Par sudraba priekškaru, kas dala Eiropu

Nobeigums. Sākums iepriekšējā preses pārskatā

Zemāko algu vilināta, ražošana arvien biežāk tiks pārcelta uz Austrumeiropu. Sergejs un Ilga abi pelna apmēram 5500 latus (8454 eiro) gadā, kas ievērojami pārsniedz vidējo Latvijas algu – 3216 latus (4943 eiro). Bet tomēr tas ir ievērojami mazāk nekā 39 000 eiro, ko gadā pelna Tomijs. Zemās algas nav vienīgais. Tomija fabrikā Kopenhāgenā ir spēcīgas arodbiedrības. Tās pieprasa, lai visi strādnieki būtu arodbiedrības biedri. Turpretim Rīgā arodbiedrību pozīcijas ir vājas. “Cilvēki nesaskata, kāpēc būtu vajadzīgas arodbiedrības,” saka Ilga. Latvieši vēl atceras Padomju Savienību, un tāpēc ir skeptiski pret darba ņēmēju organizācijām. Vai tas varētu izskaidrot, kāpēc latvieši strādā vairāk stundu nekā dāņi, un kāpēc viņiem ir īsāks atvaļinājums?

Koks uzskata, ka pastāv bažas par sociālo dempingu,– bažas, ka jaunās dalībvalstis “ar zemo algu līmeni un zemajiem sociālajiem standartiem izraisīs negodīgu spiedienu uz dzīves līmeni pašreizējās dalībvalstīs”. Bet Koks uzsver, ka jaunajām dalībvalstīm iestāšanās procesa ietvaros jāpārņem sociālā likumdošana.

Daži Sergeja kolēģi nevēlas iestāšanos ES. “Viņi paredz, ka tad celsies cenas,” saka Tomijs. Bet, kā ziņojumā raksta Vims Koks, palielināsies arī algas. Ņemot vērā to, ka ES drīz iegūs 75 miljonus jaunu patērētāju, palielināsies tirdzniecības apjomi. Tā rezultātā būs lielāka konkurence, vairāk investīciju un lielāks ekonomiskais pieaugums visā ES. Ekonomiskā un sociālā plaisa lēnām izzudīs. Bet kas notiks tad, ja cenas pieaugs straujāk nekā algas? Tad iespējams, ka daļa iedzīvotāju mēģinās doties uz Rietumiem labākas dzīves meklējumos.

ES iekšienē iedzīvotāji var brīvi pārvietoties. Dānijā un citās bagātajās valstīs, piemēram Vācijā, ļaudis baidās no imigrācijas viļņa no jaunajām dalībvalstīm. Tomijs ir dzirdējis par to runājam Dānijas Tautas partiju. Šī pretimigrācijas partija apgalvo, ka “ES paplašināšana novedīs pie lētā darbaspēka ieplūšanas, kas apdraudēs neizglītotos strādniekus”. Turpretim, Eiropas Integrācijas konsorcijs lēš, ka uz dzīvi citā valstī, un pārsvarā uz kaimiņvalstīm, pārcelsies tikai 350 000 cilvēku. Iespējams, ka migrantu skaits gadu gaitā nedaudz pieaugs, lai rezultātā nostabilizētos robežās ap 1,1 procentu ES iedzīvotāju.

Rietumeiropai šis darbaspēks ir nepieciešams. Šajā Eiropas daļā iedzīvotāji noveco, jaunu cilvēku ieplūšana ir nepieciešama, lai arī nākotnē spētu finansēt sociālās prēmijas un pensijas.

Un ne jau katrs vēlas doties uz Rietumiem. “Es pat nekad neesmu domājusi doties studēt uz Rietumiem,” stāsta Ilgas meita Inta (18). “Es gribu uz Krieviju. Tur ir ļoti laba izglītības sistēma.” Viņa brīvi runā krieviski un angliski, bet izjūt spēcīgākas saites ar Krieviju.

“Aizbrauks nevis masas, bet eksperti,” brīdina Larss Johansens, politologs Orhūsas universitātē Dānijā. “Aizbrauks tie cilvēki, kam ir noteicošā loma kādas valsts vai uzņēmuma attīstībā.”

Vai līdz ar gaidāmo paplašināšanos ES nekļūs pārāk liela un nevadāma? Pašā Briselē valda bažas, ka ES nebūs spējīga uzņemt desmit jaunās dalībvalstis. Nekad agrāk neiestājās tik daudz valstu vienlaikus. Vima Koka viedoklis ir, ka “Savienība vēl nav pietiekami sagatavojusies tādās svarīgās jomās kā institūcijas un konstitūcija.” Jau tagad Tomijam ir sajūta, ka ES viņam ir par lielu. “Mums, vienkāršajiem cilvēkiem, ir neiespējami sazināties ar politikas veidotājiem Briselē.” Ilga vēl nav izlēmusi. Latviešu referendums par iestāšanos tiks rīkots septembrī. Valdība ir nolīgusi populāro hokeja komandu, lai tā reklamē Eiropas Savienību, bet Ilga gaida nopietnāku informāciju. “Manām meitām ES var nozīmēt ko pozitīvu. Varbūt viņām būs vairāk iespēju mācību un darba ziņā.”

Cits jautājums ir, vai tāda maza un nabadzīga valsts kā Latvija spēj izpildīt ES prasības. Šai valstij, kur dzīvo 2,4 miljoni cilvēku, ir jāievieš jauni likumi, jāuzlabo infrastruktūra un jāizpilda vides prasības. “Jautājums ir, vai mazām, nabadzīgām valstīm ir pietiekoša kapacitāte, lai tās ES likumus ieviestu dzīvē, un vai ierēdņi šim uzdevumam ir pietiekoši kvalificēti,” saka politologs Larss Johansens. Saskaņā ar ANO Attīstības programmas izstrādāto labas valsts pārvaldes indeksu Latvija atrodas 53. vietā, tik tikko virs Meksikas un Kubas.

Vēl pavisam nesen tādi cilvēki kā Tomijs un Sergejs maz zināja viens par otra dzīvi. Sergejs no skapja izņem fotoalbumu. Albumam ir ar roku dekorēti samta vāki. Tas ir pilns ar vecu tanku un armijas mašīnu fotogrāfijām. Sergejs parāda “diplomu par labu uzvedību”, ko rotā Ļeņina portrets. Sergejs ir bijis padomju zaldāts. Strādādams uz kuģa, viņš sastapa Ilgu. Viņi pārcēlās uz Rīgu, kur, pateicoties cītīgam darbam cigarešu fabrikā, ir pamazām spējuši uzlabot savu dzīves līmeni. “Pirmajos gados mēs strādājām pa divpadsmit stundām dienā. Mums nekam citam neatlika laika,” viņi stāsta.

Pirms pāris gadiem Sergejs apmeklēja radniecīgo fabriku Dānijā. Tas bija viņa pirmais brauciens uz kādu Rietumeiropas valsti. “Tur viss šķiet daudz vienkāršāk, mierīgāk. Man dāņu strādnieki šķita ļoti lēni. It kā viņi visu būtu zinājuši jau piecus gadus iepriekš. Šeit, Latvijā mums katru mēnesi ir jauns plāns. Mēs nezinām, kas notiks rīt. Kāda cita piemiņa no Kopenhāgenas stāv Rīgas dzīvoklī, grāmatu plauktā. Tā ir nāriņa, neliels Kopenhāgenu simbolizējošās bronzas skulptūras atveids. Pirms divām dienām Kopenhāgenā Tomijs tika stāstījis par braucienu uz Rīgu. Viņa atmiņā valda sajūta, ka viņš Rīgā ticis uzņemts kā svarīgs viesis. “Mūs nepārtraukti pavadīja miesassargi.”

Skuļiņecu un Molleru ģimene joprojām dzīvo dažādās pasaulēs, tomēr tās lēnām tuvinās.

Sagatavojusi LR vēstniecība Nīderlandē pēc “NRC HANDELSBLAD”