Ar mazas valsts lielu pārstāvniecību

Andris Ķesteris, Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks, bij. Latvijas iestāšanās ES sarunu vadītājs, — “LV”

Kā norit integrācija pēc iestāšanās sarunu slēgšanas

Foto: A.F.I.

— Ir apritējis vairāk par pusgadu kopš pagājušā gada decembra, kad Kopenhāgenā svinīgi tika slēgtas iestāšanās sarunas ar desmit topošajām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, to skaitā Latviju. Kas mainījies šajā laikā? Šķiet, ka līdz ar iestāšanās sarunu slēgšanu ir zudis integrācijas dzinējspēks. Vai integrācijas process nav kļuvis krietni lēnāks?

— Jā, iestāšanās sarunas noteikti bija dzinējspēks integrācijas procesam. Sarunas mums iedeva datumu, uz kuru jābūt gataviem dalībai Savienībā, un tas bija nopietns iemesls, lai saspringtu un ar pilnu atdevi ietu uz priekšu likumdošanas saskaņošanā un citu jautājumu sakārtošanā.

Šobrīd no ārpuses šķiet, ka integrācijas procesā ir zināms atslābums, jo daudzie darbi, kas bija jāpaveic līdz iestāšanās sarunu slēgšanai, ir apdarīti, tomēr šis priekšstats ir mānīgs, jo līdz pievienošanās brīdim vēl ir daudz darāmā.

Piemēram, mūsu uzdevums ir sekmīgi iedibināt institūcijas un procesus, kas nepieciešami, lai mēs varētu paņemt visu sev pieejamo Eiropas naudu.

Tāpat mūsu uzdevums ir sagatavot valsts institūcijas, lai tās varētu efektīvi piedalīties ES lēmumu pieņemšanas procesā un adekvāti pārstāvēt un aizstāvēt valsts intereses. Šajā jautājumā mēs esam spēruši nozīmīgu soli uz priekšu. Mūsu ministri, premjerministrs un vēstnieki jau tagad piedalās atbilstošās darba sanāksmēs, kurās tiek pieņemti nozīmīgākie lēmumi.

Svarīgi ir uzsvērt, ka ne jau kaut kāda abstrakta Brisele pieņem ES lēmumu, bet gan mēs paši kopā ar citu dalībvalstu pārstāvjiem. Pagaidām gan esam tikai novērotāja statusā, bet tā ir ļoti laba iespēja mācīties un izprast institūciju darbības mehānismus.

Un bez diviem jau minētajiem uzdevumiem mums ir vēl palikuši arī daži nopietni integrācijas pamatdarbi, kuri līdz iestāšanās brīdim jāpaveic. Viens no tādiem darbiem ir muitas elektroniskās informācijas apmaiņas sistēmas savietojamība, otrs — nodokļu iekasēšanas informācijas sistēma un tās savietojamība ar ES sistēmu, un vēl daži citi steidzami darbi.

Bet šobrīd mēs arvien vairāk strādājam ar tādiem jautājumiem, kas netika diskutēti iestāšanās sarunās, bet ir nākuši klāt no jauna. Proti, sarunās mēs strādājām galvenokārt ar pieņemto un spēkā esošo ES likumdošanu, tagad galvenais darbs norit ar likumdošanu, kas vēl ir tapšanas stadijā.

— Atgriežoties pie jautājuma par iestāšanās sarunām, jāteic, ka vairākas iestāšanās sarunās noslēgtās vienošanās par atsevišķu jomu sakārtošanu paredzēja ļoti apjomīgu investīciju nepieciešamību šiem mērķiem (piemēram, vides sektorā). Kā Latvijai veicas ar šo investīciju piesaisti?

— Vides sektors ir viens no dārgākajiem, raugoties no nepieciešamo investīciju daudzuma. Tieši tādēļ arī iestāšanās sarunu laikā vides sektorā mēs vienojāmies par tik daudziem pārejas periodiem (astoņi pārejas periodi — A.N.), lai apjomīgās investīcijas mēs varētu ieviest pakāpeniski.

Labā ziņa ir tā, ka ES prasības vides sektorā mēs varēsim realizēt ar ES Kohēzijas fonda finansiālo atbalstu, kur projektu realizācijai nepieciešami tikai 15% nacionālā līdzfinansējuma.

Protams, par skaitļiem un konkrētiem projektiem precīzāku informāciju var sniegt Vides ministrija, bet, cik man zināms, vides sektora projektu realizācija līdz šim norit sekmīgi un nav pamata bažām, ka tie varētu nerealizēties.

— Vairākkārt ir izskanējušas ziņas, ka dažas valstis, piemēram, Polija, ir centušās no jauna atvērt atsevišķus sarunās izrunātos jautājumus un panākt sev labvēlīgākus nosacījumus. Vai tas tiešām ir iespējams, un vai arī Latvija nav mēģinājusi ko līdzīgu?

— Jā, pirms neilga laika bija visai lieli skandāli saistībā ar poļu centieniem mainīt iestāšanās sarunu rezultātu, bet, kā jau tas bija prognozējams, viņi neko nepanāca. Cik man zināms, nesaprašanās bija par to, kas ir panākts iestāšanās sarunās. Poļi centās konkretizēt sarunu iznākumu sev vēlamā virzienā, bet Eiropas Komisija nepiekrita. Tas bija jautājums par tiešajiem maksājumiem lauksaimniecībā.

— Tātad sarunu rezultātu grozīt nebija iespējams?

— Protams. Sarunas noslēdzās pagājušā gada decembrī, un pēc tam nekādi grozījumi vairs netiek pieļauti.

Ja man tiek jautāts: “Vai tad sarunu laikā nevarēja panākt vēl ko vairāk?”, es prasu: “Bet ko tad vajag?” Un izrādās, ka nekā tāda nav. Protams, ja būtu iespēja dzīvot dzīvi vēlreiz, visu darītu gudrāk — ja ne citādi, tad ar mazāku spēku patēriņu un efektīvāk.

— Kas ir tie jautājumi, par kuriem tiek diskutēts laikā starp iestāšanās sarunu slēgšanu un jauno valstu pievienošanos ES? Vai Latvijai ir iespēja paust savu viedokli, un vai tas tiek uzklausīts?

— Interesantas diskusijas pēdējā laikā noritējušas tieslietu un iekšlietu jomā, kur pēdējā pusgadā daudz runāts par Savienības ārējām robežām, kā arī migrācijas un patvēruma meklētāju politiku. Šie ir jautājumi, kas ES vēl nav pilnībā sakārtoti, un Latvijai tie ir īpaši interesanti.

Latvijai pēc pievienošanās ES būs tās ārējā robeža, tādēļ mums ir svarīgi, kāda būs ES nostāja pret ārējo robežu un kā ES mūs atbalstīs, lai šo robežu sekmīgi sargātu.

Latvijas iedzīvotāju vidū valda zināms satraukums, ka pēc pievienošanās ES šeit varētu parādīties arvien vairāk ieceļotāju, cilvēku bez noteikta statusa. Tādēļ mūsu interesēs ir, lai ES migrācijas un patvēruma meklētāju politika tiktu ielikta zināmos rāmjos. Pašlaik šie jautājumi katrā dalībvalstī tiek regulēti ļoti individuāli, un daudzi — gan politiskie, gan ekonomiskie — bēgļi sekmīgi izmanto šīs atšķirības, lai iekļūtu ES.

Šie ir jautājumi, kas pēdējā laikā ļoti aktīvi tiek diskutēti arī ministru līmenī, bet galīgie lēmumi vēl nav gatavi. Lai gan mums vēl nav pilntiesīgas dalībvalsts statusa, pašreizējās dalībvalstis aktīvi interesējas par mūsu uzskatiem šajos jautājumos un meklē mūsu atbalstu savām pozīcijām, kas izstrādātas jau ilgākā darbā.

Vai Latvija jau gatava darbam ES institūcijās

— Latvija jau kopš maija darbojas novērotāja statusā ES institūcijās, arī ES Padomē. Vai Latvija kā salīdzinoši maza valsts ar saviem speciālistiem un pārstāvjiem spēj aptvert visas sanāksmes un darba grupas, kurās Latvijai būtu jāpiedalās?

— Pirmie mēneši, protams, bija ļoti grūti, jo mēs iegājām procesā, kas jau ilgāku laiku stabili darbojas. Tas nebija viegli.

Galvenās problēmas jeb grūtības sagādā tas, ka likumdošanas akti, par kuriem diskutē un galējo lēmumu pieņem ES dalībvalstu ministri ES Ministru padomes laikā, nav radušies pēkšņi. Šie likumdošanas aktu projekti ir ļoti ilgi diskutēti un koriģēti ES Padomes darba grupās, līdz soli pa solim tie nonāk līdz Ministru padomes dienaskārtībai. Dažkārt šis process norit vairākus gadus.

Bet mums, ieejot šajā sistēmā, visas dienaskārtības nāca priekšā ļoti strauji. Ik nedēļu notika divas līdz četras Ministru padomes sēdes, un uz katru no tām vajadzēja sagatavot savu nacionālo pozīciju. Līdztekus padomes sēdēm notika arī vēstnieku sanāksmes, un arī uz tām mēs gatavojām savu pozīciju. Lai arī negāja viegli, es domāju, ka mēs veiksmīgi tikām ar šo uzdevumu galā. Cik man zināms, jūnijā, vēl pirms vasaras pārtraukuma, Latvija vienīgā no visām kandidātvalstīm gatavoja nacionālās pozīcijas, kuras pēc tam tika apstiprinātas arī valdībā.

Domājot par darbu pēc vasaras pārtraukuma, mums vajadzētu sākt strādāt pie tā, lai gatavotu savas pozīcijas arī darba grupām, lai tad, kad konkrētais jautājums nonāk līdz Ministru padomes dienaskārtībai, mēs jau visu zinātu un spētu sekmīgāk aizstāvēt savas intereses.

— Lai sekmīgi aizstāvētu mūsu valsts intereses visās nozarēs, noteikti ir nepieciešams arī visai liels vietējo speciālistu skaits darbam Briselē. Cik daudz vietējo ierēdņu un speciālistu dodas strādāt uz Briseli?

— Runājot par došanos strādāt uz Briseli, ir jānodala divas dažādas lietas — darbs Latvijas pārstāvniecībā ES un darbs ES institūcijās.

Kas attiecas uz došanos strādāt Latvijas pārstāvniecībā — tas ir ļoti apsveicami, jo mazai valstij, lai sekmīgi un efektīvi piedalītos ES darbā, vajag lielu pārstāvniecību. Mazai valstij liela pārstāvniecība ir gan finansiāli, gan fiziski visizdevīgākā, jo tā visefektīvāk var piedalīties daudzajās darba grupās un ieiet jautājumos dziļāk. Ja mēs uz visām darba grupām mēģinātu izbraukāt no Rīgas, tas būtu pārlieku liels finanšu un fizisko spēku patēriņš. Tādēļ, es domāju, ka, neraugoties uz dažādām budžeta grūtībām, enerģijas un finanšu līdzekļu ekonomijas dēļ pārstāvniecību Briselē mums vajadzētu paplašināt arī nākamgad.

— Cik liela šī pārstāvniecība ir šobrīd, un cik lielai tai, jūsuprāt, vajadzētu būt?

— Man šobrīd ir grūti runāt par precīziem skaitļiem. Cik man zināms, Igaunija plāno aptuveni 80 darbiniekus tad, kad viņi būs ieguvuši pilntiesīgas dalībvalsts statusu. Es domāju, ka mūsu mērķis varētu būt ļoti līdzīgs. Līdz gada beigām Latvijas pārstāvniecībā varētu būt aptuveni 50 cilvēki, ieskaitot tehnisko personālu. Protams, arī tehniskajam personālam ir jābūt labam, jo tur ir ļoti liela dokumentu plūsma, tā ka nepietiek ar garlaikotu sekretāri, kas darba laikā lako nagus. Arī tehniskajam personālam ir jābūt zinošam.

Par strādāšanu Eiropas Komisijā un ES Padomē jāteic, ka par ierēdņiem latvieši piesakās ļoti neaktīvi, jo mēs esam visai tālu no Briseles, turklāt latviešu cilvēki ir diezgan nemobili.

Kādēļ iedzīvotāji vēl aizvien šaubās

— Jau vairākus mēnešus Latvijā norit informēšanas kampaņa par pievienošanos ES. Pēc nepilnām sešām nedēļām būs 20. septembris — referendums. Tomēr iedzīvotāju nostāja par valsts dalību ES vēl aizvien nav īpaši pārliecinoša. Kādēļ, jūsuprāt, tas tā ir?

— Informācija, ko esmu guvis no sociologiem, rāda, ka iedzīvotāju atbalsts Latvijas dalībai ES pēdējo mēnešu laikā ir samazinājies, tomēr to atbalsts, kas bija stingri nolēmuši, ka tiešām dosies uz referendumu un balsos, ir saglabājies praktiski nemainīgs.

Manuprāt, problēma, kāpēc iedzīvotāju attieksme pret dalību ES vēl aizvien ir visai svārstīga, ir fakts, ka ES nav pārāk augstu parasto iedzīvotāju ikdienas prioritāšu sarakstā. Līdz ar to viedoklis šajā jautājumā ir ļoti pakļauts garastāvoklim, emocijām un citiem blakus apstākļiem.

Protams, ir bēdīgi apzināties, ka cilvēki ir visai vāji informēti par ES, bet tā tas ir ne tikai Latvijā, līdzīga situācija ir arī citviet Eiropā.

— Pēdējo nedēļu laikā valdība, strādājot pie nākamā gada budžeta projekta, ļoti aktīvi popularizē taupības politiku. Tiek samazināti budžeta izdevumi ikvienā tautsaimniecības nozarē. Aizstāvot šādu politiku, valdības pārstāvji argumentē, ka taupīšana ir nepieciešama lielā mērā tāpēc, ka nākamgad paredzēta valsts pievienošanās ES un NATO un tas valstij radīs ļoti ievērojamus finanšu izdevumus. Kā jūs raugāties uz šādu argumentāciju?

— Šis ir viens no blakusfaktoriem, kas ietekmē iedzīvotāju attieksmi pret valsts dalību ES. Domāju, ka šobrīd valdības nodomi budžeta sakarā tiek prezentēti ļoti neveiksmīgi.

Par izmaksām, kas saistītas ar iestāšanos NATO. Man ir visai grūti tās komentēt, bet, kas attiecas uz ES, svarīgi ir saprast, ka naudu jau neviens nekraus vagonos un nevedīs prom uz ES. Tā nauda tiks tērēta šeit pat uz vietas Latvijā lauksaimniekiem, lauku attīstībai, mazajiem ceļiem, lielajiem ceļiem, vides infrastruktūrai, un tas viss radīs jaunas darbavietas. Visai daudz tiks tērēts arī sociālo jautājumu risināšanai, jo caur sociālo fondu Latvijai pieejamā nauda divarpus gados būs 75 miljoni latu. Par šo naudu var apmācīt bezdarbniekus, var nodrošināt daudziem cilvēkiem izglītības turpināšanu. Sociālā fonda līdzekļus varēs lietot arī jaunu darbavietu radīšanai.

Nauda, ko mums vajadzēs tērēt papildus saistībā ar iestāšanos ES, tiks tērēta tieši tajos sektoros, kas ir vieni no problemātiskākajiem Latvijā.

Ar patriotismu ceļā uz Briseli

— Strādājot par Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieku un vadot sarunas par Latvijas iestāšanos ES, jūs Latvijā pēc vēstnieka darba ārzemēs esat pavadījis jau visai ilgu laiku, proti, piecarpus gadu, bet jau tuvākajās nedēļās jūs pārcelsieties darbā uz Briseli. Lūdzu, pastāstiet sīkāk par savu turpmāko darbību!

— Jā, pavisam drīz es došos uz Briseli, lai tur vadītu Latvijas misiju ES, līdzšinējā vēstnieka Andra Piebalga vietā. Darīšu es praktiski to pašu, ko līdz šim darīja A.Piebalgs. Darbs jau ir zināms, jo mēs visu laiku strādājam ciešā kontaktā. Mēs savstarpēji diskutējam gan par jautājumiem, kas ES sakarā tiek diskutēti valdībā, gan par tiem jautājumiem, kas tiek diskutēti Briselē. Ir skaidrs, ka darba saturs būtiski nemainīsies, mainīsies tikai darba raksturs. Briselē es cītīgi iešu uz vēstnieku sanāksmēm, cītīgi iešu līdzi ministriem uz Ministru padomes sēdēm.

Visi jautājumi, kas tiek diskutēti Ministru padomē, tiek sagatavoti vēstnieku sanāksmēs, un vēstniekam tajos visos jāorientējas, un jāorientējas arī valstu kopīgajās pozīcijās.

— Vai arī tālākā nākotnē jūs domājat turpināt diplomātisko karjeru un palikt darbā Ārlietu ministrijā? Vai neesat nolēmis ko mainīt?

— Bieži esmu stāstījis, ka esmu viens no pirmajiem Ārlietu ministrijas darbiniekiem. Strādāju ārlietu sistēmā jau kopš 1990. gada, un man nav nekādu nodomu nākotnē ko būtiski mainīt. Varu pateikt arī to, ka man nav nodoma iet strādāt ES institūcijās.

Artis Nīgals, “LV” Eiropas lietu redaktors