Par Latvijas vārda respektu pasaulē

Jaunieceltais vēstnieks Eiropas Savienībā Andris Ķesteris:

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Ko uzskatāt par sava darba dziļāko misiju?

Vēlos, lai pasaule Latviju respektē. Vissliktākais, kas var notikt, ar negatīvu balsojumu referendumā it kā aizstāvot Latvijas suverenitāti, ir tas, ka Latvijai no visiem vajadzēs visu ko, bet nevienam no Latvijas neko nevajadzēs. Kā toreiz, pirms valstiskuma atzīšanas. Ja iestājamies, visi meklēs savām interesēm atbalstu un otrādi! Mums svarīgākais ir sajusties kā Eiropai, jāmācās skatīties uz Latviju kā uz Eiropas daļu, nevis nemitīgi bažīties, ko tā Brisele mums uzspiež, bet ko man kā Eiropai vajag?

Ārlietu dienestā strādājot, esmu iemācījies atšķirt, vai pie mums kāds atbraucis pieklājības vizītē, vai ir citi, nopietnāki iemesli. Rietumnieki ir solīdi cilvēki, diplomātu akadēmijas beiguši, māk uzvesties un uzturēt sarunu arī tad, kad nevienam no tevis neko nevajag. Bet tagad jau var just, ka daudzās jomās citas valstis meklē mūsu atbalstu. Piemēram, pirms Saloniku galotņu tikšanās Grieķijas premjerministrs apmeklēja Latviju, lai noskaidrotu mūsu ministru prezidenta, valdības viedokli par visiem dienaskārtības jautājumiem, lai vēlāk varētu formulēt samita lēmumprojektu. Pirms Saloniku sanāksmes notika arī ziemeļvalstu (ES dalībvalstu) un Baltijas premjeru tikšanās, lai saskaņotu pozīcijas par dienas kārtības punktiem. Mēs vēl esam tikai novērotājvalsts, taču jau tagad vēstnieks Piebalgs ir atbalstījis dažādus priekšlikumus un arī mūsu rūpes ir ņemtas vērā.

Nu jau šķiet pat dīvaini, ja cilvēki joprojām priecājas tikai par to, ka “kāds dzirdējis Latvijas vārdu”, “zina, kur ir Latvija”...

Jā, daudziem joprojām “tā ir viena valstiņa kaut kur pie Krievijas”. Un nedrīkstam sevi apmānīt ar ģeogrāfiju! Mēs neesam Eiropā, kamēr neesam ES. Tas ir vienkārši un skarbi. Ģeogrāfiski mēs būsim šaipus Urāliem, bet vai tas ir pietiekami, lai citi mūs uzskatītu par eiropiešiem?

Ar ko vēstniekiem īpašs ir darbs Briselē?

Brisele ir viena no visgrūtākajām vietām. Pirmkārt, tā ir ļoti liela atbildība. Vēstnieks ir atbildīga par kopējās ainas redzēšanu, par savu valsti kopumā – to atsevišķu jomu eksperti nevar pārzināt. Bet otra lieta – tu tur neesi sava laika saimnieks, jāievēro visai saspringts grafiks. Divas reizes nedēļā COREPER tikšanās, biežas dažādas Ministru padomes sēdes, uz kurām brauc mūsu ministri, un tajās jāpiedalās kopā ar viņiem. Jāizskaidro, ja franči, piemēram, kaut ko saka, kas aiz tā visa stāv. Tur ir smagi. Kad mēs no 1. maija ieguvām novērotāja statusu, Andra Piebalga darba apjoms krietni pieauga. No otras puses – Briselē var redzēt, kā ES funkcionē. Kādas ir dažādu valstu intereses un kā tās kombinējas. Ja kaut kas nav skaidrs, aizej un paprasi tās valsts vēstniekam. Nav jāraksta nota vai jāorganizē tikšanās ar, teiksim, Vācijas vēstnieku un jāgaida, kamēr viņš šo jautājumu noskaidro savā ministrijā. Starpbrīdī, kafiju dzerot, vari uzreiz apjautāties.

COREPER mums ir vismazāk zināmā ES institūcija. Kas tā ir un ar ko nodarbojas?

Šis vārds nācis no franču valodas termina “Comitē des Represetants permanents” un nozīmē pastāvīgo pārstāvju (vēstnieku) komiteju. Tas nav tikai konsultatīvs orgāns, šajā līmenī tiek pieņemti lēmumi. Ja vēstnieki par kaut ko vienojas COREPER sanāksmes laikā, ministri jautājumus bieži izskata bez diskusijām. Ir divas COREPER – vienā strādās Eduards Stiprais, kurš arī ir vēstnieks, un otrā es. Pirmā atbildīga pārsvarā par iekšējiem Eiropas jautājumiem, par vispārējiem koordinācijas jautājumiem, par kopējo ārpolitiku, par iekšlietām un tieslietām; vēstnieki sagatavo arī valstu valdību vadītāju tikšanos – Eiropas Padomi.

Vai jūs jau pazīstat arī citu valstu vēstniekus?

Daudzus, bet dažus jau ļoti ilgus gadus. Vācijas vēstnieku no 1994. gada, no Bonnas laikiem. Latvijas vēstniekam vienā pusē sēž Lielbritānijas vēstnieks, otrā – Austrijas vēstnieks, kurus abus pazīstu no 1998. gada. Ar Somijas vēstnieku esam pazīstami no 1999. gada. Zviedrijas vēstnieks ĀM kādreiz bija atbildīgs arī par Baltijas lietām. Personiskie kontakti palīdz, visus jautājumus var atrisināt ātri un vienkārši, un pietiekami neformāli, līdz ar to sasniedzot lielu efektivitāti.

Nav jau tādas “atsvešinātas Briseles” – tie esam mēs paši kopā ar citiem.

Ko darīs līdzšinējais misijas vadītājs Andris Piebalgs pēc atgriešanās Latvijā?

Būs valsts sekretāra vietnieks, sēdēs šajā pašā kabinetā, kur tagad esmu es.

Referendumā jūs balsosiet Rīgā vai Briselē?

Varētu būt, ka Briselē kopā ar misijas darbiniekiem, kuri daudz strādājuši gan iestāšanās sarunās, gan lai sagatavotu Latviju dalībai Eiropas Savienībā.

“LAUKU AVĪZE”; pēc A. Cālītes intervijas “Andris Ķesteris: “Vēlos, lai pasaule Latviju respektē””