Par kaimiņattiecību attīstību

Latvijas vēstnieks Maskavā Normans Penke:

Foto: A.F.I.

Kas jauns Latvijas un Krievijas attiecībās, vai pēdējo mēnešu laikā bijušas kādas pārmaiņas?

Pēdējā laika attīstības tendences es diplomātiskā valodā komentētu kā “interesantas”. Maijā Pēterburgas jubilejas svinību laikā mūsu prezidentei Vairai Vīķei–Freibergai bija neformālas tikšanās ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu un premjeru Mihailu Kasjanovu. Vēlāk jau Baltijas jūras valstu padomes ietvaros tikās abu valstu ārlietu ministri. Tātad, kā redzam, vismaz augstākā līmeņa tikšanās ir bijušas un tas varētu dot jaunus impulsus tālākai un dziļākai sadarbībai. Ļoti iespējams, ka vēl šogad Rīgā notiks abu valstu ārlietu ministru vietnieku tikšanās.

Laiks rādīs, vai tālāk jau ministrijas un to ierēdņi – un te es runāju pirmām kārtām par Krievijas pusi – patiesi sāks arī rīkoties un piepildīt kaut vai to, uz ko viņus ir aicinājuši pašu valsts prezidents un ārlietu ministrs. Mēs zinām, ka ir bijušas skaidras norādes uz to, ka nepieciešams atjaunot abu valstu starpvaldību komisijas darbu. Tomēr tas nav noticis, un komisijas līdzpriekšsēdētājs no Krievijas puses Aleksandrs Počinoks tā arī nav atradis iespēju, lai atbrauktu uz Rīgu vai arī uzaicinātu komisijas līdzpriekšsēdētāju no Latvijas puses Aināru Šleseru uz oficiālu tikšanos Maskavā. Tāpēc, lai arī diplomātiskie kontakti pēdējā laikā ir bijuši visai intensīvi, tomēr vismaz es pagaidām būtu visai piesardzīgs savās prognozēs, ka šīs aktivitātes patiešām vainagosies ar reāliem rezultātiem. Mana līdzšinējā darba pieredze Maskavā diemžēl liecina, ka šeit var viegli iekrist darba imitācijas eiforijā, visu laiku atkārtojot “nupat tik sāksies, nupat tik sāksies”, bet, kā vēlāk izrādās, nekas jau nenotiek.

Arī Krievijas parlamentā Valsts domē nu jau kuro gadu guļ un savu ratifikāciju gaida abu valstu robežlīgums. Izskatās, ka arī šī Valsts dome līdz decembrī paredzētajām vēlēšanām to diezin vai paspēs izdarīt.

Domāju, ka, it īpaši ievērojot priekšvēlēšanu gaisotni, tas diezin vai notiks. Nevajag aizmirst to, ka arī no šīs Valsts domes visu laiku ir atskanējuši pārmetumi vai nu par Latvijā it kā notiekošajiem “cilvēktiesību pārkāpumiem”, vai par skolu reformu, tad atkal par it kā lēno nepilsoņu naturalizācijas procesu. Atliek tikai nožēlot, ka atsevišķi Krievijas politiķi vai nu nav atraduši laiku, vai arī nav uzskatījuši par vajadzīgu patiesi iedziļināties lietas būtībā. Protams, visi šie apgalvojumi un saukļi pirmām kārtām domāti, tā sakot, “iekšējai lietošanai” pašā Krievijā. Kā liecina pētījumi un iepriekšējo vēlēšanu rezultāti, ārzemēs un tātad arī Latvijā dzīvojošo Krievijas pilsoņu balsis nu nekādi neietekmē vēlēšanu rezultātus.

Mēs redzam, ka politika ietekmē arī saimniecisko sadarbību, lai pieminam kaut vai naftas tranzīta pārtraukšanu uz Ventspils ostu.

Tieši šo naftas tranzīta jautājumu Latvijas puse ir izvirzījusi apspriešanai gan starptautiskajās organizācijās, gan sarunās ar mūsu sabiedrotajiem. Mēs esam norādījuši uz Krievijas puses nespēju loģiski, no tirgus ekonomikas viedokļa pamatot savu rīcību. Katrā ziņā pašreizējā situācija, kas izveidojusies starp Latvijas naftas tranzīta uzņēmumiem un Krievijas “Transņeftj”, nav normāla. Pamatoti rodas jautājums, vai šādos apstākļos Krievijā iespējama patiesi brīva tirgus ekonomikas attīstība.

Latvijā valda priekšstats, ka līdz ar Latvijas iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā attiecības ar Krieviju sakārtosies gandrīz vai pašas no sevis.

Vispārējā attīstības tendence liecina, ka Krievija pamazām atjauno attiecības ar bijušās sociālisma nometnes valstīm. Protams, nevar noliegt, ka šo tendenci izraisa arī gaidāmā šo valstu dalība tik cienījamās starptautiskās organizācijās kā NATO un Eiropas Savienība. Latvijai šodien vienkārši jāizdara viss no mums atkarīgais un jāgaida Krievijas puses reakcija, jo starpvalstu attiecībām ir vajadzīgi divi spēlētāji. Tāpat jācer, ka saimnieciskos jautājumus būs vieglāk risināt pēc Krievijas pievienošanās Pasaules Tirdzniecības organizācijai.

Vai varat minēt kādu pavisam nesenu pozitīvu sadarbības piemēru ekonomikas vai kultūras jomās?

Pavisam nesen Rīgas piena kombināts nopirka ražotni Novgorodas apgabalā. Cik zinu, tas ir pirmais gadījums pēc neatkarības atgūšanas, kad Latvijas uzņēmēji iegādājas Krievijā kādu rūpnīcu. Cik zinu, arī “Lido” restorānu ķēde pēta iespējas ienākt Maskavas tirgū.

Kultūras apmaiņa notiek nepārtraukti. Pats skaistākais un krāšņākais notikums bija pavisam nesen maija beigās, kad uz Maskavas Lielā teātra skatuves viesojās Latvijas Nacionālā opera. Maskavas publika mūsu māksliniekus uzņēma ar milzīgu atsaucību.

Ko, jūsuprāt, šodien par Latviju domā vienkāršais krievu cilvēks uz ielas?

Cilvēks uz ielas parasti saista Latviju ar pavisam vienkāršām lietām, kas vēl palikušas atmiņā no padomju laikiem. Pirmām kārtām tā ir Jūrmala. Krievu tautas vidū šodien nav nepatikas pret mūsu valsti. Katru gadu pieaug to cilvēku skaits, kuri vēlas apmeklēt Latviju. Un cilvēki taču nebrauc uz vietām, kas tiem liekas nedraudzīgas un svešas. Savukārt jaunajai paaudzei, kurai šodien pie kājām ir visa pasaule, bet kas lielākoties Latvijā nekad nav bijusi, mēs vienkārši asociējamiem ar kādu no daudzajām Eiropas valstīm.

“LAUKU AVĪZE”; pēc J. Lorenca intervijas “Latvijas un Krievijas attiecības – “interesantas””