Nākamībai atdotie darbi, mūži un laiks

25.augustā tika atvērta profesora Riharda Treija grāmata “Latvijas diplomātija un diplomāti (1918 – 1940)”

Grāmatas “Latvijas diplomātija un diplomāti (1918 – 1940)” autors profesors Rihards Treijs pie savām grāmatām

Aizvakar, 25. augustā, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē svinīgi tika atvērta profesora habilitētā vēstures doktora Riharda Treija grāmata “Latvijas diplomātija un diplomāti (1918-1940)”, ko izdevis apgāds “Lat-vijas Vēstnesis”. Svinīgajā gaisotnē ievadīja bezpeļņas organizācijas valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību “Latvijas Vēstnesis” valdes priekšsēdētājs Ints Kalniņš, īsi raksturojot padarīto un dodot vārdu Latvijas ārlietu ministrei Sandrai Kalnietei.

Ministre atgādināja, ka grāmatas autora aprakstītajai diplomātu paaudzei un tiem cilvēkiem, kas pirms mazliet vairāk nekā desmit gadiem sāka veidot atjaunotās Latvijas Republikas diplomātisko dienestu, bija viena kopīga iezīme — trūka iepriekšējās pieredzes un attiecīgas sagatavotības, to visu nācās apgūt praktiskajā darbā. Nu jau šāda pieredze ir uzkrāta, un cilvēkiem, kas nolēmuši virzīties pa diplomātiskā dienesta karjeras kāpnēm, jāiztur konkurss.

Turklāt sabiedrībai kopumā ir izveidojies maldīgs priekšstats par diplomātiem, kas staigā ar šampanieša glāzi rokās un sarunājas. Sandra Kalniete uzsvēra, ka “diplomātijā bieži vien svarīgāks par to, kas notiek, ir tas, ko izdodas novērst”.

Pie tā, ko nav izdevies novērst pirmskara Latvijas diplomātiem, savās pārdomās pakavējās grāmatas priekšvārda autors Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) korespondētājloceklis Aivars Stranga, vispirms gan uzteicis Rihardu Treiju par pamatīgo un godprātīgi veikto pētījumu.

A. Stranga izmantoja preses pārstāvju un daudzu savu kolēģu klātbūtni, lai pastāstītu, ka ir pārvērtējis savu kādreizējo maksimālismu Latvijas diplomātijas “kļūdu” vērtējumā. Tagad vēsturnieks atzīst, ka Tautu

Grāmatas “Latvijas diplomātija un diplomāti (1918 – 1940)” atvēršanas svētkos: grāmatas autors profesors Rihards Treijs un ārlietu ministre Sandra Kalniete (augšējā attēlā); BO VSIA “Latvijas Vēstnesis” valdes priekšsēdētājs Ints Kalniņš, Rihards Treijs un Sandra Kalniete Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Savienība nevienu valsti neglābtu, tāpēc nav jēgas pārmest Latvijai, ka tā līdz galam neizmantoja šo iespēju. Gluži veltīgas ir dažu autoru paustās ilūzijas, ka Latvija varēja pirms Otrā pasaules kara atrast aizstāvību Anglijas vai Francijas aizsegā. Tāpat nereāli, ka Latvijas valsts neatkarības garantijas varētu sniegt Padomju Savienība. Palika vien iespējamā triju Baltijas valstu savienība. Bet tolaik nebija neviena parauga, ka šāda mazu valstu savienība varētu būt sekmīga. “Tātad trīsdesmito gadu beigās Latvija nonāca bezizejas priekšā, un diplomāti nespēja glābt tās valstisko neatkarību,” secināja vēsturnieks.

Vēl pārdomās par Riharda Treija grāmatu un autora darba mīlestību dalījās akadēmiķis Latvijas vēstures institūta direktors Jānis Bērziņš, akadēmiķis Ēvalds Mugurēvičs un vēsturnieks Konrāds Sondors, abi pēdējie arī R. Treija studiju biedri.

Runāja arī laikraksta “Latvijas Vēstnesis” galvenā redaktora pirmais vietnieks Andris Sproģis, atgādinot, ka saikne ar iepriekšējo paaudzi, ar mūsu aizgājušajiem tuviniekiem un mīļajiem nav zudusi, kamēr mēs to pieminam. Plašākā nozīmē — vēsturiskā atmiņa dzīvo tik ilgi, cik atceramies savus priekštečus. Šajā aspektā profesora Dr. habil. hist. Riharda Treija darbs jo īpaši cildināms — līdz šim taču grāmatas par Latvijas Republikas diplomātiju un diplomātiem mums nebija. Turklāt pirmoreiz vienkopus sniegtas ziņas par vairāk nekā sešiem desmitiem vīru, kas bijuši Latvijas diplomātijas celmlauži. To vidū ir vārdi, ko dzirdējis katrs, kam bijusi kaut vai pavirša saskare ar mūsu valsts vēsturi, bet ir arī tādi, kas zināmi tikai šauram speciālistu lokam. Vērtīgi arī tas, ka grāmatā sniegti diplomātu fotoportreti, kā saka, līdzās uzvārdiem tagad atmiņā paliks arī sejas, sākot jau ar trim vīriem cilindros uz grāmatas pirmā vāka.

Nu šie mūsu valsts diplomātijas pamatu licēji ir atdoti tautai. Jo grāmatā iespiestais nezūd un dzīvo pāri laikam.

“LV” informācija