Stāv gadi kā pilskalni sardzē

23. augustā Arheologu svētkos Turaidā tika svinēta profesora Jāņa Graudoņa 90. dzimšanas diena

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Foto: Arberts Linarts Profesors Jānis Graudonis un Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents profesors Jānis Stradiņš

Izrakstīju goda kreklu / Trejādiem rakstiņiem:

Saulītēmi, zvaigznītēmi, / Ozoliņa zīlītēmi.

Sūtu savus sirsnīgākos sveicienus Jūsu nozīmīgajā gadskārtā!

Jums šodien dubulti svētki, jo tiek atvērta arī Jūsu grāmata par vienu no Latvijas pērlēm — Turaidas pili. Šī grāmata ir skaists papildinājums mūsu vēstures un Latvijas skaistuma apzināšanas apcirkņiem.

Jūsu vārds Latvijas arheoloģijas grāmatā ierakstīts ne vien kā ievērojama Turaidas pētnieka vārds, bet arī kā bronzas un agro metālu laikmeta Latvijā zinātāju stūrakmens. Latvijas arheoloģija nav iedomājama bez Jāņa Graudoņa vārda un patiesi raženā devuma.

Lai Jūsu darbam, sirdslietai un piepildījumam – arheoloģijai – arvien būtu turpinātāji Latvijā! Daudz baltu dieniņu!

Rīgas pilī 2003.gada 23.augustā

23. augustā Arheologu svētkos Turaidā tika svinēta habilitētā vēstures doktora, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka profesora Jāņa Graudoņa 90. dzimšanas diena.

Jānis Graudonis visu mūžu nepagurdams ir meklējis gan zemes dzīlēs, gan rakstos. Izlasījis grāmatu kalnus un pats rakstījis. Bibliogrāfi saskaitījuši vairāk nekā četrsimt publikāciju. Šai dienā svinīgi tika atvērtas vēl divas grāmatas — “Turaidas pils. Arheoloģiskā izpēte” un “Turaidas pils. Atradumi”. Tajās materializējušies 25 raženi darba gadi. Bet dzimšanas dienas svinības ievadīja dāvināšanas svētki jaunajā klētī, kur glabājas Turaidas muzejrezervāta krājums. Kā pastāstīja galvenā krājuma glabātāja Līga Kreišmane, kā klēts šī ēka gan nekad nav izmantota un padomju laikā stāvējusi bez jumta. Tagad staltais nams kļuvis par drošu mājvietu muzejrezervāta krājumam, kurā veidojas bagātas gleznu, pastkartīšu, mūzikas instrumentu, pulksteņu, zvanu un dažādu sadzīves priekšmetu kolekcijas. Nu klāt nācis profesora Jāņa Graudoņa dāsnais dāvinājums — ap 3000 grāmatu. Tā ir vesela bibliotēka. Lielākoties ar arheoloģiju saistīti izdevumi, bet arī vārdnīcas un daiļliteratūra. Vajadzīgo grāmatu ātri var atrast elektroniskajā katalogā, jo visa bibliotēka jau ievadīta krājuma datu bāzē.

Foto: Arberts Linarts Profesors Jānis Graudonis ar kundzi Hildegardi

Svētkus rīkoja LU Latvijas Vēstures institūts, Latvijas Arheologu biedrība un Turaidas muzejrezervāts. Un tie arī bija trīskārši svētki — visi par godu jubilāram, kas zinātnē savulaik glābies no ideoloģiskām vajāšanām, arheoloģiju pratis padarīt par patriotiskās audzināšanas skolu un Turaidā spējis pilnībā atraisīt savu pētnieka un jaunatklājēja garu.

Kā Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli un Lielās medaļas laureātu Jāni Graudoni sumināja akadēmiskā saime. Akadēmijas prezidents profesors Jānis Stradiņš apsveikuma vārdos atzīmēja Latvijas senvēstures pētnieku daudzveidīgos darbības virzienus un uzsvēra, ka Jāņa Graudoņa mūža dziļākā mācība ir tā, ka nākotni nesīsim mēs paši. Vēstures doktors Arnis Radiņš nolasīja referātu “Muzejs un arheoloģija”, pieminot Jāņa Graudoņa čaklo darbošanos muzejos un muzeju labā un īpaši akcentējot viņa devumu Turaidas muzeja spilgtās individualitātes izkopšanā. Par Jāni Graudoni dzīvē un darbā runāja vēstures doktors Guntis Zemītis, viens no daudzajiem profesora audzēkņiem. Pēc viņa paša vārdiem, — “pārāk gari svētku reizei un daudz par īsu, jo daudz kas vajadzīgs palika nepateikts”.

Turaidas muzejrezervāta direktore Anna Jurkāne:

— Ar Jāni Graudoni Turaidā esmu bijusi kopā trīsdesmit gadus. Pirmā sastrādāšanās veidojās arheoloģiskajos izrakumos Vīlētāju un Skralfa kapu uzkalniņos Sējas pagastā. Pavasara vakari pagāja pie ugunskura Gaujmalā. Profesors ir lielisks dziedātājs un latviešu tautasdziesmu zinātājs. Turaidas pils arheoloģiskā izpēte izraisīja sabiedrībā dzīvu interesi. Daudz apmeklētāju pulcināja arheoloģiskās izpētes un restaurācijas darbu sezonas noslēguma gadskārtējās skates. Senlietas un celtniecības paliekas, kas tika atklātas zem Turaidas mūra pils slāņiem, deva pamatu spriest par lībiešu koka pili un, saistot arheoloģiskās liecības ar Indriķa hronikā minētajām ziņām, izšķirt ilgi diskutēto jautājumu par Kaupo lielās pils atrašanās vietu. Izrakumos tika atrasti daudzi darbarīki — naži, cirvji, dzirkles, šķietiņi, bronzas kausējamie tīģeļi un graudberži, liels bultu depozīts, dažādi iedzīves priekšmeti: galodas, kaula ķemmes, slēdzenes, kaula stabules un rotaļlietas. Skaistas ir lībiešu senās rotas: bronzas bruņurupuču saktas, pakavsaktas, piekariņi, dzintara un stikla krelles. Pils iedzīvotāji paši ir vērpuši, auduši un gatavojuši apģērbu. Turaidas pilskalna un mūra pils pētniecība ir bijis aizraujošs un mīlestības pārpilns darbs turpat ceturtdaļgadsimta garumā. Tas ir viens no retajiem pieminekļiem Latvijā, kura pētniecībā un saglabāšanā pielietotas kompleksas metodes un arheologi cieši sadarbojušies ar arhitektiem, vēsturniekiem, muzejniekiem un citiem speciālistiem. Par pētījumu rezultātiem un atradumiem visu laiku ticis stāstīts plašai sabiedrībai, publicēti zinātniski raksti. Šodien kā skaists vainagojums šim lielajam darbam tiek laista tautā Jāņa Graudoņa monogrāfija par Turaidas pili divos sējumos, ko Turaidas muzejrezervāts izdevis ar Kultūrkapitāla fonda un Rīgas rajona padomes atbalstu. Īpaši izceļams ir lielais darbs, ko monogrāfijas veidošanā ieguldījusi māksliniece Ilze Siliņa, kas dzīvojusi līdzi visai Turaidas izpētes un restaurācijas gaitai.

Par savu sadarbību ar Jāni Graudoni, ko lietpratēji atzīst par neredzēti lielisku un ilglaicīgu tandēmu, Anna Jurkāne ir rakstījusi “Siguldas Avīzē”, kur jubilāram veltīta vesela lappuse. Svētku sarīkojumā viņa ar labas namamātes šarmu gudri regulēja lielo apsveicēju straumi, lai pie vārda tiktu gan skolasbiedri un audzināmās klases, gan visu to daudzo zinātnes un sabiedrības sfēru pārstāvji, kurās profesors darbojies un atstājis zelta pēdas.

Starp daudzajiem Jāņa Graudoņa talantiem tika atzīmēta viņa īpašā prasme dibināt un vadīt biedrības. Ar viņa dedzību un svētību dziļos padomju gados tapa Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība. Atmodas rītausmā Kultūras fonda paspārnē izauga Daugavas programma, ko viņš vadīja desmit gadus. Profesora darba turpinātāja Elvīra Mantrova nesa sveicienus no visām Daugavas novada pašvaldībām, un kultūrvēsturniece Vaida Villeruša teica: “Mums tai laikā likās, ka Daugavas programma ir Jāņa Graudoņa vienīgais darbs, tik ļoti viņš bija visā iekšā.” Par savu ciltstēvu viņu sauc Latvijas Arheologu biedrība, un augstu tiek vērtēts profesora ieguldījums Eiropas Arheologu asociācijas kongresa sarīkošanā Rīgā 1996. gadā. “Paldies par mugurkaulu!” — teica Lubānas senvēstures pētniece Ilze Loze. Un viņai pievienojās Āraišu ezerpils un Cēsu mūra pils gaismā cēlēji Jānis un Zigrīda Apali, akadēmiķis Ēvalds Mugurēvičs un seno tērpu pētniece Anna Zariņa. “Senlietas ir kā ceļazīmes uz kādu senaizmirstu atziņu, aizmirstu pieredzi.”

Jānis Graudonis bija klāt pie Rīgas Latviešu biedrības atjaunošanas un vadīja tās darbu laikā, kad biedrības namu vēl nebija atstājuši padomju armijas virsnieki. Valdis Rūmnieks: “Ar savu stingro plecu un vīra dūšu viņš 1993. gadā nosargāja mūsu biedrības namu, iemina drošu taku nākotnē un pierādīja, ka arī viens cilvēks var daudz ko paveikt.” Par nopelniem Tēvzemes labā Jānis Graudonis 1996. gadā saņēma mūsu valsts augstāko apbalvojumu un drīz vien ķērās pie Triju Zvaigžņu ordeņa brālības dibināšanas, lai visi apbalvotie justos kā viena saime un cits citam atgādinātu, ka “mēs katrs vienmēr varam kaut ko darīt Latvijas labā”.

“Ak, gadus neskaiti - tik pavasarus vien!” — ar Jāņa Graudoņa novadnieces Adinas Ķirškalnes dzejas rindām savu skolotāju sveica zēni no Rīgas 1. vidusskolas 1949. gada izlaiduma un no 1951. gada izlaiduma. Andrejs Dripe, Kārlis Reimanis, Edgars Vimba, Rodrigo Rikards un vēl, un vēl. Tie, kas atnākuši, un tie, kas nav varējuši atnākt. Viņi visi saka: “Ar tavām rūpēm izauguši esam. Kas mīlestību sēj, tas to pļauj. Jūs sējāt vienu gadu, mēs pļaujam visu mūžu.”

Skolotāja, Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere Adina Ķirškalne:

— Atmiņas tā vien krustojas, vizēdamas un skanēdamas. Vislielākā atmiņa no tālās bērnības zemes, kad bijām skolas biedri un 1937. gadā reizē beidzām Rīgas Skolotāju institūtu. Tas deva mums spārnus kā jauniem putniem un izlaida pasaulē. Mūsu skolas karogā bija ierakstīti tautasdziesmas vārdi: “Garām gāju sila malu,/ Āboliņu dēstīdams;/ Es gribēju sila zemi/Par ārisku padarīt.” Tev, Jāni, tas vislabāk izdevies. Vienalga, kādu darbu esi darījis, kādu druvu esi aris, zelta graudi ir sabiruši apcirkņos. Citādi tas arī nevar būt, jo tev ir tik skaisti latviski vārdi — Jānis Graudonis. Vai tad tur kādai pelavai var atrasties vieta! Tu arvien esi bijis latviskais Jānis Graudonis un šodien es gribu teikt: “Stāv gadi kā pilskalni sardzē/ Un mūžības dziesmu dzied.”

“Tagad man vajadzētu kaut ko teikt, bet viss jau tā kā pateikts. Es jūtos kā starp savējiem un man liekas, ka vārdi nav vajadzīgi,” — apmēram tā svinīgās daļas nobeigumā sacīja gaviļnieks. Jo daudz ko viņš bija jau pateicis, ar labiem vārdiem pateikdamies katram sveicējam un atcerēdamies kopīgās gaitas un kopīgi darītos darbus. Atbildēdams uz Rīgas rajona un Siguldas pilsētas saimnieku apsveikumu, profesors teica: “Man vienmēr ticis dots, ko lūdzu, un vēl drusku klāt.” Laikam jau — dots devējam atdodas.

Jubilejas koncerts notika pils Svētku zālē. Kad tas bija izskanējis, lietus nolijis un ļaudis nāca ārā, pāri pilij zaigoja trīs varavīksnes. Pašas debesis bija sarīkojušas darbavīra lielajai goda dienai piedienīgu ilumināciju.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Ar mūža darbu tautas un savas valsts labā

Dr. hist. Guntis Zemītis – “Latvijas Vēstnesim”

Jānis Graudonis dzimis 1913. gada 27. augustā. Nākamais skolotājs, arheologs, profesors, vēstures doktors, Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) goda loceklis, valsts emeritētais zinātnieks piedzima Madonas rajona (senāk Cēsu apriņķa) Lazdonas muižas kalpu Jēkaba un Karlīnas Graudoņu ģimenē. Zēns bija enerģisks, pat pārlieku, daudzu palaidnību aizsācējs. Pēc pamatskolas, klausot muižas pārvaldnieka ieteikumam, kurš puisēnam nekādu labu nākotni neparedzēja, vecāki izvēlējās skolot otru brāli. Varbūt tieši tad zēns skaidri apjauta to, cik ļoti grib mācīties.

Ceļš pretim izglītībai kalpa bērnam nav viegls, tomēr 1932. gadā viņš pabeidza Madonas vidusskolu. Pēc tam dažādi lauku darbi – mežstrādnieks, plostnieks, karavīrs Latvijas armijā. Tomēr sapnis par izglītības turpināšanu paliek, un J. Graudonis izvēlas visprestižāko tālaika specialitāti — viņš grib būt skolotājs. Pēc dienesta, vēl karavīra formastērpu nenovilcis, J. Graudonis piesakās Rīgas skolotāju institūtā, bijušais karavīrs tiek uzņemts. Studijas nav vieglas. Nākas piepelnīties, pasniedzot privātstundas. 1937. gadā viņš Skolotāju institūtu absolvē un uzsāk skolotāja darba gaitas Valmieras un Madonas apriņķa skolās. 1938. gadā viņš apprecas ar Hildegardi Gremsti, kura ir viņa dzīvesbiedre līdz pat šai dienai.

Tāpat kā daudzu latviešu, arī J. Graudoņa dzīvi aizlauž Otrais pasaules karš. Padomju okupācija, pēc tam vācu okupācijas gadi. J. Graudonis strādā skolā un domā, kā latviešu jaunatne varētu saglabāt savu identitāti, netiktu pārvācota. Pēc atkārtotas padomju okupācijas seko pirmās represijas. Viņš tiek padzīts no darba Lazdonas skolā. Šajos drūmajos apstākļos, kad pār Latviju ir nolaidusies staļinisma melnā nakts, spilgti izpaužas J. Graudoņa neparastā rakstura īpašība, kas ļauj viņam izdzīvot un sasniegt zinātnes virsotnes – jo bezcerīgāka liekas situācija, jo intensīvāk viņš strādā.

1946. gadā J. Graudonis iestājās Latvijas Valsts universitātes Vēstures fakultātē. J. Graudonis mācās ar milzīgu enerģiju, apgūst divus kursus vienā gadā un cenšas piepildīt otru savas dzīves sapni – kļūt par arheologu. Okupācijas apstākļos tā ir iespēja pētīt savas tautas pagātni, neļaut tai aizmirst savas saknes.

1947. gadā viņš ir laborants Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta arheoloģijas nodaļā. Tomēr kā politiski neuzticamam viņam šeit nav vietas. J. Graudonis cenšas strādāt vismaz ekspedīcijās. 1947. un 1948. gadā viņš kopā ar arheoloģi Elvīru Šnori veic izrakumus Pildas Ņukšu kapulaukā, kas kļūst par pirmo pilnībā izpētīto seno latgaļu kapulauku.

No 1948. līdz 1951. gadam J. Graudonis ir skolotājs Rīgas 1. vidusskolā. J. Graudonis ir stingrs un prasīgs, bet arī skolēnu cienīts un mīlēts skolotājs, kurš laikā, kad padomju režīms kontrolē visas dzīves jomas, cenšas saglabāt skolēnos latvisko pašapziņu un neļauj aizmirst savas tautas vēsturi. 1951. gadā sākas represijas. J. Graudoni padzen no skolas. Kā politiski neuzticams viņš nespēj atrast darbu. Nākas dzirdēt ieteikumus to meklēt Sibīrijā, kur tādiem kā viņš esot īstā vieta... Beidzot viņu 1952. gadā pieņem darbā Rīgas kartonāžas rūpnīcā, kur direktors ir kāds igaunis. J. Graudonis meklē iespējas iestāties aspirantūrā, un tas viņam izdodas. Kopš 1953. gada viņš ir aspirants arheoloģijas specialitātē Ļeņingradā.

Pēc Staļina nāves dzīve kļūst nedaudz gaišāka. 1955. gadā J. Graudoni atjauno skolotāja tiesībās, un viņš sāk strādāt Rīgas 2. vidusskolā. 1958. gadā viņam izdodas kļūt par zinātnisko līdzstrādnieku LZA Vēstures institūta Arheoloģijas nodaļā. J. Graudoņa zinātniskā darba tēma ir bronzas un senākais dzelzs laikmets Latvijā (1500. g. pr. Kr. – mūsu ēras sākums), arī agrais dzelzs laikmets (mūsu ēras sākums – 4. gs. pēc Kr.). 1958. gadā J. Graudonis vada izrakumus izcilā bronzas laikmeta piemineklī – Salaspils Reznu uzkalniņkapos. Varētu likties, ka pienācis laiks pilnībā nodoties zinātnieka karjerai.

Tomēr J. Graudonim zinātne pati par sevi nav pašmērķis — ir svarīgi, lai tā kalpotu tautai. Tādēļ viņš cenšas izmantot iespēju un dibina Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrību. Viņš ir arī šīs biedrības priekšsēdētājs (1958. – 1969. g.). Padomju apstākļos centieni saglabāt savas tautas vēstures liecības, turklāt iesaistot šajā darbā sabiedrību, bija liela uzdrīkstēšanās. Komunistu partijas oficiālo viedokli daiļskanīgi pauda kāda raksta virsraksts laikrakstā “Padomju Jaunatne” – “No senču pilskalniem tālu neredzēt...”. Līdztekus zinātniskajam darbam viņš kopā ar Vladislavu Urtānu saraksta grāmatu jaunatnei par Latvijas arheoloģiju “Senatnes pēdās”, kas dienasgaismu ierauga 1961. gadā. Strādājot pie vēstures zinātņu kandidāta disertācijas, J. Graudonis izvirza sev uzdevumu pabūt katrā no bronzas un senākā dzelzs laikmeta pieminekļiem – to ir aptuveni 100. J. Graudonis arī intensīvi strādā izrakumos, vienā sezonā parasti vadot izrakumus vairākos objektos – 1959. gadā Auru Agrāriešu kapulaukā un Kokneses Mūkukalnā, kā arī kopā ar igauņu arheologu E. Tinisonu Krimuldas Liepeņu kapulaukā, kur izrakumi turpinās līdz 1962. gadam.

Sešdesmito gadu sākumā disertācija par bronzas un senāko dzelzs laikmetu Latvijā ir sagatavota, taču Latvijā Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta vadība liek šķēršļus tās aizstāvēšanai. Labvēlīgāks ir akadēmiķis A. Drīzulis. 1963. gadā J. Graudonis sekmīgi aizstāv vēstures zinātņu kandidāta disertāciju Ļeņingradā. Par oponentu šim darbam piekrīt būt tālaika izcilais krievu arheologs akadēmiķis Pjotrs Tretjakovs. 1967. gadā šis darbs krievu valodā iznāk monogrāfijā. Savā disertācijā J. Graudonis akcentē divas līdz tam maz pētītas bronzas un senākā dzelzs laikmeta tēmas – saimniecību un etniskos procesus. Šīm tēmām J. Graudonis paliek uzticīgs arī vēlākos gados.

Sešdesmito gadu sākumā aktuāls kļūst jautājums par izrakumiem Rīgas HES appludināmajā zonā. Ir skaidrs, ka, uzceļot spēkstaciju, zem ūdens paliks virkne izcilu arheoloģijas pieminekļu. Tas uzliek par pienākumu arheologiem veikt izrakumus īsā laikā, turklāt piemineklis ir jāizpēta maksimāli, vislabāk – pilnībā. Raugoties no mūsdienu skatpunkta, šādas metodes arheoloģijā ir apstrīdamas. Taču tā nav tālaika arheologu vaina. Un J. Graudonis ir kā radīts šādam darbam. Viņš strādā ar vērienu, plašos laukumos, nežēlojot ne sevi, ne citus. Lai gan viņa zinātniskās intereses ir saistītas ar bronzas laikmetu, nākas strādāt arī vidējā, vēlā dzelzs laikmeta, arī viduslaiku pieminekļos.

1963. un 1964 gadā notiek izrakumi viduslaiku pilī Altenē. Ārpus appludināmās zonas 1965. gadā viņš vada izrakumus Limbažu Buļļumuižas akmens šķirstu uzkalniņkapos – izcilā Baltijas somu senākā dzelzs laikmeta piemineklī. Tomēr galvenokārt nākas strādāt Daugavas krastos. Nozīmīgi ir pētījumi Doles Ķivutkalnā – nocietinātā apmetnē un kapulaukā. Bronzas laikmeta apmetnē pēc 160 – 300 cm bieza kultūrslāņa norakšanas atklājās kapu bedres. Bija skaidrs, ka atklāts jauns, izcils bronzas laikmeta kapulauks. Vēlā rudenī, kad aiz muguras nepacietīgi stāv ekskavatori un buldozeri, skan celtnieku lamas, izdodas atsegt 247 skeletkapus un 21 ugunskapu. Izrakumu materiāls ir nozīmīgs visai Ziemeļeiropai. Tam ir arī neatsverama nozīme baltu etniskās vēstures pētniecībā. Kopā ar antropologiem Raisu Denisovu un Ritu Grāveli izrakumu materiāli tiek apkopoti monogrāfijā, kas tiek izdota 1985. gadā. 1967. gadā no 1. jūlija līdz 30. novembrim pilnībā tiek izpētīts pilskalns – Ikšķiles Vīnakalns, kas ļauj rekonstruēt agro metālu perioda dzīvesvietas nocietinājumu sistēmu un plānojumu. Daugavas pilskalnu izrakumu materiālu J. Graudonis apkopo monogrāfijā “Nocietinātās apmetnes Daugavas lejtecē”. J. Graudoņa iegūtie dati par bronzas apstrādi Doles Ķivutkalnā, celtniecību Mūkukalnā, Vīnakalna nocietinātās apmetnes plānojums pieskaitāmi Latvijas arheoloģijas klasikai.

Sešdesmito gadu beigās sākas un septiņdesmitajos turpinās J. Graudoņa vadītie izrakumi Ikšķilē – pilī un baznīcā – senākajās mūra celtnēs Baltijā. J. Graudonis šajā laikā veic arī arheoloģijas pieminekļu apzināšanu Augšzemē un Dienvidlatgalē. Atkal vienas sezonas laikā viņš vada izrakumus vairākos pieminekļos – 1971. gadā Ikšķiles Zariņu kapulaukā, Ērgļu Jaunāķēnu kapulaukā un pārbaudes izrakumus Jēkabpils Būdniekos.

1976. gadā sākas un līdz 2000. gadam turpinās viņa vadītie izrakumi Turaidas pilī. Izrakumi ir apvienoti ar pils zinātnisko restaurāciju arhitekta Gunāra Jansona vadībā. Pilī vairākās vietās tiek atsegts arī 11. – 13. gs. kultūrslānis. J. Graudonis šo lībiešu pilskalnu identificē kā Kaupo “lielo pili”, kas minēta Indriķa Livonijas hronikā. Turaidas pilī iegūtais izrakumu materiāls apkopots monogrāfijā “Turaidas pils arheoloģiskā izpēte”, ko šajās arheologa jubilejas dienās izdevis Turaidas muzejrezervāts. Arī strādājot Turaidā, J. Graudonis paspēj vadīt izrakumus vairākos objektos. Viņš vada izrakumus Jaunsvirlaukas Vedgās, tiek pētīti divi zemgaļu kapulauki Jaunsvirlaukā – Ciemaldē un Kakužēnu “Mīklas kalnā”. Arī šiem pētījumiem tiek veltīta grāmata, kas Latvijas Universitātes (LU) Latvijas vēstures institūta apgāda izdevumā iznākusi šajās dienās. 1981. gadā J. Graudonis vada izrakumus Alojas Buktu “Velna klēpī” – agro metālu perioda uzkalniņkapos. Paralēli viņš vada arheoloģijas pieminekļu apzināšanu Rīgas rajonā.

Tautas atmodas laikā J. Graudonis ir aktīvs sabiedriskais darbinieks. Viņš steidz arī atjaunot Latvijas vēstures institūta senās, Pirmās republikas laikā iedibinātās tradīcijas. Viņš ir Latvijas Tautas frontes I un II kongresa delegāts, I domes loceklis, Latvijas Kultūras fonda Daugavas komisijas vadītājs (1988 – 1999), “Latvijas Vēstures Institūta Žurnāla” galvenais redaktors (1991 – 1999), LU Latvijas vēstures institūta habilitācijas un promocijas padomes priekšsēdētājs, SIA “Daugavas fonds” viceprezidents, Triju Zvaigžņu ordeņa brālības dibinātājs, domes priekšsēdētājs, Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs, Latvijas Arheologu biedrības dibinātājs un pirmais priekšsēdētājs. J. Graudonim ir lieli nopelni Eiropas Arheologu asociācijas II kongresa rīkošanā Rīgā 1996. gadā.

Kopskaitā J. Graudonis vadījis izrakumus 36 objektos, publicējis 436 zinātniskus un populārzinātniskus rakstus, ir piecu monogrāfiju autors, četru monogrāfiju līdzautors. Viņš ir projekta “Latvijas senākā vēsture 9. g. t. pr. Kr. – 1200. g.” vadītājs un šīs grāmatas (Rīga, Latvijas vēstures institūta apgāds, 2001) ievada un IV nodaļas autors. 1993. gadā iznāca J. Graudoņa sastādītā “Arheoloģijas terminu vārdnīca”, par kuru autors saņēmis Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balvu. J. Graudonis labi pazīstams ārzemēs (Anglijā, Ungārijā, Slovēnijā, Vācijā, Zviedrijā, Igaunijā, Krievijā, Lietuvā u. c.), viņa biogrāfija ievietota J. Filipa Eiropas arheoloģijas enciklopēdijā.

Jāņa Graudoņa dzīvē un darbībā varam izsekot trim dažādām strāvām – turklāt katrā no tām ir gūti izcili panākumi – skolotājs, zinātnieks, sabiedrisks darbinieks. J. Graudoņa nopelni vēlu, bet attiecīgi novērtēti – viņš apbalvots ar Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielo medaļu (1993) un kopš 1996. gada ir Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks, tomēr visi šie strāvojumi saplūst vienā varenā upē — un tā ir kalpošana savai tautai, savai valstij. Šķiet, Jāņa Graudoņa būtību, viņa pasaules redzējumu vislabāk izsaka virsraksts, kādu viņš devis kādam no saviem populārzinātniskajiem rakstiem: “Vēsture ir tautas izdzīvošanas pamatnosacījums”. (Atmoda Atpūtai. – 1993. – 31. marts). Vēstures pētīšanai un iegūto atziņu aizvadīšanai līdz tautai veltīts viss viņa līdzšinējais darba mūžs. Lai laba veselība un veiksme, savu pieredzi bagātīgi dalot!

Ar zinātnieka precizitāti un mākslinieka jūsmu

LZA prezidents prof. Jānis Stradiņš

Foto: Arberts Linarts Jānis Graudonis un Turaidas muzejrezervāta direktore Anna Jurkāne

Atklāšanas runa Jānim Graudonim veltītajos Arheologu svētkos Turaidā 2003.gada 23. augustā

Šodien ir trīskārši svētki – Jāņa Graudoņa svētki, Arheologu svētki un Turaidas svētki. Jā, šodien ir arī 23. augusts, Molotova – Ribentropa pakta diena un Baltijas ceļa diena, — arī par to jādomā, bet mēs Turaidā svinam svētkus, sveicot vienu no izcilākajiem Latvijas humanitāro zinātņu pārstāvjiem, ļoti dziļu racēju un laimīgu cilvēku, kuru varam sveikt arī ar divu jaunu grāmatu klajā nākšanu un ar savas bibliotēkas dāvinājumu Turaidai.

Savā runā gribētu iezīmēt trīs līnijas:

1. Arheoloģijas vieta mūsu vērtību sistēmā un Latvijas zinātņu kopumā.

2. Vietējās kultūras un ienestās, introducētās Eiropas kultūras kopsakari, Kaupo problēma.

3. Jāņa Graudoņa loma sabiedriskajā un zinātnes dzīvē.

Šis gads ir ne tikai Jāņa Graudoņa jubilejas gads, tas ir arī Latvijai izšķirīgu norišu gads, lēmumu gads mūsu ceļā uz Eiropu, un arī ļoti daudzu Latvijas zinātnieku jubilejas gads. Valodniekam Kārlim Mīlenbaham un ķīmiķim, vienīgajam Nobela prēmijas laureātam no Latvijas, Vilhelmam Ostvaldam aprit 150, Rīgā dzimušajam anatomijas profesoram Gētes draugam Kristjanam Loderam – pat 250. Apaļas jubilejas iekrīt abiem latviešu zinātnes dižgariem – Jānim Endzelīnam un Paulam Valdenam, mūsu Zinātņu akadēmijas pirmajam prezidentam Paulim Lejiņam, izcilākajam latviešu iznženierzinātniekam Alfredam Vītolam un vēl, un vēl. Minētie cilvēki ir izcilākie Latvijas zinātnieki, katram savs nopelns, sava goda vieta, un, man šķiet, šodien varam sacīt, ka arī Jānis Graudonis savā ziņā šogad tiek piepulcināts šo “nemirstīgo panteonam”.

Kā vispār vērtē zinātniekus? Pēc paliekošiem atklājumiem, publikāciju rezonanses, pēc skolēniem, pēc atbalss sabiedrībā. Ir sabiedrībā mīlēti, pazīstami, populāri, ir klusi, mazāk dzirdēti. Dažus zinātniekus augstāk vērtē kolēģi, citus – sabiedrība.

Ir tāds jēdziens – Hamburgas rezultāts. Savulaik Eiropas bokseri periodiski pulcējās kādā Hamburgas krogā, lai noskaidrotu, kurš viņu vidū ir pats spēcīgākais. Neraugoties uz menedžeriem, publikas simpātijām, reklāmu, varbūt pat uzpirkšanu un negodīgi izcīnītu režīma labvēlību. Tur kāvās pa īstam, bez lētiem publikas efektiem, un, kas palika uzvarētājs, to savējie atzina par spēcīgāko.

Vai Jānis Graudonis ir diženāks arheologs, piemēram, par Franci Balodi vai Ēvaldu Mugurēviču? Ja tie kautos tai Hamburgas krodziņā, kurš uzvarētu?

Nezinu, vai zinātnē šis princips ir gluži izmantojams; te ir ne tikai dažādas svara kategorijas un ētikas principi, ir arī tematikas atšķirības, laimīgi un mazāk laimīgi objekti.

Šie ir arī Arheologu svētki. Domāju, ka mums ir daudz izcilu arheologu, katram bijis kaut kas savs sakāms vai, pareizāk sakot, rokams. Pieminēsim Baltijas vāciešus, kuri aizsāka mūsu aizvēstures pētīšanu, – profesorus Frīdrihu Krūzi un Konstantīnu Grēvingu (tas gan cēlies no latviešu Krieviņu dzimtas), Augustu Bīlenšteinu un Rihardu Hausmani, kuri organizēja 10. Krievijas starptautisko Arheologu kongresu 1896. gadā, starp citu, ar zinātnisku izbraukumu uz Turaidas “Pūteļiem”. Pieminēsim Karlu Lēvisu of Menāru un atcerēsimies Ernestu Brastiņu, kas, gan nebūdams arheologs, identificēja Latvijas pilskalnus. Pieminēsim profesorus Franci Balodi un Eduardu Šturmu un arī Ādolfu Karnupu ar Talsu pilskalnu, pieminēsim Raulu un Elvīru Šnores un Annu Zariņu, kas atraka Sēlpili. Pieminēsim Urtānus (veidojas arheologu dinastijas). Daudzināsim Ēvaldu Mugurēviču ar viņa latgaļu izrakumiem, domām par Baltiju kā kontaktzonu Eiropā. Daudzināsim Jāni Apalu kā hidroarheoloģijas aizsācēju un apsveiksim viņu Āraišu ezerpils fonda izveidošanas 10.gadadienā. Daudzināsim Ilzi Lozi ar akmens laikmetu un Lubānas klāniem. Daudzināsim Andri Cauni, profesoru Andreju Vasku, Gunti Zemīti, Armandu Vijupu, Ilgu un Franci Zagorskus, Māri Atgāzi, Arni Radiņu.

Daudzināsim Ievu Osi, līdz ar viņas jaunajiem, ar rosīgo arheologu kolektīvu Latvijas vēstures institūtā. Un atvainojos, ka neminu še vēl daudzus, kuri šodien būtu jāakcentē. Šo pagaro uzskaitījumu darīju tādēļ, lai uzsvērtu, ka arheoloģija bijusi un ir viena no cienījamākajām zinātnes nozarēm Latvijā un okupācijas režīma gados — arī savdabīga pretestības, nacionālās identitātes un patiesības apliecināšanas forma.

Jubilejas reizē atvērtās grāmatas

Atšķirībā no rakstītās vēstures zeme nemelo, arheoloģija runā ne ar vārdiem, bet ar pirmavotiem. Protams, priekšmetus, tāpat kā dokumentus, var nobēdzināt, tomēr tas ir grūtāk. Un tas, ka arheoloģija runā par senākiem, politiski mazāk aktuāliem posmiem un tematiem, savulaik ļāva tai sacīt vairāk patiesības arī svešu varu spaidos.

Latviešu tautai, ciltīm, kas te mitušas, nav bijis pašu rakstītas vēstures par senākajiem posmiem, arheoloģija ir senlatviešu vēsture. Tā ir vēl viena arheoloģijas misija Latvijā. Dokumentus raksta iekarotāji, uzvarētāji. Arheoloģija koriģē hroniku datus, piemēram, apliecinot vietējo cilšu augstāku civilizāciju un kultūru, nekā to vēlējās pieļaut iebrucēji, svešinieki. Te nu ir problēma – arheologa disputs ar dokumentu vai arheologa sadarbība ar dokumentu? Mēs visi laikam atzīstam, ka arheologam jāsadarbojas ar vēsturniekiem, etnogrāfiem, antropologiem, folkloristiem, valodniekiem, mitoloģijas pētniekiem kritiskās domāšanas ievirzē, jāsadarbojas pāri tautām un robežām, komparatīvi, salīdzinoši.

Un te nonākam pie Turaidas, un šie ir arī Turaidas svētki. Turaidā īpaši redzam, cik dramatiska ir bijusi mūsu vēsture. Uz lībiešu pilskalna, Kaupo pilskalna uzceļ vācu bīskapa pili, — Graudonis atrok abas. Atjaunota ir vācu pils, vācu muiža, lībieši paliek pazemē, virtuālā realitātē, taču līdzās paceļas Induļa Rankas Dainu kalns. Notiek sintēze.

Un uzpeld jautājums – kas tomēr bija Kaupo? Nodevējs, tautiski tālredzīgs valstsvīrs, kristietības cīnītājs, upuris? Vai viņš nesa augstāku kultūru, augstāku ētiku vai gremdēja savējās? Atbildi šiem jautājumiem, kas būtu viennozīmīga un visu aptveroša, neradīsim, taču labi, ka Krimuldā pie Kubeseles arī Kaupo uzcelta piemiņas zīme. Kaupo krita kaujā, viņa pēcnākamie kļuva par firstiem, kņaziem Līveniem, darīja labu un ļaunu.

Latvijā ienāca Eiropa, Rietumi. Laika perspektīva – gan pēc 700 gadiem, bet kas tas ir priekš arheologa? – ir parādījusi, ka tas bija pareizi. Negribu saistīt seno dienu Turaidas norises ar šīsdienas realitātēm, vulgarizēt un teikt, ka NATO ir rada Zobenbrāļu ordenim un Eiropas Savienība – Romas kūrijai, ka izšķiršanās par pievienošanos Eiropas Savienībai būtu Kaupo lēmums. Pasaule pa šiem 700 gadiem ir mainījusies, un, manuprāt, tieši šodien, 23. augustā, Latvijai liktenīgā datumā, mums tas ir jāpasaka. Bez vienotības ar pārējo Baltiju, ar visu Eiropas telpu, nevar pastāvēt arī neatkarīga Latvija. Lēmums par labu Eiropai šodien ir pareizākā, ja ne vienīgā alternatīva Latvijai. Kaut arī nākamie gadi varbūt nebūs ekonomiski viegli, taču tie nebūs verdzības, dzimtbūšanas gadi, bet saimnieciskas atdzimšanas laiks. Zobenbrāļi taču nenāk, arī misionāri un garīdznieki ne. Taču nākotni mums nesīs nevis Eiropa un pat ne tik daudz Eiropa, cik mēs paši – ja mēs būsim uzņēmīgi, atjautīgi, patriotiski, strādātgriboši, izdomas bagāti, mēs uzcelsim Latviju Eiropā. Nupat apceļojot Ziemeļvidzemi, redzēju, ka šī Latvija jau ceļas par spīti nabadzībai, bezcerībai. Nebaidīsimies! Pašiem viss jādara, pašiem!

To, ka pat nelabvēlīgos apstākļos paveicamas izcilas lietas, rāda Jāņa Graudoņa mūža piemērs. Graudonis sāka rakt Turaidā 1976. gadā, pirms ceturtdaļgadsimta; viņš nebija toreizējā režīma apmīļota persona, kad sāka savu kurmja darbu šeit. Pamazām augšā cēlās šī pils, veidojās komplekss. Sadarbībā ar Annu Jurkāni, Induli Ranku, Gunāru Jansonu un neskaitāmiem citiem izveidojies ansamblis, kas dara godu Latvijai, kļuvis par simbolu, un nekādi nogruvumi, nekādi finanšu deficīti šo stāvokli nemainīs.

Tādēļ šie ir Graudoņa svētki. Un es gribu atcerēties Atmodas gadus, kad man bija īpaša laime sadarboties ar gaviļnieku, uzsverot viņa daudzveidību. Bija Kultūras fonds, Daugavas komisija, tika dibināta Latvijas Zinātnieku savienība, tika atjaunotas Latvijas vēstures institūta tradīcijas, atjaunoja “Latvijas Vēstures Institūta Žurnālu”, labu žurnālu, viņš bija tā pirmais redaktors. Visur bija klāt Graudonis. Varbūt daudz sirdēstu darījusi darbība Rīgas Latviešu biedrībā, taču izšķirīgajā brīdī viņš to saglabāja kā kultūras institūciju un tādu to nodeva Pēterim Pētersonam. Un visu to paveicis astoņdesmitgadīgs jauneklis, turpinot rakt un veidot grāmatas, arī tās, ko šodien atvērsim.

Triju Zvaigžņu ordenis un Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekļa statuss ir augstākā mērā pelnīti, un man ir gods sveikt Jāni Graudoni gan savā, gan Zinātņu akadēmijas vārdā, novēlot viņam labu veselību, neizsīkstošu optimismu, laimi ģimenē (un veselību arī Hildegardes kundzei), darba sparu un spēku.

Lai vēlreiz neatgrieztos šajā tribīnē, izmantošu gadījumu nodot gaviļniekam gan akadēmijas adresi, gan mūsu goda locekļa mākslinieka Borisa Bērziņa albumu. Jo Graudonis savā ziņā ir bijis arī mākslinieks, ar zinātnieka precizitāti un mākslinieka jūsmu veidojot savu mūža darbu.