Konvencija Nr.173 Par darbinieku prasījumu aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā

Starptautiskās darba organizācijas Ģenerālā konference,

kuru 1992.gada 3.jūnijā Ženēvā uz 79.sesiju sasaukusi Starptautiskā darba biroja Administratīvā padome,

uzsverot darbinieku prasījumu aizsardzības svarīgumu darba devēja maksātnespējas gadījumā un atgādinot 1949.gada Konvencijas “Par darba algas aizsardzību” 11.panta un 1925.gada Konvencijas “Par atlīdzību darbiniekiem cietušiem nelaimes gadījumos ražošanā” 11.panta prasības,

atzīmējot, ka pēc 1949.gada Konvencijas “Par darba algas aizsardzību” pieņemšanas liela loma tiek ierādīta maksātnespējīgo uzņēmumu ekonomiskai atveseļošanai (sanācijai) un ņemot vērā sociālās un ekonomiskās sekas, kas izriet no maksātnespējas, pēc iespējas jārealizē pasākumi, lai ekonomiski atveseļotu uzņēmumus un saglabātu darba vietas,

atzīmējot, ka ar iepriekšminēto normu pieņemšanas brīdi vairāku dalībvalstu likumdošanā ir notikušas būtiskas izmaiņas, kuru rezultātā uzlabojās strādājošo prasību aizsardzība darba devēja maksātnespējas gadījumā, un uzskatot, ka Konferencei laikus jāpieņem jaunas normas, kas attiecas uz darbinieku prasību aizsardzību,

pieņemot priekšlikumus par strādājošo prasību aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā, kas ir iekļauti sesijas darba kārtības ceturtajā punktā,

uzskatot, ka šie priekšlikumi ir jāizsaka starptautiskas konvencijas veidā,

nolemj 1992.gada 23.jūnijā pieņemt Konvenciju, kuru var nosaukt par 1992.gada Konvenciju par darbinieku prasību aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā.

I nodaļa. Vispārīgie noteikumi

1.pants

1. Attiecībā uz šo Konvenciju termins “maksātnespēja” ir attiecināms uz situāciju, kad saskaņā ar nacionālo likumdošanu un praksi sākas procedūra, ar kuru vēršas pret darba devēja aktīviem ar mērķi apmierināt kreditoru kolektīvas pretenzijas.

2. Pamatojoties uz šo Konvenciju, dalībvalstis var attiecināt terminu “maksātnespēja” uz citām situācijām, kad darbinieku prasījumi nevar tikt apmierināti, jo to nepieļauj darba devēja finansiālais stāvoklis, piemēram, ja uzņēmēja aktīvu summa tiek atzīta par neatbilstošu, lai varētu uzsākt maksātnespējas procedūru.

3. Nacionālā likumdošana vai prakse nosaka, vai uzņēmēja aktīvu summa atbilst prasībām, kas noteiktas, lai varētu uzsākt 1.punktā minēto procedūru.

2.pants

Šīs Konvencijas normas dalībvalstis piemēro tiesību normu veidā vai kādā citā veidā, kas tiek lietots nacionālajā praksē.

3.pants

1. Katra dalībvalsts, kura ratificē šo Konvenciju, uzņemas pienākumu izpildīt 2.nodaļā formulētās saistības, kas nodrošina darbinieku prasījumu aizsardzību, izmantojot priekšrocības tiesības, vai arī izpildīt 3.nodaļā formulētās saistības, kuras paredz darbinieku prasījumu aizsardzību ar garantijas iestāžu palīdzību, vai arī izpildīt 2. un 3.nodaļā formulētās saistības vienlaikus. Izvēles pamatojums tiek norādīts deklarācijā, kas iesniedzama kopā ar ratificēšanas dokumentiem.

2. Katra dalībvalsts, kura sākotnēji ir izvēlējusies izpildīt tikai 2.nodaļā vai tikai 3.nodaļā minētās saistības, ir tiesīga vēlāk uzņemties arī citā nodaļā minētās saistības, par to informējot Starptautiskā darba biroja Ģenerāldirektoru ar attiecīgu deklarāciju.

3. Katra dalībvalsts, kas uzņemas par pienākumu izpildīt abu šīs Konvencijas nodaļu formulētās saistības, ir tiesīga, konsultējoties ar lielākajām darba devēju un darbinieku organizācijām, ierobežot 3.nodaļas pielietošanas sfēru noteiktām strādājošo kategorijām un noteiktām ekonomiskās darbības jomām. Šādi ierobežojumi tiek norādīti deklarācijā par saistību pieņemšanu.

4. Katra dalībvalsts, kura ierobežo pienākumus, kas izriet no 3.nodaļas formulētām saistībām, saskaņā ar šī panta 3.punktu savā pirmajā ziņojumā, ko iesniedz saskaņā ar Starptautiskās darba organizācijas nolikuma 22.pantu, norāda šādas ierobežošanas iemeslus. Nākošajos ziņojumos dalībvalsts sniedz informāciju par to, vai tiesību aizsardzības pasākumi, kas paredzēti šīs Konvencijas 3.nodaļā, ir attiecināmi arī papildus uz kādām citām strādājošo kategorijām vai ekonomiskās darbības nozarēm.

5. Katra dalībvalsts, kura uzņemas par pienākumu izpildīt šīs Konvencijas 2. un 3.nodaļas formulētās saistības, ir tiesīga, konsultējoties ar lielākajām darba devēju un darbinieku organizācijām, izslēgt no 2.nodaļas pielietošanas sfēras prasījumus, kas tiek aizsargātas saskaņā ar 3.nodaļu.

6. Katra dalībvalsts, kura uzņemas pienākumu pildīt šīs Konvencijas 2.nodaļā formulētās saistības, pārtrauc ipso jure saistības, kas izriet no 1949.gada Konvencijas “Par darba algas aizsardzību” 11.panta.

7. Katra dalībvalsts, kura uzņemas par pienākumu pildīt šīs Konvencijas tikai 3.nodaļā formulētās saistības, ir tiesīga ar deklarāciju, kuru nosūta Starptautiskā darba biroja Ģenerāldirektoram, pārtraukt to saistību izpildi, kas izriet no 1949.gada Konvencijas “Par darba algas aizsardzību” 11.panta. Tas ir attiecināms uz tiem gadījumiem, kad prasījumi ir aizsargāti saskaņā ar šīs Konvencijas 3.nodaļu.

4.pants

1. Ievērojot izņēmumus, kuri paredzēti šī panta 2.punktā, un ierobežojumus, kuri noteikti saskaņā ar 3.panta 3.punktu, šī Konvencija attiecas uz visiem darbiniekiem un visām ekonomiskās darbības jomām.

2. Kompetenta institūcija pēc konsultēšanās ar lielākajām darba devēju un darbinieku organizācijām ir tiesīga izslēgt no 2. un 3.nodaļas vai abām šīs Konvencijas nodaļām konkrētas darbinieku kategorijas, piemēram, valsts sektorā strādājošos, ņemot vērā to specifiskās darba attiecības. Tāpat tas ir iespējams arī gadījumā, ja ir noteiktas cita veida garantijas, kas nodrošina aizsardzību, kas ir līdzvērtīga šajā Konvencijā minētajam.

3. Katra dalībvalsts savos ziņojumos, kurus iesniedz saskaņā ar Starptautiskās darba organizācijas statūtu 22.pantu, informē par šādiem izņēmumiem un to iemesliem.

II nodaļa. Darbinieku prasījumu aizsardzība, izmantojot priekšrocības tiesības

Aizsargājamās prasības

5.pants

Darba devēja maksātnespējas gadījumā darbinieku prasījumi, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām, ir privileģēti, respektīvi, šīs prasības tiek apmierinātas no maksātnespējīgā darba devēja aktīviem, pirms tiek apmierinātas neprivileģēto kreditoru prasības.

6.pants

Šī priekšrocība, kā minimums, ir attiecināma uz šādiem darbinieku prasījumiem:

a) darba alga par noteiktu laika periodu, kurš nav mazāks par 3 mēnešiem, skaitot no maksātnespējas iestāšanās vai darba tiesisko attiecību pārtraukšanas brīža;

b) atlīdzība par ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, tiesības uz kuru iegūtas tā gada laikā, kurā iestājas maksātnespēja vai darba tiesiskās attiecības tiek pārtrauktas, kā arī iepriekšējā gadā;

c) atlīdzība par cita veida apmaksātu prombūtni noteiktā laika periodā, kurš nav mazāks par 3 mēnešiem, skaitot no maksātnespējas iestāšanās vai darba tiesisko attiecību pārtraukšanas brīža;

d) atlaišanas pabalsts sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanos.

Ierobežojumi

7.pants

1. Nacionālajā likumdošanā vai reglamentos var ierobežot darbinieku privileģēto prasījumu apjomu ar noteiktu summu, kura nedrīkst būt mazāka par sociāli pieņemamu līmeni.

2. Ja darbinieku privileģētās prasījumi tiek šādi ierobežotas, tad šīs noteiktās summas lielums periodiski jākoriģē, lai tās vērtība saglabātos.

Privileģēto prasījumu secība

8.pants

1. Nacionālā likumdošana vai reglamenti nosaka darbinieku prasījumiem augstāku prioritātes līmeni salīdzinājumā ar citām privileģētām prasībām, piemēram, ar valsts vai sociālās drošības sistēmas prasībām.

2. Gadījumā, ja darbinieku prasījumus aizsargā ar garantijas institūciju palīdzību (kā paredzēts šīs Konvencijas 3.nodaļā), tad šādas prasības var būt zemākā pakāpē nekā valsts vai sociālās drošības sistēmas prasības.

III nodaļa. Darbinieku prasījumu aizsardzība ar garantijas institūcijām

Vispārīgie principi

9.pants

Gadījumā, ja darbinieku prasījumus, kuri izriet no darba tiesiskajām attiecībām, nav iespējams apmierināt darba devēja maksātnespējas dēļ, tad tos apmierina garantijas institūcijas.

10.pants

Lai efektīvi piemērotu Konvencijas šīs nodaļas prasības, katra no dalībvalstīm, konsultējoties ar lielākajām darba devēju un darbinieku organizācijām, var veikt pasākumus, kas novērš iespējamās ļaunprātības.

11.pants

1. Garantijas institūciju veidošanas, darbības un finansēšanas principus nosaka saskaņā ar 2.pantu.

2. Šī panta 1.punkts neliedz dalībvalstij saskaņā ar tās īpatnībām un vajadzībām dot iespējas apdrošināšanas kompānijām nodrošināt 9.pantā minēto prasījumu aizsardzību.

Prasījumi, kurus aizsargā garantijas institūcijas

12.pants

Pamatojoties uz Konvencijas šo nodaļu, aizsargāti tiek vismaz sekojoši darbinieku prasījumi:

a) darba alga par noteiktu laika periodu, kas nav mazāks par astoņām nedēļām, skaitot no maksātnespējas iestāšanās vai darba tiesisko attiecību pārtraukšanas brīža;

b) atlīdzība par apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu, tiesības uz kuru ir iegūtas darbā, kas veikts noteiktā laika periodā, kurš nav mazāks par sešiem mēnešiem, skaitot no maksātnespējas iestāšanās vai darba tiesisko attiecību pārtraukšanas brīža;

c) atlīdzība par cita veida apmaksātu prombūtni par noteiktu laika periodu, kas nav mazāks par astoņām nedēļām, skaitot no maksātnespējas iestāšanās vai darba tiesisko attiecību pārtraukšanas brīža;

d) atlaišanas pabalsts sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanos.

13.pants

1. Prasījumu aizsardzība, kas tiek veikta saskaņā ar Konvencijas šīs nodaļas normām, var tikt ierobežota ar noteiktu summu, kura nav zemāka par sociāli pieļaujamo līmeni.

2. Gadījumā, ja prasījumu aizsardzība tiek šādā veidā ierobežota, tad šīs summas lielums periodiski jākoriģē tā, lai tās vērtība saglabātos.

Noslēguma noteikumi

14.pants

Šī Konvencija pārskata 1949.gada Konvenciju “Par darba algas aizsardzību” tādās robežās, kas minētas 3.panta 6. un 7.punktā. Tajā pašā laikā jānorāda, ka Konvencija “Par darba algas aizsardzību” ir atvērta arī turpmāk dalībvalstu ratifikācijai.

15.pants

Oficiālā šīs Konvencijas ratifikācija jānosūta Starptautiskā darba biroja Ģenerāldirektoram.

16.pants

1. Šī Konvencija ir saistoša tikai tām Starptautiskās darba organizācijas dalībvalstīm, kuru ratifikāciju ir reģistrējis Ģenerāldirektors.

2. Tā stājas spēkā pēc divpadsmit mēnešiem no datuma, kad Ģenerāldirektors ir reģistrējis divu dalībvalstu ratifikācijas.

3. Pēc tam šī Konvencija jebkurai dalībvalstij stājas spēkā pēc divpadsmit mēnešiem, kad tās ratifikācija ir reģistrēta.

17.pants

1. Dalībvalsts, kura ir ratificējusi šo Konvenciju, to var denonsēt pēc desmit gadu termiņa izbeigšanās no datuma, kad, nosūtot Starptautiskā darba biroja Ģenerāldirektoram reģistrācijai ratifikācijas aktu, Konvencija pirmoreiz stājusies spēkā. Denonsēšana stājas spēkā vienu gadu pēc datuma, kad tā ir reģistrēta.

2. Katra dalībvalsts, kura ir ratificējusi šo Konvenciju, un kura gadā, kurš seko pagājušam iepriekšējā paragrāfā minētajam desmit gadu periodam, nav pielietojusi denonsēšanas tiesības saskaņā ar šo pantu, uzņemas visas saistības uz nākošo desmit gadu periodu un denonsēt šo Konvenciju varēs, izbeidzoties katram desmit gadu periodam, šajā paragrāfā noteiktajā kārtībā.

18.pants

1. Starptautiskā darba biroja Ģenerāldirektoram jāinformē visas Starptautiskās darba organizācijas dalībvalstis par visām paziņotajām dalībvalstu šīs Konvencijas ratificēšanām un denonsēšanām.

2. Paziņojot Starptautiskās darba organizācijas dalībvalstīm par saņemto otro ratificēšanu, Ģenerāldirektoram jāvērš dalībvalstu uzmanība uz datumu, līdz kuram Konvencija ir spēkā.

19.pants

Starptautiskā darba biroja Ģenerāldirektoram saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizāciju Statūtu 102.pantu jānosūta Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram reģistrācijai pilnīga informācija par saskaņā ar iepriekšējiem pantiem reģistrētajām ratificēšanām un denonsēšanām.

20.pants

Katru reizi, kad Starptautiskā darba biroja administratīvā padome to uzskata par nepieciešamu, tā iesniedz Vispārējai konferencei ziņojumu par Konvencijas realizāciju un lemj, vai dienas kārtībā ietvert jautājumu par Konvencijas pilnīgu vai daļēju pārskatīšanu.

21.pants

1. Ja konference pieņems jaunu Konvenciju, kurā pilnīgi vai daļēji pārskatīta šī Konvencija, un ja jaunajā Konvencijā nav paredzēts citādi, tad –

a) kādas Dalībvalsts jaunās, pārskatītās Konvencijas ratificēšana nozīmē, neatkarīgi no 17.pantā noteiktā, šīs Konvencijas denonsēšanu ar noteikumu, ka pārskatītā Konvencija stājas spēkā;

b) sākot ar jaunās, pārskatītās Konvencijas spēkā stāšanās datumu šī Konvencija vairs nav pieejama ratifikācijai.

2. Šī Konvencija katrā gadījumā paliek spēkā formas un satura ziņā attiecībā uz dalībvalstīm, kuras to ratificējušas, bet nav ratificējušas jauno, pārskatīto Konvenciju.

22.pants

Šīs Konvencijas teksti angļu un franču valodā ir autentiski.