktie arheoloģiskie izrakumi Latvijas dzelzs laikmeta un viduslaiku apmetnēs, pilskalnos, mūra pilīs un senkapos. Līdzās izrakumiem Oliņkalnā, Lokstenē, Mārtiņsalā, Piltenē, Dundagā, Rēzeknē un Dinaburgā īpaši nozīmīgs darbs veikts Jersikā. 1990. gads – aizsākums ilgstošam arheoloģiskās izpētes darbam Jersikas pilskalnā, kas turpinās arī pašreiz. Tas bija grūtais pārejas laiks, bez valsts līdzekļiem, darbus pieticīgi finansēja Preiļu rajona TDP izpildkomiteja un Latvijas Kultūras fonds. Tika turpināts profesora Franča Baloža aizsāktais darbs pilskalnā, senpilsētā un kapulaukā, kura rezultāti apkopoti bagātīgi ilustrētā grāmatā “Jersika un tai 1939. gadā izdarītie izrakumi” (1940).

F.Baloža vadītā ekspedīcija bija paspējusi izpētīt tikai samērā nelielu daļu no plašā plakuma un senpilsētas. Ē.Mugurēvičs veidoja placdarmu tālākajiem darbiem. Izrakumi plakuma rietumu daļā ļāva konstatēt, ka “te dzīvojuši vikingu perioda latgaļi, apdzīvoto vietu nocietinot jau 9. gs.” (I.Loze). Tika atsegta arī pakalna nogāze ar tai piederošām aizsardzības sistēmām kā agrākajā, tā arī vēlākajā apdzīvotības periodā. Kamerveida būves, valnis, guļbūvju nocietinājumi. Atklātas celtņu vietas ar māla klonu un krāsnīm. Pakāpeniski papildināts F.Baloža gūtais arheoloģiskais materiāls.

Akadēmiķa Ē.Mugurēviča audzēkne ir Preiļos dzimusī arheoloģe Antonija Vilcāne.

Latgalē veidojušās pat veselas arheologu dinastijas. Pie tādām pieder Urtānu ģimene, kurai lieli nopelni arī Jersikas senvalsts arheoloģijas pieminekļu izpētē. Arheologi Vladislavs un Stefānija Urtāni nāk no Ludzas puses. V.Urtāns, izcietis Sibīrijas mokas un pazemojumus, 1946. gadā slepus atgriezās Latvijā, atvedot līdzi 112 latviešu bārabērnus. Pēc vēstures studijām Latvijas Universitātē V.Urtāns strādā Latvijas Vēstures muzeja arheoloģijas nodaļā un Madonas novadpētniecības muzejā, piedalās folkloras vākšanā. 50. gadu beigās dodas līdzi arheologu ekspedīcijām (6.–9. gs. latgaļu kapulauks Kalniešos, Aizkraukles Lejasbitēnos u.c.). Viņš ir lielisks arheoloģisko izrakumu organizētājs un vadītājs Cesvaines, Daugmales un Aizkraukles pilskalnos. V.Urtāna vadītajā grupā labu skolu izgāja daudzi Rīgas un Ļeņingradas augstskolu studenti. V.Urtāns pēta savos un citu arheologu izdarītajos izrakumos iegūtos depozītus un 1971. gadā Maskavā aizstāv doktora disertāciju “Latvijas depozīti līdz 1200. gadam kā vēstures avots”, kas pārtop bagātīgi ilustrētā monogrāfijā (Zinātne, 1977).

Taču lielākais V.Urtāna mūža un sirdsdarbs ir Madalānu pilskalns ar līdzās esošajām senajām apmetnēm un kapulaukiem. Te izpēte sākās 1977. gadā un turpinājās līdz 1988. gadam. V.Urtāns 1989. gada 26. jūlijā aizgāja mūžībā. Kopsavilkumu par pēdējās vasaras izrakumiem uzrakstīja viņa dzīves un darba līdzgaitniece Stefānija Urtāne.

Turpmāk — vēl