Par jaunām vēstures koncepcijām

ZA korespondētājloceklis Dr.habil.hist. prof. Inesis Feldmanis:

Par autonomijas došanu Latvijai (to apliecina vairāki jauni dokumenti, ko nupat Vācijas arhīvos uzgājis intervijas sniedzējs – “LV”) kādu laiku iestājās okupēto Austrumu apgabalu ministrijas vadītājs Alfrēds Rozenbergs, SS reihsfīrers Heinrihs Himlers, Latvijas ģenerālkomisārs Otto Drekslers. Kad šis jautājums tika izvirzīts apspriešanai Hitleram, iejaucās Ostlandes reihskomisārs Hinrihs Loze, kurš negribēja zaudēt savu posteni. Pret bija arī Vācijas ārlietu ministrs Joahims Ribentrops. Hitlera lēmums galu galā bija negatīvs. Šobrīd rakstu par šo tēmu publikāciju.

Taču vēsture ne tikai iegūst jaunus faktus, 4. jūlijā mediji ziņoja, ka šajā datumā 1941. gadā Gogoļa ielas sinagogā sadedzināti 500 ebreju, kas ir vecs vēstures fakts. Agrāk apgalvoja, ka gājuši bojā 200–300. Bet jaunākie pētījumi liecina: ja vispār sadedzināja, tad mazāk par duci. Ir skaidrs, ka vēstures fakti noveco. Kāpēc?

Nenoveco vēstures fakti, bet vēsturnieku darbi. Turklāt, jo sliktāks vēsturnieka darbs, jo ātrāk tas noveco. Pat labākais pētījums noturas ne ilgāk par 20 gadiem, un tad jau tas ir ļoti labi uzrakstīts, jo spēj ietekmēt vēstures zinātnes attīstību un ir ar interesi lasāms pārdesmit gadus pēc uzrakstīšanas. Tiek apzināti jauni avoti, un, pats par sevi saprotams, tiek izvirzīti jauni fakti: vēsturnieki atklāj jaunus dokumentu veidus, izmanto citas izpētes un aprēķina metodes. Tāpēc skaitļi var mainīties. Tajā pašā laikā vēsture ir neapšaubāmi arī emocionāla zinātne, lai padarītu notikumu vairāk šokējošu, reizēm vērojama tendence pārspīlēt faktus.

Stāsti, ar kuriem sastopas vēsturnieks, mēdz būt skumji, šokējoši, jūsmīgi. Taču vēsturnieku monogrāfijās emocijas lielākoties ir zudušas. Kāda, jūsuprāt, ir emociju vieta vēsturē?

Ļoti būtiska. Teorētiski vēsturi uztveram vienlaikus kā zinātni un mākslu. Tas nozīmē, ka vēsturē līdzās notikušā analīzei tikpat liela un reizēm vēl lielāka vieta ir vairāk vai mazāk talantīgam stāstījumam par notikušo. Reti izdodas to apvienot līdzīgās proporcijās, taču, ja izdodas, pētījumu gribas pārlasīt atkal un atkal. Jūnijā Berlīnē nopirku vācu vēsturnieka Heinriha Vinklera darbu “Ilgais ceļš uz Rietumiem”, kas risina jautājumu par Vācijas vēstures savdabību pēdējos divos gadsimtos. Ļoti laba analīze tajā savienota ar emocionāliem aprakstiem un faktiem, arī formas ziņā tas ir nevainojams darbs. Kā viņš ir aprakstījis, piemēram, 1953. gada 17. jūnija sacelšanos Austrumberlīnē vai 1963. gada jūnijā notikušo Džona Ficdžeralda Kenedija vizīti Rietumberlīnē! Kā rietumberlīnieši viņu sagaidīja un kādu iespaidu uz viņiem atstāja notiekošais, cik emocionāli uzstājās pats toreizējais Amerikas Savienoto Valstu prezidents. Šie fakti bija aprakstīti tā, kā pirms tam tos nekad nebiju lasījis! Vēsture taču ir arī cilvēka kolektīvās atmiņas atspoguļojums. Un tā vienmēr ir emocionalitāte. Kas paliek cilvēka atmiņā? Lieli pārdzīvojumi. Arī tas nosaka vēstures emocionālo raksturu. Vēl kas: katram cilvēkam ir noteikts priekšstats par vēsturi, ko nosaka zināšanas, intelekts, dzimtas vēsture, kultūras un nacionālā piederība. Tāpēc vēsturnieks spēj cilvēku saniknot, ja stāstījums neatbilst lasītāja priekšstatam par vēsturi, bet tiklab var arī sajūsmināt. Un tā jau ir vēstures emocionalitāte. Vēsturnieks skar cilvēka pašizpratnes, tautas identitātes problēmu. Katrs, lasot vēsturi, it kā cenšas atbildēt uz jautājumu, kādi mēs bijām un vai tādi pat esam palikuši. Bieži tas izraisa dažādas emocijas. Vislielākās izraisa vēsturnieku pētījumi par noklusētām lietām.

Kā vēsturnieku komisijas grupas vadītājam jūsu pienākums ir vispārināt pētījumos iegūtās atziņas un izvirzīt jaunas nostādnes. Kā tas notiek?

Runājot par Otro pasaules karu, pats cenšos Eiropas vēstures kontekstā un salīdzinošā aspektā aplūkot latviešu leģiona tēmu. Savos pētījumos mēģinu noskaidrot latviešu un citu nevācu tautību ieroču SS vienību cīņas mērķus un motīvus, fiksējot gan kopīgās, gan atšķirīgās iezīmes. Es iepazīstos arī ar visiem kolēģu veiktajiem pētījumiem, izvērtējot viņu paveikto. Sekoju līdzi arī diskusijām par Otrā pasaules kara vēstures jautājumiem, kas norisinās citās valstīs, un to kontekstā cenšos izvērtēt pētniecības stāvokli Latvijā. Pie vairākiem jauniem atzinumiem esmu nonācis, apspriežot Otrā pasaules kara jautājumus semināros ar studentiem. Pēdējā laikā izkristalizējušās atziņas apkopoju referātā “Vācu laiks Latvijā (1941–1945): aktuālās izpētes problēmas un risinājumi”, ko jūnijā nolasīju starptautiskajā konferencē. Referātā mēģināju pamatot jaunu nostādni par pretošanos kustību Latvijā. Uzsvēru, ka Otrā pasaules kara gados Latvija pārdzīvoja divas okupācijas. Līdz ar to Latvijas situācijas savdabība nosaka, ka pretošanās kustībā būtu iekļaujamas tikai tās grupas, kuras pauda gatavību cīnīties pret abiem okupantiem, kā mērķi izvirzot Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Ko vēl plānojat izdarīt?

Piedalāmies starptautiskā projektā, ko finansē amerikāņu fonds “Demokrātijas attīstība” (Maskavā) un LR vēstniecība Maskavā, kura mērķis ir izdot krievu valodā grāmatu par Latvijas 20. gadsimta vēsturi. Ir panākta vienošanās, ka to izdos arī latviski. Piecu pētnieku grupa – Ilgvars Butulis, Aivars Stranga, Daina Bleiere, Antonijs Zunda un es – to pašlaik raksta. Jāuzraksta līdz novembrim. Gada laikā plānoju pabeigt arī savu zinātnisko tēmu: rakstu monogrāfiju “Latvija, Vācija un vācbaltieši”, kas aptvers laika posmu no 1933. līdz 1941. gadam.

“LAUKU AVĪZE”; pēc I. Lipšas intervijas “Jaunu vēstures   koncepciju meklējumos”