Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas Radio, vakar, 26.aprīlī

Intervija Latvijas Radio 26. aprīļa raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Vada žurnālists Aidis Tomsons.

— Paldies klausītājiem, kas ir zvanījuši, es sākšu ar tiem jautājumiem, kas no pagājušās reizes palikuši mums pāri. Pirmais jautājums bija par dividendēm un par peļņu. Zvanītājs saka tā: prakse rāda, ka privatizācija lāga nesokas vai arī ir neveiksmīga, tāpēc ka peļņu vairs no dividendēm nevar iegūt.

Andris Bērziņš: — Tas ir labs jautājums. Faktiski ir tā: lai iegūtu peļņu, uzņēmumam ir labi jāstrādā. Savukārt lielākajai daļai mūsu uzņēmumu, kuri tika privatizēti, bija nepieciešama ļoti nopietna restrukturizācija un ļoti nopietni investīciju ieguldījumi, un pamatā jau tā ir — lielākais īpašnieks, ja viņš ir ieguldījis pietiekami lielu naudu, jau neiet uz to, ka, teiksim, arī peļņu, ja tāda rodas, sadala dividendēs, parasti viņš vienmēr grib papriekš naudu, ko viņš ieguldījis šajā uzņēmumā, saņemt atpakaļ savu investīciju daļu un pēc tam tikai dalīt dividendes, dalīt peļņu ar pārējiem īpašniekiem. Un šo lēmumu jau pieņem faktiski pašu īpašnieku kopsapulce, nobalsojot katrā konkrētā uzņēmumā. Protams, ir jārēķinās — ja tu esi mazu akciju turētājs vai mazas īpašumu daļiņas turētājs, tad, tikai vienojoties ar pārējiem mazajiem, tu vari ietekmēt šo procesu.

— Tā ka nākotnē tās dividendes varētu nopelnīt?

A.Bērziņš: — Protams, dividendēm ir jābūt.

— Jautājums bija par invaliditāti, un šajā situācijā divi jautājumi. Viena klausītāja zvanīja: viņa šobrīd ir invalīde, saņem pensiju 61 latu — invaliditātes pensija viņai tāda iznāk. Bet tad, kad viņa sasniegs pensijas vecumu, viņai noņems invaliditātes pensiju, un tad tur tas stāžs vairs nesanāk, jo nodokļi pēdējā laikā nav maksāti, tad paliks tikai 30 lati.

A.Bērziņš: — 30 nepaliks.

— Tā viņai esot paskaidrojuši arī aģentūrā, cik es saprotu.

A.Bērziņš: — Viņas pensijas lielums būs atkarīgs no vairākiem apstākļiem. Pirmkārt, jau no tā, cik un kā par viņu būs maksāts šis sociālās apdrošināšanas maksājums, otrkārt, no tā, cik liels būs valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts tajā laikā, kad viņa aizies pensijā. Bet faktiski šis princips tiešām ir kaut kad 1995.gadā iestrādāts pensiju likumdošanā, jo invaliditāte cilvēkam tiek dota uz to periodu, kad viņš ir darbaspējīgs. Savukārt, kad viņš aiziet pensijā, tad tiek uzskatīts, ka līdz ar to viņš vairs nav darbaspējīgs un tātad viņam ir cits statuss — viņš vienkārši ir pensionārs ar tādām vai citādām problēmām, tad iestājas cita kārtība.

— Bet stāžs, protams, iet līdzi invaliditātei.

A.Bērziņš: — Protams, jo tur tiek izdarīti arī minimālie apdrošināšanas maksājumi par viņu. Un es gribētu teikt, ka ne jau visi invalīdi ir tādi, kas nestrādā, ļoti daudzi invalīdi strādā, ļoti sekmīgi. Dažkārt gadās, ka ir kādi pārtraukumi šajā periodā saistīti ar ārstēšanos vai ar ko citu, bet, piemēram, pirmās grupas invalīdiem, lielākam vairumam, ir aizliegums strādāt, pārējiem visiem jau ir tiesības strādāt, un viņi ļoti sekmīgi strādā. Un es gribu teikt, ka ir ļoti interesantas un jaunas formas šajos desmit gados attīstījušās. Piemēram, Dubultos ir uzbūvēts invalīdu rehabilitācijas centrs, kur faktiski invalīdam atbilstoši tam, kurā jomā viņš ir stiprs, iemāca tādu amatu, kas viņam ļauj ļoti pilnvērtīgi sevi realizēt. Varbūt šim cilvēkam jāgriežas tur, Regīna Simsone ir direktore Dubultos, invalīdu rehabilitācijas centrā, un varbūt šīs lietas var atrisināt tagad, nemaz negaidot to brīdi, kad pienāks pensijas vecums.

— Tātad vienīgais variants tomēr ir meklēt darbu?

A.Bērziņš: — Protams, protams! Es gribētu teikt, ka jebkuram cilvēkam var atrast darbu un piemērotu darbu, jo invalīds — tas jau nenozīmē nederīgs, tas nozīmē — cilvēks, kam ir kaut kādas problēmas, mazākas vai lielākas.

— Viens kungs zvanīja, kā es sapratu, redzes invalīds. Viņš teica, ka varbūt varētu būt elektroenerģijas atvieglojumi redzes invalīdiem, jo tas, ka viņiem ļoti vajadzīga gaisma, esot tas pats, kas citiem cilvēkiem protēzes.

A.Bērziņš: — Jāgriežas ir Labklājības ministrijā un jāmēģina risināt šis jautājums.

— Jūs esot saņēmis atklāto vēstuli par Streipa politisko un seksuālo orientāciju — publisku vēstuli...

A.Bērziņš: — Neesmu gan tādu redzējis savā pastā.

— To pat nevarēsit komentēt?

A.Bērziņš: — Nevaru komentēt.

— Acīmredzot, jāprasa klausītājam, uz kurieni viņš ir rakstījis. Rīgas Aviācijas universitātes pasniedzēji interesējas, kā tur ar tām algām. Vakar esot "Neatkarīgajā Rīta Avīzē" bijis kāds garāks raksts, kurā visādi sajukuši aprēķini, līdz ar to vēl nav zināms, kad tās algas izmaksās.

A.Bērziņš: — Ieteiktu neuzticēties avīžu rakstiem, bet vērsties pie atbildīgām institūcijām, kurām šis jautājums ir jārisina. Valdība lēmumu ir pieņēmusi, Privatizācijas aģentūras uzdevums tagad ir saskaitīt visu, kam tur kas ir.

— Tur tai skaitīšanā esot kaut kas galīgi greizi...

A.Bērziņš: — Nu, tad, ja skaitīšanā ir greizi, tad jāvēršas pie tiem, kas ir skaitījuši. Pagaidām nekādu citu informāciju es neesmu saņēmis. Jāvēršas tātad vai nu pie ekonomikas ministra, vai Privatizācijas aģentūrā. Visu, kas bija jāizdara valdībai, tā ir izdarījusi, tātad tās tehniskās problēmas ir jārisina ierēdņiem uz vietas.

— Ja elektrība paliks dārgāka, kā tas varētu būt no nākamā gada, vai tas nozīmē, ka arī pensijas kļūs lielākas?

A.Bērziņš: — Elektrības cena un pensijas nav savstarpēji saistītas lietas, vienīgi dažādu vispār nepieciešamo pakalpojumu cena varētu ietekmēt kopumā inflāciju. Es ceru, ka šī palielinājuma nebūs un ka inflācija neietekmēsies.

— Ja ir inflācija, tad arī indeksācija?

A.Bērziņš: — Protams, vismaz pēc pašreizējās likumdošanas.

— Vēl kāds jautājums, es nezinu, kā lai to formulē, — cilvēks interesējas par Mottes smiekliem televīzijā pirms kāda zināma laika. Viņš saka: Motte pārstāv valdību un Privatizācijas aģentūru, tātad valdība šīs piecas sekundes esot ņirgājusies no televīzijas ekrāna.

A.Bērziņš: — Es neesmu redzējis, nevaru pateikt.

— Bija "Panorāmā", divreiz pat atkārtoja, man liekas.

A.Bērziņš: — Iespējams. Jāsaka godīgi, ka es esmu atbraucis mājās no darba vienmēr tad, kad "Panorāma" jau ir beigusies.

— Nu tad par referendumu un Eiropas Savienību. Cilvēks saka: varbūt vajadzēja papriekš referendumu par to, vai cilvēki vispār grib iestāties Eiropas Savienībā, un tad gatavoties Eiropas Savienībai. Šobrīd vadība saka, ka viss notiks, stāsimies, bet varbūt tauta būs pretī.

A.Bērziņš: — Nē, šobrīd ir demokrātiska metode atrasta, tātad lielākā daļa jeb visas politiskās partijas, kas pārstāvētas parlamentā, ir pateikušas "jā" Eiropas Savienībai. Un acīmredzot tās pieņem, ka to vēlētāji domā tieši tāpat. Es domāju, ka faktiski Latvijai nav īpašas izvēles, Latvijai ir iespēja izrauties no nosacītās pelēkās zonas, kur ir valstis ar tādu vidēju attīstības stadiju, un pievienoties stiprajām un attīstītajām valstīm, kuras ir jau reāli apliecinājušas, ka ļoti ātri paaugstina dzīves līmeni tām valstīm, kuras tur ienāk iekšā. Šeit es gribētu pirmkārt minēt Grieķiju, Portugāli, Spāniju, kur reāli desmit gadu laikā ir absolūti nesalīdzināmi pieaudzis dzīves līmenis un cilvēku pārticība, ekonomikas attīstība un infrastruktūras sakārtošanās. Tātad tā ir mūsu iespēja, un, ja mēs vienkārši šo iespēju neizmantosim, mēs nebūsim gudri.

— Nu tā domājat jūs, bet aptaujas liecina, ka tautas domas varētu būt puse uz pusi šobrīd.

A.Bērziņš: — Saskaņā ar Māstrihtas līgumu un Eiropas Savienības līgumu vairāk nekā 50 procentiem iedzīvotāju ir jāpasaka "jā". Piemēram, Zviedrija, man liekas, tikai otrajā reizē balsojumā ar 51 procentu iestājās Eiropas Savienībā. Man liekas, neviens tagad nedomā par to, ka no Eiropas Savienības būtu jāiet laukā, drīzāk otrādi — pašlaik Zviedrijā notiek nopietnas sarunas par to, ka Zviedrijai vajadzētu pievienoties Eiropas Monetārajai ūnijai, lai visiem būtu vieglāk, labāk un ērtāk dzīvot.

— Tai pašā laikā klausītājs saka: varbūt to referendumu var sarīkot tagad, tad būs skaidrs, vai tautas atbalsts ir, un tad uz priekšu, bet ja nav, tad var beigt pūlēties.

A.Bērziņš: — Katrs referendumā parāda cilvēku pozīciju uz kādu konkrētu laiku. Ja mēs šodien veicam šo referendumu, tad tas nebūt nenozīmē, ka arī tai brīdī, kad mūs uzaicinās, mēs domāsim tāpat. Es te gribētu salīdzināt to ar ciemos iešanu — papriekš jāsagaida, lai tevi ciemos uzaicina, pēc tam tu ģimenē vari likt uz balsošanu, iet vai neiet ciemos tur, kur mēs esam uzaicināti, nevis papriekš nobalsot, vai mēs iesim ciemos vai ne, un tad sūtīt ziņu tam, pie kura mēs gribam iet ciemos: zini, mēs esam nobalsojuši, ka gribam iet pie tevis ciemos.

— Viena kundze zvanīja no leišu robežas, viņa teica, ka viņai tuvākais centrs 60 kilometrus esot. Viņa 35 gadus ir strādājusi un saņem 25 latu pensiju. Es prasīju, kāpēc tā, viņa teica: tāpēc, ka 55 gadu vecumā aizgājusi jau kā bezdarbniece. Šobrīd 25 latu pensija, kā iztikt?

A.Bērziņš: — Nu, man ir grūti teikt. Katrā gadījumā pensiju likums ļauj jebkuram atsākt strādāt un pēc tam pārrēķināt savu pensiju — tā ir viena lieta. Otra lieta — ja tik tiešām cilvēks ir izšķīries savulaik ar ļoti zemiem ienākumiem aiziet pensijā un turpmāk saņemt šādu apmērā ierobežotu pensiju, tad vienīgais, kas atliek, ir cerēt uz pensijas indeksāciju, otrs — vērsties pie savas pašvaldības sociālās palīdzības dienesta ar lūgumu kaut kādā veidā atvieglot dzīvi, tas ir vienīgais.

— Jautājums ir par bezdarbu tādās vietās, kas ir tālu no centriem.

A.Bērziņš: — Jāsaka, paldies Dievam, Latvijā bezdarbs iet uz leju, pašlaik līmenis jau ir zemāks par 8 procentiem. Faktiski mēs esam apmēram par 4 procentiem labāki nekā Eiropas Savienības valstis un labāki arī nekā Igaunija — tur pašlaik bezdarba līmenis ir 13 procenti.

— Jautājums ir par tematu, par kuru varbūt es ne pārāk daudz zinu. Kāda kundze minēja: Arbitrāžas tiesa esot 0,7 miljonus piespriedusi Privatizācijas aģentūrai savulaik maksāt par nepareizi veiktu izsoli. Viņa gan lāga neatceras, kurš to tiesāšanos bija prasījis; viņasprāt, tā bija firma "Lukoil", bet to es nevaru tagad droši apgalvot. Jautājums ir tāds: ja tāda summa ir piespriesta, vai tas nozīmē, ka tas būs atkal jāmaksā no Privatizācijas aģentūras līdzekļiem, vai tomēr kādam būtu jāatbild.

A.Bērziņš: — Man ir grūti komentēt, es šo lietu neesmu speciāli skatījis. Ir ekonomikas ministrs, kurš atbild par privatizācijas procesu kopumā, kura pārraudzībā darbojas Privatizācijas aģentūra, vajag vienkārši rakstīt konkrētu vēstuli ar konkrētiem jautājumiem, un es esmu vairāk nekā pārliecināts, ka likumā noteiktā laikā tiks sniegta atbilde.

— Bet jautājums droši vien ir par godīgumu — ja tas tā patiešām ir, tad...

A.Bērziņš: — Nē, kaut gan es gribu teikt, ka var parādīties daudz dažādu apsvērumu. Ja tas ir darīts tiesas ceļā, tad tur acīmredzot tiesas spriedums ir vienkārši jāpilda, tur nav nekādas citas sarunas.

— Vēl nedaudz līdzīgs jautājums ir, tikai par Labklājības ministriju. Klausītāja saka: 38,6 miljoni savulaik tika aizdoti Labklājības ministrijai labklājības reformai — tā tas esot bijis — un viņai šķiet, ka šī reforma ir bijusi brāķis. Kas atmaksās šos 38,6 miljonus tagad?

A.Bērziņš: — Es saprotu, ka jautātāja acīmredzot runā par Pasaules bankas aizdevumu Labklājības ministrijai. Šis aizdevums viss vēl nav izlietots, un reforma vēl nav pabeigta. Jo pensiju reforma ir trijos posmos — ir valsts pensija, tad ir valsts obligātā naudas uzkrāšana pensiju fondos, kura jau ir sākusies, un ir trešais tā sauktais brīvprātīgais līmenis, kad cilvēks pats vēl var maksāt privātos pensiju fondos, kur aprēķina ceļā var pieņemt, domāt, ka tā pensija varētu būt lielāka. Visu šo pasākumu veikšanai Labklājības ministrijai šie līdzekļi ir iedoti, un starptautiski šī pensiju reforma tiek uzskatīta par vienu no labākajām un veiksmīgākajām vispār Eiropā. Un ļoti daudzas valstis, piemēram, pašlaik tikai sāk meklēt vai formulēt tādas pieejas, ar kādām Labklājības ministrija savulaik caur Saeimu izvirzīja visu likumdošanu. Tas ir viens no stūrakmeņiem mūsu valsts normālai attīstībai. Protams, pašlaik mums ir sarežģīti laiki, jo pāreja no vienas sabiedriski ekonomiskās sistēmas uz otru prasa zināmu laiku un piepūli. Šis laiks ir salīdzinoši garš, to var vērtēt aptuveni 15—20 gadu garumā, bet kopumā sistēma ir pareiza, to atzīst gan vietējie eksperti, gan starptautiskie eksperti — kopumā sistēma ir pareiza.

— Bet cilvēkam ir grūti saprast!

A.Bērziņš: — Nu jā, bet katrā gadījumā informācijas ir ārkārtīgi daudz, dažādi novērtējumi un salīdzinājumi, visu šo informāciju var saņemt attiecīgās pilsētas vai rajona sociālās apdrošināšanas nodaļā, tur ir speciāli informācijas cilvēki. Tātad, ja ir vēlēšanās šim jautātājam gūt kādu papildu informāciju par to, kā tiek vērtēta šī reforma, tad vajag vērsties tur.

— Te klausītāja sacīja tā: Zviedrija ir izteikusi domu, ka tā varētu pārņemt šo pieredzi no Latvijas, tad varbūt lai Latvija pārdod šo pieredzi par naudu, un tad no tiem 38 miljoniem vienu daļiņu varētu nosegt.

A.Bērziņš: — Katrā gadījumā savulaik, kad šī reforma tika veikta, Pasaules bankas cilvēki, zviedri, kurus Pasaules banka bija noalgojusi, mums tiešām palīdzēja, un savā veidā mēs izmantojam arī tās iestrādes, kādas savulaik bija Zviedrijā, arī tās kādas bija Čīlē, Amerikas Savienotajās Valstīs, mēģinājām no ļoti dažādiem un atšķirīgiem modeļiem radīt tādu modeli, kas būtu adaptējams mūsu apstākļiem. Tātad ir iespējas sūtīt ekspertus un prasīt par to līdzekļus, un es zinu, ka viens otrs Labklājības ministrijas eksperts jau ir dalījies ar Latvijas pieredzi šur tur ārzemēs, piedalījies dažādos projektos. Bet varbūt arī pienāks tāds laiks, kad mēs ar savu pieredzi varēsim pelnīt tik daudz, ka mums nebūs šis kredīts jāatmaksā no valsts budžeta.

— 25.janvārī klausītājs bija uzdevis jautājumu šeit, Latvijas Radio, par to, vai vecākam cilvēkam, pāri 65 gadiem, kurš aizgājis uz pašvaldību, nevarētu atļaut nerunāt latviešu valodā, ka tur varētu tulkot krieviski. Jūs atbildējāt toreiz, ka ir jau pašvaldības, kuras to dara, — Daugavpils un, jūsuprāt, arī Rīga. Tas cilvēks ir gājis uz Rīgu, un tomēr viņam pateikuši — tikai un vienīgi latviešu valodā. Viņa secinājums ir tāds: "Latvijas ceļš" ir zaudējis krievu vēlētājus, jo negrib panākt pretī krievu vēlētājiem.

A.Bērziņš: — "Latvijas ceļš" pirmkārt nekad vēlētājus nedala krievu vai latviešu vēlētājos. Mums ir svarīgs vēlētājs, mums ir svarīgi noteikti principi. Es domāju, ka tai ir jābūt vispārējai normālai normai — pašvaldībai ir jārēķinās ar to, kādu tautību cilvēki dzīvo tās teritorijā un kādas problēmas ir šiem cilvēkiem. Un, ja visā pilnībā nav pagaidām vēl realizētas Valsts valodas likuma prasības un visi cilvēki nepārvalda valsts valodu, tad vienkārši pašvaldībai ir jādomā, kā šiem cilvēkiem nākt pretī, kā palīdzēt. Es domāju, ka Daugavpils piemērs bija ļoti normāls.

— Jā, tā ir droši vien pašvaldību lieta. Jautājums vienīgi varbūt jūsu partijas, jūsu partijas cilvēki varētu aicināt.

A.Bērziņš: — Nē, nu, pašlaik jau Rīgas pilsētā vadībā ir sociāldemokrāti kopā ar PCTVL un "Tēvzemes" cilvēkiem, tā ka šeit vienkārši ir jāvēršas pie tiem, kuri pašlaik pie varas.

— Trešā daļa Latvijā dzīvo zem 30 latiem, savukārt viena daļa valsts ierēdņu saņem lielas algas. Cilvēks saka tā: kamēr mums visi nesaņem iztikas minimumu, vai tikmēr nevar noteikt tā, ka valsts iestādēs strādājošie nesaņem vairāk kā 500 latu mēnesī, jo — ja jums ir 600 lati, tad tas ir negodīgi, ka citi saņem tūkstoti.

A.Bērziņš: — Pamatā valsts budžeta iestādēs neviens nesaņem 600 latu. Ja ar kādu amatpersonu par to, ka viņš dara kādus papildu darbus, kas nav tieši viņa amata pienākumos, tiek slēgts vadības līgums, tad tas ir uz konkrētu laiku, nevis uz visiem laikiem. Šī algu skala, kāda ir valsts budžeta iestādēs, ir pieejama publiski, tā ir ar Ministru kabineta noteikumiem apstiprināta.

— Es saprotu, ka tas cilvēks no deklarācijām ir vilcis ārā tos skaitļus.

A.Bērziņš: — Nu jā, bet ierēdņi jau pamatā tās deklarācijas nepilda, — tie ir Saeimas deputāti, kas pilda deklarācijas, un Rīgas domes deputāti — tās ir ievēlētās amatpersonas.

— Un par domi viņš te arī minēja — kā tas ir, ja Rīgas mērs saņem 1500 latu par Rīgas Ostu valdi, vēl viņam ir alga liela, bet jums — tikai 560. Vai tas, jūsuprāt, ir godīgi, ka Rīgas mērs saņem četrreiz vai piecreiz vairāk nekā valdības vadītājs?

A.Bērziņš: — Godīgi negodīgi ... katrā gadījumā es pašlaik neredzu nekādu iespēju situācijā, kad — tiešām taisnība — ir tik daudz cilvēku, kuriem ir jādzīvo no rokas mutē, paaugstināt algu ne sev, ne ministriem. Mēs to tīri teorētiski varam izdarīt, bet mēs to nedarīsim, tas vienkārši nebūs godīgi pret pārējiem.

— Un par Rīgu?

A.Bērziņš: — Rīga lai rīkojas pati, kā uzskata par pareizu. Var jau, protams, tur tās prēmijas vēl klāt pie algas pielikt.

— Par celulozes rūpnīcu. Te ir parādījusies tātad doma, ka Latvijai, tas ir, valstij, vajadzētu piedalīties šīs rūpnīcas celtniecībā ne tikai ar mežiem, bet arī ar līdzekļiem. Cilvēks jautā: vai ir vērts ieguldīt līdzekļus, ja šobrīd naudas trūkst visam kam — tam, tam, tam?

A.Bērziņš: — Jā, katrā gadījumā par šo lēmumu vēl nav diskutēts. To droši vien visā drīzumā skatīs Ministru kabinetā, Zemkopības ministrija to gatavo, un tad tik tiešām būs jāizšķiras, kādam vajadzētu būt naudas un kādam mežu īpatsvaram kopējā uzņēmuma pamatkapitālā. Ja arī tiks pieņemts lēmums par to, ka tiks ieguldīti līdzekļi, tad tas acīmredzot netiks darīts no budžeta, bet gan ilgtermiņā uz valsts aizņēmuma rēķina, cerot, ka, šim uzņēmumam sekmīgi attīstoties, tā nauda, kas atnāks atpakaļ, būs nesalīdzināmi lielāka nekā tas parāds, kas būs jāmaksā uz šī aizņēmuma rēķina. Ekonomiskie aprēķini vēl tiks atrādīti, un mēs par to nopietni diskutēsim.

— Jūs esat par to, ka tur tiktu ieguldīti līdzekļi?

A.Bērziņš: — Es domāju tā, ka faktiski nevajadzētu tik daudz mežu, kā dažādos preses izdevumos un dažādos publiskos izteikumos cilvēki runā, ieguldīt šai uzņēmumā. Vajadzētu ļoti uzmanīgi izvērtēt, cik daudz meža ir jāiegulda, un pārējiem vajadzētu būt līdzekļiem, lai tādējādi nodrošinātu to, ka visi meža pārstrādātāji, tie, kas tieši saistīti ar mežu, kas zināmā mērā ir arī tāds reģionālās attīstības jautājums un darba vietu devējs, it īpaši lauku rajonos, nekļūtu atkarīgs no kāda viena uzņēmuma.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā