Par Baltijas valstu ūdenslīdēju mācību centru Liepājā

Ministru prezidents Einars Repše15.augustā ierodoties vizītē Nacionālo bruņoto spēku vienībās, apmeklēja Latvijas Jūras spēku galveno bāzēšanās vietu — Liepājas ostu — un vienu no modernākajām militārajām mācību skolām — Baltijas ūdenslīdēju centru.

Viens no kara jūrnieku svarīgākajiem uzdevumiem miera laika apstākļos ir cīņa ar militārās darbības sekām, jo jūras ūdeņi gadu desmitiem savās dzīlēs slēpj tonnām nesprāgušu lādiņu un jūras mīnu, apdraudot zvejniekus, kuģus, jebkuru saimniecisku darbību miera apstākļos.

Baltijas jūra un Rīgas jūras līcis pēdējos divos pasaules lielākajos militārajos konfliktos ticis intensīvi piesārņots ar sprādzienbīstamiem priekšmetiem. Jāņem vērā, ka viens no Otrā pasaules kara beigu cēlieniem Eiropā risinājās pie Kurzemes krastiem, kad notika intensīvi padomju karaspēka uzbrukumi vācu kuģiem, kuri devās uz Rietumiem. Karš un militārā darbība atstājušas smagas sekas mūsu ostām, jo sevišķi Liepājai, kuras osta militāriem mērķiem ir izmantota jau kopš 19. gadsimta deviņdesmitajiem gadiem. Liepāja no militāri stratēģiskā viedokļa bija izdevīga savas ģeogrāfiskās vietas dēļ — tā atrodas pie atklātas jūras un ir neaizsalstoša osta. Kā padomju militārā bāze Karosta tika intensīvi izmantota militāriem uzdevumiem no 1945. līdz 1992.gadam. Gan Latvijas, gan ārzemju zinātnieku pētījumi liecina, ka Karostas kanāls ir viena no piesārņotākajām vietām visā Baltijas jūrā. Apzinoties Karostas kanāla attīrīšanas tehnisko sarežģītību, milzīgo darba apjomu, kā arī vēlmi palīdzēt Liepājas domei sakārtot ostu, lai tā kļūtu pilnvērtīgi izmantojama tautsaimniecībā un militārām vajadzībām, darbā aktīvi iesaistījusies Aizsardzības ministrija. Veikti vairāki pētījumi un izstrādāti projekti sadarbībā ar ASV Kara flotes pētījumu laboratoriju un citām institūcijām.

Liepājai bijusi nozīmīga loma mūsu valsts Jūras spēku veidošanās gados, kā arī to atjaunošanā. Arī pašlaik Jūras spēku komandpunkts atrodas Liepājā. Tur dislocēts arī Jūras spēku mācību centrs, kas ieguva starptautisku nozīmi ar divu skolu atvēršanu. 2000.gada 1.decembrī atklāja “Baltron” mīnu iznīcināšanas skolu un 2001.gada 5. septembrī — Baltijas valstu ūdenslīdēju centru.

Par to, cik cieši mūsdienās savijas sauszemes spēku sapieru un ūdenslīdēju darbs un uzdevumi, liecina fakts, ka Baltijas valstu ūdenslīdēju skolas priekšnieks Andis Bokums pašlaik ir mūsu sapieru vienības komandieris Irākā. Kā vienā, tā otrā vietā vajadzīgas ļoti plašas zināšanas un liela pieredze. Ne velti pieredzējušais ASV jūras kapteinis Andrejs Mežmalis teic, ka mūsdienās nesprāgušas munīcijas neitralizētājiem ir vajadzīgas inženiera zināšanas un ilgu gadu pieredze. Šie vīri uzņemas lielu risku mūsu visu labā, kaut arī šodienas modernā tehnoloģija sarūpējusi viņiem tādus sargus kā robotus, ūdenslielgabalus, videokameras, četrdesmit tūkstošus latu dārgus skafandrus un citu. Diemžēl tādu drošības ierīču mūsu armijā ir tik, cik uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt, jo tās ir dārgas, turklāt ne vienmēr tās var likt lietā.

Baltijas ūdenslīdēju mācību centru, kurā ir mācību ēka, dienesta viesnīca un helikoptera lidlauks, uzcēla par mūsu līdzekļiem, bet aprīkojumu un mācību programmas dāvināja Norvēģija, kurā mītot labākie ūdenslīdēji, ja ne pasaulē, tad Eiropā gan. Tie, kas bijuši šajā jūras, fjordu un naftas platformu zemē, tam piekritīs. Centra uzdevums ir sagatavot trim Baltijas valstīm kuģu ūdenslīdējus un speciālistus zemūdens atmīnētājus, lai neitralizētu dažādu zemūdens munīciju, kas mūsu ūdeņos guļ no Pirmā un Otrā pasaules kara.

Ūdenslīdēji piecas nedēļas apgūst pamatzināšanas, bet profesionālu ūdenslīdēju kurss ilgst piecpadsmit nedēļas. Vīru vidū ir arī viena jauniete – Marija Baņņikova, kura pēc kursu beigšanas, lai iegūtu virsnieka pakāpi, mācās Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Kuģu ūdenslīdēju kursos parasti ir 21 vieta, atmīnētāju kursos – 12. Konkurss ir liels, parasti uzņem no katras valsts 4 – 7 cilvēkus. Lai kļūtu par skolas studentu, jāiztur virkne eksāmenu, kuros galvenokārt pārbauda psiholoģisko noturību un fizisko sagatavotību, jābūt ideālai veselībai, jāiztur nedēļu ilgs izdzīvošanas tests mežā. Ūdenslīdēji trenējas piecus metrus dziļā baseinā, norvēģu dāvinātie skafandri ir antimagnētiski, ļauj strādāt līdz 55 m dziļumā, elpošanai izmanto skābekļa un slāpekļa maisījumu. Izmantotais maisījums izdalās ar retiem, sīkiem burbulīšiem, lai neradītu dziļumā rezonansi, kas varētu izraisīt mīnas sprādzienu.

Studentu drošība un veselība tiek vērtēta pāri visam. Treniņi notiek stingrā instruktoru un ārstu uzraudzībā. Moderna barokamera vienmēr ir gatavībā, ja nepieciešams, var izsaukt helikopteru. Mācības notiek angļu valodā. Barokameru izmanto ne tikai cīņā ar kesona slimību un citos ārstnieciskos nolūkos, jo ūdenslīdējiem dažādu faktoru ietekmē var rasties veselības sarežģījumi pēc pacelšanās no dziļuma, bet arī treniņu uzdevumiem, jo kamerā var panākt spiediena imitāciju, kāds jāiztur ūdenslīdējam sešdesmit metru dziļumā. Otra barokamera atrodas uz kuģa. Panākta vienošanās ar Zviedriju, ka septembrī notiks mācības, kurās piedalīsies arī Baltijas skolas instruktori, lai apgūtu prasmes avarējušu ūdenslīdēju glābšanā.

Ka ūdenslīdējiem milzīgās ūdens masas nav ne radījušas mantrausību, ne atņēmušas humora spējas, bija iespēja pārliecināties improvizētajā centra muzejā, kur varēja skatīt gan jūrā, gan Karostas kanālā atrastos senos svečturus, gan 19.gadsimta krucifiksu, gan citus priekšmetus. Atbilstošs drosmīgiem cilvēkiem ir viņu humors: “Ūdenslīdējam jābūt resnam un stulbam. Resnam tāpēc, lai ūdenī nesaltu, stulbam – lai nejautātu, kāpēc es te vispār lienu.”

Andris Kļaviņš  — “Latvijas Vēstnesim”