Kopsim savu valodu arī šajos laikos

Auseklis Skaidris Ozoliņš, informātikas inženieris, — “Latvijas Vēstnesim”

Veltīts Kārļa Mīlenbaha gadam

Dzīve nemitīgi progresē. Apstāšanās līdzvērtīga atpalikšanai. Tas jāievēro arī attiecībā uz latviešu valodu, lai tā būtu cienīga ieņemt vietu blakus citām Eiropas valodām. Sevišķi tagad, kad esam uzaicināti stāties Eiropas Savienībā.

Latviešu valodas ortogrāfija iepriekšējā gadsimtā būtiski mainīta divas reizes. Pirms simt gadiem Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija sāka debates par tolaik lietotās, uz gotu burtiem bāzētās, tā sauktās vecās ortogrāfijas aizstāšanu ar ortogrāfiju, kuras pamatā ir 1884. gadā A.Vēbera ierosinātā latīņu valodas burtu rakstība. A.Vēbera ierosinājumam piemita daži trūkumi, kas to kavēja ieviest dzīvē. Vecās ortogrāfijas īpatnības bija: divskaņa [ie] rakstība ar “ee”, fonēmas [š] — ar burtu grupu “sčh”, [č] — ar “tsch”, [ž] — ar “zch”, patskaņu garuma apzīmēšana palaikam tika atmesta, palaikam apzīmēta ar diakritisko garumzīmi vai arī patskanim pievienojot burtu “h”.

Tālaika presē tika izvērsta plaša diskusija par ortogrāfijas izmaiņu variantiem, tā ilga vairākus gadus. Tika publicēti pāri par 70 rakstiem, kuru autori bija gan valodnieki J. Endzelīns, K. Mīlenbahs, gan rakstnieki Apsīšu Jēkabs, J. Lautenbahs, Līgotņu Jēkabs, Plūdons, F. Trasuns un citi. 1908. gadā prof. J. Endzelīna vadītā Ortogrāfijas komisija savā sēdē pieņēma tā saukto jauno latviešu valodas pareizrakstību. Tā tika publicēta Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas 15. rakstu krājumā 1911. gadā (P. Šmidts. Jaunās pareizrakstības lietā. 3.—10. lpp.).

Pāreja uz jauno pareizrakstību bija saistīta ar tehniskām grūtībām. Tolaik lietotais iespiešanas paņēmiens balstījās uz tekstu salikšanu no lietiem burtiem. Šie burti tika lietoti vairākkārt, un to nomaiņa prasīja līdzekļus. Pamazām paralēli vecajai rakstībai arvien vairāk sāka iespiest darbus jaunajā rakstībā. 1935. gada 28. janvārī tika pieņemts likums par valsts valodu, kurš noteica galīgo pāreju uz jauno rakstību, vēlākais, ar 1936. gada 15. maiju.

Otrā būtiskā latviešu valodas ortogrāfijas maiņa notika drīz pēc Latvijas Republikas atkārtotas padomju okupācijas.

Viens no pirmajiem normatīvajiem aktiem, kuru pieņēma Latvijas PSR Ministru Padome pēc Otrā pasaules kara, bija 1946. gada 5. jūnija lēmums par latviešu valodas pareizrakstības noteikumu apstiprināšanu. Lēmumam pievienotajā nolikumā tika noteikts latviešu alfabēts ar 33 burtiem. Tajā nebija mīkstinātā r un garā o, kā arī tika ierobežota patskaņu garumzīmju un līdzskaņu dubultošanas lietošana svešvārdos.

Šis lēmums daļēji tika grozīts 1957. gada 26. decembrī, atjaunojot garos patskaņus aizgūtajos svešvārdos un aizstājot fonēmu [h] un [x] apzīmēšanu ar vienu kopēju burtu “h”, atsakoties no burtu pāra “ch”. (Te domātas fonēmas cietajam un mīkstajam h, kā piemēram vārdos horda un psihe. — Aut.)

Latvijas PSR Augstākās Padomes 1988. gada 6. oktobra lēmums “Par latviešu valodas statusu” un tā grozījumi ar 1992. gada 31. marta likumu neskar jautājumu par latviešu valodas normām un to izstrādi, tai skaitā arī ortogrāfiju. Tādēļ iepriekšējās normas palika spēkā, līdz Ministru kabineta1999. gada 23. marta noteikumi Nr.120 par kārtību, kādā izbeidzama Latvijas PSR normatīvo aktu piemērošana, likvidēja to darbību. No tā brīža Latvijas Republikas literārās valodas alfabēts ar likumu nav noteikts vēl līdz šai dienai.

2000. gada 1. septembrī pieņemtais Valsts valodas likums noteica, ka latviešu literārās valodas normas kodificē Latviešu valodas ekspertu komisija.

Komisijas izstrādātajiem priekšlikumiem, kā to nosaka Ministru kabineta 2000. gada 22. augusta noteikumi Nr.287, ir ieteikuma raksturs. Valodas likums nosaka, ka Latviešu valodas ekspertu komisijas kodificētās normas jāapstiprina Ministru kabinetam. Valodas likumā formulēts uzdevums Ministru kabinetam līdz 2000. gada 1. septembrim pieņemt likumā norādītos normatīvos aktus. Pagaidām tas vēl nav pilnībā paveikts.

Jautājumu par latviešu literārās valodas alfabēta kodificēšanu Valsts valodas centra ekspertu komisija skatīja tikai 2002. gada 12. martā, ierosinot latviešu valodas alfabētu ar 33 burtiem. Komisija, pretēji Valodu likuma prasībai izstrādātās normas nodot Ministru kabinetam apstiprināšanai, nolēma, ka normas apstiprināšanai pietiek ar Ministru prezidenta rīkojumu. Ministru kabineta lēmums par latviešu valodas alfabētu nav pieņemts vēl līdz šim.

Ministru kabineta 1996. gada 23. aprīļa noteikumos Nr.154 par dokumentu izstrādāšanu un noformēšanu jautājums par dokumentos lietojamo latviešu valodu palicis neatrisināts. Noteikts, ka “dokuments jāraksta skaidri salasāmā rakstā literārā valodā, ievērojot valsts valodas pareizrakstības normas un terminoloģiju”. Atsauces uz konkrētiem normatīviem dokumentiem nav uzrādītas.

Nedaudz par valodas īpatnībām. Valodu veido skaņu sistēma, kuras raksturīgās sastāvdaļas tiek sauktas par fonēmām. Fonēmu kopumi veido vārdus, kurus sakopojot tiek radīti teikumi. Tātad blakus valodas mutvārdu formai pastāv arī otrs izpausmes veids — valodas rakstu forma, kas fonēmas atspoguļo vizuāli tveramās zīmēs. Tomēr ir jāatceras, ka valodas runas forma ir primāra, rakstu forma — sekundāra. Valodas runas formas attīstās pēc vieniem, bet rakstības formas — pēc citiem likumiem. Valodas attīstību regulē iekšējie likumi, rakstība ir ārēji regulējama, un tās attīstību un virzību nosaka atsevišķi cilvēki. Šo valodas specifiku uzsvērusi ievērojamā zinātniece A. Laua (Latviešu literārās valodas fonētika. R., Zvaigzne, 1997, 160 lpp.).

Kopš K. Šenona klasiskās publikācijas par informāciju (C. E. Shannon. A Mathematical Theory of Communication. Bell System Technical Journal 1948. Vol. 27. Nr. 3, p.379 — 432; Nr. 4, p. 623—958) informātika kā patstāvīga zinātne par valodas rakstu formām ir nodalījusies no fonētikas. Valodas jautājumos, lai nenokļūtu pretrunās, stingri jānošķir robeža starp abu šo zinātņu kompetenci un tās risināmām problēmām.

Var formulēt valodnieku kompetenci fonētikas jautājumos — sakārtot fonēmas grupās, nosakot, kuras no tām apzīmējamas informācijas nesējiem, kuru apzīmēšana nav nepieciešama. Kā fonēmas attēlot atsevišķos informācijas nesējos, tā jau ir informātikas inženieru kompetence. Vienas speciālistu grupas nepārdomāta iejaukšanās otras grupas kompetencē rada tikai kļūdas.

Pēc valodnieces A. Lauas (op.cit.) vērtējuma, pašreiz laviešu valodā ir šādas fonēmas, kuras nepieciešams apzīmēt:

— ar vienu angļu alfabēta (Runājot par latviešu valodas rakstību, pieņemt, ka tā tiek attēlota ar latīņu alfabētu, nav precīzi, jo tajā trūkst burtu “k” un “y”. Tādēļ pieturamies pie apzīmējuma “angļu valodas alfabēts”, kurā ir visi nepieciešamie burti. — Aut.) grafēmu: [a], [b], [c], [d], [e], [f], [g], [i], [j], [k], [l], [m], [n], [p], [r], [s], [t], [u], [v] un [z];

— fonēmas, kuru apzīmējumi neietilpst angļu alfabētā un to apzīmēšanai nepieciešama diakritiska zīme jeb grafēmu pāris: [ā], [č], [dz], [dž], [ē], [ģ], [ī], [ķ], [ļ], [ņ], [š], [ū] un [ž];

— fonēmu pāris — diftongs [ou];

— ar dubultgrafēmām — garos līdzskaņus [k], [ķ], [l], [ļ], [m], [n], [ņ] un [r].

Ieteikts fonēmas [o], [ō] un fonēmu pāri [ou] apzīmēt ar vienu kopēju grafēmu. Arī abas fonēmas [h] un [x] — cieto un mīksto “h” apzīmēt ar vienu kopēju grafēmu.

Ieteikts atteikties no fonēmu [e], [ē] (platais “e”), [ŗ], [h] un [h] apzīmēšanas informatīvajā pierakstā.

Pastāv vēl dažas citas valodnieku rekomendācijas fonēmu rakstībai, piemēram, norāde fonēmu [c] pārvērst grafēmā “c” vai grafēmu pāros “ts” jeb “ds” pēc tā sauktajiem pareizrakstības likumiem, un citas prasības. Par to šoreiz nerunāsim.

Nosakot fonēmas, kuras nepieciešams fiksēt informatīvajā valodas pierakstā, beidzas filologu kompetence. Tas, kā iepriekšminētās fonēmas pārvērst grafēmās, ir informātikas inženieru ziņā. Iespēju ir daudz. Gan zināmais angļu alfabēts, gan Morzes alfabēts, gan J. Rozes izstrādātais stenogrāfijas ātrraksts, kuru lietoja pirms magnetofona ieviešanas, pastāv vēl raksts neredzīgajiem un citi grafēmu attēlošanas veidi.

Fonēmu ortogrāfiskās transkripcijas veida izvēli nosaka vairāki faktori, to starpā:

— ērtība valodas fonēmas pārvērst grafēmās;

— ērtība pierakstītās grafēmas uzglabāt un pavairot informācijas nesējā;

— ērtība pierakstīto nolasīt, respektīvi, pārvērst atpakaļ fonēmās;

— iespēja pierakstīto lasīt arī latviešu valodas nepratējam.

Pašreiz valodnieki ieteikuši latviešu valodas pierakstu ar 33 grafēmām. Salīdzinājumā ar jau 19. gadsimtā pasaulē standartizēto 26 grafēmu alfabētu, kurš izplatījās līdz ar rakstāmmašīnas izgudrošanu, deklarētajā pierakstā ir par 7 grafēmām vairāk.

Ievadot informāciju datorā, grafēmām ar diakritiskām zīmēm jālieto speciāls taustiņš. Tas sagādā neērtības. Ir izgudroti vairāki diakritisko zīmju ievadīšanas veidi. Tas informācijas uzglabāšanu vēl vairāk sarežģī, jo dažādie ievades veidi pa lielākai daļai nav savietojami. Lai tekstus, kas ievadīti ar vienu paņēmienu, pārveidotu uz citu, nepieciešamas speciālas programmas. Jau pašlaik ir grūtības ar jaunākām programmām lasīt pirms 10 gadiem disketēs vai diskos ierakstītos tekstus. Grūtības ir arī ar interneta ierakstu pareizu izvadi.

Ne visām informācijas uzglabāšanas iekārtām ir iespējas diakritisko zīmju ievadei. Tas apgrūtina latviešu valodas tekstus lietot ārpus Latvijas, kur datorprogrammu nodrošinājumā nav šīs iespējas. Rezultātā vai nu minētās 7 grafēmas tiek izvadītas bez diakritiskās zīmes, vai, sliktākajā gadījumā, izvadiekārta attēlo nesaprotamas literas.

Profesore Ina Druviete dažām mūsdienu latviešu valodas problēmām veltījusi grāmatu “Latvijas valodas politika Eiropas Savienības kontekstā” (R., Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūts. 1998, 193 lpp.). Par nožēlu no autores redzesloka izslīdējusi šodienas aktuālā problēma par valodnieku un informācijas speciālistu sadarbību, par robežu deklarēšanu, kuras valodu šķir no informātikas. Problēmas kļūst sevišķi aktuālas, Latvijai pretendējot uz uzņemšanu Eiropas Savienībā.

Televīzijas skatītāji būs pamanījuši, ka Latvijas televīzijas 3. un 5. kanāla raidījumos parādās teksti dīvainā latviešu valodā. Tam par iemeslu ir diakritisko zīmju trūkums informācijas uzglabāšanas iekārtās. Lai šo ļaunumu mazinātu, tiek lietotas dažādas metodes. Diakritiskās zīmes tiek aizstātas gan ar patskaņu dubultošanu, gan burtu j vai h pievienošanu līdzskaņiem, gan dažādu pieturas zīmju lietošanu pirms vai pēc burta vai diakritikās zīmes vispār netiek ņemtas vērā. Šo trūkumu izskaust grūti, par šādu valodas kropļošanu vainīgos sodīt nevar, jo, kā tika norādīts iepriekš, Latvijā nav saistošu normatīvo dokumentu latviešu valodas teksta pierakstiem.

Lai mazinātu grūtības latviešu valodas pierakstam starptautiskajā 26 burtu angļu alfabētā, ierosinām variantu, kas dots tabulā. Šajā pieraksta veidā ir īpatnības:

— fonēmu pierakstos — gariem patskaņiem un gariem līdzskaņiem, kur to prasa valodnieki, jāizmanto grafēmu dubultojumi;

— fonēmu [ņ], [ļ], [ģ] un [ķ] grafēmās mīkstināšanai izmantot burtu “j”;

— fonēmu [š], [ž], [č] un [dž] grafēmas mīkstināšanai izmantot burtu “h”.

Iespēju aizstāt diakritiskās grafēmas ar vienkāršām jau atrisinājuši vācu informātikas speciālisti. Burtu “š”, “ä”, “ö” un “ū” vietā atļauts lietot dubultburtus “ss”, “ae”, “oe” un “ue”.

Šā raksta nolūks ir rosināt atklātu diskusiju par minēto latviešu valodas samilzušās problēmas risinājumu, lai pēc pietiekamas apspriešanas izdotu atbilstošus Ministru kabineta noteikumus.

* Mūsuprāt, jāsaglabā latgaliešu dialekta tekstu pierakstu iespējas, kuros lieto cieto [y].