Sēļu zeme — mūsu zeme

Par Sēlijas reģionālās identitātes meklējumiem un pētījumiem

Prof. Jānis Stradiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, Sēlijas asociācijas prezidents

Nobeigums. Sākums

“LV” Nr.114, 15.08.2003.;

“LV” Nr.115. 20.08.2003

Par asociācijas goda biedriem ievēlēti Sēlijas rosīgais pētnieks V. Ancītis, rakstniece un kultūrvēsturniece L. Ķuzāne, pazīstamais vīnogu audzētājs, Vārnavas vīna kalna izveidotājs Ē. Pūpols un G. Saiva. Abu Sēlijas kongresu veikums sīki atspoguļots zinātniskajā presē publicētajos pārskatos par tiem, kongresu norise un referāti sīki atainota “Latvijas Vēstnesī”.

Trešo Sēlijas kongresu ar Latvijas Zinātņu akadēmijas izbraukuma sēdi paredzēts noturēt (jau noticis — Red.) Viesītes kultūras pilī 2003.gada 22. maijā, sakarā ar Viesītes pilsētas 75. gadskārtu (Viesītei pilsētas tiesības piešķirtas 1928. gadā, līdz ar 15 citām Latvijas mazpilsētām). Saieta turpinājums iecerēts Rokišķos, kur vietējās pašvaldības un Lietuvas ZA paredzējušas noturēt zinātnisku sēdi kopā ar Latvijas ZA. III Sēlijas kongresā bez vispārējo problēmu apspriešanas un satiksmes ceļu speciālista T. Straumes referāta par Sēlijas autoceļu tīkla attīstību paredzēta Sēlijas novada jauno pētnieku darbu prezentācija un samērā plaša kultūrvēsturisku referātu programma — par literātiem, novadpētniekiem, sabiedriskiem darbiniekiem, kas nākuši no Sēlijas (Dr. phil. Z. Frīde par Sēlijas krāsām G.F. Stendera mūžā, Dr.h.c. I. Bērsons par J. Jaunsudrabiņu, J. Veseli un V. Tomu, LZA goda loceklis O. Gerts — par Vili Krūmiņu, akad. T. Millers — par Arnoldu Štokmani, prof. J. Vētra — par Rīgas Stradiņa universitāti). Notiks iepazīstināšana ar prof. Jēkaba Vītola jauniznākušo atmiņu grāmatu “Toreiz Sēlijā”.

Taču par kongresa centrālo tēmu izvirzīta apaļā galda diskusija “Ceļi, meži, ūdeņi, kultūrainava, intelekts — mūsdienu Sēlija pirms iestāšanās ES”, jo Sēlijas kultūrvēsturiskā atdzimšana nav šķirama no ekonomiskās attīstības. Sēlijai joprojām raksturīgs augsts bezdarba līmenis, samērā vāji attīstīta ražošana, nepietiekama infrastruktūra, un šī situācija hroniski ietekmē daudzu vietējo cilvēku domāšanu, attieksmi pret tradīcijām, darot tos apātiskus, inertus. Tomēr jāizceļ enerģisku pašvaldību ierosmes, piemēram, Viesīte 2002.gadā atzīta par sakoptāko Latvijas pilsētu. Daudzus pozitīvus risinājumus var cerēt no iestāšanās Eiropas Savienībā, ja vietējie iemācīsies formulēt savus projektus novada labā; jau pašreiz parādās pirmie projekti un sāk ienākt ārzemnieki, gan gausi. Jēkabpils rajona iedzīvotāju prāva daļa savas cerības saista ar Metsaliito grupas projektējamo Ozolsalas Celulozes kombinātu, par kura celšanas dažādiem aspektiem joprojām raisās asas un pretrunīgas diskusijas. Vienprātības nav arī par administratīvi teritoriālās reformas, resp. novadu veidošanas konkrētajiem risinājumiem. Katrā ziņā ideja par vienotu Sēlijas vai Vidusdaugavas plānošanas reģionu, kas ap 1996.—1998.gadu šķita īstenojama, nu, liekas, ir atmesta. Tāpat noraidīta ir vismaz Sēlijas lielākās daļas iekļaušana Latgalē. Sēlija pagaidām iekļauta, saskaņā ar vēsturisko ģeogrāfiju, Zemgales plānošanas reģionā (ļoti ticams, ka dienvidu daļa gan piekļausies Daugavpilij). Sēlijas asociācija no vietējām pašvaldībām saņēmusi dažādus, savstarpēji izslēdzošus ierosinājumus par konkrētu mazo novadu veidošanu, par ko acīmredzot domu apmaiņa turpināsies arī III Sēlijas kongresā un pēc tam. Iespējams, veidosies Neretas, Viesītes, Aknīstes, Jaunjelgavas, Sēlpils, Zasas, Ilūkstes, Grīvas, varbūt Gārsenes, Bebrenes, Rubenes novadi, vai kā citādi.

Ja arī Sēlija kā vienots administratīvs reģions jaunajā Latvijas novadu sistēmā veidoties nevar, tad to atzīt vajadzētu vismaz — noteiktās robežās — par vienotu vēsturiski etnogrāfisku reģionu. Jaunveidojamo administratīvo novadu kopums varētu saglabāt kādu iekšēju, gribētos sacīt, sēlisku vienotību. Citiem vārdiem, līdzīgi Lietuvai arī Latvijai bez administratīvi teritoriālā dalījuma būtu jāapstiprina valsts vēsturiski etnogrāfiskais rajonējums. Nesen saņēmu no Lietuvas (Jonišķu) kultūras darbiniekiem lūgumu atbalstīt Lietuvas Zemgales subreģiona vienotu iekļaušanu Aukštaitijas reģiona sastāvā, nesadalot to starp Aukštaitiju un Žemaitiju. Atceroties savu draugu, traģiski bojā gājušo skolotāju un izcilo novadpētnieku Jozu Šļavu (J. Šliavas), kas visu savu mūžu bija veltījis Lietuvas Zemgales (t.i., Lietuvā iekļauto seno zemgaļu zemju) identitātes pamatošanai, šādu vēstuli Lietuvas Seima komisijai labprāt nosūtīju. Viens no III Sēlijas kongresa pamatierosinājumiem varētu būt tieši šāds — izveidot Saeimas apstiprinātu Latvijas vēsturiski etnogrāfisku sadalījumu, saglabājot tajā Sēliju kā vienotu veselumu neatkarīgi no nākotnes administratīvā sadalījuma, no novadiem.

Pēdējos gados pavirzījusies Sēlijas pētniecība, ar to saistīto personību mūža un darbības izpēte. Atzīmējami I. Bērsona darba turpinājums J. Jaunsudrabiņa daiļrades apzināšanā un izdošanā, L. Ķuzānes grāmata par Jāni Veseli, V. Ancīša “Sēlijas grāmata”, Z. Frīdes pētījumi par G.F. Stenderu, kurš uzskatāms savā ziņā arī par novada simbolu, valodnieku, arheologu, antropologu, etnogrāfu, folkloristu jaunākie pētījumi, M. Zirnītes un M. Hinkles Sēlijas mutvārdu vēstures projekts [40, 41] (piedaloties akad. J. Kursītei, prof. A. Miltam u.c., 2000). Senās Sēlijas problemātikai sava vieta objektīvi ierādīta I. Šterna jaunākajās grāmatās par Latvijas vēsturi krustakaru un Livonijas valsts laikā (1997; 2002), A. Vaska un līdzautoru grāmatā par Latvijas aizvēsturi, J. Graudoņa vadībā izveidotajā “Latvijas senākajā vēsturē, 9. g. t. pr.Kr. — 1200.g.”(Rīga, 2001).

Neretā plaši atzīmētas J. Jaunsudrabiņa un V. Tomas jubilejas, abi dižie novadnieki pārbedīti dzimtenē un to kapuvietas rotā pieminekļi. 2002.gada jūlijā Neretā tika organizēta 3´3 nometne ar Latvijas un ārzemju latviešu paaudžu plašu piedalīšanos, kuras laikā nometnes dalībnieki vispusīgi iepazinās ar Sēlijas īpatnībām. Latvijas Nacionālās bibliotēkas veidotā rosinošā izstāde “Sēlijas kultūrvēsturiskais mantojums” apceļojusi lielu daļu novada. A. Apiņa, O. Čakara un I. Klekeres sagatavojumā iznākusi G.F. Stendera “Dzeja” Bibliotheca Baltica ietvaros (2001). E. Karūdznīks komponējis dziesmu “Sēļu zeme” ar Ā. Elksnes vārdiem, ko neoficiāli proponē par Sēlijas himnu. Iznākusi grāmata par Valles pagastu (2002), brošūra par Viesīti Sēlijas vidū (2001), S. Gailītes sastādītais vērtīgais albums par Jēkabpili (2002), 2000.gada 14. jūlijā notikusi Jēkabpils 300 gadu jubilejai veltīta LZA un Jēkabpils domes rīkota rosinoša konference “Jēkabpils no pagātnes līdz šodienai”, kuras referāti publicēti “Latvijas Vēstnesī”, Gārsenē izveidojies rosīgs tūrisma centrs, Aknīstē sāk veidoties Sēlijas folkloras parks, mazmuzejs.

Šie tikai daži pēdējo gadu aktivitāšu piemēri ir lielākoties gan zinātnieku, gan novadpētnieku individuālo ierosmju izpausmes, kuras savu iespēju robežās atbalstījušas vietējās pašvaldības un zinātniskās institūcijas. Salīdzinoši mazāk aktivitāšu bijis Daugavpils rajona Sēlijas daļā, kaut arī tur Eglainē, Lašos jau veikti krietni darbi, un arī Daugavpils universitāte iecerējusi līdzās Latgales pētījumiem atbalstīt arī Sēlijas pētījumus, kas, starp citu, ierakstīts LZA un Daugavpils universitātes 2001. gada sadarbības deklarācijā.

Nākotnes uzdevumi, sadarbība ar Lietuvu

Kā nākotnes uzdevumi iecerēti Sēlijas enciklopēdijas sastādīšana (biogrāfiski un novadpētnieciski raksti) un aptverošas etnoloģiski kultūrvēsturiskas grāmatas izdošana, kuras veidošanā sadarbotos dažādu nozaru zinātnieki. Sēlijas asociācija 2005. gadā atskatās uz 10 gadu pastāvēšanu, pēc Viesītes kongresa iecerēti kongresi arī Sēlpilī un Jēkabpilī.

Viena no aktuālajām problēmām ir Sēlijas (Augšzemes) eiropeizācijas izpēte, kas lielā mērā saistās ar vietējo vācu mācītāju un kultūras darbinieku veikumu 18.—19.gs. Jāatgādina, ka bez Vecā un Jaunā Stendera Sēlijā darbojušies arī G. Mancelis (Sēlpilī un Vallē), J. F. Lundbergs (Biržos), G. G. Mīlihs (Neretā) u.c., Neretā dzimis K. Fīrekers. Liktos, novads bijis samērā nomaļš, taču tieši Sunākstē sacerētajā Stendera “Augstas gudrības grāmatā” rodam latviešu valodā pirmās ziņas ne tikai par dabas un eksaktajām zinātnēm, bet arī par pasaules vēsturi un ģeogrāfiju; te pirmoreiz latviešiem (tolaik vēl pārsvarā dzimtcilvēkiem) skaidrots Eiropas jēdziens. Jaunā Stendera veidotajā variantā — grāmatas 3. izdevumā (1796) — lasītājam sniegtas samērā plašas ziņas, piemēram, par Sanktpēterburgu, arī par dažādām pasaules daļām. Jaunais Stenders 1796. gadā apcerēja Kurzemes un tās iedzīvotāju situāciju, runāja par trūkumiem, kas, viņaprāt, būtu jāpārvar latviešiem, itin kā sniegdams kaut ko līdzīgu “Eiropas instrukcijām” tālaika izpratnē. Savā ziņā Stenderi veda latviešus uz apgaismoto, kristīgo Eiropu, kaut arī tas saistījās ar zināmu nacionālās identitātes zudumu. Jaunais Stenders pirmoreiz latviešu valodā ir lokalizējis studentu dziesmu “Gaudeamus igitur” (divos variantos — “Jaunekļu dziesma”(1798) un “Priecas dziesmiņa”(1811)), jau 1805. gadā latviski atdzejojis F. Šillera “Līksmību”(tag. Eiropas Savienības himnas tekstu). Savukārt Biržu mācītājs J.F. Lundbergs lokalizējis šveicieša H. Čokes grāmatu “Ciems, kur zeltu taisa”(1830), pirmoreiz sniedzot kapitālisma apoloģiju latviešu valodā, rādot ceļus, kā latviešiem sasniegt turību un izglītību (un kādas robežas spraužamas viņu centieniem). G.F. Stendera latviešu gramatika (1761; 1783) un latviešu leksikons (1789) ierindojami pirmo lingvistisko darbu virknē, kas latviešu valodu pamazām darīja pazīstamu Eiropas mācīto valodnieku aprindās.

Jau 1868. gadā, tikai 4 gadus pēc dziesmu svētkiem Dikļos, notikuši novada dziesmu svētki arī Sunākstes pastorātā (jau 5 gadus pirms 1873. gada vispārējiem Dziesmu svētkiem!). Viss tas liecina par plašām, vispārnacionāla mēroga rosmēm Sēlijā, kas pārsniedz lokālos ietvarus — daudzas visai topošajai latviešu nācijai nozīmīgas Eiropas atziņu recepcijas ir ienākušas dzīvē ar Sēlijas cilvēku starpniecību.

Citā nozīmē plašāk pētāma Sēlijas cilmes latviešu intelektuāļu veidošanās un gaitas pasaulē, arī saistībā ar viņu dzimtā novada ietekmi. Bez pazīstamiem rakstniekiem, māksliniekiem, mūziķiem zinātnē būtu pieminami purvu pētnieks Pēteris Nomals (viens no pirmajiem Latvijas PSR ZA locekļiem) un biškopības speciālists Pēteris Rizga (Latv. PSR ZA korespondētājloceklis), augsnes pētnieks Pēteris Kulitāns, inženierzinātnieki Jēkabs Vītols, Pāvils Pāvulāns un Vilis Skārds, vēsturnieki Jānis Zutis, Heinrihs Strods, Alberts Varslavāns, literatūrzinātnieki Alfreds Goba un Jāzeps Rudzītis, Dvietes vīnogu selekcionārs Pauls Sukatnieks, mediķis Pauls Stradiņš, embriologs Pēteris Gerke, arī neiroķirurģijas speciālists Kārlis Dolietis, stomatologs Pauls Dauge, viņa brālis pedagogs Aleksandrs Dauge, fiziķis Vilhelms (Vilis) Altbergs no Sēlpils (kas, strādādams Krievijā, atklāja skaņas spiedienu un sīki izpētīja t.s. dibensledus parādību) u.c.

Svarīgs Sēlijas studiju aspekts skar senās sēļu zemes un sēļu pēcteču likteņus Lietuvā. Pēdējā laikā veikti būtiski pētījumi Ziemeļlietuvas arheoloģijā un kultūrvēsturē, nedaudz iezīmēties sākusi “Lietuvas Sēlijas” reģionālā identitāte. Tiesa, daudzi lietuvju pētnieki šo teritoriju uzskata par Ziemeļaukštaitiju (tieši Rokišķos P. Blaževiča un Z. Zinkeviča vadībā darbojās “Aukštaiču akadēmija”), bet senos sēļus atzīst par izmirušiem jau 13.gs. Atsevišķi lietuvju pētnieki pat traktē sēļus kā aukštaišu ciltīm piederīgus (par to izraisījās diskusija I Sēlijas kongresa Aknīstes sēdē), taču šis viedoklis zinātnieku aprindās nav valdošais. Starp citu, rosinot Lietuvas valsts robežas 1919. gadā, nedaudzi radikāli lietuvju politiķi, kā A. Voldemaras, uzskatīja, ka Lietuvas zemju robežas šajā reģionā sniedzas līdz Daugavai (viedoklis tomēr neguva atbalstu Lietuvā un īpašas starpvalstu politiskas problēmas neizraisīja).

Mūsdienās, kad abu suverēno valstu teritorijas ir stingri nostabilizējušās un valda pilnīga savstarpēja sapratne, pagātnes etnogrāfiskās, kultūrvēsturiskās un antropoloģiskās problēmas būtu risināmas kompleksi, ievērojot, ka senās sēļu, kuršu un zemgaļu ciltis piedalījušās ne tikai latviešu, bet arī lietuvju nācijas etnoģenēzē (kā to lieliski attēlo simboliskais Petra Repša veidojums — izmirušo baltu cilšu sarkofāgs Viļņas universitātē, Kazimiera Būgas auditorijas priekštelpā). Iespējams, ka “Lietuvas Sēlija” varētu kļūt par tādu pašu Aukštaitijas etnogrāfisku subreģionu kā jau minētā “Lietuvas Zemgale”. Par to iespējamas pārrunas III Sēlijas kongresam sekojošajā Rokišķu konferencē (pirmā sēļu problēmām veltītā konference Lietuvā jau notikusi Zarasos, 2001.gada augustā); Kauņā iznākošajam žurnālam “Žiemgala” (iznāk kopš 1998. gada) Lietuvā varētu sekot žurnāls “Sela”. Pazīstamā itāļu valodnieka P.U. Dini grāmatā “Baltu valodas”(1997., latviešu izdevums D. Meijeres tulkojumā, 2000) atsevišķa sadaļa veltīta izzudušajām “mazajām” baltu valodām, arī sēļu valodai, analizējot sēļu valodas ģeolingvistisko izplatību. Katrā ziņā lietuvju pētnieku A. Tautaviča, V. Kazakeviča, A. Simuiškites un citu idejas var stimulēt sēļu kultūras un etniskās vēstures padziļinātu izdibināšanu uz arheoloģijas, vēstures, antropoloģijas, lingvistikas un etnoloģijas datu bāzes **. Arī no šī viedokļa Latvijas un Lietuvas zinātnisko speciālistu sadarbības aktivizēšana šķiet visai aktuāla Sēlijas reģiona definēšanai un padziļinātai izpētei, kas darītu to interesantu gan abām valstīm, gan Eiropas zinātniskajai sabiedrībai. Ja 2004. gadā abas mūsu valstis iesaistīsies Eiropas Savienībā un atkritīs daži apgrūtinoši robežu faktori, Sēlijas reģionālā izpēte var gūt “jaunu elpu”.

Sēlijas nākotnes pamatproblēmas atrisināsies ne tikai ar Eiropas Savienības vai Latvijas valsts palīdzību, bet galvenokārt tomēr ar paša reģiona cilvēku spēkiem. Cerams, pravietiski izrādīsies vārdi, ko Kārlis Ulmanis sev raksturīgajā stilistikā un tonalitātē ir izteicis par Augšzemi. Sacītā nozīmību kāpina apstāklis, ka tā ir Ulmaņa pēdējā plašākā publiskā runa, teikta Gārsenes pamatskolas izlaidumā nule uzceltajā skolas ēkā 1940. gada 3. jūnijā. Par Augškurzemi (Sēliju) sacītais skan šādi: “Šinī novadā dzīve ir diezgan noslēgta. Varbūt arī lēnāka, bet nekad tā nav stāvējusi uz vietas. Dzīve še ir arvien gājusi uz priekšu, pareizāk sacīt — dzīve še arvien ir tikusi uz priekšu virzīta. Šī novada ļaudis nav gaidījuši, kamēr citi ko priekš viņiem izdarīs vai ka dzīve pati uz priekšu ies <..> Jūs esat arvien pierādījuši, ka jūs augsti turat garīgo augšanu. <..> Še arvien bijušas slāpes pēc lielākas pilnības un arī tieksmes uz lielāku pilnību. Tāpēc nav jābrīnās, ka šis novads ir devis lielu skaitu ievērojamu vīru Latvijas dzīvē tiklab saimniecībā, zinātnē, kā arī kultūrā”.

Sēlijas reģionālās identitātes meklējumu pamatā būtu liekamas ne tik daudz valodas (izlokšņu) īpatnības, bet kultūrvēstures, etnogrāfijas, mentalitātes īpatnību komplekss un savdabīga reģiona nākotnes vīzija. Sēļu mantojuma problēma ir latviešu un lietuvju tautu kopējās (un atšķirīgās) vēstures problēma, kas iesniedzas rītdienā.

Vēres

* Tā kā starp terminu grupu “Augšzeme — Zemgale” Latvijā un “Aukštaitija — Žemaitija” neapšaubāmi pastāv līdzība, rodas jautājums, cik senā vēsturē iesniedzas termins “Augšzeme” un vai tam ir tiešs sakars ar Aukštaitiju, vai abu teritoriju nosaukumi izriet no tieši ģeogrāfiskām kategorijām = augstienes reljefa. Attiecībā uz Lietuvu termins “Aukštaitija” ir ļoti sens: tas rodams Dusburga hronikā (1294.–1300.g.) — “Austechia, terra regis Lethowie”, Ģedimina laika līgumā ar Livonijas ordeni (1322) — “terra Eustoythen”un Vitauta līgumā ar imperatoru Sigismundu (1420) — “Auxstotte, quod terra superior respecte terre Samaytarum”: Lietuviškoji Enciklopedija . II Tomas. Atskilelis — Batoras. Kaunas. 1934. — lpp. 199.

** Sēļi uzskatāmi par arhaisku baltu cilti, par kuras ģenēzi un gaitām vēl maz zinātnē vispārpieņemtu atzinumu. Ja atbilst patiesībai pieņēmums, ka seno romiešu ūdensceļu kartē “Tabula interaria Peutingeriana” (3.–4.gs., saglabājusies kopija no 10.–12.gs.) minētā upe

Fliuvius Sellianus attēlo Daugavu, tad sēļi ir senākā avotos minētā senlatviešu cilts. Izteiktas hipotēzes, ka sēļu cilts ziedu laikus pieredzējusi 2.–4. gs. pēc Kr.dz., sasniedzot Latvijas teritoriju ap mūsu ēras sākumu un varbūt atnākot pa citu ceļu nekā pārējās baltu ciltis. Akadēmiķis V. Toporovs saista sēļus kā pirmbaltus ar senajiem traķiešiem, un šādā aspektā nesenais (1994) arhitekta E. Šēnberga “Sensorum 4” veltījums Rumānijas ekskaralim Mihajam par sēļiem kā daku priekštečiem var gūt zināmu vēsturisku, kaut arī mitoloģizētu, kontekstu. Katrā ziņā V. Toporovs sarunā ar šo rindu autoru Rīgā (2002) visai atzinīgi vērtēja sēļu identitātes meklējumus šodien, kas var kļūt par ierosmi arī dažas neatrisinātas vēstures mīklas noskaidrošanai.