Eiropas Savienībā es redzu loģisku Latvijas sakārtošanas turpinājumu

Valdis Rūmnieks, Rīgas Latviešu biedrības un Latvijas Radošo savienību padomes priekšsēdētājs, — “LV”

Foto: A.F.I.

— Kā jūs izjūtat šo lielās izšķiršanās dienu — kā tuvu vai tālu notikumu? Optimisti teiktu, ka atlicis vairāk nekā mēnesis, pesimisti —, ka atlicis tikai nedaudz vairāk par mēnesi.

— Protams, laika ritums ir relatīvs. Taču šis datums ir īpašs. Tas ir izšķirīgs saistībā ar visu mūsu dzīves sakārtošanas procesu, ko sākām ar Atmodas kustību 1988. gadā un turpinājām ar neatkarības atgūšanu. Tas ir vienots mūsu dzīves sakārtošanas process. Šī diena varēja būt pavasarī, tā varētu būt nākamgad — izšķirīgs nav mēnesis, kad notiks referendums, bet fakts, ka Latvijas sakārtošanas process turpinās un mēs uz to loģiski ejam. Ar kādām izjūtām es šo datumu sagaidu? Pirmkārt ar cerību, ka cilvēki lietas un parādības izvērtēs ar mierīgu prātu. Jo šī ir ļoti nopietna izšķiršanās, kur neder tikai emocijas. Kā labi zinām, ES nav kāda īpaša brīnumkūka vai medusmaize, un nav arī, kā daži domā, slepens dunča dūriens Latvijas neatkarībai. Mums paredzama ieiešana lielā sistēmā, kas ietver ļoti lielu jautājumu kompleksu. Iestājoties ES, mums pavērsies gan neapšaubāmi brīnišķīgas iespējas, gan arī radīsies sarežģīti jautājumi. Iespējams, arī kādi negatīvi jautājumi. Kā gan citādi — tā ir liela sistēma, un attieksmi pret to nevar izšķirt tikai ar emocionālu pārliecību. Te jārīkojas ar vēsu prātu. Katram jāizsver visi par un pret.

— Kādi apsvērumi veidojuši jūsu attieksmi pret ES?

— Pirmkārt jāatceras mūsu valsts vēsturiskā attīstība. Izejot no realitātes, ka mēs, vai mums tas patīk vai nepatīk, neesam pasaules lielvalsts.

Mēs neesam kā ASV, kas var būt suverēna un diktēt pasaulei savu lietu kārtību. Mēs, protams, varam fantazēt, kā būtu, ja mēs būtu liela, varena valsts, un kā mēs diktētu pasaulei savu kārtību. Teiksim, varbūt mēs gribētu, lai visā pasaulē otra valoda pēc angļu būtu latviešu valoda... Patiešām, tas varbūt arī nebūtu slikti, taču tā tas nav un nebūs. Mēs neesam arī Norvēģija, kam ir milzīgas naftas atradnes un līdz ar to liela ekonomiskā varenība. Mēs pasaules tirgū nevaram diktēt savus noteikumus un nevaram atļauties domāt vienkāršoti: gribam — stājamies ES, negribam — nestājamies. Mēs nevaram citiem diktēt savus noteikumus, jo mūsu ģeopolitiskā situācija ir tāda, kāda tā ir.

Jā, Latvija gan ir bagāta ar intelektuālajiem resursiem, bet mums tomēr nav tik plašas iespējas kā šīm nule minētajām valstīm. Tātad mēs iekļaujamies civilizētā citu valstu apritē, un civilizācija vienmēr ietver saskaņošanu, vērtību salīdzināšanu un acu neaizvēršanu pret to, kas notiek aiz robežām. Ietver sakarus ar citām valstīm. Domājot par pesimistu viedokli ES kontekstā, īpaši izpaužas viņu dažkārt tēlotās gluži mistiskās briesmas, ko Latvijai nesīs iestāšanās ES. Prātā nāk arī satīriskie videoklipi, kuros Juris Strenga rāpo pa vagām, ar centimetra mēru mērot gurķus, vai tie atbildīs ES standartiem. Tā ir šī pesimistu viedokļa komiskā puse.

Taču es domāju, ka mūsu tautai jāpārvar viena iekšēja problēma, kas šobrīd gan sakrīt ar jautājumiem par ES, bet īstenībā nav saistīta tikai ar to. Tie ir jautājumi, kā visu mūsu dzīvi un saimniekošanu pārkārtot atbilstoši civilizācijas, zinātnes un ekoloģijas prasībām. Lielākie uztraukumi ES kontekstā bieži vien saistās ar laukiem. Tiek uzsvērts, ka “ļaunā Eiropa” mūsu zemniekiem tagad prasīs speciālas kūtis un sertificētas lopkautuves un visiem lopiņiem pirms pārdošanas stingri tiks pārbaudītas veterinārārsta zīmes. Vārdu sakot, “ļaunā Eiropa” izputinās Latvijas laukus. Taču īstenībā mums jāsaprot, ka neatkarīgi no tā, vai mēs stājamies vai nestājamies ES, dzīve rit uz priekšu un mēs, tā vai citādi, nonāksim pie šīm prasībām. Protams, ja cilvēks ir viens pats savā saimniekošanas struktūrā, viņš var darīt, kā vēlas. Neviens viņam nepārmet, ja viņš ar netīrām rokām cep gaļu un pats to apēd, tā ir viņa privātā darīšana. Bet, ja viņš šo gaļu nes uz tirgu pārdot, viņam jāiet civilizācijas apritē. Nevar vairs teikt: “Mēs tā vienmēr esam darījuši, un kāpēc tagad mums te sāks prasīt visādas izziņas!” Aizvien jauni fakti, gan salmonelozes epidēmijas uzliesmojumi, gan citi satraucoši notikumi, atgādina, ka daba ir nežēlīga. Ja mēs dažkārt neievērojam prasības, kas mums varbūt šķiet birokrātiskas un naudas ietilpīgas, daba nekavējoties atriebjas. Tāpat ikviens pārkāpums, ikviena avārija atriebjas ekoloģijas jomā. Rūgti atriebjas! Šie dzīves sakārtošanas jautājumi ir aktuāli neatkarīgi no ES.

Taču, Latvijai ejot uz ES, šī organizācija ir sava veida stimulators, es teiktu, tāds labais dzinulis, kas mūs piespiedīs šos jautājumus sakārtot. Bet patiesībā šie jautājumi mums jāsakārto sevī. Tie būtībā nemaz nav ES radīti. Mēs no tiem neizvairītos arī, ja Latvija nestātos ES. Ja mēs gribam, lai Latvija var kā civilizēta valsts pastāvēt starp citām valstīm, mums jāievēro šīs modernā laikmeta prasības. Ja mēs gribam sadarboties ar citām valstīm tirdzniecībā un saimniecībā, tad tik un tā mums šie jautājumi būs jāsakārto.

— Viens no eiroskeptiķu galvenajiem argumentiem ir bažas par latviskās identitātes saglabāšanu ES.

— Mani vismazāk baida dažkārt eiroskeptiķu paustā dīvainā iedoma, ka pēc iestāšanās ES mums pazudīs viss latviskais un nāks virsū angliskais. Tas taču atkarīgs tikai no mums pašiem. Cik mēs esam stipri savā latviskajā pārliecībā, kā spējam savu latvisko kultūru un latviskās vērtības nest pasaulē un pastāvēt uz tām. Es nekādā ziņā nebaidos, ka izšķiršanās par labu ES varētu apdraudēt mūsu dzīves kvalitāti. Gluži otrādi! Protams, nonākot pie ES finanšu jautājumiem, var pieņemt, ka mūs sagaida arī satraukumi. Taču, ja gribam un spējam būt atklāti un godīgi paši pret sevi, tad mēs ļoti labi zinām: aizvadītajos divpadsmit gados kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas esam sastapušies pat ar veselām blēdīgām sistēmām, kā izvairīties no nodokļu maksāšanas — kad algas tiek maksātas aploksnēs un tamlīdzīgi. Tas arī rada šīs negatīvās izjūtas: “cik man būs maza pensija”, “es aiziešu bojā”. Arī tie ir mūsu sabiedrības sakārtošanas jautājumi, un arī šajā situācijā Eiropa ir “labais vagars”, kas mūs mudinās šīs lietas sakārtot. Jo atpakaļceļa mums vairs nav — ja domājam, ka dzīvosim, kā Jānis Jaunsudrabiņš teica: “Kā es māku, tā es maunu”. Nu nebūs tā! Mums vienmēr būs salīdzinājuma iespējas, un mēs nekur nedēsimies no kvalitatīvi jaunajām prasībām.

— No jūsu teiktā var secināt, ka referendumā balsosiet par Latvijas iestāšanos ES.

— Jā, protams!

— Bet vai jūs jūtaties drošs par referenduma pozitīvu rezultātu? Vispirms jau par Latvijas pilsoņu pietiekamu aktivitāti referenduma dienā? Polijā un Lietuvā pirmajā dienā bija ļoti maza pilsoņu atsaucība, un referendumu pozitīvu iznākumu izšķīra otrā diena. Taču Latvijā referendums paredzēts tikai vienu dienu.

— Ja es būtu Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs, es noteikti būtu rosinājis, lai arī Latvijā referendums notiek divas dienas. Taču pie mums ir nolemts par vienu dienu, tas saistīts arī ar finanšu izdevumiem. Domājot par iznākumu, es esmu piesardzīgs optimists. Principā esmu pārliecināts par referenduma pozitīvu rezultātu, ja vien pirms tam neatgadīsies kādi ārkārtēji notikumi. Piemēram, pašlaik ir diezgan sarežģīta situācija ar jaunā budžeta veidošanu, notiek dažādas sarunas starp partijām. Ik diena nes jaunas diskusijas par attīstību ap Rīgas brīvostu, un, iespējams, turpmākās dienas atnesīs vēl kādu ziņu, kas liecina, ka politiskie spēki zināmā mērā pārgrupējas un meklē jaunus atbalsta punktus. Tas saistīts arī ar speciālajiem fondiem un citām niansēm. Taču es ļoti negribētu pieredzēt, ka pirms 20. septembra referenduma notiktu valdības krīze. Tas gan varētu ietekmēt referenduma rezultātu. Es ceru, ka politiķi būs pietiekami saprātīgi un paglabās savas kaislības laikam pēc 20. septembra.

Jo daudziem cilvēkiem izšķiršanās par ES saistās ar dzīves stabilitātes jēdzienu. Jo aizvadītajā laikā, galvenokārt deviņdesmitajos gados, cilvēkus ļoti nomocījušas biežās likumu maiņas un brīžiem likumu neesamība. Daudzu cilvēku lielākā vēlēšanās ir dzīvot mierīgu, stabilu dzīvi. Tāpēc arī ikviens politiķu solis, kas rada iespaidu par dzīves nestabilitāti, var cilvēkos radīt nedrošības sajūtu. Šie jautājumi pirms referenduma ir ļoti svarīgi. Un, protams, es domāju, nevajadzētu arī darīt tā, kā mēs, latvieši, dažkārt darām, kad guļam, guļam un tad beigās attopamies, ka nu jāsarauj. Protams, jautājums par divu dienu referendumu būtu ļoti aktuāls, tāpat jautājums arī par citām balsošanas formām, piemēram, par neklātienes balsošanu. Es ļoti ceru, ka nebūs tādu gadījumu, par kādiem dzirdēts citās vēlēšanu reizēs, kad dažos lielveikalos vai citās lielās firmās ar noteiktu darba laiku cilvēks nevar iziet no darba vietas un izpildīt savu pilsoņa pienākumu — priekšnieks viņu vienkārši neatlaiž. Ļoti ceru, ka 20. septembrī šādu gadījumu nebūs.

Es arī ļoti gribētu aicināt cilvēkus nepakļauties emocionāliem saukļiem, kurus es dēvētu par sava veida reketu. Piemēram, laiku pa laikam sabiedrība tiek “kurbulēta” ar lozungu “Ja mums nepalielinās pensijas, tad mēs nebalsosim!” vai “Ja mums nepalielinās algas, tad mēs nebalsosim”. Šādā veidā uz dzīves procesiem nevajadzētu raudzīties! Tad jau arī kultūras darbinieki varētu teikt: “Palieliniet Kultūrkapitāla fondam divkārt finansējumu, ja ne, mēs nebalsosim.” Protams, kultūras cilvēki neizšķirsies par šādu primitīvu demagoģiju. Tā nedrīkst kārtot sabiedrības attīstības jautājumus, jo būtībā taču tas ir loģisks strupceļš. Es, protams, saprotu vecos cilvēkus, kuriem pensijas apmērs ir izšķirošs, bet nedrīkst tādā veidā raudzīties uz parādībām.

— Bez tam stabilu pensiju, kā arī algu pieauguma perspektīvu var nodrošināt tikai valsts attīstība, ko būtiski iespaidos iestāšanās ES. Vai jūs esat pārdomājis arī alternatīvu — kas ar Latviju notiktu, ja vairums nobalsotu pret?

— Jā, un es šos bīstamības momentus sadalītu divās daļās. Pirmkārt, tie ir saimnieciskie un, otrkārt, politiskie apstākļi. Atklāti sakot, saimnieciskie un citi praktiskie sarežģījumi, piemēram, sarežģītāka vīzu iegūšanas procedūra, mani baida mazāk. Kaut kā jau to vēl varētu atrisināt, kaut arī ar grūtībām. Vairāk mani baida politiskie sarežģījumi, jo pēc negatīva balsojuma referendumā varētu atkal pastiprināties mums jau tik labi zināmās pretenzijas pret Latviju, izmantojot mūsu sabiedrības raibo nacionālo sastāvu, un mums atkal nāktos bezgalīgi taisnoties un kaut ko nemitīgi skaidrot nebeidzamām komisijām, un šajā procesā lieki tiktu tērēts tik daudz enerģijas... Latvija arī varētu nonākt visai divdomīgā situācijā, ja mēs, iestājušies NATO, nebūtu ES. Tas varētu radīt negaidītu politisku pavērsienu, jo mēs taču labi zinām politisko attiecību sarežģījumus starp ASV un dažām Rietumeiropas valstīm.

Mēs jau arī paši dažkārt esam piegājuši ļoti tuvu sveces liesmai, kad iespējams apdedzināties. Nebūdami ES, bet būdami NATO, mēs, manuprāt, ļoti bieži iekļūsim šajā sveces liesmā, un tas Latvijā varētu radīt nevajadzīgu politisku spriedzi. Daudz izlīdzinātāk būs, ja Latvija būs gan ES, gan NATO. Ne velti Pasaules latviešu biedrību 4. konferencē, kas notika Rīgā tūlīt pēc Jāņiem, mēs runājām arī par iestāšanos ES, noslēguma deklarācijā mēs atbalstījām Latvijas iestāšanos ES un aicinājām latviešu biedrību locekļus balsot par Latvijas iestāšanos ES. Kā zināms, ārvalstu latvieši ļoti rūpējas par latviskumu, un arī viņi Latvijas drošu nākotni redz Eiropas Savienībā.

Jānis Ūdris,  “LV” ārlietu redaktors