Eiropas Savienība mums ir kā bagāta, un tādēļ daudz aprunāta, līgava

Jānis Streičs, kinorežisors, Zinātņu akadēmijas goda loceklis, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: A.F.I.

— Vēl aizvakar varējām teikt, ka līdz referendumam par Latvijas dalību Eiropas Savienībā atlicis mēnesis. Bet šodien — jau mazāk nekā mēnesis.

— Labi, ka atlicis tomēr vēl gandrīz mēnesis. Ir vēl laiks apdomāt, un izdarīt var daudz arī vienā mirklī. Ir reizes, kad visu izšķir ne tik daudz saprāts, kā emocijas. It sevišķi Latvijā un it sevišķi demokrātiskā iekārtā. Man prieks, ka arī citi gudri cilvēki sāk manīt, ka šis miljons izšķiests nelietderīgi, jo šī diskusijas metode ir nevietā. Diskusijā piedalās nevienlīdzīgi spēki. No vienas puses, tie, kas zina, kas ir demokrātija, tirgus attiecības un tiesiska valsts, šīs trīs pamata lietas. Bet no otras — diskusijā piedalās cilvēki, kam vēl ir homo sovieticus domāšana. Līdz ar to vērtību mērs šiem cilvēkiem ir dažāds. Šī otrā puse pirmkārt jau nezina, ka tirgus attiecībās netiek nekas aizliegts. Tu vari brīvi darīt, ko gribi. Teiksim, tu jau vari iet pāri ielai, kur un kad gribi. Bet rēķinies, ka tevi var sabraukt mašīna — lūk, tāpēc krustojumā ir sarkanā brīdinājuma zīme. Šādas zīmes ir arī Eiropas Savienības likumi un noteikumi. Bet daudzi, lūk, ir pret šīm brīdinājuma zīmēm. Viņi domā, ja ir brīdinājuma zīme, tad pa ielu vispār aizliegts iet. Bet mīļie cilvēki, tur jau nav tikai sarkanā gaisma. Ir arī dzeltenā un zaļā. Nesen vienā radio diskusijā dzirdēju, ka lauku tantiņa pa telefonu piezvanīja un jautāja, vai viņai Eiropas Savienībā būs tiesības turēt kaziņu, un diskusijas vadītāja visā nopietnībā sāka tantiņai skaidrot kaziņas statusu Eiropas Savienībā. Tā vietā, lai pateiktu: “Mīļo tantiņ, tu taču esi brīvs cilvēks, un būsi tāda arī Eiropas Savienībā. Tu vari darīt, ko gribi. Tu varēsi turēt ne vien kaziņu, bet kaut vai krokodilu.”

— Protams, ja viņa dzīvo laukos. Pilsētā kaimiņi varētu sūdzēties.

— Jā, protams. Bet laukos — lūdzu, turi kaut vai ziloni! Lūk, šādām tantiņām vēl prātā ir Hruščova laiki, kad drīkstēja būt tikai viena gotiņa, kad ābelītes tika apliktas ar nodokli... Pat vārds “savienība” baida. Cilvēki aizmirst, ka arī ASV ir “savienība”. Es uzskatu, ka diskusijas vietā vajadzēja plaši un pamatīgi izskaidrot cilvēkiem, ko nozīmē eiropeiskais dzīvesveids. Tagad cilvēki runā par Eiropas Savienību, domājot par sociālistisko dzīvesveidu. Lūk, būtiskā atšķirība, un no šejienes arī strupceļš, kurā nonākušas garās diskusijas. Jo šīs diskusijas parasti vada jauni cilvēki, kas aktīvā dzīvē ienākuši brīvā, neatkarīgā Latvijā. No šejienes rodas neizpratne par pagātni, no kuras mēs nākam. Pašlaik es uzņemu filmu pēc Elīnas Zālītes romāna “Rudens roze” motīviem, un man jaunajiem aktieriem vajag īpaši izskaidrot daudzas nesenās pagātnes lietas, kuras viņi neizprot. Piemēram, ko savā laikā nozīmēja strādāt “pasta kastītē”.

— Slepenā padomju militārās rūpniecības uzņēmumā.

— Diskusiju par Eiropas Savienību vada cilvēki, jauni cilvēki, kuri neizprot šo joprojām mūsu apziņā dzīvo homo sovieticus psiholoģiju.

Tie, kas šo psiholoģiju izprot, diskusijā nepiedalās, viņi stāv malā. Paldies, ka jūs mani uzaicinājāt! Un vēl būtiski ir, ka cilvēkiem ir ļoti īsa atmiņa. Tas ir traģisks atklājums. Kā var aizmirst, kā mums gāja vēl pirms divpadsmit gadiem! Kā mēs dzīvojām. Kur mūs noveda šis sociālisma eksperiments! Tagad mums kārtējo reizi vēsturē jāizvēlas, kur būt, ar rietumiem vai ar austrumiem. Tas ir pamata jautājums. Vieni mēs pastāvēt nevarēsim. Citādi domāt, tas ir muļķības. Ja mēs paliekam ārpus Eiropas Savienības, mums, lai tirgotos, būs jāuztur tas pats līmenis. Es ticu, ka igauņi nobalsos par Eiropas Savienību, lietuvieši jau nobalsoja. Ja mēs paliksim ķīlī, mums būs patiesi dramatisks stāvoklis, un tad mēs varam patiešām palikt par Eiropas mēslu izgāztuvi. Jo tad nāksies peļņas dēļ uzņemt visus Eiropas atkritumus. Palikt ārpus kopējā procesa — tas Latvijai būtu traģiski.

— Tātad jums viss ir skaidrs, jūs referendumā balsosiet par iestāšanos Eiropas Savienībā?

— Jā, protams.

— Taču jūs, kinorežisors, sākāt savu argumentāciju ar brīvā tirgus principiem. Eiroskeptiķu iecienīts arguments ir nacionālās kultūras un identitātes apdraudējums Eiropas Savienībā. Vai jūs par to nebaidāties? Daudzi jūsu kolēģi mīl atcerēties, ka padomju laikā Rīgas kinostudija bija augu gadu nodarbināta, Šmerlī tapa viena filma pēc otras.

— Tas ir mīts. Naudu izdalīja no vissavienības budžeta. Rīgā bija tikai darba vieta un darbaspēks. Taču mēs gudri izmantojām Ļeņina nacionālās politikas tēzes.

— Ka “mākslai jābūt sociālistiskai pēc satura un nacionālai pēc formas”.

— Tieši tā. Un tagad savukārt pastāv tādi maldi, ka latvieši vienā jaukā dienā uzņems kādu kolosālu filmu, un visa pasaule būs augšpēdus. Nebūs! Ņemsim kaut vai vienu piemēru — manu filmu “Cilvēka bērns”, kas saņēmusi dažādas starptautiskas balvas, ieskaitot Vatikāna prēmiju. Filmu, kas aizgāja pat līdz nominācijai “Oskaram”. Bet ar visu to šī filma nevar iekļauties tirgū, jo mēs neesam sistēmā. Mums jau sen vajadzēja Rīgas kinostudijā ielaist zviedrus, norvēģus vai vāciešus, kam ir sava sistēma, un iekļauties šajā sistēmā. Viņiem būtu vajadzīgi mūsu spēki, mūsu sižeti, filmu darbības vieta būtu Latvija. Jo tādas dramaturģiskās kolīzijas, kādas mēs varam piedāvāt, viņi nav jaunākajā vēsturē piedzīvojuši. Es pats patlaban uzņemu tikai televīzijas filmiņas, jo sapratu, ka ar pārējo var nokļūt tikai kādos avangardistiskos festivālos, kas tā īsti nav manā gaumē. Es gribu taisīt filmas publikai. Ņemsim kaut vai “Likteņdzirnu” likteni. Šeit tas bija grāvējs, bet tālāk — nekur. Taču, ja šī filma būtu gājusi, teiksim, zem norvēģu markas! Bet es negribu sastrādāties. Es tam esmu par vecu. Es esmu rokdarbnieks, un es to nepārdzīvotu.

Bet jaunajiem Eiropas Savienībā būs visas iespējas. Tikai jālaužas kopīgos projektos. Viesturs Kairišs jau darbojas tādos. Izcilas sekmes ir Lailai Pakalniņai. Pie tam Lailu starptautiskajam kinofestivālam izvirzīja vācieši! Vai tas nav pierādījums mūsu kinomākslas nākotnei! Šinīs dienās Zalcburgā teātru festivālā spožu panākumu guva mūsu Jaunais teātris ar “Revidenta” iestudējumu. Prieks visai Latvijai! Vai tas nav pierādījums, ka mēs Eiropu patiesi varam pārsteigt ar savām kultūras un mākslas vērtībām! Tās ir muļķības, ka mēs Eiropas Savienībā zaudēsim identitāti. Es esmu pārliecināts un dziļi ticu, ka ar laiku Eiropas Savienība nodarbosies tieši ar katras nācijas un katras valodas kā liela dārguma saglabāšanu. Mūsu valoda līdz ar iestāšanos kļūs Eiropas Savienības oficiālā valoda. Kāda šeit, mani mīļie, var būt savas identitātes zaudēšana!

Bet kaut ko mēs Eiropas Savienībā zaudēsim gan. Mēs zaudēsim savu homo sovieticus identitāti. Un no tā daudzi baidās, jo šī identitāte ir ārkārtīgi mīļa un patīkama. Jo Eiropā vajadzēs sakost zobus, lai neviens neredz tavas ciešanas, un strādāt, lai iekarotu savu vietu, bet padomju laikā vajadzēja vaimanāt un raudāt, lai par tevi apžēlojas. Ziniet, man liekas, ka jaunie cilvēki — Eiropas Savienības pretinieki — ir neveiksminieki un gļēvuļi. Arī — cilvēki bez talanta. Jo būt uzņēmējam, biznesmenim — tas arī ir talants. Saimnieks — tas ir talants un atbildība. Es jau arī pats to agrāk nesapratu. Latviešiem vispār pret naudu ir citāda attieksme nekā, piemēram, ebrejiem. Ebrejiem nauda ir apgarota. Dzīva. Latviešiem nauda ir it kā ar ļaunuma zīmi. Visi naudu grib, bet vārdos to noliedz. Ko mūsu bāleliņš darītu, ja viņam būtu tā naudiņa? Nopirktu Rīgas pili, sakurtu uguntiņu un dancinātu vācieti...

— Patiešām, par rentablu šādu projektu nevarētu saukt. Taču diemžēl daudzi latvieši vairāk dzīvo ar domu, kāpēc ir kaimiņam, nevis gādā, lai būtu pašam.

— Tā tas ir visur pasaulē. Rietumos, tikko tu nopirksi jaunu mašīnu vai uzliksi mājai kapara jumtu, kaimiņi tūdaļ ziņos, lai pārbauda, no kurienes tev tādi ienākumi. Mums nevajag uzņemties pasaules grēkus. Kāpēc tad Kains nokāva Ābelu? Vai tad Kains bija latvietis?! Bet kompleksi latviešiem ir. Un viens no lielākajiem ir latviešu mazvērtības komplekss, kas parādās arī tagad Eiropas Savienības jauno iespēju priekšā.

Bet mēs, latvieši, esam toties labi darītāji. Tiklīdz nāk kādi starptautiski pasākumi, mēs tos veicam spīdoši, par apbrīnu citiem. Kad es vadīju Latviešu biedrību, Rīgā notika Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas konference, par ko mēs saņēmām teicamas atsauksmes. Bet kad nāca Rīgas 800 gadu jubileja — mīļie, šito tautas vienotību! Un kā tas tika noorganizēts! Atzīšos, man bija bail no tiem miljoniem cilvēku Daugavas krastmalā. Man kā tādam bailīgam cilvēkam nāca prātā milzu traģēdijas, kas notikušas lielu masu pulcēšanās reizēs — Hodinkas laukumā Krievijā cara kronēšanas laikā, drausmīga pūļa stihija bija Holividā, un tūkstošiem cilvēku tika samīti Staļina bērēs. Bet Vecrīgā miljons cilvēku bija tik vienoti!

— Galvenais bija pozitīvā aura, kas šiem svētkiem piešķīra tādu mieru un organizētību.

— Jā, pilnīgi pareizi. Mēs arī sakām — vienoti kā uz barikādēm. Bet nedod Dievs vajadzību atkal pēc tādas vienotības kā barikāžu laikā! Lai Dievs mums allaž dod tādu vienotību kā Rīgas astoņsimtgades svinību laikā. Teicami tika noorganizēts arī Eirovīzijas koncerts. Mīļie, tas taču bija pasaules līmenī!

— Ļoti labi bija noorganizēta arī pasaules lielāko burinieku regate Rīgā.

— Diemžēl es tās laikā biju Lietuvā. Bet man nāk prātā, ka arī šī regate tika noorganizēta būtībā pēdējā mēnesī. Jo vēl mēnesi pirms regates Rīgas posma sākuma nācās dzirdēt, ka vēl daudz kas jāizdara. Es no savas pieredzes zinu, ka arī nedēļā var izdarīt tik daudz, ka visiem mutes paliek vaļā. Es arī pats gribētu šajās atlikušajās nedēļās braukt pa Latviju un runāt ar cilvēkiem.

— Kāda būtu jūsu galvenā tēze šajās sarunās?

— Pats galvenais, es teiktu, ir atcerēties, no kāda sātana mēs pirms divpadsmit gadiem esam tikuši vaļā. Es gan negribētu teikt no krieviem, jo īstie krievu cilvēki bija tikpat nelaimīgi kā mēs. Bet man būtu kauns, ja 20. septembrī kādi latvieši būtu vienotā frontē ar šiem rubikiešiem un interfrontiešiem.

— Jūs ar to acīmredzot domājat domāšanas veidu — jo interfronte kā organizācija jau sen vairs nepastāv.

— Jā, es teikšu — ar šiem “soclāgera” restauratoriem. Ziniet, man pašreizējā situācija un dažādas nevalodas par Eiropas Savienību atgādina agrākos laikus, kad brauca precībās. Tad nu pagastā izplatījās dažādas baumas par līgavu, cik viņa skopa un ar cik daudziem viņa jau esot pārgulējusi ... Bet prātīgs līgavainis domāja pats ar savu galvu un, ja vēl runa bija par lielu un bagātu saimniecību, tad viņi apprecējās un dzīvoja laimīgi. Un tagad taču mēs ieejam lielā un bagātā saimniecībā, nevis kaut kādā čuhņā.

Balsot pret iestāšanos Eiropas Savienībā būtu tas pats, kā izdot meitu pie vīra, kurš dzer un sievu ik pa laikam iekausta, kura mājai tek jumts un valda nabadzība... Mums piedāvā sakoptu, bagātu māju, un mēs vēl uztraucamies, ka mums šajā mājā vajadzēs noslaucīt kājas un mazgāt rokas.

— Eiroskeptiķi piedāvā trešo variantu — “neprecēties” nemaz.

— Vai dieniņ, tad jau jātaisa robeža ciet un jādzīvo pie svecītes un jāstaigā pastaliņās. Jādzīvo naturālajā saimniecībā.

— Varbūt nebūtu nemaz slikti — ekoloģiski tīra dzīve, bez stresiem. Bet, ja nopietni — vai gan ilgi mums ļautu šo robežu turēt ciet? Mēs taču labi zinām, kā atkal un atkal, te no austrumiem, te rietumiem Latvijas robežai nākuši pāri, mums atļauju neprasot. Jāņa Streiča vārds nav atraujams no Latgales. Kas notiks ar jūsu dzimto novadu Eiropas Savienībā?

— Nevar Latgali nodalīt no pārējās Latvijas. Bet man šķiet, ka īstie latgalieši nobalsos par Eiropas Savienību pat vēl vairāk, nekā pārējā Latvijā. Jo reti kur stāvējuši pretī pārkrievošanai tā kā latgalieši. Mūs sargāja katoļu ticība. Latgalē ir bezgala skaista daba, turp brauks tūristi. Tā taču ir bagātība, tas ir kapitāls! Turklāt Latgalē ir robeža, kas arī būs ienākumu avots. Un tā būs ne vairs tikai Latvijas, bet visas Eiropas Savienības robeža. Uzņēmīgiem cilvēkiem Latgale Eiropas Savienībā būs paradīze!

Jānis Ūdris, “LV” ārlietu redaktors