Latvijas izglītība uz Eiropas sliekšņa

Latvijas Inteliģences apvienības 56.konferencē “Latvija Eiropā, Eiropa Latvijā. Latvijas izglītības sistēma Eiropas izglītības telpā”

Eiropas Savienība (ES) nenosaka nekādas striktas regulas izglītības laukā, kas nozīmē to, ka Latvijai, rūpējoties par savas valsts iedzīvotāju izglītību, ir tiesības un iespējas rīkoties tā, kā ir nepieciešams, un Eiropas Savienība šo rīcību akceptēs. Šo domu, kas izskanēja kā atbilde uz jautājumu par Latvijas vēstures mācīšanu skolās pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, Latvijas Inteliģences apvienības 56.konferencē pagājušo piektdien, 22.augustā, Rīgas Kongresu namā, izteica izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis. Savā uzrunā konferences dalībniekiem viņš gan norādīja uz virkni Latvijai saistošu starptautisku dokumentu tieši izglītības nozarē, bet to ievērošana vērsta galvenokārt uz to, lai Latvijas izglītības sistēma un tās produkcija būtu pazīstama ārpus mūsu valsts.

Izglītības un zinātnes ministrs un vēl citi referenti uzsvēra, ka pēc daudziem rādītājiem Latvijas izglītības sistēma, skolas, augstskolas un to sniegtā izglītība atbilst Eiropas izglītības kvalitātes kritērijiem. “Eiropā nav nekā tāda, kā nav vai kā nebūtu bijis mūsu izglītības sistēmā, tikai mums jāatmet viss liekais,” teica Vidzemes augstskolas rektors Pēteris Cimdiņš. Vienlaikus viņš atzīmēja, ka tas labais, kas Latvijas izglītībā ir, ne vienmēr tiek pamanīts, vēl vairāk — izglītības iestādēm un darbiniekiem lielākoties ir jāstrādā psiholoģiski nelabvēlīgā vidē, kur nemitīgi tiek akcentēts sliktais. P.Cimdiņš arī pauda uzskatu, ka Latvijas izglītības politikai nekļūstot par būtisku valsts struktūrpolitikas un finanšu politikas sastāvdaļu, daudzas sasāpējušas lietas tā arī neizdosies atrisināt.

To, ka Latvijā izglītība kļūst arvien dārgāka, atzina daudzi konferences dalībnieki. Tas, ka studiju maksa Latvijā ir viena no augstākajām Eiropā, ir fakts. Izglītības un zinātnes ministrs K.Šadurskis augstākās izglītības sadārdzināšanos atzina par objektīvu procesu, definējot to kā investīciju katra cilvēka nākotnē, kuras īstenošanai var un vajag ņemt kredītus. Jau nākamgad pilotprojekta veidā sāks darboties sistēma, kas ļaus studentiem saņemt valsts simtprocentīgi garantētus kredītus.

Konferences gaitā tika skarta arī daudz diskutētā tēma par Latvijas izglītības sistēmas atbilstību darba tirgus prasībām. Kā pamatoti norādīja P.Cimdiņš, izpētot no valsts budžeta finansēto studiju vietu skaitu un struktūru, izglītības un darba tirgus attiecībās viss ir kārtībā. Maksas studijās darbojas princips, kas latviešiem pazīstams jau no tautasdziesmu laikiem — “pats par savu naudu...” — tātad studēju, ko gribu un ko varu atļauties. Par ļoti nozīmīgu priekšnoteikumu izglītības produkcijas atbilstībai šodienas darba tirgus prasībām Vidzemes augstskolas rektors atzina arī nepieciešamību rūpīgi izvērtēt profesionālo programmu piedāvājumu un izpētīt, vai šo programmu nodrošinājums ar kvalificētiem mācību spēkiem un mūsdienu prasībām atbilstošu materiāli tehnisko bāzi un laboratorijām ir pietiekams. P.Cimdiņš arī aicināja stingri nošķirt no budžeta finansētās studiju programmas no tām, kurās mācās studenti par savu naudu, jo pašlaik pastāvošā studentu rotācijas sistēma, viņaprāt, rada augsni neobjektivitātei un korupcijas iespējam Latvijas izglītības sistēmā.

Latvijas Inteliģences apvienības 56.konferencē tika izteikts vēl daudz interesantu un vērtīgu atziņu, neiztika arī bez politiskām kaislībām gan par sabiedrības integrācijas problēmām, gan gaidāmo izglītības reformu mazākumtautību skolās. Kāda šai “prātu vētrai” būs atdeve, to rādīs laiks. Būtu žēl, ja atdeves nebūtu.

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Runa Latvijas Inteliģences apvienības 56.konferencē “Latvija Eiropā, Eiropa Latvijā. Latvijas izglītības sistēma Eiropas izglītības telpā” Rīgas Kongresu namā 2003.gada 22.augustā

Augsti godātais ministra kungs! Godātie konferences rīkotāji, dalībnieki un klausītāji!

Mēs, latvieši, esam lepni par to, ka esam gudra un labi izglītota tauta, un man šķiet, ka tas ir tas karogs, ar kuru mēs vēlētos būt atpazīti gan Eiropas Savienības (ES) tautu saimē, gan vispār pasaulē. Tā nav tikai tukša lielība, man šķiet, ka mums ir savs pamats tā domāt. Latvija bija viena no pirmajām valstīm, toreiz gan ne valsts un ne neatkarīga, bet, varētu teikt, teritorija Eiropā, kurā sākās vispārējā alfabetizācija, pateicoties toreizējā Zviedrijas karaļa pūliņiem nostiprināt reformāciju un protestantisko ticību. Latviešu zemniekiem šī vēlme viņiem iemācīt tēvreizi un katehismu tikai nāca par labu. Ne velti vēlāk Kauguru nemiernieki nāca no šiem zemniekiem, kas ne tikvien spēja lasīt avīzes savā valodā, jo toreiz tādu vēl nemaz nebija, bet bija spējīgi lasīt arī vācu valodas publikācijas, kuras bija pie kungiem muižā redzējuši.

Mums ir senas tautas izglītības tradīcijas, kas aizsākās jau ar Vecā Stendera pūliņiem stāstīt latviešu zemniekiem par pasaules brīnumiem un par zinātnes atklājumiem, par zinātnisko pieeju. Tie ir ļoti tāli, dziļi un vērtīgi pirmsākumi, un tie ļoti nozīmīgā mērā ir iespaidojuši latviešu tautas spēju izveidot pirmo atmodu, nodibināt neatkarīgu valsti, un, protams, izglītota tauta gan tīri intelektuāli, gan kulturāli bija tā, kas palīdzēja mums atkarot savu neatkarību. Tumsonīgai, neizglītotai tautai būtu bijis daudz grūtāk to izdarīt.

Šobrīd mēs stāvam referenduma priekšā, kas, es ceru, ievedīs mūs līdz ar citām kandidātvalstīm kopējā Eiropas sabiedriskā, politiskā un izglītības telpā. Kāda vieta tur būs latviešiem un Latvijai, kā tā mūs iespaidos? Es domāju, to varētu reducēt uz diviem vienkāršiem vārdiem. Eiropa mums nediktēs, kā mums būs izglītot savus bērnus un jauniešus, bet dzīve pati mums diktēs, ka viņiem būs jābūt sagatavotiem visaugstākā iespējamajā līmenī, lai viņi spētu konkurēt un atrast sev iztiku šeit pat, mūsu Dzimtenē, lai viņi būtu konkurētspējīgi Eiropas mērogā un globalizētā pasaulē, lai viņi būtu konkurētspējīgi vispār. Lai to panāktu, ir jārūpējas par izglītības sistēmu no pašiem pirmsākumiem līdz pat doktorandu studijām un sagatavošanās zinātniskajam darbam. Gadu ziņā tas ir ļoti garš process, jo visi iedzīvotāji tam izies cauri.

Izglītības procesā ir zināms atbirums, un ir jādomā par to, ko spēj dzīvē sasniegt un kādas iespējas ir tam, kam ir tikai pamatskolas izglītība, kam ir vidusskola, tehniskā izglītība un tā joprojām. Viens ir skaidrs, ja ir augstākā izglītība, tad ir lielāki ienākumi mūža garumā, līdz ar to labāka dzīves kvalitāte. Pētījumi rāda, ka tie, kam ir augstākā izglītība, dzīvo ilgāku mūžu, bauda labāku veselību, viņiem vispār ir labāka dzīves kvalitāte.

Korelācija starp veselību, dzīves kvalitāti un izglītību ir ļoti skaidra un ļoti tieša. No tā viedokļa vien ir ļoti svarīgi, lai valsts spētu katru bērnu, kas uzsāk savas skolas gaitas, palīdzēt aizvirzīt pēc iespējas tālāk savā izglītības ceļā. Katram ir jāatrod savs maksimālais potenciāls, viņam jāpalīdz nonākt līdz sava potenciāla augstumiem. Bērnam, kam jau no dzimšanas ir grūtības, tas varētu nozīmēt, ka viņam palīdz iemācīties pašam sevi paēdināt un savas kurpītes sasiet, un arī tas jau ir ievērojams sasniegums, ir vērtīgi, ja viņš pats par sevi elementārā līmenī var gādāt. Valstij jābūt programmām tiem, kuru intelekts neļauj doties tālāk skolā, ir jācenšas atrast viņiem vietu sabiedrībā, lai arī viņi varētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi.

Lielākais vairums iedzīvotāju ir ar caurmēra spējām, varbūt ceturtā daļa ir ar spējām virs caurmēra, un par tiem izglītības sistēmai ir pienākums gādāt, ieskaitot to, ka izglītības sistēmai būtu jānodrošina, ka spējīgākie un talantīgākie var nonākt līdz pašam augstākajam līmenim, un tas nozīmē studijas doktorantūrā un pēc tam pētniecības darbu. Šī atlase var notikt tikai tad, ja katrā līmenī absolūti viss, kas notiek, ir pēc iespējas augstākā kvalitātē, vai tā būtu tehniskā izglītība, vai tā būtu humanitārā izglītība, vai tās būtu dabaszinātnes vai sociālās, svarīgākais ir tas, lai šī izglītība būtu kvalitatīva, lai pasniedzēji būtu augsti kvalificēti, augsti motivēti un, jā, arī pietiekami labi atalgoti, lai izglītības sektors spētu konkurēt ar visiem citiem darba laukiem.

Nebūtu vēlams, ka izglītības sektora darbiniekiem algas par daudz atpaliek no tām, kādas ir privātā sektorā, jo, protams, mēs vēlētos, lai mūsu bērni un mūsu jaunatne bauda savu izglītības procesu pēc iespējas labāk motivētu, ieinteresētu, kvalificētu speciālistu vadībā. Valsts loma šajā procesā ir sarežģīta, jo pēc Latvijas likumdošanas mūsu izglītības sistēma ir diezgan saskaldīta. Ir atšķirīgi pienākumi ministrijai un pašvaldībām. Nopietnas problēmas rada tas, ka ne visas pašvaldības ir vienāda lieluma un it īpaši nevienādas savā bagātībā, un līdz ar to jau automātiski parādās draudi, un tie ir realizējušies tādējādi, ka mazākās un nabadzīgākās pašvaldībās ir lielas grūtības, lai sasniegtu to pašu līmeni, kāds valda lielākos centros.

Sabiedrības vispārējais noskaņojums un sabiedrības dzīves līmenis ļoti nopietni iespaido to, vai visi bērni spēj nonākt uz skolas sola un vai visi bērni spēj izkopt savus talantus līdz augstākajam līmenim. Ja raugāmies, ka Latvijā ir tik daudz neadekvātu vecāku, kas nespēj savam bērnam nodrošināt pat fizisko drošību, tad ir skaidrs, ka te mums vēl ļoti daudz darāms, lai valsts un pašvaldības pārņemtu no neadekvātu ģimeņu rokām to bērnu audzināšanu un izglītību, kuri citādi savu vecāku rokās ir padoti vardarbībai un vienkāršai pamestībai. Tas ir nopietns pienākums, un Latvijā šajā ziņā ir ļoti smaga nasta.

Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka Latvijā ir, man šķiet, neparasti daudz ļoti talantīgu jauniešu un ļaužu proporcionāli kopējam iedzīvotāju skaitam. Tas ir mūsu cilvēcīgais kapitāls, tā ir mūsu valsts bagātība. Tieši cilvēcīgais kapitāls, jā, tā ir klišeja, to mēs visu laiku atkārtojam, bet tā ir patiesība un to vajag atkārtot, un galvenokārt to vajag saprast un pēc tās rīkoties. Kapitālu nevar vienkārši turēt zeķē un uz to raudzīties un domāt, ka tad tas nesīs labumu. Kapitāls ir jāiegulda, un kapitālam ir jāgādā, lai tas nestu augļus. Cilvēcīgais potenciāls, tāpat kā puķīte dārziņā, ir ļoti jākopj, jālaista, jāpabaro. Tas ir liels darbs — izaudzināt vai nu puķīti dārziņā, vai izglītotu cilvēku.

Esmu vienmēr arī uzsvērusi, ka izglītība nav domāta tikai tam, lai konkurētu darba tirgū, lai nodrošinātu cilvēkam iztiku, izglītība ir arī tā, kas nodrošina, ka cilvēks ir tiesīgs un spējīgs iekļauties civilizētā sabiedrībā. Vispārējā izglītība, ko senāk sauca par sirds inteliģenci, šīs vispārējās ētiskās un estētiskās spējas — arī tās ir jāieaudzina. Senāk tas viss gūlās uz ģimenes pleciem, šobrīd, kā jau minēju, ļoti daudzas ģimenes vai nu nespēj, vai nevēlas šos pienākumus pildīt. Šeit tātad izglītības sistēmai blakus tīri tehniskām, intelektuālām lietām ir jādomā arī par to, kāds cilvēks izaug ne tikai par šoferi, tehniķi, inženieri vai ārstu, bet lai viņš arī izaug par tādu cilvēku, kas savā sadzīvē ar citiem var izprast arī viņus kā cilvēkus tieši tamdēļ, ka viņam ir vispārējā kultūra, ka viņam ir šī sirds inteliģence, kas nāk no izpratnes un no izglītības.

Izglītība vārda visplašākā nozīmē cilvēku padara īsteni cilvēcīgu, tas ir ļoti augsts mērķis, tas ir mērķis, kas sasniedzams tikai ar ilgu un nopietnu darbu, tas, protams, prasa arī līdzekļus no valsts, no pašvaldības, un ļoti daudzās demokrātiskās zemēs šeit ar nopietnu pienesumu nāk arī privātais sektors. Daudzās zemēs ir tā, ka ugunsdzēsējiem ir savas stipendijas, teiksim, stipendijas ugunsdzēsēju bērniem, dzelzceļnieku bērniem un tā joprojām. Tas ir īpaši svarīgi tādos gadījumos, kur kāds ļoti talantīgs bērns ir piedzimis ģimenē, kam citādi varbūt nebūtu iespēju viņu aizsūtīt papildināties kā māksliniekam ārzemēs pie labākiem pedagogiem tad, kad viņš būs nonācis jau savas izglītošanās jeb profesionālās veidošanās pēdējās fāzēs.

Dāmas un kungi! Es novēlu jums šodien ļoti interesantas un auglīgas diskusijas. Es priecājos par to, ka šis temats ir piesaistījis tik daudz dalībnieku un klausītāju. Šie jautājumi ir būtiski, tie ir svarīgi, jo skar mūsu nākotni, it īpaši mūsu bērnus, jauniešus un mūsu bērnubērnus. To Latviju, kāda tā būs nākotnē, veidos tie, kas 1.septembrī sāks savas skolas gaitas un dosies uz savu pirmo skolu. Tāpat tie, kas uzsāk savas universitātes gaitas, būs tie, kas gādās, cik konkurētspējīga būs Latvija visos pasaules vējos. Gan pedagogiem, gan teorētiķiem, gan ierēdņiem, gan vecākiem es novēlu, lai visi Latvijā paturētu šo savu jau tradicionāli dziļi iesakņojušos izpratni par izglītību kā vērtību, lai visiem jūsu gaitās ir sekmes un prieks par paveikto.

Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis:

Runa Latvijas Inteliģences apvienības 56.konferencē “Latvija Eiropā, Eiropa Latvijā. Latvijas izglītības sistēma Eiropas izglītības telpā” Rīgas Kongresu namā 2003.gada 22.augustā

Celt jaunu māju vai sūtīt bērnus skolā?

Jau no seniem laikiem ne daba, ne svešzemju paverdzinātāju pūļi nav saudzējuši latviešu zemnieku. Tādēļ viņš ir kļuvis sīksts, strādīgs, mazliet taupīgs, un viņa dzīves filozofijā liela nozīme ir tieksmei noturēties, izdzīvot, rūpēties par savu saimniecību šodien un nākotnē. Nozīmīgu vietu vienmēr ieņēmušas rūpes par saviem bērniem, lai viņiem būtu vieglāk nekā pašiem. Un jau no pagājušā gadsimta sākuma latviešu zemnieks vienmēr ir domājis par savu bērnu izglītību un izsvēris jautājumu: celt jaunu māju vai sūtīt bērnus skolā. Laiki ir mainījušies, bet mūžīgais jautājums par izglītību kā investīciju savā un savu bērnu nākotnē ir palicis mums katram kā indivīdam, Saeimai un valdībai, risinot valsts budžeta problēmas un arī mums visiem kā valsts pilsoņu kopumam, vistuvākajā nākotnē lemjot par Latvijas tālāko vietu pasaules ceļos.

Latvijas augstskolas var salīdzināt ar Eiropas universitātēm

Kāda veca anekdote stāsta par jaunu, godkārīgu cilvēku, kas aizjājis uz Karalaučiem, lai iesniegtu savu disertāciju universitātē. Pēc īsa brīža, pirms viņš vēl paspēja sagatavoties atpakaļceļam, viņam jau izsniedza doktora diplomu. Akadēmiķu sprieduma paviršība viņu tik lielā mērā aizvainoja, ka viņš devās uz kanceleju ar lūgumu izrakstīt doktora diplomu arī viņa zirgam. Bet Karalauču profesori arī nebija uz mutes krituši un paziņoja: “Zirgi pie mums nesaņem doktora diplomus, tikai ēzeļi.”

Šo anekdoti atcerējās Zenta Mauriņa, kad viņa mūsu pašu universitātē, kas pastāvēja tikai kopš 1919.gada, pirmā vēlējās iegūt doktora grādu Filoloģijas-filozofijas fakultātē. Tolaik šķērslis bija ne tikai tas, ka “sievietei neklājas iegūt doktora grādu”, bet arī tas, ka daudziem mācību spēkiem pašiem trūka šā zinātniskā grāda. Kopš tā laika nav pagājis pat ne simt gadu, bet situācija ir būtiski mainījusies.

Latvijas labākās augstskolas ir salīdzināmas ar vecās Eiropas universitātēm, kuru vēsture ir mērāma tūkstošgadēs. Taču mūsu uzdevums ir panākt, lai ikviena mūsu augstskola atbilstu pasaules līmenim, lai studenti netiktu maldināti un mums nebūtu jākaunas par atsevišķiem elementiem mūsu augstākās izglītības sistēmā. Visvieglāk to izdarīt, atklāti un kopīgi veicot analīzi pēc visā Eiropā saskaņotiem kritērijiem.

Pašlaik mums ir saistoši daudzi dokumenti, kas ļaus veiksmīgi iekļauties kopējā pasaules izglītības telpā. Ir Lielā Universitāšu harta (18.09.88), Lisabonas konvencija (11.04.97), Sorbonnas deklarācija (25.05.98), Boloņas deklarācija (19.06.99), Baltijas valstu valdības līgums par izglītības kvalifikāciju akadēmisko atzīšanu Baltijas kopējā izglītības telpā (18.02.2000), Salamankas konvencija (30.03.01), Prāgas komunikē (19.05.01).

Galvenā Latvijas bagātība — cilvēks

Latvija ir ceļā uz Eiropu. Latvija jau ir Eiropā. Latvijas skolēnam, studentam, katram iedzīvotājam atveras arvien jaunas durvis, arvien jaunas iespējas.

Mūsu valstij nav bagātu dabas resursu, varbūt vienīgi meži, taču mūsu galvenais resurss un bagātība ir cilvēks. Vienīgi izglītota tauta ir tauta ar nākotni!

Mūsu kā ikvienas valsts izglītības sistēma balstās uz trim vaļiem. Tie ir kvalitāte, pieejamība un resursu izmantošanas efektivitāte.

Ikvienam Latvijas iedzīvotājam ir tiesības saņemt kvalitatīvu izglītību, ko nodrošina izglītots un kvalificēts pedagogs, piemērotas mācību iestāžu telpas, tehniskais nodrošinājums, labas mācību grāmatas.

Izglītībai Latvijā vajadzētu būt pieejamai katram skolēnam tādā apjomā, kādā viņš spējīgs to apgūt. Izglītībai mūža garumā ir jākļūst par mūsu dzīves filozofiju un normu. Jāstrādā pie izmaksu efektivitātes paaugstināšanas visās izglītības pakāpēs un veidos. Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) cenšas ieinteresēt pašvaldības savu izglītības iestāžu tīkla optimizācijā un radīt tam arī finansējuma bāzi, ko dod Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļi, kas mums būs pieejami pēc Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai (ES).

Nevienu no minētajiem vaļiem nedrīkst skatīt atrauti no konteksta. Visi šie trīs uzdevumi ir jārisina vienlaikus. Pēc ilgstošā investīciju trūkuma ir vajadzīgs nopietns starta uzrāviens. Viens no šādiem projektiem bija Pasaules bankas aizņēmums, kas ļāvis daudz izdarīt gan skolu renovācijai, gan izglītības satura un kvalitātes celšanai. Bet tā ir ļoti dārga nauda, par ko būs jāmaksā vēl mūsu bērniem. Eiropas struktūrfondu piesaiste šeit ir daudz lētāks un efektīvāks risinājums.

Eiropas integrācijā mūsu students ir ieguvējs

Nozīmīgs ir jautājums par mūsu studējošo jaunatni. Jau 1995. gadā mēs esam izveidojuši salīdzināmus piešķiramos grādus — bakalaurs, maģistrs, vienpakāpes doktors. 1998.gadā esam ieviesuši kredītpunktu un kredītpunktu pārneses sistēmu. Tagad mēs droši varam apgalvot, ka Latvija Eiropas Savienības mājas darbus augstākajā izglītībā ir izpildījusi, pirms tie tikuši uzdoti. Ja Boloņas procesa virsuzdevums ir padarīt Latvijas augstākās izglītības sistēmu par pilnvērtīgu, vērā ņemamu un konkurētspējīgu Eiropas vienotā izglītības telpā, tad varam droši teikt, ka Latvijas augstākās izglītības formālā struktūra atbilst Boloņas deklarācijā formulētajiem principiem.

Ko Latvijas students var iegūt Eiropas integrācijas procesā? Visu. Viņam paveras plaši iespēju apvāršņi gan pieejamības ziņā (jo tā ir atvērta sistēma), gan kvalitātes ziņā (jo tā ir kopēja telpa ar spēcīgu konkurenci). Izolēta izglītības un zinātnes sistēma, kas nepāraug nacionālas valsts robežas, mūsdienu pasaulē ir uzskatāma vienīgi par pīļu dīķi. Tajā sākas stagnācija un atpalicība. Mēs varam minēt piemērus, kur Latvijas institūcijas, iekļaujoties starptautiskajā sadarbībā, ir pasaules līmenī. Ļaujiet man nosaukt tikai divas jomas, kas saistītas ar organisko sintēzi un genoma izpētes projektiem. Bet atzīsimies arī, ka daudzviet bezkonkurences un slepenības apstākļos mēs par augstāko izglītību saucam diplomu pirkšanu. Savukārt diletantisku rakstu drukāšanu vietējos izdevumos, kurus neviens nelasa, nosaucam par zinātni. Latvijas augstskolām jāpaplašina sava sadarbība ar Eiropas universitātēm, un vislabāk to darīt nepastarpināti un uz līdztiesības principiem. Pieaugot studentu un mācībspēku kustībai no vienas valsts uz otru, Latvijas augstskolām būs jācenšas konkurēt. Tas nozīmē, ka augs akadēmiskā personāla potenciāls, uzlabosies studiju programmu kvalitāte un atbilstība valsts un sabiedrības vajadzībām.

Ķīnas mūri Latvija neuzcels

Bieži tiek jautāts: “Vai Latvijas dalība Eiropas Savienībā nenozīmēs “gudro galvu” aizplūšanu no Latvijas?” Protams, daļa jauniešu iegūs augstāko izglītību ārzemēs. Daļa paliks tur un strādās Eiropas zinātnes un biznesa centros, un būs mūsu cilvēki Eiropā un stiprinās sadarbību gan projektu, gan mobilitātes jomā, gan tīri cilvēcisku kontaktu jomā ar mūsu zinātnes un augstskolu kolektīviem. Kas Latvijai ir labāk — jauna skolotāja no Jelgavas, kas lasa zemenes Īrijā, vai jaunietis, kas izstudējis Stokholmā un vada zinātnieku grupu, kam ir kopējs sadarbības projekts ar mūsu universitāti? Ķīnas mūri Latvija neuzcels. Šodien tas nav iespējams.

Jāņem arī vērā, ka pēc Eiropas Savienības paplašināšanās Latvija pievienosies kopējam tirgum ar visu tā darbaspēka pieprasījumu. Tādēļ sagaidāms, ka arī Latvijā palielināsies gan darbavietu skaits, gan pieprasījums pēc kvalificēta darbaspēka un Latvijas jauniešiem būs iespēja un motivācija strādāt kvalificētu darbu Latvijā.

Žurnālisti ir tautas acis

No Latvijas pievienošanās ES nenoliedzami vislielākā ieguvēja būs jaunatne. Mūsu kā IZM uzdevums ir izstrādāt mehānismus optimālai Eiropas struktūrfondu naudas piesaistei, kā arī kvalitatīvai un efektīvai dalībai Eiropas kopējā izglītības telpā. Taču vēl viens ļoti svarīgs ministrijas uzdevums ir runāt par saviem labajiem darbiem un ļaut sabiedrībai to uzzināt. Šeit es nevaru nepaust savu rūpi.

Padomju okupācijas laikā mēs lasījām presi un zinājām, ka daudz kas ir meli. Vai šie laiki atgriežas? Cik ētikas, cik inteliģences, cik izglītotības ir mūsu žurnālistikā?

Ko lai saka par Latvijas Televīzijas žurnālisti, kas atbrauc mani intervēt sakarā ar rakstu “Dienā” un kurai es norādu uz kļūdām publikācijā, bet izveidotajā TV sižetā ir manis teiktajam pilnīgi pretējs aizkadra teksts un ilustrācijai paņemtas frāzes, kas teiktas pavisam citā kontekstā. Kā lai mēs gaidām pamatotu un loģiski argumentētu balsojumu referendumā no Latvijas pilsoņiem, ja pētnieciskās žurnālistikas vietā viņi masveidā saņem ķengas par valdības centieniem apturēt valsts slīgšanu parādos un apturēt valsts izzagšanu, kas plaši sazēlusi gan caur privatizācijas, gan nodokļu nemaksāšanas, gan starptautisku afēru ar valstij neizdevīgiem līgumiem mehānismiem? Tomēr arī žurnālista darbā ir jābūt gan objektivitātei, gan profesionalitātei, gan atbildībai.

Saeima un valdība dara savu darbu — labāk vai sliktāk. Protams, ir kļūdas. Kuram to nav? Tikai tam, kas neko nedara un kā soģis vēro citus. Un sabiedrība vēro šo darbu. Taču tautas acis ir žurnālisti. Un kurš būs vainīgs, ja tauta neredzēs?