“Eiropa palīdzēs darbos, ko paši esam uzsākuši”

— Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Gints Freimanis

Intervija Latvijas Radio 11. augusta raidījumā “Aktuāla intervija” pulksten 12.35. Vada žurnālists Jānis Krēvics

— Nākamā gada budžets ir par 150 miljoniem latu lielāks nekā šajā gadā, tomēr šī nauda tiek virzīta lielajiem tēriņiem, kuru starpā būs arī Latvijas dalības maksa Eiropas Savienībā un Eiropas Savienības struktūrfondu līdzfinansējums. Tomēr vēl jūlija vidū Eiropas Komisija norādīja uz vairākiem trūkumiem, kas Latvijai varētu traucēt apgūt šos līdzekļus. Vāja publiskā pārvalde, neapmierinoša ministriju sadarbība, laba projektu vadības un uzraudzības centra un efektīvas finanšu kontroles trūkums. Novembrī ir gaidāms jauns Eiropas Komisijas ziņojums, līdz kuram trūkumus vajadzētu novērst. Aktuālajā intervijā šodien Gints Freimanis — Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietnieks. Labdien!

Līdz piektdienai visām ministrijām bija jāiesniedz Finanšu ministrijai pieprasījumi, cik liela summa no šiem fondiem ir nepieciešama. Vai ir sarēķināts, cik liels ir šis pieprasījums?

G.Freimanis: — Es patlaban negribētu operēt ar precīziem skaitļiem, jo tas nav manas tiešās atbildības lauciņš. Cik zināms, aptuveni 50 miljoni latu bija tā summa, uz kuru vajadzēja ministrijām pieteikties. Šī summa patlaban tomēr ir vairākas reizes lielāka.

— Vairākas reizes, tas ir vairākos simtos?

Gints Freimanis: — Nē, ne vairākos simtos, bet vairāk reižu lielāka par 50 miljoniem, kas bija pieprasīti.

— Tātad ir pārsniegti 50 miljoni. Kā tiks izvērtēts — kuriem dos naudu, kuriem ne?

G.Freimanis: — Jābūt reālistiem. Tā nav tikai Latvijas prakse, bieži vien arī daudzās citās valstīs prasa vairāk, lai dabūtu pusi, teiksim. Mums jāskatās reāli, cik ir projektu, jo, ja mēs runājam par struktūrfondiem, tad, kā jau jūs zināt, šis ir tā sauktais atmaksas princips, tas nozīmē, ka mums Eiropas Savienība atmaksās naudu jau uz iesniegto attaisnojošo dokumentu pamata kopumā. Tas nozīmē — lai mēs varētu prognozēt kustību uz priekšu, mums ir jāredz, cik mums projektu ir un kāda ir to reālā gatavības pakāpe. Mēs pasakām, ka mēs gribam, teiksim, atjaunot notekūdeņu sistēmu pilsētā X, tad mums ir jāredz, cik tālu šis projekts jau ir izstrādāts, vai mēs to varam sākt ieviest. Un tad, balsoties uz to, jāskatās, cik nākamgad reāli mums vajadzēs naudas, cik reāli mēs tās varēsim paņemt, jo mums ir ikgadējais budžets, kā jau jūs zināt.

— Vai valstij nebūtu jāgarantē visa pieprasītā summa?

G.Freimanis: — Valstij, es domāju, šeit ir jāskatās — tās ir ļoti kompleksas lietas. Ja mēs runājam par publisko infrastruktūru, jā, mēs ejam uz priekšu, tātad mēs finansējam, Eiropa mums pēc tam atmaksā. No tāda viedokļa, jā, bet, ņemot vērā to sistēmu, kāda ir mūsu valstī, es domāju, ka tas īpašas problēmas neradīs. Daudz lielākas problēmas radīs tas, vai mums būs tiešām projekti, kuriem šo naudu tērēt.

— Vai teorētiski nevar būt tāda situācija, ka, piemēram, zemnieki, kuriem valsts negarantē pieprasīto summu, iesūdz valsti tiesā?

G.Freimanis: — Šeit mums vajadzētu skaidri nošķirt divas lietas. Ja mēs runājam par zemniekiem, tad ir divas daļas Eiropas naudām. Viena ir subsīdijas, un tas ir tas, uz ko zemniekam ir tiesības. Otra ir strukturālie fondi, kad mūsu gadījumā nauda tiek piešķirta, balstoties uz iesniegto projektu. Ja projekts ir apstiprināts un tiek veiksmīgi ieviests, tad mēs šo naudu atmaksājam. Par strukturālajiem fondiem — es domāju, ka tādas iespējas zemniekiem nepastāv.

— Jūlija vidū Eiropas Komisijas ziņojumā teikts, ka shēmas, kas paredz struktūrfondu ieviešanu Latvijā, ir nepārredzamas, sarežģītas un sadrumstalotas pa dažādām institūcijām un ministrijām, ka Latvijai steidzami skaidri jānodala maksāšanas un uzraudzības institūciju funkcijas. Vai tas ir izdarīts?

G.Freimanis: — ?eit ir vairāki jautājumu bloki, tātad viens — par šīm shēmām, kuras ir nepārskatāmas un sarežģītas. Patlaban shēmas tiek pilnveidotas, mēs jau esam nākuši klajā ar priekšlikumu vienkāršot šīs shēmas. Tātad par to notiek sarunas ar ministrijām. Šodien pat notiks viena tāda saskaņošanas sanāksme, kur mēs piedāvājam šo shēmu vienkāršot. Attiecībā uz funkciju nodalījumu starp maksājumu un vadošām institūcijām, uz tādu terminoloģiju saistībā ar struktūrfondiem...

— Miniet kādu piemēru, lai būtu vienkāršāk saprast!

G.Freimanis: — Tātad problēma, kas bija Eiropas Savienībai ar šīm institūcijām — vadošo maksājumu, bija tā, ka maksājumu institūcija ir Valsts kase. Bet tā ir nodalīta. Pirmkārt, šī frāze, kas ir minēta šajā dokumentā, ka ir nepieciešams nodalīt šīs divas institūcijas. Tās jau ir nodalītas. Tas nozīmē, ka acīmredzot komisija zināmā mērā operēja ar mazliet vai nu novecojušu informāciju, jo saprotiet, situācija mainās pa stundām, lietas iet uz priekšu. Šādi papīri top, es domāju, vairākus mēnešus, tā ka nav brīnums, ka šur tur informācija ir novecojusi.

— Ir arī prasība izveidot datorizētu naudas uzraudzības sistēmu.

G.Freimanis: — Es domāju, ka šeit ir jābūt reālistiem, jo tas, ko prasa komisija, pastāv tikai, cik man zināms, divās dalībvalstīs. Tas nozīmē, ka mēs varam, protams, pirkt sev rolsroisu, kad mēs... Bet tas ir ļoti dārgs process.

— Bet mēs šo prasību varam neizpildīt?

G.Freimanis: — Mums tai nav jābūt uz internetu bāzētai. Mēs te ieejam tehniskās detaļās. Ja mēs par tām runājam, tad nevaram divos vārdos atbildēt uz jautājumu: vajag vai nevajag? Tas, kas ir jādara, ir jānodrošina, lai dati ir pieejami. Dati pieejami būs. Vai mēs tos veidojam kaut kādā esošā datu bāzes sistēmā vai, piemēram, veidojam pilnīgi jaunu sistēmu, — tā ir mūsu darīšana. Mums ir jānodrošina, ka šie dati ir pieejami, un mūsu gadījumā tie būs pieejami, tie tikai nebūs online sistēmā, nebūs reālā laika režīmā, bet mums tas arī nav vajadzīgs. Mums sākumā ir jāizveido sistēma, kas darbojas, un pēc tam mēs varam veidot tādu sistēmu, kas nodrošina, piemēram, darbu reālā režīmā. Bet tas, ka komisija mums pārmet, ka mums tā nav tāda kā, piemēram, šajās divās dalībvalstīs...

— Kurās ?

G.Freimanis: — Cik man zināms, tikko tādu sistēmu izstrādājusi Īrija. Mums, starp citu, bija sarunas par to, ka varētu būt sadarbība ar īriem. Arī frančiem ir šāda vienota sistēma.

— Cik šāda sistēma varētu maksāt?

G.Freimanis: —Tie varētu būt desmitiem miljonu. Tā ka es domāju, ka, pirms mēs šo naudu tērējam, mums vajag no sākuma būt skaidrai sistēmai. Saprotiet, mēs nevaram iztērēt miljonus un pēc tam pateikt: ziniet, mums jātaisa tagad jauna sistēma, jo šī te nestrādā tāpēc, ka mēs no sākuma nezinājām, ko mums vajag. Tāpēc ir jābūt reālistiem, un šis pārmetums, es domāju…

— Vēl komisija pārmet, ka Latvijas pusei trūkst profesionālu darbinieku. Protams, tie pārmetumi izteikti pirms mēneša. Mēneša laikā profesionālus darbiniekus nav iespējams atrast, bet …

G.Freimanis: — Es domāju, ka šie pārmetumi tiešām ir nopietni.

— Un ko mēs darīsim līdz novembrim?

G.Freimanis: — Līdz novembrim, es šaubos, ka var, teiksim, veikt kaut kādu apvērsumu esošajā valsts pārvaldes sistēmā. Protams, var atlaist visus uz tā pamata, ka viņi nav profesionāļi. Bet tas, kas tiešām būtu jādara, — mums ir ļoti nopietna uzmanība jāpievērš civildienesta sistēmai. Mēs redzam, ka tiešām darba tirgū nevaram atrast tos cilvēkus, kas mums ir nepieciešami darbam ne tikai ar Eiropas fondiem, bet, teiksim, ar Eiropas lietām kopumā. Ļoti spēcīgi ir jādomā par to, kā mēs gatavojam ierēdņus valsts pārvaldē. Šeit es varu piekrist komisijai.

— Bet ko mēs teiksim?

G.Freimanis: — Es domāju, ka viņi no mums negaida, lai mēs mainītu visu valsts pārvaldes sistēmu kopumā. Ir vesela virkne pasākumu, kuri patlaban tiek gatavoti. Tātad, ja mēs pieņemam, ka nav pietiekamas kvalifikācijas ierēdņiem, mēs centrējamies uz tām jomām, kurās tiešām šī kvalifikācija ir nepieciešama, nevis uz kopējo ierēdņu kvalitāti. Šinī gadījumā tiek gatavota apmācību programma ierēdņiem, kas strādās ar struktūrfondiem. Mēs jau esam sākuši sarunas ar Valsts administrācijas skolu. Es domāju, ka tas, ko mēs darīsim, — mēs liksim ielāpus katrā konkrētā vietā. Šo sistēmu, protams, divu mēnešu laikā mēs neuzlabosim un neizmainīsim.

— Daudzi pašvaldību vadītāji un citu institūciju pārstāvji reģionos izsakās, ka ar neuzticību raugās uz Finanšu ministriju, un uzskata, ka viņu domas netiks ņemtas vērā. Vai nav tā, ka neskaidrību dēļ teritoriālajā reformā pašvaldības no šīs naudas dalīšanas tiks izslēgtas?

G.Freimanis: — Šis gan nav jautājums Finanšu ministrijai, jo Finanšu ministrija ir institūcija, kura atbild par šo finanšu operāciju drošību. Tas, vai reģioni ar uzticību vai neuzticību skatās uz Finanšu ministriju, es domāju, ka šeit daudz precīzāk jautājums būtu…

— Bet lielākā daļa no fondiem tiek domāti tieši pašvaldībām un uzņēmējiem.

G.Freimanis: — Jā, lielākā daļa no šiem fondiem ir domāta pašvaldībām un uzņēmējiem, bet nedrīkst aizmirst vienu faktu, ka struktūrfondi neaizvietos nacionālo reģionālo politiku. Tātad tas, vai fondi būs pieejami vai nebūs pieejami, ļoti lielā mērā, protams, atkarīgs no pašvaldībām.

— Kāda, jūsuprāt, ir reģionālā politika Latvijā?

G.Freimanis: — Nezinu, tas ir ļoti plašs vērtējums, lai to varētu tādā veidā viennozīmīgi formulēt.

— Neizklausās, ka tas jums būtu pozitīvs…

G.Freimanis: — Šeit ir runa par kopējo kapacitāti, par Latvijas spēju paņemt Eiropas Savienības līdzekļus, un šeit ir jārunā par ļoti tādu vispārēju principu. Eiropa neko nefinansē, Eiropa līdzfinansē. Ja mums ir izglītības politika, tad Eiropa līdzfinansē tikai to, ko mēs darām paši. Ir ļoti svarīgi saprast, ja mēs runājam par Eiropas naudām, ka Eiropa mums palīdzēs tikai tajos darbos, ko mēs paši jau esam uzsākuši vai ko mēs paši darām. Un tādēļ ir ļoti jāskatās, kurā virzienā, piemēram, attīstīsies informāciju komunikāciju tehnoloģijas. Tā ir joma, kurā Eiropas Savienība arī ir gatava dot līdzekļus, bet tikai tad, ja mēs paši nosakām, kam mums tos vajag. Ja mēs, piemēram, pasakām, ka mēs gribam uzlabot infrastruktūru kaut kādās atsevišķās pašvaldībās, tikpat labi var paprasīt: kāpēc tieši šajās pašvaldībās? Tātad ir jābūt reģionālās attīstības plāniem pēc Reģionālās attīstības likuma, un, balsoties uz šiem plāniem, mēs veidojam šo projektu portfeli.

— Bet problēmas būs?

G.Freimanis: — Ar ko tieši?

— Tieši ar pašvaldību spēju saņemt šos līdzekļus.

G.Freimanis: — Atsevišķām pašvaldībām būs, protams. Ir pašvaldības, kuras ir gatavas jau šodien startēt ar projektiem, kas jau ir prezentējušas savus projektus. Un ir pašvaldības, kurām vēl pēc pāris gadiem mazākais projekts būs problēma, jo viņiem vienkārši nav šo līdzekļu. Tāpēc šāds līdzfinansējuma mehānisms ir jāpārdomā. Mēs esam sākuši runāt arī ar Reģionālās attīstības ministriju par šāda līdzfinansējuma mehānisma izstrādi. Domāju, ka šos jautājumus ir iespējams risināt. Protams, patlaban problēma pastāv, bet tāpēc jau mēs strādājam, lai šīs problēmas risinātu.

— Vai līdzfinansējums tiks sadalīts pa nozaru ministrijām?

G.Freimanis: — Protams, kā jau es teicu, ir līdzfinansējuma princips. Ja Izglītības ministrija nodarbojas ar izglītības politiku un Eiropas Savienība dod tam līdzekļus, tad, protams, daļa līdzekļu ir Izglītības ministrijas budžetā un daļa līdzekļu nāk no Eiropas fondiem. No tāda viedokļa — jā.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā