Par ieilgušo čekas maisu intrigu

Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte:

Foto: A.F.I.

Kāds ir čekas maisu statuss? To sargā valsts noslēpums?

Īsts statuss nav noteikts. Manuprāt, viena apsvēruma dēļ. Maisu pieejamību vai nepieejamību reglamentē četrpadsmit likumu, kas nosacīti dalās divās grupās. Viena – likums par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu un izmantošanu un sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu. Otra – pilsonības, civildienesta, vēlēšanu, tiesu, prokuratūras, policijas, SAB, operatīvās darbības u.c. likumi.

Pamatprincips ir nepārprotams – jebkuram cilvēkam ir tiesības par sevi pieprasīt jebkuru informāciju, kas ir TSDC rīcībā. Arī par vārda atrašanos vai neatrašanos šajā kartotēkā. Attiecībā pret pašu personu informācijas lieguma nav. Tie pastāv attiecība pret citām personām. Saistībā ar likumiem konkrētu iestāžu vadītājiem dotas tiesības sūtīt pieprasījumus un saņemt likumā atļautās ziņas savas kompetences robežās. Nav iespējams amatpersonām ziņkāres apmierināšanas nolūkos rakņāties maisos, lai atrastu kādu konkrētu cilvēku.

Vai iespējams dot skaidru atbildi uz galveno jautājumu, proti, vai ar maisos ietilpināto informāciju pietiek, lai tiesā pierādītu konkrēta cilvēka apzinātu sadarbību ar VDK?

Galīgi nepietiek! Mūsu rīcībā nav konkrētu cilvēku parakstu. Līdzšinējā tiesu prakse šo nepietiekamību jau skaidri pierādījusi. Mums ir bibliotēkas kartīte, bet par pašas grāmatas eksistenci ziņu nav. Varbūt čekas kurators aizpildījis fiktīvu kartīti, lai uz aģentu norakstītu citādi iztērētu naudu?

Vai jūs atbalstāt maisu publiskošanu pat bez juridiskām konsekvencēm?

Nē. Tas nozīmētu nepamatoti radīt apdraudējumu daudziem cilvēkiem. Var nebūt dzīvības briesmu, bet tomēr... Bija cilvēki, kuri iefiltrējās organizētās noziedzības struktūrās, sniedza ziņas par korumpētiem milicijas virsniekiem. Tieši čekas aģenti palīdzēja apturēt, piemēram, unikālu mākslas vērtību kontrabandas izvešanu no padomijas. Tieši ar aģentūras palīdzību čeka pārtrauca provokatīvo sprādzienu sēriju 1990. gada ziemā. Tā, ka aģenti ir dažādi.

Var, protams, demagoģiski apgalvot, ka padomju laikos tvarstīt valūtas spekulantus nozīmēja stiprināt režīmu. Tikpat iespējams ir demagoģisks pretjautājums – varbūt dot Latvijas ordeņus visiem kriminālnoziedzniekiem un korumpantiem kā nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, jo viņu darbība taču objektīvi veicināja režīma krišanu un Latvijas valstiskuma atjaunošanu?

Liekas, ka maisu iedarbībai agri vai vēlu pienāks gals. Kad jūs to prognozējat?

Kas tad ir čekas maisi? Tā ir 1991. gada aktīvā VDK iekšzemes aģentūra. Tur neietilpst nedz robežsardzes aģentūras, nedz bruņoto spēku sevišķās daļas aģentūra, nedz armijas izlūkdienesta aģentūra, nedz Iekšlietu ministrijas aģentūra. Nu, lūk, šajos čekas maisos ir vairāk nekā četru tūkstošu cilvēku kartītes, kuras sadalās vēl sīkāk. Vairāk par 20% ideoloģiskās slodzes aģentūras darbā atrast nevar, respektīvi, kur cilvēkam būtu nodarīts kaitējums viņa idejiskās, reliģiskās, apziņas vai pārliecības dēļ, tāpēc es neesmu gatavs likt savu parakstu zem aģentu saraksta, kur viss ir putrā, ka visi, kas bijuši VDK aģenti, ir bijuši kaitnieki. Daudzi aģenti izpildīja funkcijas, kādas ir arī jebkurā demokrātiskā Rietumu valstī, arī šā brīža Latvijas valstī. Protams, čekas maisu iedarbību uz sabiedrību varētu izbeigt, tos publicējot, taču tad es negribētu redzēt vienā sarakstā aģentus, kas strādāja pret organizēto noziedzību, un aģentus, kas vajāja cilvēkus, kuriem bija cita pārliecība.

Ko tad darīt? Par to – pagarināt vai nepagarināt aizliegumu bijušajiem aģentiem ieņemt virkni amatu – lai lemj politiķi. Laiks nestāv uz vietas, un VDK aģenti ir paaudze, kas pamazām aiziet no aktīvās sabiedriskās darbības. Manuprāt, aizliegumi noteikti atstājami divās jomās: drošības struktūrās un darbā ar valsts noslēpumiem. Kartotēku varētu nodot vai nu Satversmes aizsardzības birojam, vai drošības policijai. Nevar visas pagātnes problēmas atrisināt ar četru tūkstošu aģentu vārdu publicēšanu, nespējot pateikt, ar ko katrs no aģentiem konkrēti nodarbojies. Tā būtu cilvēku krāpšana. Tas uzdotu tikai četrus tūkstošus jautājumu.

Mēs jau nevaram pateikt: tu esi aģents. Mums jāsaka: mums ir ziņas, ka tu esi sadarbojies. Ja būtu pašu aģentu paraksti, tad nebūtu nekādu problēmu. Aģentu kartīte ir uzskaites dokuments, kas nepauž nekādas saistības. To parakstījis operatīvais darbinieks un viņa priekšnieks, kas ir sankcionējis vervēšanu.

“KAS NOTIEK?”; pēc A. Tarvida intervijas “Man kā zinātniekam ir interesanti...”, “LAUKU AVĪZE”; pēc A. Drēziņa un V. Krustiņa intervijas “Čekas maisu smaka”