Mēs arī Vidzemes lībiešu pēcteči

5. un 6. septembrī Limbažos notiks Latvijas Zinātņu akadēmijas un Limbažu rajona padomes kopīgi rīkotā zinātniskā konference “Rietumvidzemes lībisko apvidu kultūrvēstures problēmas”. Viens no referātiem būs pētījums “Svētciema lībiešu dzimtu pēcteči mūsdienās”, kura izejas punkts bija Pēterburgas Zinātņu akadēmijas akadēmiķa A.J.Šegrena 1846. gadā toreizējā Svētciema muižā uzskaitītās 16 sētas ar tajās norādītajiem 22 lībiski runājošiem iedzīvotājiem.

Vairums sētu nosaukumu vai nu tika minētas kļūdaini, vai arī laika gaitā mainījušas savu skanējumu. Tagad mēs runājam par Lielkuiķuļiem, Ķirpakiem, Ķeguļiem, Ķilmakiem, Mustančiem, Ķullēm un Sprundām. Tāpat bija ar uzvārdiem — laika gaitā Bistnieki kļuvuši par Bisniekiem (arī Bisiniekiem vai Biseniekiem), virkne uzvārdu vācisko galotni –ing nomainījuši pret latvisko –iņš, Ādmīdiņš, Pļaviņš, Lēniņš, Ūdiņš, lībiskais Karring kļuvis Kariņš, vienīgi Bērziņi, Feldmaņi, Gīzes, Jirgensoni, Kalēji, Lielnori un Priediņi uzvārda skanējumu saglabājuši. Minētie uzvārdi ir lielākā daļa no Svētciema apvidū fiksētajiem Vidzemes lībiešiem, kuru skaits jau tolaik, šķiet, bija pavisam neliels.

Tēmas izpēte norisinās jau ilgāk nekā gadu, taču darba apjoms ir ļoti plašs. Galvenokārt ir meklēti lielāko dzimtu — Ādmīdiņu, Bisnieku, Gīzu, Lielnoru un Kariņu — pēcteči.

Viņi joprojām dzīvo Limbažu rajonā un ir arī izklīduši pa visu Latviju, daudzi mīt arī ārzemēs — Anglijā, Amerikā, Krievijā un citur. Daļa no šīm dzimtām piederīgajiem apzinās savas saknes un tāpēc atsaucās uz aicinājumiem pastāstīt par savu dzimtu, ir ieskicējušies kopīgā sadarbībā veidojušies dzimtas koki jau no 18. gadsimta vidus. Grūtāk ir ar pārējiem akadēmiķa A.Šegrena minētajiem lībiešiem, jo viņu uzvārdi vai nu ir ļoti bieži sastopami un tādēļ grūti apzināmi (kā, piemēram, Jirgensons, Bērziņš, Kalējs un Jēkabsons), vai arī gandrīz izzuduši (Lēnings, kas varētu būt arī latviskojies Lēniņš, un Ūdings).

Pētījuma gaitā, aptaujājot dzimtu pārstāvjus, sastapos ar brīnišķīgiem cilvēkiem, savdabīgiem un interesantiem, diemžēl arī traģiskiem likteņiem, sajutu cilvēkos lepnumu par savām senajām saknēm, citreiz centos stāstīt pati, lai radītu šo apziņu tajos, kas par savu izcelsmi nezināja... Man šķita, ka būtu vērts parādīt visiem Vidzemes lībiešu pēcteču likteņus — karos bojāgājušos un zudušos, izsūtījuma briesmas pārcietušos un dzimtenē laimīgi atgriezušos vienkāršos darba darītājus un turīgos ļaudīs tikušos, svešumā likteņa aizdzītos un padomju dzirnavās maltos... Un tā ir radusies izstāde “Mēs — Vidzemes lībiešu pēcteči”, kas nedēļas nogalē, 23. augustā, tiks atklāta Limbažu rajona Pāles novadpētniecības muzejā. Atklāšanas dienā kopā sanāks jau atrastie Svētciema lībiešu dzimtu pēcteči, kuru dzimtu vēsturi atspoguļo fotoattēli un citi izstādē izvietotie eksponāti. Ar viņiem kopējās sarunās piedalīsies arī zinātnieki, varbūt ciemos sagaidīsim kurzemniekus. Visi kopīgi pakavēsimies atmiņās, pasapņosim par nākotni... Ļoti ceru, ka kopības sajūtu nezaudēsim arī pēc šā pasākuma.

Vēl daudz baltu laukumu un neturpinātu atzaru ir izstādē redzamajos seno dzimtu kokos, taču viena cilvēka fiziskās un materiālās iespējas ir visai ierobežotas, lai tik īsā laika posmā aptvertu plašāku loku. Tāpēc, ja kāds vēl apzinās sevi šīm iepriekš jau nosauktajām dzimtām piederīgs, droši zvaniet, rakstiet, brauciet ciemos, — sadarbosimies, jo tēmas izpēte vēl turpinās un izstāde noteikti būs aplūkojama vismaz gadu.

“... Lai nemirstīgais latviets,

mūsu brālis,

Vēl gadu tūkstošus ap tevi dej.

Lai tas ar piemin mūs,

kas tumsā snaužam,

Kad slavas darbus

tas zem saules dar’.

Un, kamēr viņš vēl dzīvos

Baltās krastos,

Mēs arī līdz ar viņu dzīvosim.”

Šīs ir rindas no Ausekļa dzejoļa “Pēdējā lībieša domas pie Salacas ietekas”, kas veltītas 1868. gadā mūžībā aizgājušajam Gustam Bisniekam, kuru ilgi daudzināja kā pēdējo Vidzemes lībieti. Tās neviļus izsaka izstādes pamatdomu — nekas jau nepazūd: viss mainās, viss attīstās, bet jaunais cieši sevī glabā veco... Nav vairs veco lībiešu, gadu simtu gaitā izzudusi valoda, bet dzimtu saknes ir stipras, tāpat kā atmiņa, kura glabā stāstus par senčiem, kuri sevi apzinājušies par šīs mazās, bet sīkstās tautiņas pēctečiem.

Rasma Noriņa,  Limbažu rajona Pāles pagasta   novadpētniecības muzeja vadītāja,  — “Latvijas Vēstnesim”