Lai, lēmumu pieņemot, mēs ticētu sev, savai tautai, savai valstij un tās nākotnei

Vakar, Latvijas faktiskās neatkarības atjaunošanas gadadienā, Valsts prezidente aicināja uz sarunu par valsts nākotni sabiedrībā pazīstamus cilvēkus

Valsts prezidentes un sirdsbalss aicināti

“Vai esam par divpadsmit gadiem gudrāki?” — šis jautājums ienāca prātā laikam gan katram no daudzajiem zinātniekiem, māksliniekiem, sabiedriskajiem darbiniekiem, kas vakar, 21. augustā, Latvijas faktiskās neatkarības atjaunošanas divpadsmitajā gadadienā, Valsts prezidentes aicināti, bija pulcējušies Rīgas pilī uz sarunu par valsts turpmāko nostiprināšanos un attīstību caur pilntiesīgu dalību Eiropas Savienībā.

Uz tikšanos bija aicināti dažādu jomu sabiedriskās domas līderi — reliģisko konfesiju vadītāji, lielāko augstskolu rektori, sabiedriski konsultatīvās padomes vadības grupas “Latvija Eiropā” locekļi, kā arī lauksaimnieki, uzņēmēji, radošās inteliģences pārstāvji. Klāt bija arī Latvijas Valsts eksprezidents Guntis Ulmanis un Ministru prezidents Einars Repše.

Tikšanās, aicinātājām personām par pārsteigumu, sākās ar Dziesmotās revolūcijas kadriem un videoliecībām par 1991. gada augusta puča dienām. Dokumentālajā video montāžā bija ietverti arī kadri par tautas nožēlojamo ikdienu brūkošajā padomju impērijā pirms nedaudz vairāk kā desmit gadiem — rindas pēc pārtikas un citām nepieciešamākajām precēm,

padomju armijas kaunpilnā izvākšanās no Afganistānas un šīs pašas armijas bruņoto vienību asiņainā izrēķināšanās ar neapbruņotajiem Viļņas iedzīvotājiem.

Auditorijas acu priekšā uz ekrāna atdzīvojās divpadsmit gados jau daļēji pabalējušie notikumi — Alfrēda Rubika triumfējošais smaids 1991. gada augusta puča pirmajā dienā un viņa draudu vārdi televīzijas ekrānā, omoniešu plosīšanās Rīgas ielās, Tautas frontes uzruna un Latvijas Republikas Augstākās padomes 21. augusta vēsturiskā lēmuma par mūsu valsts suverenitātes atjaunošanu pieņemšana.

Dokumentālajā montāžā izmantoti Rīgas kinostudijas un Latvijas Televīzijas, kā arī Raita Valtera un apvienības “Labvakar” uzņemtie dokumentālie kadri. Montāžas simbolisko skaņu fonu veidoja Pētera Čaikovska “Gulbju ezera” mūzika — padomju ideologu aprobežotības dēļ tieši šī ģeniālā mūzika līdz ar Maskavas Lielā teātra baleta iestudējuma videoierakstu tika demonstrēta PSRS televīzijā brūkošās impērijas pārbaudījumu dienās, parasti nomirstot kārtējam kompartijas ģenerālsekretāram. “Gulbju ezera” mūzika veidoja arī 1991. gada augusta puča dienu dramatisko fonu, īpaši pēc Latvijas Televīzijas un

Vakar, 21.augustā, sarunā par Latvijas nākotni piedalījās bij. Valsts prezidents Guntis Ulmanis, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks ); Romas katoļu Baznīcas kardināls, Latvijas arhibīskaps metropolīts Jānis Pujats un Ministru prezidents Einars Repše; Rīgas un Latvijas virsrabīns Nātans Barkans un vēsturnieks Aivars Stranga; Saeimas deputāts Guntars Krasts; dziedātāja Ance Krauze un Guntis Ulmanis; Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas Rīgas un Latvijas arhibīskaps Jānis Vanags Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Latvijas Radio ieņemšanas.

Videolente beidzas ar augusta puča sabrukuma kadriem — masu manifestācijā pie “Arsenāla” ēkas netālu no Augstākās padomes, kas tolaik bija betona aizsargmūra ieskauta, tiek paziņots par okupācijas karaspēka komandiera Baltijas kara apgabalā ģenerāļa Kuzmina solījumus izvest no Rīgas tankus, kā arī par viņa norobežošanos no okupantu milicijas īpašās vienības OMON noziegumiem.

Filmas izskaņā diktors piemin ne reizi vien sabiedrībā dzirdēto domu, ka, augusta pučam ieilgstot, dažs labs Latvijā būtu parādījis savu patieso seju, kā Latvijas okupēšanas dienās 1940. gadā.

Pēc dokumentālo kadru noskatīšanās auditoriju uzrunāja Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, uzsverot, ka Latvijas tauta atkal ir vēsturiskas izšķiršanās priekšā.

Pēc Valsts prezidentes uzrunas atkal iegaismojās ekrāns, atsaucot klātesošo sirdīs šīs vasaras Dziesmu svētku noslēguma koncertu Mežaparkā. “Nu laba braukšana Dzintara zemē...” Ances Krauzes solodziedājumu turpināja kopkoris, bet pēc tam, video ierakstam izdziestot, Ance Krauze neseno pagātni saauda vienā veselumā ar šodienu. Rīgas pils Ģerboņu zālē turpinot — a capella — ar citu tautas dziesmu “Kur tik daiļas meitas auga...”

Valsts prezidentes tikšanās ar Latvijas sabiedrības pārstāvjiem turpinājās neformālās sarunās Rīgas pils dārzā, kur arī tapa “Latvijas Vēstneša” ekspresintervijas.

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Runa Latvijas faktiskās neatkarības atjaunošanas gadadienā Rīgas pils Ģerboņu zālē 2003.gada 21.augustā

Augsti godātais Ulmaņa kungs, augsti godātais Ministru prezidenta kungs, cienītā Umblijas kundze, eminences, magnificences, godātie Konsultatīvās padomes locekļi, viesi!

Es priecājos jūs sveikt šodien šeit, Rīgas pilī, mūsu tautai un valstij vēsturiskā dienā, kad atzīmējam ļoti svarīgu notikumu mūsu valstiskās neatkarības de facto un arī juridisko apstiprināšanu.

Valsts neatkarība, valsts suverenitāte mums, latviešiem, ir izcīnīta ļoti grūtā un garā procesā. Nav bijis tā, ka mēs varētu teikt: bija viens notikums, viens datums, un tad viss tika nokārtots uz visiem laikiem un mūžīgi. Jau 1918.gada 18.novembris deklarēja Latvijas neatkarību un eksistenci, taču pagāja vairāki gadi sūru cīņu, līdz šī Latvijas neatkarība tika de facto izcīnīta kā reāla kontrole pār savu teritoriju, un arī pagāja vairāki gadi, līdz izdevās izcīnīt de iure atzinību starptautiskā jomā, citu valstu atzīšanu de iure par to, ka tāda valsts — neatkarīga Latvija — tiešām eksistē un pastāv.

1990.gada 4.maija deklarācija tajā ziņā ir analoga neatkarības deklarācijai 1918.gada 18.novembrī, jo tajā brīdī, kad Latvija apstiprināja savu vēlmi, tautas ievēlētu priekšstāvju vēlmi oficiālā deklarācijā atjaunot Latvijas neatkarību, šī neatkarība de facto īstenībā nebija vēl iespējama, un tā kļuva iespējama tikai pēc 1991.augusta puča izgāšanās, pēc reālās Padomju Savienības sabrukuma. Arī tad, protams, ne jau tūliņ 21.augustā viss bija nokārtots. Bija vēl ilgas pūles, lai no Latvijas tiktu izvākts padomju armijas karaspēks, un te jāpateicas tiem visiem, tajā skaitā Ulmaņa kungam, par viņu pieliktajām pūlēm, lai šis nozīmīgais solis tiktu sperts un tiktu starptautiski atbalstīts un atzīts.

Šobrīd Latvija atkal ir cita vēsturiska notikuma priekšā, un tas būs referendums – tautas nobalsošana 20.septembrī. Es nebūtu domājusi, ka man nāksies citēt cienījamā Rubika kunga vārdus, bet tiešām tajā tekstā, ko mēs nupat uz ekrāna redzējām, ir divi gluži patiesi teikumi: “Ir laiks ļaudīm būt nopietniem, un ir jāizdara pareizā izvēle.” Toreiz tas notika 1991.gadā – tauta bija nopietna un izdarīja pareizo izvēli, ne to, ko Rubika kungs bija cerējis, bet pareizu gan. Tagad tik tiešām ir atkal tāds laiks, kad ir jābūt nopietniem un arī jāizdara pareizā izvēle.

Vēl kāda interesanta paralēle starp datumu, ko šodien mēs atzīmējam, un to 20.septembra datumu, kas mums vēl ir priekšā. Toreiz Latvija nebija viena pati savā situācijā, savā apņēmībā un arī panāktajos rezultātos – mums blakus bija mūsu brāļu tautas lietuvieši un igauņi. Tāpat šī vēlme pēc brīvības un totalitārā žņauga nokratīšanas valdīja visā toreizējā Padomju Savienībā, ieskaitot Krieviju, kā nekā tie bija notikumi Maskavā, kas garantēja, ka augusta pučs tiešām neizdevās. Latvieši tātad tajā situācijā nebija vieni. Arī šodien izšķiršanās, kas mums ir priekšā, notiek plašākā kontekstā. Latvija nav vienīgā kandidātvalsts šajā paredzētajā Eiropas paplašināšanās procesā, Latvija ir viena no desmit valstīm, mums blakus iet vēl deviņas citas. Šobrīd, kad mēs un mūsu tauta stāv izvēles priekšā, mēs konstatējam, ka savu izvēli jau ir deklarējušas astoņas no šīm desmit kandidātvalstīm. Vēl priekšā stāv tautas nobalsojums Igaunijā, un tur pēc pēdējām aptaujām redzam, ka jau 69 procenti ļaužu atbalsta Igaunijas pievienošanos Eiropas Savienībai. Tad pati pēdējā būs Latvija.

Latvija interesantā kārtā atšķiras no citām kandidātvalstīm ar līdz šim ļoti zemo atbalstu pievienošanās Eiropas Savienībai — ar lielo skaitu, ar lielo procentu cilvēku, kas vēl nav izvēlējušies, kas nezina, kā šajā brīdī balsot, un arī ar ievērojamu eiroskeptiķu skaitu. Man šķiet, ka mūsu liktenis 20.septembrī būs to rokās, kas šobrīd vēl nav izlēmuši, kas nav vēl pilnīgi droši par to, vai viņiem teikt “jā” vai “nē” šai Eiropas paplašināšanai, vai viņiem teikt “jā” vai “nē” par Latvijas dalību tajā.

Šajā sakarā man ir īpašs prieks sveikt šo izcilo grupu, kas pulcējusies te Rīgas pilī, jo jūsu rokās ir šī iespēja atlikušo nedēļu laikā turpināt dialogu ar Latvijas sabiedrību un, katram paužot savu personīgo viedokli un savu pārliecību, tomēr iespaidot veselu sabiedrības daļu, tos ļaudis, kas jūs pazīst, kas jūs ciena un kas jums uzticas.

Nupat ir publicēti interesanti aptaujas rezultāti, kas liecina, ka šajā svarīgajā vēsturiskajā lēmumā ļaudis visvairāk ļausies ietekmēties no saviem draugiem, radiem un pazīstamiem. Interesanti, ka šajā aptaujā nefigurēja tāds jēdziens kā sabiedrībā augsti cienītas, respektētas un mīlētas personības. Man šķiet, ka tas ir ļoti nozīmīgs jēdziens, ka tautā ļaudis ļoti labi zina, ko tas nozīmē, un ka dziļā īstenībā tas atstās ārkārtīgi lielu iespaidu.

Mēs esam ar lielām grūtībām atguvuši gan savu neatkarību, gan demokrātisku iekārtu. Pie demokrātijas pieder viedokļu dažādība, tā pieļauj atšķirīgus viedokļus un iespēju katram paust savējo un kritizēt citus, kamēr vien, protams, tas notiek likuma un sabiedriskās pieklājības robežās. Demokrātija ir tāda iekārta, kur pārliecināšanai ir ļoti liels svars un ļoti liela nozīme. Kā notiek pārliecināšana, vai tā notiek uz faktu un zināšanu pamata? Daļēji, protams, jā. Ļaudīm ir nepieciešams zināms pamatinformācijas daudzums, pirms viņi varētu pretendēt par kaut ko lemt vai spriest. Bet ir ļoti labi zināms, ka psiholoģiski izšķiršanās brīdī noteicēja ir un paliek ļaužu sirds, noteicējas būs emocijas.

Lēmums nav nekad tīri intelektuāls, izņemot varbūt šahu spēlējot, lēmumam parasti nāk līdzi emocionāla slodze. Šī emocionālā slodze tātad nozīmē, ka jāizšķiras, kam es uzticos, kam es esmu gatavs ticēt. Es gribētu jūs aicināt, savu viedokli paužot, lūgt savus līdzcilvēkus ticēt ne tikai jums kā ļaudīm, kas bauda sabiedrības respektu un cieņu, un aicināt mudināt savus līdzcilvēkus, lai, lēmumu pieņemot, viņi ticētu sev, lai viņi ticētu savai tautai, savai valstij un tās nākotnei.

1991.gada augusta notikumi, kuru ainas mēs tikko redzējām videofilmā, mums atgādināja, cik ļoti toreiz tauta bija vienota nopietnu draudu un lielas nedrošības situācijā tamdēļ, ka bija pārliecība par savu taisnību, pārliecība par savu ceļu un tai bija drosme šim ceļam sekot. Toreiz pastāvēja reāli draudi un reālas briesmas. Šodien Latvijai un latviešiem reālas briesmas, paldies Dievam, nepastāv. Mūsu ienaidnieki esam vienīgi mēs paši, mūsu ienaidnieks ir vienīgi mūsu pašu bailes, mūsu nedrošība, mūsu neziņa, varbūt mūsu vilcināšanās pieņemt lēmumu un uzņemties par to atbildību. Varbūt jūs, dārgie klātesošie, varēsiet palīdzēt šiem mūsu tautiešiem, kam ir grūti izšķirties. Es kā psihologs varu ļoti just viņiem līdzi un simpatizēt, es ļoti labi zinu, cik ļoti grūti ir pieņemt lēmumus un par tiem atbildēt.

Es ceru, ka jums izdosies tuvākās nedēļas laikā palīdzēt daudziem, kam šajā ziņā ir grūtības, un nākt, protams, ne tikai ar argumentiem un faktiem un turpināt skaidrot tiem, kam vēl nav skaidrības, bet galvenokārt nākt ar savu sirdi, ar savu pārliecību, ar savu ticību Latvijai un ticību arī Eiropai, jo mūsu kopīgā Eiropa arī ir jēdziens, par kuru, man šķiet, mēs pārāk maz runājam. Eiropa ir mūsu īstās mājas, tās ir mūsu dvēseles mājas, tā ir mūsu vēsturiskā vieta. Mēs piederam pie Eiropas un, man šķiet, ka būtu tiešām skumji, ja no desmit kandidātvalstīm pievienotos deviņas, turpinot šo apvienošanās un paplašināšanās ceļu, kas integrētos Eiropā un turpinātu savu attīstību ekonomiski, sociāli, juridiski utt., veidotu tiesisku, demokrātisku un pārtikušu valsti, bet Latvija paliktu kā tāds anklāvs, kurā dzīvotu ļaudis, kas neuzticas saviem spēkiem, ļaudis, kam ir bailes no saviem lēmumiem, ļaudis, kas īsti nezina, ko viņi grib vai negrib. Man šķiet, ka tas būtu ļoti skumji.

Man kā prezidentei gribētos redzēt Latviju to valstu saimē, kas ir pilnas apņēmības uzņemties atbildību par savu nākotni, strādāt un grūti strādāt tās labā, darīt visu, kas ir vajadzīgs, lai veicinātu tautas labklājību, lai nodrošinātu savas tiesības, lai sevi aizstāvētu, lai rastu sev sabiedrotos. Tas ir ceļš, kas mums stāv priekšā. Es aiz dziļas pārliecības redzu to Eiropas Savienības valstu saimē. Es novēlu mums visiem labu izdošanos 20.septembrī, kas būs vēl viens datums mūsu tautas suverenitātes nostiprināšanas ceļā. Un es aicinu jūs visus tajā vakarā, kad mēs zināsim rezultātus, kopā ar mani pacelt glāzi šampanieša uz Latvijas nākotni.

Ivars Knēts, Rīgas Tehniskās universitātes rektors

— Kas jums šķita pats būtiskākais Valsts prezidentes uzrunā, gatavojoties 20. septembra referendumam?

— Vispirms jau ir ļoti būtiski, ka šī tikšanās norit tieši 21. augustā, kas tiešām ir reālā diena, kad Latvija galīgi atguva neatkarību. Bez tam gribu uzsvērt, ka Valsts prezidente ļoti cilvēciskos vārdos visus aicināja balsot par iestāšanos Eiropas Savienībā. Es kā zinātnieks simtprocentīgi saprotu, ka cita ceļa mums nav. Rubika Sociālistiskā partija jau aicināja nebalsot par iestāšanos. Nu, tātad viss ir skaidrs — kas nebalsos par iestāšanos Eiropas Savienībā, tas var droši pieteikties šajā partijā. Vairāk man tur nav ko piebilst.

— Jūs kā Tehniskās universitātes rektors labi jūtat studentu noskaņojumu. Kā studenti raugās uz Eiropas Savienību?

— Pagaidām vēl grūti pateikt, jo mums ir piecpadsmit tūkstoši studentu. Protams, lielākā daļa ir pozitīvi noskaņoti, bet ir arī tādi, kas vēl, kā paši saka, nevar izšķirties. Es domāju, te ir darbs mūsu augstskolas mācību spēkiem, lai izskaidrotu iespējas, kas studentiem pavērsies Eiropas Savienībā. 1. septembrī mēs visi tiksimies, tad arī sāksim šo sarunu par nākotni.

Guntis Ulmanis, Latvijas Valsts eksprezidents

— Arī jums nupat redzētie videokadri par 1991. gadu raisīja atmiņas.

— Nu, protams. Bet es šiem kadriem domās redzēju arī turpinājumu. Es šo turpinājumu redzēju vispirms jau krievu armijas izvešanā. Es šajos kadros redzēju arī neatbildētu jautājumu, kāpēc mums joprojām nav uzrakstīta neviena politiski nopietna, analītiska, es pat teiktu, zinātniska grāmata par šiem vēsturiskajiem notikumiem no pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem līdz mūsdienām. Šis pārmetums man bieži vien jāuzklausa no maniem ārzemju kolēģiem, bijušajiem un esošajiem prezidentiem. Ka mēs savu vēsturi uztveram emocionāli, bet bieži vien neprotam to dokumentēt un izanalizēt tik dziļi, lai izdarītu secinājumus arī savai nākotnei. Es neslēpšu, ka daudz kas pa šiem gadiem bija jau piemirsies. Un, skatoties šos īsos, konspektīvos kadrus, bija emocionāli brīži, kad tu atkal atgriezies tajā laikā un gūsti atkal jaunu spēku, atkal jaunu pārliecību.

— Viens no iemesliem, kāpēc mums vēl nav uzrakstīta analītiska grāmata par Latvijas neatkarības atjaunošanu, ir arī tas, ka vēsture gājusi uz priekšu tik neaptverami ātri, ka mums psiholoģiski grūti šo straujo plūsmu aptvert.

— Drausmīgi ātri. Šausmīgi ātri. Bet tomēr tas nav attaisnojums.

— Kas, jūsuprāt, ir galvenais iemesls mūsu sabiedrības psiholoģiskajā noskaņojumā, ka joprojām ir tomēr tik samērā zems ES atbalstītāju īpatsvars? Vai jūs nejūtat bažas par referenduma iznākumu?

— Par referendumu man nav bažu. Šis it kā zemais ES atbalstītāju procents, manuprāt, ir zināms aptauju ekvillibristikas rezultāts. Varbūt lielākā daļa cilvēku šajā situācijā arī zināmā mērā spēlējas un jokojas šajās aptaujās, it kā atbildot uz mūsdienu politiķu nemākulībām. Bet urnas dienā, es domāju, cilvēki tomēr neņems vērā to, ko dara politiķi šajās dienās, bet ņems vērā, kā veidosies mūsu politika nākotnē pēc gadu desmitiem un pat vairāk. Es domāju, šīs skeptiķu balsis vairāk jāuztver kā brīdinājums, ka mūsu politiskās elites kultūra — rīcības kultūra un argumentu kultūra — ir pārāk zema.

— Kā jūs vērtējat Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas iniciatīvas trešdien tikties ar valdību, šodien ar pazīstamākajiem Latvijas sabiedrības pārstāvjiem?

— Protams, es tās vērtēju atzinīgi.

— Vai jūs šajā situācijā būtu rīkojies līdzīgi, ja šis būtu jūsu prezidentūras laiks?

— Jā, protams! Varbūt mazliet citādā formā... Mums katram jau ir kaut kas individuāls un atsevišķs. Bet skaidrs, ka prezidentes kundzes šīsdienas iniciatīva bija ļoti emocionāla. Tāds ir arī mans viedoklis, ka šodien vairs nav tik svarīga šī konkrētība, bet ir svarīgas arī cilvēciskās emocijas, kuru mums bieži vien pietrūkst.

— Mēs jau esam pienākuši maksimāli tuvu ES, esam jau savas lielās izšķiršanās priekšvakarā, un šajā ceļā ir arī daudz bruģakmeņu, ko ielikāt jūs savu divu prezidentūru laikā. Kurš no jūsu prezidentūras laika notikumiem jums šajā kontekstā liekas pats būtiskākais?

— Es domāju, pats būtiskākais ir tas, ka mēs visus politiskos spēkus konsolidējām ES atbalsta virzienā.

— Deviņdesmito gadu vidū.

— Jā, var pacelt augšā dokumentus, un tur tas būs redzams. Diena, kad absolūti visi parlamentā esošie politiskie spēki sapulcējās pie manis rezidencē Dubultos. Tur bija ļoti dažādi politiskie spēki, ar dažādiem viedokļiem un uzskatiem, un visi tomēr vienojās, ka ES mums ir jāsasniedz. Es domāju, šodien mēs varam plūkt šīs darbības augļus. Un faktiski arī visā manā rīcībā vīdēja cauri doma: kā tas izskatās no Eiropas Savienības viedokļa.

Nātans Barkans, Rīgas un Latvijas virsrabīns

— Kāda ir jūsu pati galvenā atziņa par šo tikšanos ar Valsts prezidenti referenduma kontekstā?

— Uz mani prezidentes uzruna atstāja ļoti lielu iespaidu. Es arī runāšu savā draudzē un savā apkārtnē, lai seko prezidentes ieteikumam un padomā par savu un savu bērnu nākotni. Un tā ir Eiropas Savienībā.

— Šī tikšanās sākās neparasti, ar dokumentālu filmu par dramatiskajiem 1991. gada notikumiem.

— Tas bija ļoti labi. Šī filma uz mani atstāja ļoti lielu iespaidu. Tā rosināja atmiņas. Es arī ļoti spilgti atceros 1989. gada 23. augustu — Baltijas ceļu, kad simtiem tūkstošu latviešu, lietuviešu un igauņu pāri visām trim Baltijas valstīm sadevās rokās no Lietuvas līdz Igaunijai. Tagad mums tāpat vienoti jāiet uz Eiropas Savienību, jo tā ir mūsu kopīgā nākotne. Latvijas tauta ir dzīva, un tai ir liela spēja dzīvot un attīstīties. Es lūdzu Dievu par Latvijas gaišu nākotni. Es domāju, ka liela daļa ebreju, arī manas draudzes locekļu, ir par Eiropas Savienību. Jo pirmkārt mēs ticam Latvijas valdībai. Es ceru, ka arī jūs ticat valdībai.

— Precīzāk būtu teikt, ka saskan mūsu viedokļi attieksmē pret Eiropas Savienību.

— Protams, ikdienas jautājumos mums katram ir arī kāds kritisks vārds, ko teikt par valdību. Par katru valdību, tas ir normāli. Bet attieksmē pret Eiropas Savienību es simtprocentīgi pievienojos valdības pozīcijai.

Knuts Skujenieks, dzejnieks

— Kas jums šķita būtiskākais šīsdienas sarunā?

— Es teiktu, gan tas viss, ko teica prezidente, gan arī dokumentālie videokadri, kas bija skaidrs brīdinājums par augusta puča realitāti. Man liekas, mums visiem jābūt pietiekami skaidram, ka 20. septembra referendums būs janvāra barikāžu un 1989. gada Baltijas ceļa vistiešākais turpinājums. Loģisks turpinājums. Faktiski šī referenduma dēļ mēs arī stāvējām uz janvāra barikādēm.

— Vai jūs domājat, ka eiroskeptiķi ir pret Latvijas neatkarību?

— Jā, es domāju, ka aktīvākie eiroskeptiķi vēl ļaunu Latvijai. Un es pat pieļauju variantu, ka šis viņu darbs arī tiek apmaksāts. Taču, protams, vienmēr ir daļa šaubīgo, un diemžēl visās runās par ES ļoti reti tiek pateikts pats galvenais. Lielākoties runas ir tādā līmenī: “Vai mans trusītis caur Eiropas Savienību nonāks debesīs?” Mēs nevaram pateikt, nevaram izzīlēt, cik veiksmīgi katram izveidosies viņa liktenis ES. Tas būs atkarīgs arī no viņa uzņēmības un viņa varēšanas. Bet ES ir vienīgais reālais ceļš Latvijai savas neatkarības nostiprināšanai — tas ir skaidri jāapzinās un skaidri jāpasaka. Diemžēl cilvēki arī ir radināti vienas dienas domāšanai. Bet šis būs lēmums veselam laikmetam. Es vēl gribu pateikt, ka man ir nupat vienu mēnesi vecs mazdēls, un es viņam gribu novēlēt gaišu nākotni.

Andris Jaunsleinis, Pašvaldību savienības priekšsēdis

— Jūs pārstāvat Latvijas pašvaldības, tātad galvenokārt lauku ļaudis. Jūtams, ka tieši zemkopjiem vēl ir daudz neskaidru jautājumu par Eiropas Savienību. Kādus impulsus jums deva šīsdienas tikšanās ar Valsts prezidenti?

— Es domāju, pats būtiskākais ir tas, ka šī būs mūsu katra izšķiršanās par savu nākotni, un, paužot referendumā savu viedokli, mums jābūt skaidrībā, vai mēs paužam savu attieksmi pret šodienas situāciju vai arī tas ir mūsu lēmums par Latvijas nākotni. Protams, ikvienam ir saistošas paralēles, ko Valsts prezidente vilka starp šo gadu un 1991. gadu. Es domāju, šodien cilvēkiem vēl ir par maz informācijas par Eiropas Savienību, ir vērojama arī zināma neticēšana šīs informācijas sniedzējiem — vai tā ir objektīva informācija. Es domāju, visbīstamākais ir, ja mēs cilvēkam nepasakām visu informāciju. Gan to, kas Eiropas Savienībā būs labs, gan arī atklāti jārunā par jautājumiem, kuros ir bažas. Nedrīkstam pieļauj, ja vēlāk cilvēki justos vīlušies par savu lēmumu. Es uzskatu, ka jāuzticas mūsu cilvēkiem, un uzticību varam iegūt, tikai atklāti ar cilvēkiem runājot par visām lietām. Eiropas Savienība mums ir iespēja. Ne vairāk un ne mazāk. Vai pratīsim šo iespēju izmantot savā un savu bērnu labā — tas, protams, būs atkarīgs no mums pašiem. Bet jādara viss, lai mēs šo iespēju prastu izmantot.

Jānis Ūdris, “LV” ārlietu redaktors