• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmes kavaliere Māra Skride. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 20.08.2003., Nr. 115 https://www.vestnesis.lv/ta/id/78212

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par dzelzceļa iespējām un problēmām

Vēl šajā numurā

20.08.2003., Nr. 115

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmes kavaliere Māra Skride

SKRIDE5.JPG (17742 bytes)
Māra Skride Gaujas pārceltuvē Līgatnē 2002.gada vasarā

Anitas Mellupes izdotā grāmata par vīru vokālā ansambļa “Arājs” trīsdesmit skanošajiem gadiem ir arī grāmata par Māru Skridi, jo gan labos, gan ne tik labos laikos vīri vienmēr ir atzinuši — bez Mārītes viņi nebūtu nekas. Grāmatas autors Ēriks Hānbergs: “Māra Skride ir smalka porcelāna vāzīte. Trausla. Varbūt tāpēc vīri pie Māras turas.” Trausla, bet stipra. Stingra, bet taisnīga. Tāda, kādai jābūt diriģentei, īpaši ja dziedātāji nav profesionāļi, un vēl jo īpašāk, ja viņi uz mēģinājumiem sabrauc no visām debess pusēm un ne jau pārāk bieži. Māra vada pašdarbības korus un pieder pie tās daudzkrāsainās “parasto”, “ikdienišķo” diriģentu saimes, uz kuras, profesora Oļģerta Grāvīša vārdiem sakot, “laiku laikos ir būvēta visa latviešu Dziesmu tradīcijas svētā celtne, visa mūsu kora kultūras slaveniem sasniegumiem pārbagātā vēsture”.

Savulaik Māra Skride uzstājusies duetā ar Jāni Zāberu, dziedājusi Imanta Kokara kamerkorī “Ave Sol”, bijusi un joprojām mēdz būt arī soliste, jo dziedāt viņai ļoti patīk. Tomēr par galveno viņas mūžā kļuvis darbs ar dažādiem pašdarbības kolektīviem. Uz šīsvasaras Dziesmu svētkiem viņa aizvadīja Limbažu rajona skolotāju kori un Skultes jaukto kori, bet pašlaik kopā ar “Arāja” vīriem muzicē Ungārijā. Tikāmies pirms šīs kārtējās koncerttūres. Māra Skride stāstīja par savu dzimtu un saviem muzikālajiem kolektīviem un dalījās pārdomās par Dziesmu svētku tradīcijas uzturēšanu.

 

Dzimta

Dziedāt gribēšana un varēšana man iedzimta gan no tēva, gan mātes puses. Gasiņi, mana tēva dzimta, nāk no Augšzemes, no Sēlijas. Tur ļoti daudzi tika izvesti, mājas palika tukšas. Arī visi mani brālēni izgājuši Sibīriju. Tēvs Ludvigs jaunībā spēlējis vijoli, bet izmācījies par mežsaimnieku. Sākumā strādāja par mežzini, bet mūža lielāko daļu Lauksaimniecības akadēmijā mācīja meža mehanizāciju, bija docents. Mājās mēs vakaros bieži dziedājām, tēvs spēlēja ģitāru. Māte Antonija bija ļoti muzikāla un ļoti skaista. Viņa dziedājusi korī un piedalījusies Dziesmu svētkos. Kara laikā Kurzemes cietoksnī dziedājusi Jurjānu Andreja “Tēvijai” Bruno Skultes vadībā. Viņas mamma nāca no Latgales, bet tētis — no poļu šļahtičiem. Latviski viņš runāja, bet rakstīt tā arī neiemācījās. Pēc poļu sacelšanās viņš nonācis Krievijā un tur bijis liels vīrs, vecmāmiņa staigājusi dārgos kažokos. Kad atgriezušies Latvijā un vajadzējis zināt latviešu valodu, viņš tik augstos amatos vairs neticis. Mammai bija daudz brāļu un māsu. Katra radu satikšanās bija ar dziedāšanu un dejošanu, bieži vien arī ar pamatīgiem strīdiņiem, jo viņi visi ir karstasinīgi ļaudis. Manī, es jūtu, ir kaut kas no viņiem visiem — sēļiem, latgaļiem un poļiem. Mana meita Anna tikko apprecējās ar mūsu pazīstamā diriģenta brāli Jāni Veismani. Viņiem, Veismaņiem, tālākos rados savukārt esot krievi un vācieši. Es domāju, ka mums varētu iznākt ļoti interesanti radu saieti, ja tikai kādam būtu laiks kaut ko tādu sarīkot.

SKRIDE6.JPG (16668 bytes)
Māra Skride (no labās) kopā ar publicistu Ēriku Hānbergu un meitu Anneli gleznotājas Intas Dobrājas personālizstādē 2000.gadā

Mani ļoti iepriecina Sēlijas atdzimšana. Arī mana brālēna dēls Ainārs Ērglis darbojas sēļu kultūras centrā. Ir tāda iecere sarīkot Rīgas Latviešu biedrības namā sēļu dienas — ar kādu konferenci, ar dziedāšanu, dejošanu, tautas daiļamatniecības izstādi. Sēļiem ir daudz talantu, tie tikai jāspodrina un jāceļ gaismā.

 

Brīvība

Tā ir liela likteņa dāvana, ka mums bijusi laime piedzīvot Latvijas atdzimšanu. Tā ir laime. Es tikai pārmetu sev, ka esmu bijusi ļoti neticīga un maz ko darījusi pirms Atmodas. Man šķita, ka tas vāks, kas mums uzlikts, ir uz visu mūžu un nekad nekas nenotiks. Tagad, kad es lasu, ka bijuši tik daudzi cilvēki, kas darbojušies pagrīdē un kaut ko darījuši, es domāju — ak Dievs, kāpēc man nebija lemts ar tiem cilvēkiem toreiz satikties! Es taču nezināju, ka kaut kas tāds vispār iespējams. Mana “pagrīde” bija vienīgi tā, ka es visur konsekventi centos runāt latviski. Par spīti tām lamām, kas bija jādzird tramvajā, veikalā, ik uz soļa. Vairākus gadus mēs dzīvojām komunālā dzīvoklī Antonijas ielā (toreiz — Leona Paegles ielā). Kaimiņi — krievu virsnieka ģimene. Tie bija ļoti lādzīgi cilvēki, tikai ar ciešu pārliecību, ka viņi atnesuši mums brīvību un labāku dzīvi. Viņš bija karojis Austrijā un atgriezies ne jau tukšām rokām. Viņi bija ienākuši šajā lielajā, bagātajā dzīvoklī, lietoja bijušo saimnieku mantas un mēbeles, ēda no Austrijā salaupītiem traukiem un uzskatīja, ka to visu viņi atņēmuši buržujiem un tas noticis taisnīguma vārdā. Vai bija vērts ar viņiem strīdēties? Dažreiz jau nevarēja nociesties, iznāca asāka vārdu pārmaiņa, bet, lai dzīve nekļūtu pavisam neciešama, bija vien jāpieklust.

Man tas bija ārkārtīgi smagi, nomācoši. Kad viss sāka mainīties, bija tāda sajūta, it kā man kāds būtu novēlis dzirnakmeni no sirds.

— Nav jau tā, ka jūs arī nebūtu palīdzējusi to dzirnakmeni velt, to smago vāku sakustināt. Visās Latvijas malās ļaudis vēl tagad atceras stipri dumpīgo tautasdziesmu uzvedumu “Senā daina, topi spīva!”, ko jūs ar saviem “Arāja” vīriem un Skultes dziedātājām veidojāt kopā ar mūsu skatuves karalieni Elzu Radziņu. Toreiz Ārija Elksne rakstīja: “Un aust caur viņu balsīm viesma,/ Kas burzmā nozaudēta bij...” Vēlāk Elza Radziņa atcerējās: “Es līdz tam ar tautasdziesmu nekad nebiju tik daudz nodarbojusies. Vai dieniņ, cik skaistas! Un kāda doma ir pateikta! Mēs ļoti labi zinājām, ko mēs dodam cilvēkiem, ko mēs atveram. Mūs arī pašus šī apziņa spārnoja.”

SKRIDE3.JPG (13396 bytes)
SKRIDE2.JPG (20513 bytes)
SKRIDE4.JPG (13017 bytes)
Ar jaunības sapni par dziedātājas karjeru; ar māmiņu Antoniju; mazā Māra mātes māsas Veras puķudārzā Bēnē
Foto: no ģimenes albuma

— Jā, tas sākās 1980. gadā. Vēl nebija “Skandinieki” sākuši savu darbību, vēl priekšā bija Krišjāņa Barona lielā jubileja. Mēs pirmie pacēlām tautasdziesmu tādā godā. Mēs paši cēlāmies līdzi, saslējāmies latviskā pašapziņā. Un tas pats notika ar klausītājiem. Piecus gadus mūsu programma pulcināja pilnas zāles pilsētās un laukos, arī toreizējā Drāmas teātrī. Ernests Ābelis un mēs ar meitiņu dziedājām solo. Sākumā Annelei tautiskie brunči bija līdz potītēm, beigās — virs ceļiem. Programmu režisēja Oļģerts Šalkonis, un tā mūs saliedēja par vienu ģimeni.

Ar savu “Seno dainu” mēs aizgājām līdz barikādēm. “Arāja” vīri dziedāja uz Ministru kabineta kāpnēm, pie telefona centrāles un Zaķusalā. Arī tajā naktī pirms šaudīšanās. Esam piedalījušies arī daudzos barikāžu atceres koncertos, Andra Slapiņa, Gvido Zvaigznes un Jura Podnieka piemiņas sarīkojumos.

 

Repertuārs

Ar koriem jāgatavo Dziesmu svētku repertuārs, bet papildus cenšos atrast arī kaut ko mazāk dzirdētu, kaut ko sirdij. “Arājs” ir vairāk pasauli redzējis — dziedājis Dānijā, Vācijā, Zviedrijā, Šveicē, Anglijā. Cenšamies dziedāt savas tautas dziesmas. Mūsu temati ir Zeme, Dziedāšana, Latvija. Visvairāk dziedāta laikam gan ir Elgas Īgenbergas dziesma “Skaista, skaista tēvuzeme”. Tai ir tautas vārdi un tautasdziesmai ļoti tuva melodija. Tā izsaka visu to, ko jūtam, ar ko dzīvojam. “Arājam” tautasdziesmu apdares un savas kompozīcijas veltījuši arī Valters Kaminskis, Arvīds Žilinskis, Georgs Dovgjallo un Selga Mence. Pati pirmā dziesma, ko iemācījāmies, bija Ģederta Ramana “Mūsas krastā”. Tā joprojām skan mūsu koncertos. Kopā ar Veru Gribaču, Daci Volfarti un citiem māksliniekiem vīri ir dziedājuši Ārija Elksnes piemiņas sarīkojumos. Literāri muzikālie koncerti satuvinājuši mūs ar dzeju un dzejniekiem, ar daudziem radošiem cilvēkiem.

 

Mēs pasaulē

“Arāja” repertuāru bagātinājuši arī daudzie ārzemju braucieni un kontakti, kas izveidojušies ar citu zemju koriem un diriģentiem. Bet mūsu lielākā bagātība ir mūsu pašu dziesmas un mūsu pašu tradīcijas. Kad Šveicē piedalījāmies koru festivālā, tieši ar savu tautas mūziku iekarojām klausītāju sirdis. Publika cēlās kājās, sarīkoja īstas ovācijas. Līdzīgi bija arī Zviedrijā. Kad devāmies uz Dāniju, sameklējām ciemakukulim arī kādu dāņu tautasdziesmu. Viņi klausījās un pēc tam teica: “Jā, mums ir tāda dziesmiņa, bijām tikai aizmirsuši.” Gan “Arājam”, gan Skultes korim ir sena draudzība ar Kopenhāgenas tipogrāfijas vīru kora dziedātājiem un diriģentiem. Esam ciemojušies pie viņiem un viņi pie mums. Uzstājamies lielākoties baznīcās, dzīvojam ģimenēs. Viņiem ir liela interese par mūsu tautas mākslu.

Vēl vairāk par mūsu koncertiem ārzemniekus pārsteidz tas, ka koristi visu vakaru un līdz pat rīta gaismai var vienā gabalā dziedāt tautasdziesmas un neviena neatkārtojas. Kādas dāņu skolas direktors man teica: “Jā, mums viss it kā būtu — ir pārticība, augsts labklājības līmenis un tamlīdzīgi. Bet jums ir tas, ko mēs esam pazaudējuši. Jūs to esat pratuši saglabāt.” Muzikālās izglītības līmenis Dānijā droši vien ir augstāks nekā mūsu valstī. Biju mājās pie savas kolēģes, mūzikas koledžas pasniedzējas. Viņai ir visi iespējamie mūzikas instrumenti, viss ir. Audzēkņi saņem pamatīgu izglītību. Bet kopādziedāšana, savas tautas mākslas uzturēšana viņiem nav tādā līmenī kā mums. Padomju laikā tautas mākslas tradīciju saglabāšanu sekmēja mūsu iekšējā protesta gars. Tagad esam atvērti pasaulei, dažādām ietekmēm un pastāv bažas, ka varam kaut ko no savām nacionālajām bagātībām pazaudēt. Daži apgalvo, ka šīs briesmas varētu palielināt mūsu iestāšanās Eiropas Savienībā. Es gan domāju, ka ir tieši otrādi. Ja būsim stabilā civilizētu valstu apvienībā, mēs varēsim justies droši par savu neatkarību un kopt tādas tradīcijas, kādas paši gribēsim. Kontaktos ar citu zemju ļaudīm es atkal un atkal pārliecinos, ka ikviena kultūras tauta izturas ar cieņu pret citas tautas nacionālo mākslu. Viss ir un būs atkarīgs no mums pašiem — no mūsu pašu attieksmes pret savu kultūru un gara bagātībām. Pagājušajā pavasarī mēs ar “Arāju” piedalījāmies Kalpaka dienās Straumēnos — pie mūsu tautiešiem Anglijā. Un varējām patiesi apbrīnot, kā visus šos garos gadus viņi pratuši saglabāt savu identitāti, uzturēt latviskās vērtības. Ar savu darba mīlestību un neatlaidību viņi ir noturējušies svešā zemē, starp svešiem ļaudīm. Vai tad mēs nespēsim noturēties paši savā zemē!

 

Dziesmu svētki

Tas nav koris, kas negrib piedalīties Dziesmu svētkos. Bet tas nav viegli. Šīsvasaras svētku repertuārs lauku koriem sagādāja lielas galvassāpes. Vispirms jau tāpēc, ka nošu materiālu saņēmām nepiedodami vēlu. Turklāt repertuārs bija pārlieku liels un sarežģīts. Tas bija piemērots elites koriem, kuros dziedātāji brīvi lasa no nošu lapas. Bet daudzi lauku kori izmisīgi cīnījās. Arī mans Skultes koris strādāja pāri saviem spēkiem. Pagasts visādi nāk pretim — dod telpas, uz katru mēģinājumu ar autobusu no visām pusēm saved dziedātājus. Ziemā — pa tumsu, pa ledainiem ceļiem. Kā daudzos koros, arī mums ļoti trūkst vīru balsu. Tie, kas strādā, ir ļoti aizņemti, tie, kam nav darba, aiz bēdām nodzeras. Jaunie cilvēki, kas gribētu un varētu dziedāt, aizplūst uz Rīgu. Viņi mācās, un studenti parasti vēl arī strādā. Apvienot to ar dziedāšanu korī ir gandrīz neiespējami. Plinti mest krūmos mēs tomēr nedrīkstam: Skultes korim šoruden aprit 135 gadi un novembrī paredzēts jubilejas koncerts. Cienījamāks vecums ir vēl tikai “Lāčplēsim”, kurā savā laikā esot dziedājis arī Auseklis. Bet arī mums ir tradīcijām bagāta vēsture. Korī ilgus gadus dziedāja mūsu vietējā dzejniece Vilma Kalde, kam ar Imanta Ziedoņa gādību iznāca arī dzejas grāmatiņa. Viņas ar māsu, arī mūsu dziedātāju, zināja teikt, ka viņu tēvs, kalējs pēc profesijas, esot bijis kora pirmais karognesējs. Tepat Skultes kapos atdusas kora pirmais diriģents Mārtiņš Gaile.

Otrs kolektīvs, ar kuru piedalījos Dziesmu svētkos, ir Limbažu rajona skolotāju koris. Tas izauga Limbažu 3. vidusskolā. Klāt pienāca daļa dziedātāju no jauniešu kora “Akcents”, kas patstāvīgi nevarēja sagatavoties uz Dziesmu svētkiem. Jauns un ļoti jauneklīgs kolektīvs. Brīnišķīgi cilvēki! Kustīgi, darbīgi, mīlīgi savā starpā, labestīgi. Bet arī ir grūtības ar vīru balsīm. Limbažos ir labas kordziedāšanas tradīcijas. Ir savs sieviešu koris un savs vīru koris. Bagāta pilsēta!

Šajos Dziesmu svētkos, man šķiet, pietrūka dvēselītes. Kā lasīju kādā avīzē — par maz bija sirsnības un ziedu. Bet brīnišķīgi ir tas, ka tie notika un notiks. Un ka mums ir arī noturīgas folkloras svētku tradīcijas un vareni attīstās tautas daiļamati, lietišķā māksla. Man pašai vislielāko pārdzīvojumu joprojām sagādā tas brīdis, kad visi kopā dziedam savu himnu. Ne kora salikumā, tas nav tas, bet visi kopā. Tas ir brīnišķīgi! Un visvairāk mani aizkustina tas, ka dzied jaunatne, dzied bērni. Mums Duntē bijuši vairāki sarīkojumi, kas mani aizkustinājuši līdz asarām. Kad visapkārt tādi pusaugu skolēni, pirmklasnieki un pavisam mazi bērniņi tik sirsnīgi dzied “Dievs, svētī Latviju!”, tad es domāju — vēl viss nav pagalam!

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!