Mēs katrs vienmēr varam darīt Tēvzemes labā

Sestdien, 16. augustā, Limbažos notika 5. salidojums “Triju Zvaigžņu ordeņa gaismā”

Senā Hanzas pilsēta salidojuma dalībniekus sagaidīja vasarīgi puķaina, zaļa un skanīga. Sarīkojumu ievadīja svētbrīdis Sv.Jāņa luterāņu baznīcā. 1680. gadā celtais dievnams (arhitekts R.Bindešū) ir baroka laika būvmākslas paraugs. Baznīcas dārzā 1923. gadā, piedaloties valsts prezidentam J.Čakstem, tika atklāts P.Kundziņa projektētais piemineklis Brīvības cīņās kritušajiem karavīriem. Limbažnieki to godā par savu Brīvības pieminekli un svētku reizēs rotā to ar ziediem.

Svinīgos āra pasākumus mazliet traucēja draiskās lietus tūces: “Ziedoņa” vīru dziesmas salidojuma atklāšanas ceremonijā skanēja lietussargu pavēnī, un piemiņas stunda kapsētā iznāca drusku sasteigta. Visi noklausījāmies interesanto stāstījumu Baumaņu Kārļa atdusas vietā pie Gustava Šķiltera veidotā pieminekļa, kas atklāts 1920. gadā, kad latvju tautas lūgsnu pasludināja par Latvijas valsts himnu. Spēji uznākusī lietus gāze diemžēl pārtrauca atmiņu brīdi pie limbažnieka Jāņa Ozola kapu kopiņas, kur Laimonis Pētersons stāstīja par viņu kopīgajām gaitām Kurzemes cietoksnī Otrā pasaules kara beigu cēlienā. Toties debesis bija labvēlīgas ekskursijai pa pilsētu un lielajam svētku koncertam brīvdabas estrādē.

Pirmo reizi salidojumam bija tematiska ievirze. Visā dienas gaitā atkal un atkal tika pievērsta uzmanība Baumaņu Kārļa personībai un viņa sacerētajai tautas lūgsnai, par kuru Jāzeps Vītols savā laikā rakstīja, ka tā “savā pirmatnējā izskatā ir mirdzošs rasas piliens, liecinieks no Latvijas rīta blāzmas gandrīz nu jau teiksmainajiem laikiem”. Limbažniekiem ir iecere izveidot pilsētā Latvijas himnas muzeju, kurā tiktu atspoguļots arī tās autora dzīves ceļš un mūža devums. Muzeja ļaudis Kultūras namā bija iekārtojuši nelielu, bet saturiski ļoti bagātu izstādi par Baumaņu dzimtu. Fotoattēlos – Viļķenes pagasta Indriķu pusmuižas rentnieki Jākobs un Anne Baumaņi, kuru ģimenē 1835. gada 11. maijā piedzimst sestais dēls – Kārlis. Jau pēc diviem gadiem ģimene pārceļas uz Limbažu pusmuižas Lemeškalnu mājām. Limbažos Kārlis skolojas, laulājas un pēc studiju un darba gadiem Pēterburgā 1882. gadā atkal pārceļas uz pastāvīgu dzīvi savā dzimtajā pilsētā. Te viņš 1905. gada 10. janvārī aiziet Aizsaulē un tiek apglabāts Limbažu kapos. Baumaņu Kārļa patriotisko dziesmu krājumu “Līgo”, kurā bija arī Dziesmu svētkos jau izskanējusī tautas lūgsna “Dievs, svētī Latviju!”, tūlīt pēc parādīšanās grāmatnīcās 1874. gada rudenī Baltijas gubernators pavēlēja publiski sadedzināt. Gadu vēlāk Pēterburgā Kronvaldu Ata piemiņas krājumā tika publicēta Baumaņu Kārļa “Mūsu Tēvs debesīs”, kas bija pirmā latviešu garīgā dziesma. Jāzeps Vītols vēlāk atzina: “Baumaņu Kārlis kā mūziķis bija tikai meklētājs, ne piepildītājs. Un tomēr viņā mita ģēnijs: tā svētā uguns, kura nemitīgi tika kurstīta no neizdzēšamas mīlestības uz tolaik tik kluso, mazo dzimteni...”

Kā rosīgu sabiedrisko darbinieku un tautiskās idejas kopēju viņu augstu novērtējuši gan Ādolfs Alunāns (“Viņš jaunekļus mācīja ienīst gļēvulību un remdenību”), gan Māteru Juris, kas viņa darbību Pēterburgas laikā salīdzināja ar Kronvaldu Ata audzinošo darbu Tērbatā. Muzeja direktors Jānis Ulmis atgādināja, ka Baumaņu Kārlis bija apveltīts ar daudziem talantiem: viņš bija ne vien muzikāli apdāvināts, bet arī dzejoja un ļoti labi zīmēja, taču nevienā nozarē pilnību nesasniedza. Laiks steidzināja. Viņš aktīvi piedalījās Limbažu Saviesīgās biedrības dzīvē, vadīja jautājumu un atbilžu vakarus, izveidoja bibliotēku, pats tai uzdāvinādams ap 300 grāmatu, rosināja teātra un kora darbību.

Muzeja speciālisti īpaši priecājas par to, ka arī viņiem izdevies sasiet kādu pairušu pavedienu sava izcilā novadnieka biogrāfijā. Jānis Ulmis rāda nelielu brošūriņu ar pagaru virsrakstu: “Palma lapiņas/ plūktas/ iz dzīvības koka./ Garīgas svētku dziesmiņas.” Autors nav minēts. Tikai nesen, lasot un pārlasot Ādama Reimaņa monogrāfiju par Baumaņu Kārli, muzejnieki pievērsuši uzmanību tajā minētajām “palma lapiņām”: “Skolas direktors Ādams Reimanis raksta, ka Baumaņu Kārlis mūža pēdējos gados, kad viņš bijis jau ļoti nevarīgs, ir sacerējis dziesmiņas ar garīgām meldijām, kuras nosaucis par palma lapiņām un kuras viņa draugi apkopojuši grāmatiņā.” Uz vāka un pirmajās lappusēs sniegtas ziņas, ka grāmatiņa iespiesta Gūtenberga drukātavā Rīgā, to izdevusi I.Melkisa drukātava Limbažos un tā nopērkama Liepupē pie grāmatu pārdevēja M.Elksnes. Rīgas pilī 1904. gada 16. septembrī vecajā krievu drukā izdarīts ieraksts, ka Vidzemes evaņģēliski luteriskajai konsistorijai nav iebildumu pret šī rokraksta publicēšanu, bet atļauja “dozvoļeno cenzuroju” parakstīta tikai 1905. gada 12. februārī, tātad mēnesi pēc autora nāves, un viņš to iespiestu nav redzējis.

Brālības vadītāji Pēteris Laķis un Osvalds Štrauss sirsnīgi pateicās limbažniekiem par viesmīlību un šo satikšanās svētku lielisko organizāciju. Tika sacīts daudz labu vārdu. Un profesors Jānis Graudonis pateica pašu galveno – ka mūsu valsts augstāko atzinību saņēmušajiem tautsaimniekiem un māksliniekiem, dārzniekiem un dakteriem, skolotājiem un tautas kalpiem deputātiem ir vērts tikties, lai paši sev un cits citam atgādinātu: “Mēs ikviens varam vēl kaut ko darīt Tēvzemes labā!”

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore