Par šāszemes dzīves modeli

Rīgas Romas katoļu Kūrijas metropolīts kardināls Jānis Pujats:

Vai mūslaiku Latvija pēc pusgadsimta karojoša ateisma un patlaban it bieži vērojamās liekulīgās dievbijības uzskatāma par patiesi kristīgu zemi?

Es domāju gan. Statistikas dati mēdz būt atšķirīgi, tomēr ap 90% Latvijas iedzīvotāju atzīstot sevi par kristiešiem, par vienas vai otras konfesijas piederīgajiem. Zināms, viņu aktivitātes ir dažādas. Vieni katru svētdienu iet baznīcā, citi – varbūt reizi gadā, lielos svētkos. Par katoļiem sevi uzskata vismaz pusmiljons cilvēku.

Cik patlaban Latvijā katoļu draudžu, cik priesteru nes Dieva vārdu?

Ir 285 draudzes, bet priesteru krietni mazāk – 128. Sanāk – viens priesteris uz divām trim draudzēm. Vakantas vietas ir. Draudžu skaits pēdējos gados nemitīgi aug. Notiek normāls Baznīcas attīstības process.

Cik atjaunotajā Latvijā uzcelti vai tiek celti jauni dievnami?

Mazliet pāri 30, baznīcas top visos Latvijas novados un galvaspilsētā. Šķiet, īpaši nozīmīga solās būt pēc arhitekta Uģa Šēnberga projekta celtā Sv. Trīsvienības baznīca Rīgā, Purvciemā. Savā ziņā šis rajons bijis īsts “purvs” – nevienas baznīcas. Vēsturiski sakritis, ka Vecrīgā baznīcas par biezu, bet nomalē jūtams to trūkums.

Latvijā piekritējus vervē dažādas sektas, netrūkst netradicionālu reliģiju ticīgo. Vai kristīgajām baznīcām trūkst argumentu cilvēku pārliecināšanai?

Mēs 50 gados tikām novājināti. Mūsu priesteri tika pieradināti, ka Dieva vārdu drīkst sludināt vienīgi baznīcas sienās. Daudziem cilvēkiem, kuri bija palikuši lielo konfesiju perifērijā, nācies sastapt izveicīgus un neatlaidīgus sludinātājus. Mēs jau nebūtu pret dažādām sektām. Lai jau meklē ticību. Ar vienu noteikumu – lai aktīvi nevēršas, lai nekaro pret tradicionālajām baznīcām.

Šovasar aktualizējies jautājums par ticības mācību kā obligātu priekšmetu skolās. Vai tiesa, ka tieši katoļi vēlas tādā diskutablā veidā nest bērniem Dieva vārdu?

Cik saprotu, visiem bērniem tiks dota izvēle starp ētikas un ticības mācības kursiem. Maldīgi domāt, ka mēs pastāvam uz obligātuma principu. Ja bērns vai vecāki nevēlēsies, nav spiesta lieta. Mēs gan nešaubāmies, ka ētiskā izglītošana skolās ir nepietiekama. Bērniem tomēr vajadzētu zināt, ka melot vai laupīt nedrīkst, ka melot nav labi – vienalga, tici tu Dievam vai netici... Savukārt vidusskolēniem vajadzētu apgūt reliģiju vēsturi, bez kuras nav izprotama ne literatūra un māksla, ne aktuālā politika.

Šogad svētki Aglonā bija īpaši. Proti, jūs kā Latvijas katoļu galva un Latvijas pilsonis publiski paudāt atbalstu valsts dalībai Eiropas Savienībā.

Mums bija piespiedu Austrumu savienības pieredze, nu iespējama brīvprātīga Rietumu savienība. Kaimiņvalstis Igaunija un Lietuva būs Eiropā – bet mēs tāds brīvs koridors pa vidu? ES nav milzu laimība, bet jāsaprot, Latvija viena nenoturēsies, agrāk vai vēlāk mūs pievāks viena vai otra puse.

Kā jūs formulētu to katoļu baznīcas spēku, kas tai palīdzējis gadsimtiem un, iespējams, palīdzēs arī pret nākotnes izaicinājumiem?

Doktrināli tas ir Evaņģēlija dzīvais spēks, nekas labāks par Evaņģēliju nav izgudrots. Aiz Evaņģēlija stāv dzīvais Dievs. Ja ir viena ideja, kuru nav apgāzuši, kuru nevar noliegt, tā ir mūžīga. Katram cilvēkam agrāk vai vēlāk nāk prātā nemirstības un mūžības pievilcība. Kāpēc no tās atteikties? Bet Evaņģēlijs tomēr ir ideāls, pēc kura tiekties. Mīlēt otru kā sevi pašu – vai iespējams labāks dzīves modelis?

Baznīca no valsts, protams, Latvijā ir šķirta. Vai tomēr nerodas sajūta, ka luterāņi valsts oficiālajai varai it kā tuvāki. Tie paši ekumēniskie dievkalpojumi notiek Domā, ne Jēkaba katedrālē...

Varbūt kaut kāda agrākā tradīcija vēl saglabājas. Bet tās atšķirības, manuprāt, ir nenozīmīgas. Tie paši valsts pilsoņi ir arī baznīcas bērni. Kā viņus atšķirsi, kā dalīsi?

“KAS NOTIEK?”; pēc A. Tarvida intervijas “Visiem jau jātiek Debesīs...”