"Izlīdzēties varētu ar pievienotu lokāmu apzīmētāju (..) piem., datīvs būtu "korporācijai Lettonia" ("Laiks", 2000.g. 15.apr.).

Diemžēl daži lasītāji to pataisa par padomu, kādējādi jebku®as svešvalodas īpašvārdiem iekundzēties (nevis iekļauties) latviešu valodā. Proti, viņuprāt tad līdzīgi varētu rīkoties arī ar personu vārdiem un rakstīt, piem.: "dzejnieka William Butler Yeats darbi un Goethe dzejoļi". Konservātīvie latvieši vienīgie tā vēl nerakstot. Uzvārds vispār esot katra personisks īpašums.

Brīnums gan — uzvārdi taču pa-stāv sabiedriskai lietošanai! Ar valodas sistēmā neiekļāvīgu kādas personas uzvārdu ir spiesti mocīties daudzi citi. Un ieteikums rakstīt cittautu īpašvārdus orīģināla rakstībā būtu gan tad attiecināms, piem., arī uz grieķu, krievu, gruzīnu, ķīniešu un citu lielu un mazu tautu īpašvārdiem viņu dažādi savdabīgajās rakstībās. Kā ar tiem tikt labā galā?

Pratīsim pienācīgi novērtēt latviešu moderno 20.gadsimtā erudītu lietpratēju izkopto (bet ne visnotaļ nosar- gāto) rakstību, kas ir fonētiska un reizē etimoloģiska. Gandrīz vienīgie Eiropā — pretstatā vēsturisko rakstību lietotājiem angļiem, frančiem, vāciešiem u.c. — mēs savā rakstībā spējam uzrakstīt un līdz ar to izrunāt cittautu īpašvārdus tuvā saskaņā ar orīģināla izrunu. Mums nav nejēdzīgi jāburto bieži vien nenosakāmos alfabētos rakstītais. Latviskā rakstībā pārceltam vārdam pievienojam latviskas galotnes un orīģināla formu pēc vajadzības uzrādām iekavās. Tādējādi svešais vārds ir droši identificējams un ērti lietojams pēc tiem pašiem principiem kā latviskie vārdi. Piem., vācu uzvārds Riehl kļūst Rīls , lokāms kā kauls, daudzskaitļa datīvs Rīliem. Ja latvisko - iem sakabinātu ar vācisko Riehl , rastos mistrojums "Riehliem", kur ie būtu lasāms katrā zilbē pa savam. Un cik vēl nav burtu un burtkopu, kas dažādās ortogrāfijās lasāmi dažādi. Kā tieši kas lasāms (izrunājams), tas katrā konkrētā gadījumā jāzin (jāvīžo uzzināt!) rakstītājam resp. tekstu tulkotājam latviešu valodā. Jo viņš savu uzrakstīto sūta lasītāju tūkstošiem neba īpašvārdu izrunas mīklas minēt, kad jālasa balsī. Sīkāk esmu par visu to rakstījusi jau 1995.g. latviešu presē (Universitas 75, 42–44, Latvijas Vēstnesis Nr. 182 (465), Skola un Ģimene Nr.11 (383) un 12 (384)).

Vēl kas sakarā ar minēto vārdu sakopojumu pārī "korporācijai Lettonia". Kopš Tērbatas laikiem oficiālie nosaukumi doti latīņu valodā gan vācu, gan latviešu studentu korporācijām, piem.: Curonia, Lettonia, Fraternitas Latviensis. Jo šo internacionālo zinātnieku valodu senāk pienācīgi pratuši ne vien filologi (Endzelīns ar kommilitoņiem sarunājies latīniski). Valodas praksē bez tam lietotas ērti lokāmas latviskotas formas: Kuronija, Letonija (vecajā rakstībā Lettonija ).

Varētu teikt, ka locīta apzīmētāja un nelocīta apzīmējamā vārda savienojums, kā "korporācijai Lettonia resp. Letonija" nav nekāds senas latviskas izteiksmes spožs paraugs. Bet tas ir izlīdzeklis spaidos, īpaši kad tekstā juridiskas skaidrības labad jāpatur oficiāli reģistrēti, bet šā vai tā neērti un svešādi nosaukumi. Tas ir izlīdzēšanās veids, kam tāda kā kancelejiska pieskaņa. Esam ar to apraduši organizāciju, laikrakstu un tamlīdzīgu nosaukumu, bet ne personvārdu laukā. Lokāms personvārds un tā apzīmētājs ir saskaņojami visos locījumos, nevis tikai nominātīvā.

Piem., valodas pareizuma izjūta pieļauj gan teikt "korporācijai Dzintra" (viens vārds datīvā, otrs nominātīvā), bet liek sacīt "meitenei Dzintrai" (abi datīvā). Tamlīdzīgi: "lasīt avīzē "Laiks"", bet: "klausīties dziedonī Adolfā Kaktiņā".

Tātad ir nosaukumi (Benennungen) un ir vārdi (Namen). Par korporāciju nosaukumiem normātīvi sacītais vai sakāmais nebūt nav visnotaļ attiecināms arī uz personu vārdiem un uzvārdiem.

Dr. philol. Rasma Grīsle — "Latvijas Vēstnesim"