Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas valsts vadības stūresvīri. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 27.08.2003., Nr. 117 (2882) https://vestnesis.lv/ta/id/78372

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Nākamībai atdotie darbi, mūži un laiks

Vēl šajā numurā

27.08.2003., Nr. 117 (2882)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latvijas valsts vadības stūresvīri

Latvijas brīvvalsts ministru prezidenti (1918–1940)

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “LV”

Jānis Pauļuks. Trešais Latvijas Ministru prezidents

Pēc 1. Saeimas vēlēšanām, kuras notika 1922. gada 7. un 8. oktobrī, beidzās arī Zigfrīda Meierovica valdības pilnvaru laiks. Pēc parlamenta priekšsēdētāja Fridriha Vesmaņa un Valsts prezidenta Jāņa Čakstes ievēlēšanas Saeimai vajadzēja izraudzīties arī Ministru prezidentu. J.Čakste vispirms aicināja uz Rīgas pili lielākās frakcijas – kreisās LSDSP – pārstāvjus Voldemāru Bastjāni, Ansi Rudevicu un Fēliksu Cielēnu, lai noskaidrotu, vai sociāldemokrāti var dot kandidātu premjera amatam. Viņi gan bija ar mieru piedalīties koalīcijas valdībā, bet nevarēja vienoties ar citām partijām un frakcijām par Ministru prezidenta kandidātu. Sarunas ilga vairāk nekā divus (!) mēnešus (Z.Meierovica kabinets šajā laikā, protams, turpināja darbu). Pēc diskusijām beidzot pieņēma kompromisa lēmumu – nedot premjerministra portfeli ne sociāldemokrātiem, ne Zemnieku savienībai vai kādai citai frakcijai, bet cienījamam bezpartijiskam demokrātiski tendētam inženierim Jānim Pauļukam, kas nebija pat Saeimas deputāts.

Pirms pievēršamies šā kabineta darbam, neliels ieskats vadītāja dzīves stāstā. Mūža gaitas sācis Dobeles apriņķa Lielsesavas pagastā lauksaimnieka ģimenē. Pēc vietējās pagastskolas pabeigšanas absolvējis reālskolu Jelgavā. 1892. gadā ieguvis inženiera diplomu Rīgas Politehnikumā. Pēc tam līdz 1894. gadam Jelgavas dzelzceļa pārvaldes jaunākais inženieris Rīgā. Strādājis Jekaterinburgas – Čeļabinskas dzelzceļa būvē (1894 – 1897). Bijis (1897 – 1901) Sibīrijas dzelzceļa ekspluatācijas iecirkņa priekšnieks. Piedalījies Aizbaikāla dzelzceļa būvē kā distances priekšnieks (1901 – 1905), pēc tam strādājis sliežu ceļu izbūvē Urālos, tad Ziemeļkaukāzā un Stavropoles guberņā. 1920. gada februārī atgriezies dzimtenē, ieņēmis vecākā inženiera posteni Latvijas Dzelzceļu virsvaldē. 1921. gada 19. jūnijā kļuvis par satiksmes ministru Z.Meierovica valdībā.

1. Saeimas sekretārs J.Vesmanis parlamenta I sesijas 2. sēdē 1923. gada 25. janvārī beidzot varēja nolasīt divus rakstus valdības jautājumā. Pirmajā no tiem bija teikts:

 

“Augsti godāts priekšsēdētāja kungs

Pagodinos paziņot Jums, augsti godāts priekšsēdētāja kungs, ka esmu uzdevis sastādīt ministru kabinetu tekošo valdības darbu veikšanai satiksmes ministrim J.Pauļuka kungam.

Līdz ar šo lūdzu Jūs, augsti godāts priekšsēdētāja kungs, saņemt manas augstcienības apliecinājumu.

J.Čakste.”

Otrs raksts skanēja:

 

“Augsti godāts priekšsēdētāja kungs

Izpildot Valsts prezidenta uzdevumu, pagodinos paziņot jums, augsti godāts priekšsēdētāja kungs, ka esmu sastādījis ministru kabinetu tekošo valdības darbu veikšanai sekošā sastāvā:

Ministru prezidents un satiksmes ministrs – J.Pauļuks,

ārlietu ministrs – Z.Meierovics,

apsardzības ministrs – J.Ducens,

darba ministrs – K.Lorencs,

finansu ministrs – A.Buševics,

iekšlietu ministrs – P.Berģis,

izglītības ministrs – P.Gailīts,

zemkopības ministrs – E.Bauers,

tieslietu ministrs – V.Holcmanis,

ārlietu ministra biedrs ar balsstiesību kabinetā – F.Cielēns,

iekšlietu ministrs ar balsstiesību kabinetā – A.Dzenis,

izglītības ministra biedrs ar balsstiesībām kabinetā – St.Jaudzems,

izglītības ministra biedrs ar balsstiesībām kabinetā – K.Dēķens.

Ievērojot valsts kontroles jaunās iekārtas likuma drīzu pieņemšanu Saeimā, valsts kontrolieri kā kabineta locekli šimbrīžam neesmu uzaicinājis, bet valsts kontroles pagaidu vadību līdz kontroliera iecelšanai Satversmē paredzētā kārtībā, esmu nodevis tieslietu ministrim V.Holcmaņa kungam.

Ar patiesu cienīšanu J.Pauļuks”

LSDSP dabūja kabinetā četras vietas (K.Lorencs, A.Buševics, K.Dēķens, F.Cielēns), Zemnieku savienība – trīs (Z.Meierovics, P.Gailītis, J.Ducens), sociāldemokrāti mazinieki – vienu (V.Holcmanis), Demokrātiskais centrs – vienu (P.Berģis), Jaunzemnieku savienība – vienu (E.Bauers) un Latgales partijas – divas (A.Dzenis, St.Jaudzems). Tātad tā bija plašas koalīcijas valdība. No turienes arī tās nestabilitāte, par ko nedaudz vēlāk.

F.Cielēns savos memuāros “Laikmetu maiņā”, kuri pagājušā gadsimta 60. gados iznāca Stokholmā, bet pēdējā laikā arī Rīgā, raksta, ka, apspriežot Saeimas sociāldemokrātu frakcijā vēlamos ministrus, kāds ieminējies, vai izglītības ministra postenī nevajadzētu izvirzīt Raini. “Tomēr vienprātīgi nolēma to nedarīt, jo negribējām lielo dzejnieku apgrūtināt ar praktisku darbu, kas veicams ministram. Turklāt Rainis jau bija uzsācis darboties par Nacionālā teātra direktoru. Bez tam vairums domāja, ka Rainis nemaz nebūtu lietderīgs izglītības ministrs, jo viņš nekā nezināja praktiskā skolu politikā (..). Rainis turklāt 15 gadus bija nodzīvojis Kastaņolas vientulībā ārpus ciešākas saskares ar sabiedrību. Tāpēc viņš ne visai spēja orientēties reālā vidē.”

Turpmāk — vēl

 

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!