“Mums ir jādomā visa reģiona līmenī”

Diskusijā par sadarbības iespējām ES

Sestdien, 23. augustā, Molotova–Ribentropa noziedzīgā pakta parakstīšanas gadadienā, notika apaļā galda diskusija “Baltijas vienotības neizmantotās iespējas”, kuru rīkoja G. Ulmaņa fonds sadarbībā ar sabiedrisko attiecību centru “RKT – Publicitāte”. Diskusijā kā lūgtie viesi piedalījās Latvijas bijušais prezidents Guntis Ulmanis, Lietuvas bijušais prezidents Valds Adamkus un Igaunijas Tautas frontes bijusī līdere Marju Lauristina. Uz diskusiju bija gaidīti politiķi, diplomāti, politologi, uzņēmēji. Diemžēl šo aprindu ieinteresētība bija neliela, diskusijā piedalījās Lietuvas vēstnieks Petrs Vaitiekūns (diskusijas ideja pieder Lietuvas vēstniecībai), Latvijas vēstniece Lietuvā Maira Mora, bijušais diplomāts, ārpolitikas komentētājs Nikolajs Neilands, Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktore Raita Karnīte un Mažeiķu tirdzniecības nama direktors Latvijā Jānis Blūms. Diskusiju vadīja G. Ulmaņa fonda direktors Olafs Pulks un “RKT–Publicitāte” direktors Kristiāns Rozenvalds.

K. Rozenvalds: — Sākot mūsu diskusiju, es gribētu lūgt tās dalībniekus runāt nevis par to, ko esam darījuši Baltijas valstu sadarbības veicināšanā, bet gan par neizmantotajām mūsu valstu sadarbības iespējām. Pirmajam vārds bijušajam Latvijas Valsts prezidentam Guntim Ulmanim.

G. Ulmanis: — Es gribētu sveikt visus klātesošos, kā arī pateikties Lietuvas vēstniecībai par iniciatīvu rīkot šādu diskusiju. Tas ceļš, kas Latvijai vēl ir ejams, Lietuvai jau ir aiz muguras. Manuprāt, būtu ļoti svarīgi šodien dzirdēt tos apsvērumus, kas Lietuvu mudināja uz tik pārliecinošu balsojumu par Eiropas Savienību (ES). Tā varētu būt mūsu sarunas tēma.

Pie visiem daudzajiem datumiem, ar ko mūsu vēsturē ir iezīmīgs augusts un septembris, es gribētu atcerēties vēl vienu — pirms desmit gadiem 27. augustā pirmoreiz triju Baltijas valstu vēsturē tikās šo valstu prezidenti.

Toreiz tas mums šķita, un droši vien arī bija, viens no lielākajiem politiskajiem notikumiem triju Baltijas valstu sadarbības attīstībā pēdējos simt gados. Es pāršķirstīju arhīvu materiālus un pierakstus par mūsu sarunām pirms desmit gadiem.

Protams, toreiz bija aktuāls Krievijas karaspēka izvešanas jautājums, kas gan ātri zaudēja savu nozīmīgumu, jo Krievijas karaspēks tika veiksmīgi izvadīts no Baltijas valstīm. Toreizējā tikšanās reizē mēs runājām par Baltijas valstu sadarbību. Aktuāls jautājums, kuru mēs ļoti nopietni pārrunājām, bija Brīvās tirdzniecības līguma noslēgšana starp trijām Baltijas valstīm. Ceļš uz ES, kas tajā reizē tika iezīmēts, sekmīgi tika realizēts šajos desmit gados. Brīvās tirdzniecības līgums starp mūsu valstīm tapa lielās grūtībās, arī pašlaik tajā ir daudz pretrunu.

Šeit es nonāku pie mūsu diskusijas tēmas — kas tad šajā laikā ir neizmantots un palicis nesasniegts triju Baltijas valstu ceļā uz ES? Es nešaubos, ka gan Igaunijā, gan Latvijā septembra vidū tiks panākts pozitīvs balsojums par iestāšanos ES, esmu pārliecināts, ka lielākā daļa abu valstu pilsoņu jau ir izlēmuši, kā balsot. Taču Latvijā pilsoņi mazliet spēlējas ar valdību, parlamentu, reaģējot uz mūsu valdības un parlamenta varbūt ne tik skaidrajiem lēmumiem, it īpaši pēdējo mēnešu laikā. Taču šīs spēles neietekmēs ilglaicīgi balsojuma rezultātu. Un tomēr, lai arī mēs esam pārliecināti, mums jāuzdod sev jautājums: vai mēs desmit gados neesam palaiduši garām kādu iespēju, varbūt ceļš uz ES varēja būt daudz pārliecinošāks. Jā, ārpolitiskajā jomā mūsu ceļš bija nevainojams, arī tāpēc, ka ārpolitikā mēs ne vienmēr pieņemam lēmumus individuāli, tie bija saskaņoti gan ar Eiropas valstīm, gan valstīm ārpus Eiropas.

Taču ekonomiskajā jomā ir palikušas daudzas neizmantotas iespējas. Mēs visus šos gadus esam katrs atsevišķi veidojuši savu likumdošanas paketi, esam veidojuši savu ekonomiskās attīstības redzējumu, it kā paejot malā no virziena tuvoties ES. Runājot par atsevišķiem likumiem –– Komerclikumu, Banku likumu —, mēs nespējām tālredzīgi pārredzēt savu ceļu desmit gadu garumā. Mēs šo ceļu esam padarījuši ērkšķaināku, meklējot katrs savu individuālo pieeju. Šodien mums daudz mazāk būtu jāpārveido sava likumdošana un ekonomiskā politika, ja pirms desmit gadiem lēmumus mēs būtu pieņēmuši konsekventi ES likumdošanas kontekstā. Tās ir mūsu neizmantotās iespējas, lai gan mūsu valstis ir paveikušas milzīgu darbu. Mūsu attīstības temps ir bijis daudz straujāks, nekā cerēja un gaidīja daudzi mūsu kaimiņi. Mēs esam sasnieguši tik daudz, cik paši necerējām sasniegt tik īsā laikā. Tomēr reālpolitiķi vienmēr domā, ko varēja izdarīt labāk. Es domāju, ka sīkie reņģu kari, jūras robežas ķildas, neveiksmīgie naftas tranzīta risinājuma jautājumi neatstāja tālejošu iespaidu uz mūsu valstu attīstību un attiecībām. Taču tas mums traucēja savu stratēģisko domāšanu veidot tādos tempos, kā tas būtu mums labvēlīgāk.

Šīsdienas sarunā mēs varētu pieskarties šiem jautājumiem un mēģināt rast atbildi. Es būtu gandarīts, ja mans Lietuvas kolēģis pateiktu tos akcentus, kādēļ Lietuvas referenduma rezultāts ir bijis tik sekmīgs. Mēs varētu arī paanalizēt, kas traucē mūsu valstu attiecībām būt vēl labākām un sekmīgākām. Atcerēsimies Beniluksa valstu pieredzi un Eiropas Ogļu un tērauda apvienību, kuru pamatā bija vienoti ekonomiski principi. Mēs Baltijas ceļu uzsākām pēc vienotiem politiskajiem un ārpolitiskajiem principiem. Taču ekonomikā mums pietrūcis tālredzības savstarpēji sadarboties.

V. Adamkus: — Paldies par iespēju piedalīties diskusijā, īpaši šajā dienā, kas bija sākums tam, ko visus šos gadus esam turpinājuši. Mēs visi esam īstenojuši mūsu kopīgās intereses un pienākumus un šodien varam baudīt sava darba rezultātus. Latvijai un Igaunijai priekšā ir nopietns izaicinājums un izšķiršanās, kas Lietuvai jau ir aiz muguras. Man nav šaubu, ka Latvija un Igaunija pieņems pareizo lēmumu, jo ceļš uz ES, ko ejam šodien, ir Baltijas ceļa turpinājums, ko kopā sākām iet pirms desmit gadiem. Es neticu, ka mēs iesāktajā ceļā uz brīvību un neatkarību, kad jau esam tik daudz sasnieguši, varētu vienkārši apstāties un mainīt virzienu. Vai mums ir cita izvēle? Mums šajos divpadsmit gados ir pierādījumi, cik daudz esam sasnieguši gan ekonomikā, gan demokrātijas attīstībā. Tādēļ es optimistiski raugos nākotnē.

Mūsu valstīm arī tagad vajadzētu sadarboties tāpat kā Baltijas ceļa laikā, kad mēs pārsteidzām pasauli. Es gribētu uzsvērt, ka mūsu valstīm ES nevajadzētu ieiet katrai par sevi, bet gan kā vienotam reģionam. Un tas mums, trim valstīm, jādara kopā. Mums gan katram ir sava balss ES, un es nedomāju, ka mums jārunā vienā balsī bez jebkādām atšķirībām, bet kā reģiona pārstāvjiem mums lēmumi būs jāpieņem vienoti, skaidri un pārējām ES valstīm saprotami. Es gribētu atgādināt Edgara Savisāra domu par Ziemeļu dimensiju, kas ir mūsu lielā iespēja. Tādējādi mūsu valstis vienoti varētu runāt gan par politiskiem, gan ekonomiskiem, gan kultūras jautājumiem. Es gribētu atgādināt, ka Latvija un Lietuva ir divas Baltijas valstis, kuras vieno asinsbrālība. Tā ir iespēja uzlabot mūsu attiecības, kuru mēs neesam izmantojuši, kā arī ar savu kopību pierādīt tiem cilvēkiem, kas, iestājoties ES, baidās zaudēt savu kultūras identitāti un valodu, ka viņi kļūdās. Mēs savienībai pievienosimies ar savām gadu gaitā iemantotām kultūras vērtībām, nevis ar pastieptu roku, bet rādot to, ko varam dot citiem.

Ja man kāds jautātu, vai mēs ko varam dot ES, es atbildētu — jā, varam un jau tagad. Daudzi baidās, ka ES dominēs lielās valstis, taču mums, trim Baltijas valstīm, tas piedāvā jaunas sadarbības iespējas, konkurējot ar citām valstīm. Mums ir iespēja izmantot ES piedāvātās ekonomiskās priekšrocības, uzlabojot savu valstu iedzīvotāju dzīves līmeni. Mums nav ko zaudēt, mēs varam tikai iegūt. Baltijas valstis nevarēs izdzīvot katra par sevi, ārpus vienotās Eiropas. Tas, ko mēs apņēmāmies pirms četrpadsmit gadiem, ir jāpiepilda. Ceru, ka mēs būsim spēcīga balss ES.

M. Lauristina: — Paldies par iespēju piedalīties diskusijā. Neraugoties uz visām pēdējā laika bažām, visas tendences rāda, ka Igaunija referendumā teiks “jā” ES, jo tas ir mūsu pūļu loģisks noslēgums. Mēs nedrīkstam atgriezties nulles punktā. Igaunijas valdībai nav plāna, kā rīkoties ārpus ES. Mums ir jārunā par pozitīvām cerībām, par nākotnes sadarbības iespējām, ko paver dalība ES. Es priecājos, ka Adamkus kungs minēja asinssaites, kas vieno Latviju un Lietuvu. Mums, trim Baltijas valstīm, ir kopīga vēsture –– Baltijas ceļš, mūsu sadarbība PSRS Augstākajā Padomē Maskavā, kur mums bija vadošā pozīcija, pat salīdzinot ar Krievijas demokrātiem. Kāpēc mēs šo sadarbību neturpinām pēc 1993. gada?

Es rakstu grāmatu par mūsu valstu pēdējo piecpadsmit gadu vēsturi, skarot arī sadarbības jautājumus. Lietuva ir uzsākusi sadarbību ar Poliju, Igaunija — ar Somiju. Mūsu valstis ir mainījušas savu ģeopolitisko virzību, aizejot dažādos virzienos. Taču mēs no tā esam tikai ieguvēji, iegūstot savu eiropeisko identitāti. Ir viegli teikt, ka ES dominēs lielās valstis. Jāsaprot, ka svarīga būs mūsu spēja veidot koalīciju, tam būs izšķirīga nozīme daudzos jautājumos. Mums bija politiskā romantisma laiks ar sadošanos rokās, tagad ir iestājusies ekonomiskā realitāte, un mums ir jāpierāda, ka Baltijā ir kopēja ekonomiskā telpa. Eiropa liks mums sadarboties, jo primārā būs reģionālā identitāte. Es kādas delegācijas sastāvā biju Krievijas senajā pilsētā Novgorodā, tur mūs sagaidīja un uzņēma kā piederīgus Eiropai. Novgoroda baltiešos meklē sabiedrotos. Krievija mūs uztver kā eiropiešus. Vienīgais veids, kā mūsu valstīm atbrīvoties no bailēm no Krievijas, ir droša dzīve ES.

K. Rozenvalds: — Tagad gribētu dot vārdu cilvēkam, kas ir iniciējis šo tikšanos un, četrus gadus uzturoties Latvijā, darījis visu, lai veicinātu Baltijas vienotību, mēģinājis vienot divas baltu valstis, Petram Vaitiekūnam.

P. Vaitiekūns: — Šā pasākuma ideju es apspriedu ar daudziem politiķiem. Mūsu mērķis, rīkojot šo diskusiju, bija runāt par pagātnes neizmantotajām iespējām, kā arī par potenciālo mūsu valstu sadarbību. Viena no lielākajām problēmām neapšaubāmi ir robežas starp mūsu valstīm. Daudzviet mums ir izdevusies likumu un normu saskaņošana. Mēs ieejam jaunā ģeopolitiskā realitātē — NATO un ES, turpmāk mums būs jāsadarbojas daudzās pragmatiskās jomās, kur līdz šim tas nav noticis.

O. Pulks: — Runājot par ekonomisko sadarbību, es gribētu vārdu dot Lietuvas uzņēmuma “Mažeiķu tirdzniecības nams” direktoram Latvijā Jānim Blūmam.

J. Blūms: — Mēs Latvijā strādājam nedaudz ilgāk nekā mēnesi, taču man pieredze ir daudz plašāka, aizsākusies pirms desmit gadiem. Tā ka man ir iespējas salīdzināt. Man tagad bija jāreģistrē jauns uzņēmums Latvijā, un es to darīju pirms desmit gadiem. Tā ka zinu, kas ir vai nav mainījies.

Taču man gribētos aktualizēt jautājumu, kas skar gan ekonomiku, gan politiku, proti, par partnerību un sadarbību. Mana pieredze liecina, ka Baltijas valstis līdz šim vairāk ir darbojušās kā konkurentes. Arī ES mūs provocēja būt konkurentiem, kaut vai sadaļu slēgšanas laikā. Presē bieži parādījās ziņas, kura valsts kādas sadaļas ir slēgusi un cik ātri tas noticis. Jautājums, vai mēs to darījām kopā vai atsevišķi?

Taču galvenais ir skatīties nākotnē, ko darīt, lai harmonizētu likumdošanu, pirmkārt jau muitas likumdošanu. Mums Eiropā ir jāieiet kā vienam reģionam. Jebkuram ārzemniekam ir grūti izskaidrot, kādēļ, šķērsojot Baltijas reģionu, ir jāšķērso vismaz divas robežas. Bet uzņēmēji ar to saskaras katru dienu. Vēl joprojām mums ir atšķirīgi grāmatvedības standarti un muitas likumi. Man liekas, mūsu valstīs vēl joprojām aktuāls ir sindroms – labāk direktors viena cilvēka uzņēmumā nekā darbinieks ļoti lielā. Katrā valstī ir uzņēmumi, kas grib būt tikai lielākie un labākie savā valstī, nedomājot par darbību visā reģionā. Mums būtu jāatsakās no vietēja mēroga ambīcijām.

O. Pulks: — Kas būtu jādara, lai mēs ekonomiski būtu viens reģions?

R. Karnīte: — Problēmai ir divas dimensijas — ekonomiskā un politiskā. Ekonomiskā sadarbība starp mūsu valstīm attīstās, Igaunijas investīcijas Latvijā pieaug. Redzam, ka lielie uzņēmumi kļūst aizvien spēcīgāki. Kāpēc šī sadarbība nenotiek politiskajā jomā? Tas būtu ļoti svarīgi, jo dzīve ES būs kaut kas pilnīgi jauns, un kopā mēs būtu spēcīgāki. Iemesls varētu būt tas, ka mēs savā attīstībā neesam vienlīdzīgi, diemžēl Latvija ekonomiski ir visvājākā. Tā nav traģēdija, ka palielinās ārvalstu uzņēmumu skaits Latvijā, taču Latvija tikai iegūtu, ja notiktu arī pretējs process. Politiķiem būtu jāmācās no uzņēmējiem, un politiķiem nevajadzētu veikt ekonomiskās aizsardzības pasākumus savai valstij, jo tas nenāk par labu sadarbībai.

K. Rozenvalds: — Es apkopoju runātāju svarīgākās tēzes, par kurām mēs tālāk varētu debatēt. Tātad: likumi Baltijas valstīs nav saskaņoti, visai pretrunīgs ir brīvās tirdzniecības līgums, Baltijas valstis nav vienotas reģiona pārstāvniecībā. Ja mēs esam vienoti tikai ceļā uz ES, tad vēlāk var izrādīties, ka mūsu sadarbības iespējas ir izsmeltas. Diemžēl ceļā uz ES nav radušies mūsu valstīm kopēji projekti, kas varētu tās vienot jau ES, izņemot “Via Baltica”. Man bija saruna ar Lietuvas vēstnieku un Gunti Ulmani, mēs runājām par jautājumu, vai būtu nepieciešama kopējas Baltijas valstis vienojošas struktūras izveide. Latvijai būtisks jautājums ir mūsu valsts atbildība Baltijas vienotības stiprināšanā, jo Lietuva sadarbojas ar Poliju, Igaunija ar Somiju.

G. Ulmanis: — Runājot par Baltijas valstu vienotību no kritiskām pozīcijām, daudzi ir apgalvojuši, ka tā nemaz nav obligāta. Un mums trūkst atbildes, kādēļ mūsu valstu vienotībai vajadzētu būt. Daudzi saka: būs ES, kur visām valstīm ir vienotas konstitucionālās tiesības, katra valsts pārstāvēs savas intereses, un lokāla savienība ES vairs nav nepieciešama. Tādēļ ir jāatbild, vai ir kas tāds, ko Baltijas valstis kopīgi vēlas sasniegt. Vai ir kas tāds, ko tās vēlas lokāli reprezentēt? Par mūsu nespēju atbildēt uz šo jautājumu liecina nesakārtotais robežu jautājums, kuru mēs diemžēl nespējam atrisināt bez ES. Tikko mēs iestāsimies ES, iekšējās robežas starp mūsu valstīm izzudīs. Kāpēc valdības šo jautājumu nevar sakārtot jau šodien? Es nedomāju, ka ES kontekstā svarīga būtu Krievijas loma, jo Krievijas draudi pieder pagātnei. Latvijā pilsoņu un nepilsoņu viedoklis par iestāju ES bieži vien sakrīt. Tas liecina, ka ES stāv pāri nacionālo minoritāšu interesēm, tas ir valstu jautājums. Mūsu valstis savā attieksmē pret Krieviju vienmēr ir bijušas ļoti vienotas. Ir skaidri redzama attiecību gamma starp Krieviju un ES dalībvalstīm, jo vairs nebūs Baltijas valstu un Krievijas attiecību, bet gan Krievijas un ES dalībvalstu attiecības. Mēs būsim ES austrumu robeža. Pagaidām labklājības rādītāji Latvijā ir zemāki nekā Lietuvā un Igaunijā. Vai situācija izlīdzināsies, iestājoties ES, tas ir jautājums, ko rādīs nākotne.

K. Rozenvalds: — Tātad jautājums ir, vai mūsu valstīm būs kādas kopējas intereses ES?

V. Adamkus: — Mums noteikti ir kopējas intereses. Pirmkārt jau, lai mūsu pilsoņi būtu pārtikuši, radoši un konkurētspējīgi. Es gribētu uzsvērt, ka ir atšķirība starp konkurenci un nesaskaņām. Atšķirības dažādos jautājumos mūsu valstīm būs pēc iestājas arī ES. Tāpat konkurence, tikai tai jābūt godīgai, vērstai uz savu pilsoņu aizsardzību. Domājot par reģiona attīstību, mums būs jāapvienojas un jāmeklē zelta vidusceļš.

M. Lauristina: — Konkurence un sadarbība ir vienas lietas divas puses. Taču ir jābūt jomām, kur to darīt. Man kā sociālajai zinātniecei ir redzams, ka mēs pārāk bieži runājam par valstīm, nevis par reģionu. Eiropā dominē lielie uzņēmumi, nevis valstis. Piemēram, neviena valsts nevar norādīt “Hansabankai”, kur tai ieguldīt savu naudu. Arī mūsu valstīs ir brīvais tirgus, un mēs domājam, kā radīt labākus apstākļus ārvalstu investoriem. Mums varētu būt grūtības kopējas sociālās programmas izstrādē, jo tā ir atšķirīga katrai partijai jau valsts iekšienē. Taču mūsu valstīm ir kopēja infrastruktūra – ceļi, dzelzceļš, apvienojot resursus, mēs to varam attīstīt. Kāpēc nav kopēju sadarbības projektu starp mūsu universitātēm? Tāpat mūsu valstīm nav kopīgi finansētu projektu, kā tas ir Ziemeļvalstīs. Mums ir jādomā ne tikai valsts, bet reģiona līmenī.

R. Karnīte:— Mūsu kopīgās intereses ir atkarīgas no mūsu statusa. Ja mēs esam trīs valstis ar salīdzinoši zemu labklājības līmeni, mums ir kopējas intereses ES struktūrfondu apguvē. Kopā mēs būtu konkurētspējīgāki, apgūstot Eiropas naudu.

K. Rozenvalds: — Kādas ir jūsu domas par kopējas Baltijas valstu sadarbības struktūras izveidi?

V. Adamkus: — Iniciējot jaunas struktūras, mēs radīsim jaunu birokrātiju. Manuprāt, mūsu valstu sadarbības procesā būtu jāiesaistās sabiedrībai, nevalstiskajam sektoram, M. Lauristinas pieminētajām universitātēm. Vislabākais veids, kā risināt Baltijas sadarbību, būtu, ja process notiktu nevis “no augšas”, bet gan no “apakšas”. Mūsu saruna ir pierādījusi, ka nevienam no mums nav argumentu pret ES, tas ir lieliski. Tāpat pozitīvi, ka runājam, kā vislabāk izmantot ES piedāvātās iespējas. Mums ir jāspēj piedāvāt jaunajai paaudzei labākas nākotnes iespējas, ko tā izmantos savas valsts labā. Tātad mans uzskats ir tāds, ka sadarbības veicināšanai nav nepieciešamas jaunas birokrātiskas struktūras, bet gan aktīvas nevalstiskās organizācijas.

G. Ulmanis: — Es gribētu piekrist savam kolēģim. Baltijas nākotni ES es redzu caur lielāku reģionalitātes jēdziena izpratni – ne tikai trīs Baltijas valstis, bet Ziemeļvalstis un valstis ap Baltijas jūru. Vidusjūras valstu dominante ES vienmēr ir bijusi un ir ļoti spēcīga. Attīstoties ekonomiskajam potenciālam, Ziemeļu dimensijas nozīme aizvien pieaugs. Es domāju, reģioniem būs aizvien lielāka loma nākotnes Eiropas attīstībā.

Protams, mums nevajag veidot jaunas struktūras, lai stiprinātu reģionālo sadarbību. Pietiekami daudz cilvēkresursu būs nepieciešams, lai mūsu valstis varētu sekmīgi darboties ES struktūrās, lai mums pietiktu spēka Eiropas institūcijās augstā līmenī pārstāvēt savu valsti. Caur šīm institūcijām mēs arī varēsim atrast kopīgu reģionālo izpratni. Savā laikā Baltijas valstu Ministru padome bija nepieciešama, taču tās laiks ir pagājis. Es ļoti lielu uzmanību pievēršu tam, kā attīstīsies nevalstiskās organizācijas. Iestājoties ES, mainīsies mūsu valdības darbības virzieni, un nevalstiskā sektora loma tikai pieaugs. Tāpēc es ar lielu optimismu sagaidu referendumu un domāju, ka balsojums būs pārliecinošs.

M. Lauristina: — Man ir pieredze divās sadarbības jomās – dzimumu līdztiesībā un arodbiedrību attīstībā. Tajās visas aktivitātes ir notikušas nevalstisko organizāciju līmenī, līdz ar to es piekrītu kolēģiem, ka nav jāveido nekādas jaunas birokrātiskas struktūras.

N. Neilands: — Visas koalīcijas ir spēcīgas tad, kad ir kopīgs ienaidnieks. Atmodas sākumgados mums bija kopīgs ienaidnieks un mūsu valstis vēlējās kļūt neatkarīgas. Paldies Dievam, tagad mums nav kopīga ienaidnieka. Taču tāpēc nevajag gaidīt, ka tagad mēs būsim tikpat vienoti kā toreiz. Varbūt savā sadarbībā mēs varējām sasniegt vairāk, taču, ņemot vērā vēsturiskos apstākļus un to, ka mēs bijām un būsim konkurenti, mēs izdarījām tik, cik varējām. Daudz mēs varētu mācīties no saviem ziemeļu kaimiņiem, kas joprojām pirms katras ANO Ģenerālās asamblejas sesijas izstrādā savu kopējo nostāju, neraugoties uz to, ka Norvēģija un Islande nav ES. Beniluksa valstis nav tik spēcīgas. Es vēlreiz gribētu uzsvērt, ka arī mūsu valstis ir daudz sasniegušas. Mani iepriecināja Marju Lauristinas teiktais, ka Igaunija referendumā nobalsos “par”, jo tas vistiešāk var ietekmēt arī Latvijas referenduma iznākumu. Mēs dzīvojam globalizācijas laikmetā, kad daudzi uzņēmumi un korporācijas ir spēcīgākas par valstiskām institūcijām. Tas mums ir jāņem vērā.

J. Blūms: — Es kā uzņēmējs arī nedomāju, ka mums vajadzētu jaunas birokrātiskas struktūras. N. Neilands kā labu sadarbības piemēru minēja Skandināviju, taču uz Baltijas valstīm atšķirībā no Skandināvijas mēs nevaram raudzīties kā uz vienotu ekonomisko reģionu, kurā mēs zinātu, kas mūs sagaida. Taču, manuprāt, ieejot ES, būtu nepieciešamas struktūras, kas palīdzētu ārvalstu uzņēmējiem ienākt mūsu reģionā.

M. Lauristina: — Rezumējot mūsu sarunu, es gribētu teikt, ka sadarbībai būtu jānāk visos līmeņos. Lai tas notiktu, mums ir jābūt partneriem, kas viens otru pazīst un uzticas. Svarīgi, ka ES mūsu politiķi un uzņēmēji sarunāsies ar ārvalstu kolēģiem kā līdzīgs ar līdzīgu. ES darbojas kā klubs, un mums ir svarīgi būt šajā klubā visos līmeņos.

G. Ulmanis: — Latvija vienmēr ir bijusi Baltijas vienotības stiprais balsts. Arī tas, ka šodien mēs tiekamies Rīgā, ir apliecinājums, ka esam centrā gan politiski, gan kultūras, gan sadarbības ziņā. Es pateicos Adamkus kungam un Lauristinas kundzei par iespēju piedalīties šajā diskusijā.

Rūta Kesnere, “LV” informācijas redaktore

Pēc ieraksta “LV” diktofonā