“Saeimai ir jābūt visideālākajiem, visnormālākajiem darba apstākļiem”

Saeimas Saimnieciskās komisijas vadītājs Alberts Krūmiņš:

Intervija Latvijas Radio 27. augusta raidījumā “Aktuālā intervija” plkst. 12.35. Vada žurnālists Jānis Krēvics

— Valstī ir izsludināts taupības režīms. Pirms kāda laika visām ministrijām bija diezgan pamatīgi jāierobežo savi izdevumi. Izdevumus centās samazināt arī Saeima. Sākumā tie bija nepilni 10 miljoni, runājot par Saeimas budžetu, pamazām tie sarukuši līdz 8,2 miljoniem. Kā tad tautas kalpi īsti tērē savu naudu, un vai visi tēriņi ir lietderīgi? To šodien skaidrosim kopā ar Saeimas Saimnieciskās komisijas vadītāju Albertu Krūmiņu. Pēc kāda principa tiek veidots Saeimas budžets?

Alberts Krūmiņš: — Principi ir noteikti mūsu Saeimas Kārtības rullī, un tie ir šādi — katra frakcija iesniedz Saimnieciskajai komisijai priekšlikumu, kas tai nepieciešams, lai varētu nodrošināt savas frakcijas darbu, un tieši tāpat iesniedz savus priekšlikumus arī šīs 17 komisijas, kas ir Saeimā, un arī tās dod savus priekšlikumus, kas tām nepieciešams, lai nodrošinātu darbu faktiski jebkurai komisijai.

— Tātad ir vēlmes un pēc tam valsts budžetā tiek meklēta nauda šo visu vēlmju piepildījumam.

Alberts Krūmiņš: — Nē, ir vēlmes, tās tiek apkopotas, un pēc tam Saimnieciskās komisijas deputāti, pieaicinot speciālistus, spriež, kuras vēlmes ir pamatotas, vai tādi tēriņi ir motivēti vai arī var tādu naudu netērēt.

— Vai nevajadzētu tā, kā šobrīd to dara vai vismaz mēģina darīt valsts budžetā, — tiek pateikts, cik ir atvēlētās naudas, un pēc tam pieskaņo vēlmes, nevis otrādi.

A.Krūmiņš: — Nu, es personiski domāju, ka Saeimas deputātiem ir konkrēti uzdevumi, un, lai viņi tos veiktu...

— Ministrijām arī ir konkrēti uzdevumi.

A.Krūmiņš: — Likumdevējs ir Saeima, un tātad Saeimai ir jābūt visideālākajiem, visnormālākajiem darba apstākļiem, lai varētu savu funkciju pildīt.

— Kad notika atteikšanās no atrastajiem pārpalikumiem budžetā, nebija skaidras sistēmas, pēc kuras šī “atrastā” nauda tika piešķirta kam citam, piemēram, nauda, kas netika piešķirta datoru iegādei šim gadam, aizgāja Smiltenes sporta zāles celtniecībai. Mērķis labs, bet principā tas notika tikai tāpēc, ka tieši tur jūs dažas dienas iepriekš viesojāties. Tad pēc kāda principa šī nauda tika pārdalīta?

A.Krūmiņš: — Nauda nav pārdalīta, Saimnieciskās komisijas deputāti ieteica. Mēs nevaram naudu novirzīt kaut kur citur, mēs ieteicām šo naudu, ko esam ietaupījuši un ko varam netērēt nākamajā gadā, novirzīt konkrētam projektam. Un bija ideja par Smiltenes sporta bāzi. Un es neviesojos Smiltenes sporta bāzē, bet gan Gulbenes sporta bāzē, kur tiešām ir ļoti patīkami, ka Gulbenes pašvaldība ar uzņēmēju atbalstu šo sporta bāzi izveidoja.

— Tika panākts arī budžeta samazinājums par 30 tūkstošiem latu, noņemot autobāzei no naudas par auto pirkšanu, bet šogad bāzes finansējums ir viens miljons 84 tūkstoši latu un darbinieku algām vien aiziet vairāk nekā 600 tūkstoši. Decembrī automašīnas tika piešķirtas Saeimas frakcijām, kopumā sanāk pa frakcijām 17 auto, vēl ir 17 komisijas, un to vadītājiem katram ir piešķirts auto. Kam tik daudz automašīnu?

A.Krūmiņš: — Automašīnas tiek piešķirtas, lai deputātiem tiktu nodrošināta iespēja komunicēt, jo deputāti regulāri brauc ārpus Rīgas, tiekas ar saviem vēlētājiem, un tādēļ ir iedalīts šis autotransports.

— Bet vai nevajadzētu ieviest tādu sistēmu, tā kā valdība izdarīja, ka var iznomāt automašīnas?

A.Krūmiņš: — Es jums piekrītu, un pie šiem jautājumiem strādā mūsu speciālisti. Ir vairāki varianti, kā optimizēt autotransporta izmantošanu Saeimā.

— Tad kādi ir šie varianti šobrīd?

A.Krūmiņš: — Varianti jau tika izteikti presē, bet mēs paskatīsimies, kā vedas ar automašīnu nomu, ko šobrīd dara mūsu ministrijas.

— Jums vēl ir šaubas par to, ka tas ir lētāk nekā pirkt automašīnas?

A.Krūmiņš: — Es gribētu redzēt skaitļus, reālus skaitļus un tad varētu izteikt šaubas. Vienkārši es gribu redzēt to pieredzi, un tad veidosies viedoklis uz kādu konkrētu materiālu pamata.

— Plus vēl autobāzēm ir tāds mistisks apzīmējums kā viesu uzņemšanai paredzētās automašīnas. Kādēļ tās ir nepieciešamas?

A.Krūmiņš: — Visām valsts institūcijām ierodas viesi, un ir zināma kārtība, kādam jābūt autotransportam, kas apkalpo šos viesus. Šāda kārtība ir visā Eiropā, un tādēļ tiek rezervētas tādas automašīnas, kas apkalpo viesus, kuri ierodas regulāri Latvijā.

— Bet tur ir arī minēts, ka, ja, piemēram, frakcijām vai komisiju vadītājiem nepietiek automašīnu, tad viņi var izvēlēties kādu no viesu automašīnām, tad jau principā tās mašīnas neatšķiras.

A.Krūmiņš: — Pamatā tādas prakses nav, tie ir kādi izņēmuma gadījumi, par kuriem es pat neesmu informēts, vismaz šogad nav tādi bijuši.

— Autobāze ziedu kompozīcijām pirmajā pusgadā iztērēja 230 latus. It kā nav liela summa, bet kāpēc autobāzei jātērē nauda ziedu kompozīcijām?

A.Krūmiņš: — Labs jautājums. Katrā ziņā savas teritorijas uzkopšanai. Autobāze ir ļoti sakopta teritorija, un es pieņemu, ka autobāzes vadība uzskata, ka ziedi varētu izdaiļot viņu darba vietas.

— Tomēr viņu funkcijas nav kopt puķes, bet gan labot automašīnas un uzturēt.

A.Krūmiņš: — Nu, katrā ziņā šī nauda netiek visa iztērēta, es pieņemu, ka tur lielāka summa autobāzei, bet mēs arī šos jautājumus pētīsim.

— Ja deputāts dodas uz darbu ar savu automašīnu, vai viņam tiek atmaksāts benzīns?

A.Krūmiņš: — Benzīns tiek atmaksāts deputātiem, kas dzīvo ārpus Rīgas, deputātiem pēc Kārtības ruļļa tiek paredzētas kompensācijas par sava autotransporta izmantošanu.

— Un vai viņiem arī tiek atmaksāts autoremonts, ja tas ir nepieciešams?

A.Krūmiņš: — Tādi gadījumi nav bijuši.

— Bez algas, kas deputātiem ir 640 latu, viņi saņem arī kompensācijas par dzīvokļu īri un, kā jau minēju, transportu, kā arī 70 latus reprezentācijas izdevumiem. Mēnesī šīs kompensācijas vien veido aptuveni plus mīnus 18 tūkstošus latu. Un aprīlī, piemēram, Māris Kučinskis ieguva 438 latus šajās kompensācijās, Silva Bendrāte - 434 latus. Paklausīsimies, ko par to jūnijā intervijā Latvijas Radio teica Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre un kā to vērtē politologs Valts Kalniņš.

“Valts Kalniņš: — Problēma, protams, ir ar visām šīm piemaksām un kompensācijām, deputātiem ir pietiekami svarīgi raudzīties, lai neciestu viņu leģitimitāte un uzticamība vēlētāju acīs, un te ir jāmēģina atrast tādu zelta vidusceļu starp divām galējībām. No vienas puses, droši vien ir diezgan daudz vēlētāju, kuri dēļ saviem grūtajiem apstākļiem vēlētos redzēt Saeimas deputātus kā diezgan trūcīgus cilvēkus, kas līdzinātos viņiem pašiem. No otras puses, ir jāskatās, lai tā deputātu apetīte nepārsniegtu jebkādas saprātīgas robežas.

Ingrīda Ūdre: — Ja mēs runājam par algu sistēmu, tad, iespējams, ja deputāti uzskata, ka tas ir jāpārskata, šo sistēmu var pārskatīt, kā šie aprēķini notiek, jo dažos gadījumos arī man personīgi liekas, ka tas ir pārāk sarežģīti – skatīties pamatalgu, apmeklējumu komisijās, transporta izdevumu piemaksu par ceļojumiem no mājām uz savu darba vietu, es domāju, no tālākā reģiona, vai dzīvokļu piemaksu, un noteikt vienu vienotu algu.”

Tātad šīs algas un kompensācijas ir noteiktas Kārtības rullī, jūs tūlīt teiksit: bet tas nav akmenī iecirsts. Jūsuprāt, vai būtu jāmaina šī sistēma, ka ir cietās algas un pēc tam gandrīz tikpat lielas kompensācijas.

A.Krūmiņš: — Runājot ar kolēģiem, kas jau ilgāk ir Saeimā, kas jau ir vairākos sasaukumos, man ir informācija, ka šī norma Kārtības rullī tapa ilgās sarunās un iepriekšējos sasaukumos, gan 7. un 6.Saeimā, faktiski deputātu tēriņi bija ievērojami lielāki, nebija kontrolējami un daudzos gadījumos netika pamatoti. Tur bija visādi, varbūt jums ir informācija, jūs intervējat deputātus, šie tēriņi bija daudzos gadījumos tiešām nesamērīgi, un tādēļ iepriekš, laikam 7.Saeimas laikā, tapa iestrādāta šī norma par konkrētu samaksu, ko deputāti saņem, un ne vairāk.

— Kas ir tie 70 lati, kas paredzēti reprezentācijas izdevumiem katram deputātam katru mēnesi. Ko viņš ar to dara, un kādiem nolūkiem tas ir?

A.Krūmiņš: — Tas ir domāts tā, ka, braucot pie vēlētājiem, varētu viņiem iegādāties kādu dāvanu, kādu suvenīru, apsveikt viņus svētkos. Pieņemsim, mēs braucam arī uz pilsētas svētkiem, tā ir tāda summa, ko deputāts iztērē šiem pasākumiem, lai, kā saka, pateiktos pilsētai par uzaicinājumu un, tiekoties ar pašvaldību vadītājiem, varētu prezentēt Saeimu.

— Jā, skaidrs. Dzīvojamo telpu īres kompensācija, mēnesī tas izmaksā aptuveni 6000 latu. Un to izmanto pat nepilna trešā daļa deputātu. Summas tur ir no 137 latiem mēnesī līdz pat 252 latiem, lielākā daļa ir virs šiem diviem simtiem. Paskatījos dažādos sludinājumos, šādas summas šobrīd maksā īre trīsistabu dzīvoklim Rīgas centrā principā vai arī ļoti labam dzīvoklim kādā no guļamrajoniem. Vai nav tā kā par sālītu vienam deputātam?

A.Krūmiņš: — Tas ir atkarīgs no ģimenes, cik liela, kā saka...

— Bet ievēlam mēs deputātu, nevis viņa ģimeni.

A.Krūmiņš: — Bet es domāju, ja deputāts atbrauktu no tālākiem Latvijas rajoniem un viņu atrautu no ģimenes, tas nebūtu pareizi. Un ģimene tomēr arī ir ļoti svarīga jebkuram cilvēkam, un šinī gadījumā tas atkarīgs no ģimenes lieluma. Ja deputāts ierodas un šeit arī viņa ģimene dzīvo, tad attiecīgi dzīvokļi lielāki. Tiem, kas dzīvo vieni un kas atrod par iespējamu pie ģimenes ierasties tikai nedēļas nogalē, tiem attiecīgi dzīvokļu īre ir mazāka.

— Vēl pavisam īsi. Saeima gadā telefonsarunām šogad paredzējusi tērēt 190 tūkstošus latu, un Prezidija pārstāvjiem mēnesī atvēlēts 150 latu, komisiju vadītājiem 100 latu, bet struktūrvienību vadītājiem 70 latu mēnesī šīm telefonsarunām. Vai šīs summas arī nav par lielām?

A.Krūmiņš: — Nevar teikt, ka šī summa ir atvēlēta, tā ir iestrādāta norma, un, pēc manas apkopotās informācijas, neviens tādu summu neapgūst, tie ir izņēmuma gadījumi, vairāk tēriņu ir tiem deputātiem, kas ir Eiropā novērotāji, viņiem iznāk vairāk telefonsarunu.

— Runājot par Eiropu — bieži vien Eiropas parlamentos ir taksofoni, kur cilvēki iet zvanīt, ja viņiem ir nepieciešams kādas personīgās lietas kārtot. Vai Latvijā tāpat nevajadzētu?

A.Krūmiņš: — Nu, es domāju, ka viņi nezvana personisko jautājumu kārtošanai, viņi zvana jautājumos, kas saistīti ar viņa tiešo darbu, un tādēļ arī viņi ir izvirzīti par eironovērotājiem.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā