Par pašvaldību nepieciešamībām

Saeimas deputāts Jānis Urbanovičs:

Ekonomiski aktīvie iedzīvotāji arvien biežāk darbu meklē tuvējās mazpilsētās un lielpilsētās, savās lauku mājās ierodoties vienīgi pārnakšņot un atpūsties.

Automobiļi cilvēku mobilitāti ir daudzkāršojuši, tāpēc jaunajiem novadiem, salīdzinot ar pirmskara apriņķiem, var lietot pavisam citus mērogus.

Lauki veidojas kā atpūtas zona, kur vecumdienas pavada pensionāri un vasaras mājas iekārto pilsētnieki. Pašlaik ekonomiski aktīvie cilvēki savus nodokļu maksājumus arvien vairāk atstāj pilsētās. Pagasti paliek bez naudas un dzīvo no Pašvaldību izlīdzināšanas fonda. Nav normāli, ka desmitiem pagastu budžeta ieņēmumi gadā nepārsniedz 50 tūkstošus latu, bet viena veiksmīga uzņēmēja ienākuma nodokļa maksājumi veido turpat vai visu pagasta budžetu.

Vai vajag vēlētas pašvaldības, kurām hroniski trūkst naudas un kas nespēj atbalstīt jaunu darba vietu radīšanu? Lai veidotu pakalpojumu centrus iedzīvotājiem, pagastos nevajag vēlētas 5–7 cilvēku pašvaldības, bet gan vienu kārtīgu izpilddirektoru. Arī pagastu mežiem un laukiem nevajag pašvaldību, bet gan pārvaldnieku. Ja cilvēkam jaunveidojamā novada centrā nebūs nodrošināts darbs, viņš uz šo centru vienkārši nebrauks. Tāpēc, veidojot novadus, pirmām kārtām būtu jāanalizē ekonomiski aktīvo cilvēku plūsmas un šo novadu centru perspektīvas piedāvāt darba vietas lauciniekiem. Tātad administratīvi teritoriālās reformas pamatā pirmām kārtām jābūt ekonomiskiem apsvērumiem.

Un ir jārespektē laucinieku ieradumi un tradicionālais dzīvesveids. Ir jau, protams, skaisti uz kartes ar cirkuli novilkt 102 aplīšus – bet grūti būs, piemēram, piespiest Zebrenes pagasta iedzīvotāju braukt uz jauno novada centru Jaunpilī, ja viņš paaudžu paaudzēs ir braucis uz Dobeli.

Lai kā mums arī nepatiktu padomju laiku mantojums, bet šajos piecdesmit un vairāk gados ir izveidojušās cilvēku plūsmas uz «saviem» rajonu centriem ar attīstītiem ceļiem un citu infrastruktūru. Būs grūti lauzt šīs tradīcijas, un jaunas infrastruktūras veidošanai būtu vajadzīgi pārmērīgi lieli līdzekļi.

No teiktā var saprast, ka es sliecos atbalstīt to novadu veidošanas modeli, kas pamatojas uz 26 esošajiem rajoniem. Protams, šis skaitlis 26 nav negrozāms, jo pilnīgi pamatoti uz savu novadu varētu pretendēt arī, piemēram, Sigulda, Kandava, Līvāni, Smiltene, Olaine, Iecava un citas pilsētas un ekonomiski attīstīti centri, kas ir viegli sasniedzami apkārtējiem pagastiem, kur var izveidot jaunas darba vietas, kur ir pieejams plašs pakalpojumu klāsts. Tātad vietas, kas ekonomiski, sociāli un vēsturiski ir izveidojušās par noteiktu teritoriju centriem.

Ja vidēji novadā būs 40–50 tūkstoši iedzīvotāju, pašvaldību pārvaldes izdevumi samazināsies daudzkārt un iedzīvotāju maksātie nodokļi tiks izlietoti daudz lietderīgāk. Nemaz jau nerunājot par plašākām iespējām piesaistīt investīcijas un piedāvāt pilnīgāku pakalpojuma grozu. Nomaļu problēmu var risināt, nosakot stingrus novadu budžetu veidošanas principus un garantējot katram pagastam pārstāvību vēlētā novada padomē. Ja veidosim ekonomiski spēcīgus novadus, samazināsies nevēlamā iedzīvotāju migrācija uz Rīgu un citām lielām pilsētām.

Var apgalvot, ka veidot 102 pašvaldības ir demokrātiskāk nekā veidot 33 + ? pašvaldības, bet demokrātija nevar būt pašmērķis. Padomāsim vēlreiz, ko no viena vai otra reformas modeļa iegūs iedzīvotāji, kuriem šī reforma domāta. Manuprāt, 33 + ? modelim plusu būs vairāk.

“DIENA”; pēc J. Urbanoviča raksta “Kādas veidosim nākotnes pašvaldības?”