Meklēt lietām kodolu ir darbošanās sūra

Par priesteri un rakstnieku no Asūnes

Latviešu katoļu akadēmiskās apvienības “Dzintars” dalībnieki Čikāgā 1953. gadā. No kreisās: Francis Murāns, (otrais — nenoskaidrots), Norberts Trepša-Neikšanīts, Emīlija un Jānis Klīdzēji, Antons Rupainis Foto: no autores arhīva

Ikviens, kas kaut nedaudz orientējas latviešu literatūras un filosofiskās domas attīstībā, zina, ka no Asūnes nācis viens no ārpus Latvijas pasaulē pazīstamākajiem latviešu rakstītājiem — Konstantīns Raudive, bet pavisam retajam zināms kāda cita intelektuāļa, vēl vairāk pasaules augstskolas baudījuša un augstus grādus ieguvuša latviešu rakstnieka vārds. Tas ir Norberts Trepša, kas par literāro pseidonīmu pieņēmis savu vecāku dzimtā ciema Neikšānu vārdu. Tātad — Norberts Trepša-Neikšanīts (arī Neikšanietis, 1913 — 1972).

Viņš nāca pasaulē 1913. gada 9. oktobrī Pēterpilī, kur darba un labākas dzīves meklējumos 20. gs. sākumā bija sabraukuši ap 10 tūkstošiem latgaliešu, bet skolā gāja jau savā dzimtajā pusē, kur ģimene atgriezās pēc tēva pāragrās nāves un kur māte iekārtoja šūšanas darbnīcu. 1930. gadā pabeidzis Krāslavas ģimnāziju, N. Trepša devās uz Rīgu studēt tieslietas Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē. Students dzīvoja Klostera ielā 19, kur atradās katoļu studentu biedrības “Fraternitas Catholica” konvents. Te sākās viņa avīžnieka un rakstnieka gaitas. No 1933. gada viņš bija laikraksta “Latgolas Vōrds” līdzredaktors. Laikraksta “Brīvā Zeme” ilustrētajā pielikumā 1936. gada 24. septembrī atrodama jaunā rakstnieka pirmā literārā publikācija — stāsts “Atbilde”, kurā saskatāma vēlākajai Norberta Neikšanīša daiļradei raksturīgā interese un spēja iezīmēt tēlu rīcības psiholoģisku motivāciju.

Līdzās jurisprudences lekcijām students apmeklēja arī lekcijas filosofijā un filoloģijā, mācījās valodas, interesējās par mūziku un tēlotāju mākslu.

Ir ziņas, ka 1940.—1941. gadā N. Trepša intensīvi strādāja — rakstīja daiļdarbus, lai arī tobrīd nebija nekādu cerību tos izdot un tie bija gluži pretēji tā laika garam. 1942. gadā N. Trepša pabeidza Latvijas Universitāti ar tieslietu maģistra grādu un pārcēlās uz dzīvi Daugavpilī, kur strādāja “Tautas palīdzībā” par šīs organizācijas Daugavpils apriņķa vadītāju.

Daugavpilī tajā laikā aktīvu darbību bija uzsācis izdevējs Vladislavs Locis, un N. Trepša sāka strādāt V. Loča izdevniecībā par literāro redaktoru un laikraksta “Latgolas Bolss” galveno redaktoru.

Vācu okupācijas periods paradoksālā kārtā bija izvērties par latgaliešu literatūras lielākā uzplaukuma laiku. 30. gados šī rakstniecība vēl tikai brieda un krāja spēkus, pēc 1934. gada tai bija ļoti mazas drukāšanas iespējas, bet vācu laikā V. Locim šādu atļauju bija izdevies iegūt, un viņš izdeva ap 30 grāmatu, tajā skaitā divas Norberta Trepšas—Neikšanīša sarakstītas. N. Neikšanīša romāns “Myura kolns” (Mūra kalns) 1944. gadā izdevniecības rīkotajā latgaliešu literāro darbu konkursā ieguva 1. godalgu. Romāns, iespējams, iesākts liktenīgajā 1940.—1941. gadā, izdots — 1943. gadā. Šis darbs zināmā mērā ir dzimtas hronika. Tā darbība aptver sarežģītu un tautas dzīvē nozīmīgu laika posmu — no 19. gs. 90. gadiem līdz 20. gs. 30.—40. gadiem. Romāns sarakstīts skaistā, koptā, bagātā un kuplā latgaliešu rakstu valodā un episki, panorāmiski tēlo Latgales dzīvi, par galveno izvirzot centrālo latgaliešu rakstniecības tēmu — Latgales lauku sētas tēlojumu, neaizmirstot arī citas svarīgas līnijas: muižniecības pagrimumu, garīdzniecības lomu, zemnieku sadzīves detaļu precīzs izzīmējumu, godu etnogrāfisko aprakstu. Būdams dziļi latgalisks, šis darbs ne vismazākajā mērā nav provinciāls, tas ir Eiropas kultūras un gara apdvests. Vienkāršo cilvēku dzīves, pēc autora ieskata, ir lielas un nozīmīgas, viņu mūža pieredze veido gudrību, līdzīgu Aristoteļa gudrībai. Sižetiskā līnija, savukārt, ir visnotaļ netradicionāla — te vēstīts par to, kā poļu muižnieku dzimtas atvase Marija mīlestības dēļ iziet par sievu pie zemnieka Jura Reitāna un nodzīvo grūtu, daudzu ciešanu un pārbaudījumu piemeklētu, taču piepildītu sievietes mūžu. Romāns “Myura kolns” pamatoti tiek uzskatīts par latgaliešu literatūras augstāko sasniegumu.

Rakstu krājumā “Olūts” publicētas divas N. Neikšanīša lugas — “Zvons” (1943., 1.) un “Pādejais gods” (1943., 3). “Pādejais gods” rāda ļoti svarīgu, tipisku un raksturīgu Latgales dzīves parādību — ciema jeb sādžas iziešanu viensētās. Tas notika galvenokārt 20. gadsimta 20. gados, un ir viena no galvenajām izejas situācijām latgaliešu literatūrā. Ap šā centrālā notikuma norisi atklājas cilvēku attiecības, notiek raksturu sadursmes veselā virknē, būtībā lielākajā daļā latgaliešu daiļdarbu. Aplūkojamajā lugā autors, kā jau talantīgs raksturu veidotājs, ir pratis dramatiskā darbā ievest raksturīgus Latgales ciema iedzīvotāju pārstāvjus — gan prātīgos un turīgos saimniekus Meikulu un viņa sievu Katri, gan viņu kaimiņus un it sevišķi kaimiņienes — atraitni Zabali un precību kāro vecmeitu Jugazi. Autors, psiholoģisku sarežģījumu un to attēlošanas cienītājs, ir ķēries arī pie kādas diezgan neparastas parādības. Proti, viena no ciema meitām Mare slimo ar kleptomāniju. Visi viņu nicina un nožēlo un vienīgi sābru Salimons mēģina atradināt Mari no šīs kaites, bez kuras viņa būtu skaistākā un brašākā meita ciemā. Tas Salimonam arī izdodas. “Pādejais gods” ir raita un asprātīga sadzīves komēdija ar samērā nedaudziem personāžiem, kuri visi ir raksturīgi un spilgti individualizēti. Visas personas ir interesantas, pelēku nemaz nav. Lugas teksts ir pieejams abās latviešu valodas tradīcijās.

“Zvons” ir psiholoģiska drāma par diloņslimu censoni, kurš mācās mūziku, grib veltīt tai visu savu dzīvi, bet, neraugoties uz tuvinieku gādību, meitenes mīlestību un ārsta pūlēm, tomēr, slimības pārspēts, mirst. Šim darbam ir divas pamatidejas. Pirmā — skološanās vajadzība, tieksme pēc izglītības, te rādīts grūtais censoņa ceļš. Otrā — mūzika kā aicinājums, kā sūtība, kā pašizpausme. Kā “Myura kolnā”, tā “Zvonā” iezīmēts veca garīdznieka — cilvēka, kas daudz darījis Latgales ļaužu apgaismošanā, — tēls.

Lielu popularitāti tieši šajā laikā, Otrā pasaules kara gados, N. Neikšanīts iemantoja ar savām fabulām, kas iznāca krājumā “Dundurs skudru pyuznī” (1943), bet 1946. gadā trimdā izdotā krājuma “Cīmā pi Aizopa” fabulas savā vairumā publicētas jau kara gados Latvijā Vladislava Loča izdevumos. Tās turpina F. Trasuna aizsākto latgaliešu literatūras tradīciju fabulas žanrā. Fabulu tematika saistās gan ar sava laika aktuālajiem notikumiem, gan ar vispārcilvēcisku vājību un netikumu nosodījumu.

N. Neikšanīts uzrakstījis arī vairākus skaistus, sirsnīgus liriskus dzejoļus, daudz asu un spēcīgu publicistisku un satīrisku rakstu un vērtīgu, faktiem un asredzīgiem novērojumiem un spriedumiem bagātu literatūrzinātnisku apcerējumu. Galvenais no tiem — “Divdesmit pīci godi” — pārskats par latgaliešu literatūru, kas tapusi laikā no 1918. līdz 1943. gadam, publicēts 1944. gadā izdotajā grāmatā “Rokstu krōjums latgaļu drukas aizlīguma atceļšonas 40 godu atcerei”.

N. Trepša–Neikšanīts vadīja laikrakstu “Latgolas Bolss”, kad tas iznāca Daugavpilī 1943. un 1944. gadā, tad — Rīgā 1944. gada vasarā un rudenī, kā arī 1946. un 1947. gadā, kad tas rotētā tehnikā ar nosaukumu “Latgola” iznāca Svētā Paula nometnē Vācijā.

Trimdas sākumposmā N. Trepša bija Noietingas latviešu komitejas priekšsēdis un Bavārijas latviešu padomes loceklis, mēnešraksta “Jersika” un laikraksta “Atbalss” atbildīgais redaktors. Trimdā N. Neikšanīts sarakstīja stāstus ar bēgļu nometnes tematiku — “Glīmežvōks” un “Izšķiršanās”.

Garstāstu “Vīna vosora” (to var uzskatīt arī par īsromānu) autors bija iesācis un daļēji arī uzrakstījis 1936. gadā (tātad, domājams, jau pirms “Myura kolna”), tad darbu pie šā sacerējuma pārtrauca, atgriezās pie tā kara gados un nepabeigtu paņēma līdzi bēgļu gaitās. Pabeigts tas Vācijā, bēgļu nometnē un 1948. gadā Vladislava Loča apgādā izdots. Te notikumu ir pavisam maz un dramatiskākie no tiem minēti tikai vēstītāja pārstāstā. Sižetu veido kāds būtībā reālajā dzīvē neiespējams pasākums — students Tomass, nebūdams profesionāls mākslinieks, no vietējiem baltajiem māliem veido Dievmātes statuju, lai uzstādītu to kādā grotā Daugavas krastā. Par modeli viņš izmanto baznīcā ieraudzītu nabagmājā uzaugušu un vēl joprojām tur dzīvojošu kurlmēmu meiteni Aneli. Tomasam skaistā meitene ļoti patīk, viņa jūtas ir tuvu mīlestībai, un visu stāsta saturu veido viņa pārdomas, šaubas, svārstīšanās par jūtu spēcīgumu un patiesumu un izšķiršanās atteikties no mīlestības laimes kopā ar Aneli. Meiteni viņš augstsirdīgi atvēl tās iepriekšējam draugam, modernajam un visnotaļ progresīvi saimniekojošajam zemniekam Eduardam Akmiņam. Arī skaistā, baltā statuja noslēpumainā kārtā no Daugavas krasta pazūd.

Ne viss rakstnieka paustajā koncepcijā ir pieņemams. Darbs varētu būt diskutabls (ja vien būtu kam un ar ko diskutēt) tieši par pasaules uzskata un ētikas jautājumiem. Taču, tā kā darbs dienas gaismu ieraudzīja tikai trimdā, tas lasītājam vairs bija tikai kā gaišs un mīļš sveiciens no mājām, jo šis sacerējums ir ļoti lirisks, gaismas, viegluma (par spīti drūmajai izskaņai — deportācijas pieminējumam), dzimtenes mīlestības apdvests un caurstrāvots.

1947. gadā N. Trepša devās uz Beļģiju, kur iestājās Luvenas universitātē un līdz 1949. gadam ar baznīcas atbalstu studēja filosofiju, pēc tam studēja politoloģiju un teoloģiju Detroitā, ASV. 1953. gadā viņš tika iesvētīts par priesteri un kalpoja amerikāņu katoļu draudzēs Detroitā un Čikāgā. Sākot ar 1962. gadu, priesteris N. Trepša kļuva par latviešu katoļu garīgo aprūpētāju Ņujorkā un tās apkārtnē. Kad latviešu katoļu žurnāls “Dzimtenes Balss” 1957. gadā tika pārcelts no Zviedrijas uz ASV, N. Trepša darbojās par tā redaktoru līdz 1966. gadam, kad žurnāla izdošana tika pārcelta uz Beļģiju un tas sāka iznākt ar nosaukumu “Gaisma”. “Dzimtenes Balsī” publicēti N. Neikšanīša apcerējumi, esejas un dzejoļi kopnacionālajā latviešu valodā.

1957. gadā N. Trepša kļuva par Amerikas latviešu katoļu apvienības (ALKA) prezidentu, 1959. un 1960. gados bija Amerikas latviešu apvienības viceprezidents un Informācijas biroja vadītājs.

Ņujorkas periodā N. Trepša veica lielu sabiedriski politisku darbu apspiesto tautu labā organizācijā BATUN (Baltic Appeal to United Nations — Baltiešu apelācija pie Apvienotajām Nācijām). Šī organizācija ir veikusi milzīgu darbu Baltijas valstu aizstāvēšanā padomju okupācijas gados un turpina to arī vēl tagad. N. Trepša te bija neaizstājams, jo pārvaldīja septiņas svešvalodas — angļu, vācu, franču, krievu, poļu, ebreju un latīņu un prata apieties gan ar smalkiem diplomātiem, gan dumpīgiem studentiem.

Norberts Trepša–Neikšanīts ir sarakstījis vārdus Apspiesto tautu himnai angļu valodā, bet ungāru komponists Frederiks Nadžs — mūziku. Šo himnu bieži atskaņoja dažādu tautību kori Apspiesto tautu nedēļu sarīkojumos. Tā bija Apvienoto Nāciju oficiāli noteikta nedēļa, kad padomju okupēto tautu cilvēki trimdā rīkoja īpašas aktivitātes, visvairāk — demonstrācijas, lai atgādinātu mītnes zemes iedzīvotājiem par savas tautas postu un izdeldēšanu. Visās lielākās pilsētās 10 000 un vairāk Austrumeiropas cilvēku gāja tautas tērpos, ar savu valstu karogiem, ar plakātiem, prasot brīvību apspiestajām tautām. Gāja pie ASV Senāta un Kongresa locekļiem lūgt atbalstu, gāja pie gubernatoriem, pilsētas galvas u.c. iespaidīgām personām. Bija iesaistīti laikrakstu korespondenti un televīzijas ļaudis. Pēc šādām demonstrācijām vietējo zemju presē, arī televīzijā bija plaši apraksti ne tikai par demonstrācijām, bet arī par Baltijas valstu un pārējo apspiesto Austrumeiropas tautu stāvokli.

Dzīvojis ļoti intensīvi, N. Trepša–Neikšanīts 1972. gada 30. novembrī Ņujorkā mira. Apbedīts Longailendas kapu latviešu katoļu nodaļā.

Norberts Trepša–Neikšanīts — šis augsti izglītotais, visu mūžu savu tautu un dzimteni mīlējušais un rūpi par viņu turējušais priesteris un rakstnieks pelnījis, lai būtu plašāk pazīstams savā dzimtenē un tautā. 1997. gadā Latgales Kultūras centra izdevniecības apgādā gan ir iznācis viņa romāna “Myura kolns” atkārtots izdevums, bet šā gada 3. oktobrī Krāslavas rajona Asūnes pagasta skolā organizēta viņam veltīta zinātniski teorētiska konference ar garīdznieku, kultūras darbinieku un Latvijas augstskolu mācību spēku referātiem. Referātos paredzēts analizēt kā N. Neikšanīša devumu literatūrā, tā arī viņa aktīvo un ļoti nozīmīgo sabiedrisko darbību.

Ilona Salceviča  — “Latvijas Vēstnesim”