Par sudraba priekškaru, kas dala Eiropu

Tomijs Mollers no Dānijas un Sergejs Skuļiņecs no Latvijas strādā līdzīgu darbu vienā un tajā pašā uzņēmumā. Tomēr Tomijs nopelna četras reizes vairāk nekā Sergejs. Tāpat kā iedzīvotāji pārējās desmit valstīs, kas nākamgad iestāsies Eiropas Savienībā, arī Sergejs no Latvijas sev jautā, ko tas nesīs viņam un viņa ģimenei.

Tomijs Mollers ar sievu Birti dzīvo kādā Kopenhāgenas priekšpilsētā, ES dalībvalstī Dānijā. Tomijs ir garš, ūsains un vienkāršs vīrietis, kas mīl skatīties futbolu un dzīvo mierīgu dzīvi. Ceļas viņš vienmēr agri. Turpat jau visu dzīvi strādā cigarešu fabrikā, un pēcpusdienā pēc darba kopā ar medmāsu Birti atkal brauc mājās. Tomijs stundām var runāt par cigarešu taisīšanu, par garšas atšķirībām un filtriem.

Sergejs Skuļiņecs ar sievu Ilgu Skuļiņecu dzīvo Rīgas priekšpilsētā, Baltijas valstī Latvijā, kas ļoti iespējams, nākamgad kļūs par Eiropas Savienības dalībvalsti. Abi, tāpat kā Tomijs, strādā cigarešu fabrikā, kas pieder “Skandinavisk Tabakskompagni”, kuras mātes uzņēmums atrodas Dānijā. Tāpat kā Tomijs, arī Sergejs un viņa sieva var stundām ilgi nenogurdami runāt par cigarešu šķirnēm un mašīnām, ar kurām tās taisa. Tāpat kā Molleru ģimene, viņi vada vienkāršu un mierīgu dzīvi.

Ar to arī beidzas kopīgais. Kamēr Tomijs atkal sēžas lidmašīnā, lai redzētu savas mīļākās futbola komandas “Liverpool” spēli, Sergejs sasēdina mašīnā savu ģimeni, lai dotos izbraukumā uz Latvijas laukiem. Skuļiņecu ģimenes vienīgais brauciens pāri robežai ir ikgadējais radu apciemojums Ukrainā. Kamēr Tomijs tikko kā nopircis pilnīgi jaunu “Volkswagen Polo”, Sergejs, pateicoties tehniskajām zināšanām, spēj pie dzīvības noturēt savu desmit gadus veco “VW Passat”. Un kamēr Tomijs izbauda to drošību, ko dāvā viņa darbs un ar nepacietību gaida, kad varēs doties pensijā (viņam tagad ir 58 gadi), Sergejs un viņa ģimene baidās, ka ar pensiju, ko vēlāk saņems, viņi nespēs nodrošināt uzturu. Bezdarbs viņiem ir reāls drauds, bezdarbnieku pabalsti ir ierobežoti. “Darba zaudēšana mums nozīmētu bankrotu,” nopietni saka Ilga.

“Šis ir nozīmīgs moments Eiropas vēsturē,” pagājušo rudeni, kad ES nolēma uzaicināt iestāties desmit jaunas dalībvalstis, teica britu premjers Tonijs Blērs. Briselē skan sauklis “Eiropa apvienojas”. Spīdīgas brošūras vēsta, ka ES paplašināšanās ir pozitīvs notikums gan esošajām dalībvalstīm, gan jaunpienācējām. Tiek uzsvērts, ka tā abām nometnēm nesīs labklājību.

Tomēr par jauno ES klīst arī nostāsti, kurus dzird reti. Viens no tiem ir par to, ka Eiropa varbūt apvienojas, bet vienlaikus tā tiks sadalīta divās nometnēs. Vienā būs pašreizējās, bagātās valstis. Otrajā – jaunās Austrumeiropas dalībvalstis ar vāju ekonomiku un ierobežotām demokrātijas tradīcijām.

Vēl ne tik sen robeža starp Austrumeiropu un Rietumeiropu tika dēvēta par dzelzs priekškaru. Tagad tiek runāts par “sudraba priekškaru”. ANO Attīstības programmas skaitļi parāda, ka bruto iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju jaunajās dalībvalstīs tikko sasniedz 40 procentus no pašreizējo dalībvalstu IKP līmeņa. Alga Austrumos sasniedz apmēram ceturto daļu algas Rietumos. Bet, kas attiecas uz attīstību un izglītību, jaunpienācēji vidēji atrodas jaunattīstības valstu Čīles un Dienvidāfrikas līmenī.

Tādēļ, kā teikts bijušā Nīderlandes ministru prezidenta Vima Koka ziņojumā, jaunpienācēji ES baidās kļūt par otrās šķiras pilsoņiem. Eiropas Komisija bija uzdevusi Kokam izpētīt paplašināšanas sekas. “Tieši ekonomisko atšķirību dēļ šī paplašināšana ļoti atšķiras no iepriekšējām paplašināšanas kārtām,” savā ziņojumā “Eiropas Savienības paplašināšana. Sasniegumi un izaicinājumi,”, raksta Koks.

Atšķirības kļūst redzamas, ceļojot no Kopenhāgenas uz Rīgas piepilsētu. Kopenhāgenā gan ēkas, gan ceļi ir labā stāvoklī. Rīgā ceļi ir bedrēm klāti un ēkas lielākoties būtu pelnījušas remontu. Ilga un Sergejs Skuļiņeci ar meitām Intu (18) un Maiju (16) dzīvo padomju laika blokmājās. Lai arī viņu dzīvoklis no ārpuses izskatās daudz cietis, iekšā valda patīkams komforts, ko latviešu izpratnē varētu pat saukt par greznību. Parastā darba dienā modinātājs zvana puspiecos no rīta. Gan Ilga, gan Sergejs strādā astoņas stundas dienā, bet ja vajag, tad arī kādas četras virsstundas. “Mums jāpabalsta vecāki, un arī meitas izmaksā dārgi, “saka Ilga. Viņu vecāku saņemtā valsts pensija ir pārāk zema, lai izdzīvotu. Cik lielu pensiju Ilga un Sergejs vēlāk saņems paši, “nav droši, un ir pilnīgi neiespējami aprēķināt.”

Divas dienas pirms tam kādā mierīgā Kopenhāgenas ārpilsētas nostūrī mēs apmeklējām Tomiju Molleru. Pārlūkodams savu sakopto dārziņu, viņš mums pastāstīja, ka abi ar Birti patiesībā varētu iztikt no vienas algas. Tomijs arī nestrādā virsstundas. “Es strādāju jau kopš četrpadsmit gadu vecuma. Godīgi sakot, man reizēm jau liekas, ka gana strādāts.” Tomijs grib izmantot iespēju doties pensijā, sasniedzis sešdesmit gadu vecumu.

Ko šādas atšķirības nozīmē jaunajai ES? “Eiroticīgie” domā, ka ES paplašināšana nesīs vairāk miera un labklājības, tā būs arvien lielāka, arvien laimīgāka Eiropas ģimene. Eiroskeptiķi turpretim baidās, ka robežas šķērsos austrumeiropiešu bari, bet Briseles kāršu namiņš sagāzīsies pats zem sava svara.

Sagatavojusi LR vēstniecība Nīderlandē pēc “NRC HANDELSBLAD”