Latvijas dalībai Eiropas Savienībā es neredzu alternatīvu

Aina Blinkena, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: A.F.I.

— Jūs savu dzīvi esat veltījusi latviešu valodas pozīciju atkarošanai un sargāšanai. Tomēr bažas par latviešu valodas likteni Eiropas Savienībā (ES) ir viens no galvenajiem eiroskeptiķu argumentiem.

— Es ne mirkli nešaubos, ka mums Eiropas Savienībā jābūt. Eiropas Savienībā es saskatu ne tikai mūsu valodas, bet vispār mūsu tautas un mūsu valsts pastāvēšanas drošu garantu. Mums, latviešiem, jāsaprot, ka šajā ģeopolitiskajā situācijā mums nav iespējams palikt neitrāliem. Man arī šķiet, ka daudzus eiroskeptiķus mulsina šis vārds “savienība”, jo mums austrumos ir Neatkarīgo valstu savienība...

— ... un mums ir bēdīgā okupācijas gadu pieredze Padomju Savienībā.

— Jā, šie vārdi diemžēl sakrīt. Es domāju, labs būtu priekšlikums šo starptautisko organizāciju saukt par Eiropas Ūniju. Varbūt tas novērstu mūsu negatīvās asociācijas.

— Taču tā ir tikai mūsu, postkomunistisko valstu sabiedrības, problēma.

— Jā, un daudziem ir arī bailes no visa nepazīstamā. Bet Eiropas Savienība mums garantēs līdzdalību lielajos starptautiskajos procesos. Visas dalībvalstis ir pārstāvētas ES centrālajās institūcijās, un vienmēr ir svarīgi būt klāt lemšanas procesos, no kuriem atkarīga arī Latvijas nākotne. Tā būs arī mūsu valsts drošība. Es domāju, mums nav alternatīvas Eiropas Savienībai, jo negatīvs balsojums 20. septembra referendumā būtībā nozīmētu pievienošanos, agrāk vai vēlāk, citai savienībai, kurā mūs vienkārši iesaistītu, vai mēs to gribētu vai negribētu. Ko tādu mēs jau esam pieredzējuši.

— Jūs uzskatāt, ka 20. septembra referendums Latvijai būs arī izvēle starp rietumu un austrumu orientāciju — sabiedroto izvēles ziņā?

— Tieši tā. Tā es to uztveru, un mana izvēle, katrā ziņā, ir par rietumu orientāciju. Kaut arī, protams, nevajag iedomāties, ka no rietumiem nāk tikai labais. Tas ir jautājums par kultūru un daudz ko citu, būtībā subkultūru, kas tagad no rietumiem masveidīgi ienāk Latvijā. Bet tur taču nav vainīga Eiropas Savienība. Vainīgi esam mēs paši, ko mēs pieņemam. Ko popularizējam. Paklausieties kaut vai Latvijas Radio I. Vai jūs tur daudz dzirdat latviešu mūziku?! Rainis teica: “Bet sargies būt kā nabadzīgie garā, /Kas, sevi projām sviežot, laimīgi...” Un mēs tā sviežam. Sviežam! Es uzskatu, ka Latvijā ir divas avīzes, kas konsekventi aizstāv latviešu kultūru un latviešu tautu — “Latvijas Vēstnesis” un “Lauku Avīze”. Es tajās atrodu daudz pozitīva par mums. Tāda, kas veicina tautas apziņu, kas stājas pretī dažādiem Latvijas apmelojumiem. Padomāsim par jēdzienu “valsts aizsardzība”! Mums ir Aizsardzības ministrija, kas domā, kā iespējami labāk apbruņot un apmācīt mūsu nelielo armiju. Bet vai tad tikpat svarīga nav latviešu valodas, latviešu kultūras aizsardzība?! Bet tas diemžēl nenotiek. Ņemsim mūsu valodas būtību, funkcionālo pusi — kā to daudzos gadījumos atspoguļo Latvijas nelatviešu prese. Tie ir vieni vienīgi apmelojumi, kas nāk pār mūsu valodu, pār mūsu tautu. Kas nāk pār mūsu valsti. Mēs demokrātijas vārdā ļoti daudz piedodam mūsu valsts apmelotājiem. Man tas patiešām ļoti sāp!

— Vai, jūsuprāt, pēc iestāšanās Eiropas Savienībā attieksme pret latviešu valodu mainīsies?

— Es domāju, ka mainīsies. Kaut vai tāpēc, ka Latvijas pilsoņiem tad būs atvērtas visu ES valstu robežas, bet nepilsoņiem nebūs.

Un, ja cilvēks var ar labu gribu un valsts valodas prasmi iegūt Latvijas pilsonību, tad viņš šo valodu arī iemācīsies. Valoda viņam noderēs, gan braucot uz citām Eiropas Savienības valstīm, gan pilnvērtīgi iesaistoties Latvijas dzīvē. Es domāju, Eiropas Savienībā mūsu valoda pastāvēs droši.

— Diemžēl visai izplatīts ir viedoklis, ko bieži vien kultivē arī plašsaziņas līdzekļi, ka mēs Eiropas Savienībā ieiesim kā nabadzīga valsts, kas tikai ņems no šīs organizācijas. Taču mēs Eiropas Savienībai varēsim arī ļoti daudz dot, sākumā gan ne materiālajā, bet garīgajā ziņā.

— Tieši tā! Latviešu vidū ir arī tāds aizspriedums: “Mums ir maza valoda, ko mēs varam?! Mūsu valoda tāpat iznīks...” Bet pasaulē starp seštūkstoš valodām tikai divi simti ir tādas, kurās runā vairāk nekā miljons cilvēku, un latviešu valoda ir starp šiem diviem simtiem. Turklāt latviešu valoda ir liela ne vien runātāju skaita ziņā, bet arī savā būtībā. Mums ir ārkārtīgi bagāts vārdu krājums. Un vēl mums ir ļoti bagātīga vārdu darināšanas iespēja. Nevienā citā Eiropas valodā, varbūt vienīgi lietuviešu valodā, nav tādas iespējas. Uzskata, ka krievu valoda ir liela, jo Puškins lietojis 200 tūkstošus vārdu. Bet, ja mēs paskaitītu, cik vārdus ir lietojis Rainis! Es domāju, mūsu valodā ar visiem atvasinājumiem un visiem iespējamiem vārdu darinājumiem varētu būt pat līdz miljonam vārdu.

— Diemžēl mēs neesam izskaitījuši, cik vārdus lietojis Rainis. Kāpēc? Tagad taču ar modernajām elektronikas iespējām tas nemaz nebūtu tik grūti.

— Raiņa vārdnīca kādreiz bija Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta plānos. Bet pārmaiņu laikā mainījās cilvēki, tad nebija līdzekļu... Tā Raiņa vārdnīca palika nepabeigta. Tas ir viens no mūsu nākotnes uzdevumiem. Ir ļoti svarīgi, kā mēs paši izturēsimies pret savu valodu un arī kādas būs mūsu prasības pret Eiropas Savienību.

— 20. septembris referenduma diena — strauji tuvojas. Kāda ir jūsu pārliecība vai priekšnojauta?

— Es ticu, ka mums 20. septembrī pietiks saprāta nobalsot par Eiropas Savienību, par drošu Latvijas nākotni. Man gan šķiet, ka pašlaik plašsaziņas līdzekļi meklē galvenokārt eiroskeptiķus un publicē viņu viedokli, un tad var rasties iespaids, ka eiroskeptiķu viedoklis Latvijā ir pārsvarā. Bet tā nav. Es esmu runājusi arī ar zemniekiem, un nebūt nav tā, ka viņi būtu pret Eiropas Savienību. Viņi jūt, ka laukos jau ienāk gan SAPARD, gan citi Eiropas Savienības līdzekļi, un viņi zina, ka arī lauksaimnieki gūs reālu labumu no Savienības. Un pašlaik tajā milzīgajā neatkarībā taču mūsu zemniekiem arī nekādi zelta kalni nespīd. Tad kāpēc lai viņi atteiktos no jaunām nākotnes iespējām?! Atcerēsimies kaut vai Portugāli, kas pirms iestāšanās Eiropas Savienībā ne tuvu nebija bagāta valsts. Tagad portugāļi dzīvo ļoti labi. Piemēram, šovasar Portugāle saņems lielu Eiropas Savienības atbalstu sakarā ar daudzajiem mežu ugunsgrēkiem un citām karstā laika radītajām problēmām.

— Kā jūs vērtējat faktu, ka latviešu valoda būs viena no Eiropas Savienības oficiālajām valodām?

— Tas ir ļoti būtiski. Mūsu valsts pārstāvji taču būs visās ES institūcijās. Mēs saņemsim ļoti precīzu informāciju. Arī tāpēc, ka latviešu valoda būs viena no ES oficiālajām valodām. Lai mēs varētu savas intereses pilnvērtīgi pārstāvēt Eiropas Savienības institūcijās, ļoti daudz dara mūsu augstskolas, sagatavojot tulkus. Gan Latvijas Universitāte, gan Ventspils augstskola... Mums patiešām ir ļoti labi tulki, ne vien angļu, bet arī citās Eiropas Savienības valstu valodās. Mums jau ir ļoti labi spāņu, itāļu valodas tulki, ir norvēģu, dāņu valodas speciālisti... Vārdu sakot, mēs esam gatavi būt Eiropas Savienībā. Tikai jāatceras, ka, iemācoties citas valodas, mēs nedrīkstam noniecināt savējo. Un mums vajadzēs ļoti daudz pašapziņas, lai Eiropas Savienības tautu pulkā teiktu savu vārdu un iestātos par savu taisnību. Protams, neatkarība — tas skan lieliski, un arī es esmu par neatkarīgu Latviju. Tāda Latvija ir un paliks. Taču es domāju, mums pirmkārt jādomā par savas apziņas neatkarību.

Jānis Ūdris, “LV” ārlietu redaktors