Par jauno demokrātiju negribēto izvēli

Kāds virziens mums ir jāizvēlas – tas iepriekšējā pusgadā bija visbiežāk dzirdētais jautājums Centrālajā un Austrumeiropā. Uz Eiropu vai Ameriku? Un abi poli aiz kulisēm izdarīja spēcīgu spiedienu uz valstīm starp Somu jūras līci un Melno jūru, lai tās izšķirtos par pareizo partneri.

Tā jaunajām demokrātijām bija ļoti nepatīkama situācija. Pirmkārt, tās jūtas kā īsti eiropieši. Tās ir pārliecinātas, ka ES tām nevajadzēs uzstāties kā lūdzējām, bet ka tās varēs Savienībā ienest arī ļoti radošu potenciālu. Iespējams, ka 25 dalībvalstu ES raksturs nedaudz izmainīsies. Tai būs arī “austrumnieciskākas” iezīmes. Arī NATO kļūst arvien “austrumnieciskāka”.

Otrkārt, jaunās demokrātijas jūtas arī kā tuvi amerikāņu draugi un sabiedrotie. Tās ASV saskata jauno vadošo un aizsargājošo varu. Un jebkādi lielvaras Krievijas draudi – piemēram, tādi kā nesen Eiropas Padomē, kur Maskavas pārstāvis mazo Baltijas republiku Latviju biedēja ar “etniskajiem nemieriem tuvākajā laikā” – vēl vairāk nostiprina jauno demokrātiju proamerikānisko un pro–NATO izturēšanos.

Baltijas republikas un Viduseiropas valstis, kā arī Ukraina, Rumānija, Bulgārija, Albānija, Horvātija, Serbija, Bosnija un Maķedonija negrib izvēlēties starp Eiropu un Ameriku – tās vēlas abus: integrēties Eiropas institūcijās un vienlaikus uzturēt ciešas attiecības ar ASV.

Transatlantiskās frontes līnijas Irākas kara laikā jaunajām demokrātijām ļoti apgrūtināja divsliežu ārpolitisko stratēģiju. Tāpēc, ka tās nepievienojās Francijas un Vācijas pretkara frontei, tām vajadzēja noklausīties Parīzes skolmeistarisko nosodījumu. No otras puses, mēģinājumi izveidot Parīzes–Berlīnes–Maskavas asi tām atsauca atmiņā visļaunākās vēstures lappuses. Ņemot vērā šādas tendences, tās neredzēja citu iespēju, kā vēl dedzīgāk censties nonāk aiz amerikāņu aizsargvairoga.

Tagad Vašingtonā oficiāli saka, ka ASV atbalsta centienus apvienot Eiropu. Taču tas ir pareizi tikai tiktāl, ciktāl šie centieni nav pretrunā ar ASV interesēm. Ja tas notiktu, tad amerikāņu diplomāti pietiekami labi zina, ka viņiem būs jāizdara spiediens, par ko liecina atkal izraisījies strīds par Starptautisko krimināltiesu. Saskaņā ar devīzi: ja tu nevēlies būt mans brālis, tad es nesniegšu tev finansiālo un militāro palīdzību.

Tātad ES kandidātvalstis no Viduseiropas un Austrumeiropas daudzējādā ziņā cieš no transatlantiskajiem strīdiem. Tāpēc tās jo vairāk cer, ka eiropieši un amerikāņi pakāpeniski sāks rīkoties vienoti: “Ja Eiropa un Amerika rīkosies kopīgi, piedalīsies arī pārējie. Taču, ja mēs būsim sašķelti, pārējie mūs apspēlēs un rezultāts būs postošs,” nesen runā ASV Kongresā teica Liebritānijas premjers Tonijs Blērs.

Šīs runas galvenajā pasāžā iekšpolitiski smagi cietušais brits sniedza īsto recepti, kā atkal atjaunot nopietnas transatlantiskās attiecības: eiropiešiem – pirmām kārtām francūžiem un vāciešiem – ir jākontrolē savi antiamerikāniskie refleksi. Savukārt amerikāņiem ir jāatzīst, ka sadarbība balstās uz pārliecināšanas spēku, nevis uz pavēlēm. Cik pareizi. Un, ja brita aicinājumam būs ietekme, pirmie, kas viņam pateiksies, protams, būs vidusaustrumeiropieši.

Pēc “DIE PRESSE”

Pēc ĀM Preses analīzes nodaļas un “LV” redakcijas apkopotā

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti.

Pārpublikācijas šeit, “Latvijas Vēstnesī”, – saīsinājumā.