Izglītības kvalitāte jāuzlabo nepārtraukti

Jānis Kārkliņš, Izglītības ministrijas Izglītības politikas departamenta direktors, — Latvijas Radio

Intervija Latvijas Radio 28. augusta raidījumā “Aktuālā intervija” plkst. 12.35. Vada žurnālists Jānis Krēvics

— Pēc dažām dienām būs klāt 1.septembris. Jau kuro gadu pēc kārtas skolēnu skaits sarūk. Tas pats notiek arī ar skolām — šogad 12 skolās mācības vairs neatsāksies. Tikmēr izglītības un zinātnes ministrs saka, ka “izglītībai ir tik naudas, cik ir, tāpēc jāpieņem, ka būs vietas, kur būs skolas, un vietas, kur tikai dzeltenais skolas autobuss”. Cik tad Latvijas izglītības sistēma ir gatava jaunajam mācību gadam? Par to šodien runāsim aktuālajā intervijā. Mūsu viesis — Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības politikas departamenta direktors Jānis Kārkliņš.

Jūsu departamenta uzdevums ir izglītības aktuālo problēmu analīze un izpēte. Kas šobrīd ir aktuālo problēmu trijnieks, jūsuprāt?

Jānis Kārkliņš: — Tātad galvenās problēmas, pirmkārt, ir izglītības pieejamība. Nevienam nebūs nozīmīga izglītības kvalitāte, ja tā nebūs pieejama, un es uzskatu, ka ļoti nozīmīgi ir nodrošināt, lai izglītība būtu pieejama neatkarīgi no vecuma un no sociālā stāvokļa. Otrais — izglītības kvalitāte, un kvalitāte ir jāuzlabo visu laiku, nepārtraukti un arī visos līmeņos. Un trešais — ir jāsavieno šīs divas lietas un jānodrošina efektīva ne tikai finanšu, bet visu resursu izmantošana.

— Latvijas Satversmē ir teikts: ikvienam ir tiesības uz izglītību, un valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Šobrīd absolūti visiem bērniem ir absolūti vienādas iespējas, un šis Satversmes punkts netiek pārkāpts, jūsuprāt.

J.Kārkliņš: — Jā, netiek pārkāpts. Iespējas ir nodrošinātas, bet katrs pilsonis izdara savu izvēli, un šinī gadījumā vecāki daudzos gadījumos izdara izvēli attiecībā uz saviem bērniem.

— Paradoksāla situācija veidojas izglītības kvalitātes rādītājos starp lielajām pilsētu skolām un mazajām lauku skoliņām. Nelielās bērnu grupās darbam vajadzētu būt efektīvākam, tātad rezultātam kvalitatīvākam, tomēr notiek pretējais. Kādēļ?

J.Kārkliņš: — Es nevarētu piekrist šajā jautājumā, ka notiek nekvalitatīvāka izglītošana tur, kur ir mazs bērnu skaits. Šī situācija ir ļoti dažāda gan dažādās valstīs, gan arī ir atšķirības Latvijas laukos un pilsētās. Tā ir tikai viena no tendencēm, kas iezīmējas, — ka ir zināmas problēmas, bet es nekādā gadījumā negribu piekrist, ka laukos izglītības kvalitāte ir zemāka. Ir atsevišķas skolas, ir atsevišķas klases un atsevišķi cilvēki, kuriem šī kvalitāte ir zemāka.

— Šā gada pētījums par to, kāda ir lasītprasme skolēniem Latvijā, īpaši Rīgas skolās, atklāj satriecošu skolēnu zināšanu atšķirību. Pētījuma veicēji teica, ka tas jau robežojas ar zināma veida nolemtību, kas rodas saistībā ar vietu, kur bērns dzīvo un kur viņš mācās.

J.Kārkliņš: — Nevaru piekrist šim apgalvojumam, šajā pētījumā nebija tik krasu atšķirību, bija redzamas zināmas tendences, kuras ir labojamas. Bet es uzskatu, ka lauku skolās strādā ļoti godprātīgi cilvēki, kas labi dara savu darbu. Daudzos gadījumos tas atkarīgs no tā, kādu bērnu mēs saņemam un kā viņš ir sagatavots skolai. Šajās mazajās skoliņās tiek ieguldīts papildus ļoti liels darbs, lai, teiksim, “neglītais pīlēns” pārvērstos par baltu, skaistu gulbi.

— No 1999./2000.mācību gada skolu skaits samazinājies par 43 mācību iestādēm. Cik ilgi vēl būs šī tendence, ka skolu skaits saruks?

J.Kārkliņš: — Jā, skolu skaits sarūk, bet tur ir objektīva situācija, un šis jautājums jāskata kontekstā ar valsts ekonomisko situāciju.

— Vai jau šobrīd ir kāds saraksts, kuras vēl skolas, piemēram, nākamgad tiks likvidētas?

J.Kārkliņš: — Pirmkārt, es gribētu precizēt vienu lietu: Izglītības ministrija nelikvidē nevienu skolu, tas ir pašvaldību lēmums konkrētajā situācijā, konkrētajā pašvaldībā. Pašvaldība lemj par to, kas ir labāk tās iedzīvotājiem un tieši konkrētās pašvaldības bērniem konkrētajā vietā, tas ir tikai pašvaldības lēmums. Protams, šo lēmumu saskaņo arī ar Izglītības un zinātnes ministriju.

— Ministrs, kā es sākumā runāju, minēja par dzeltenajiem skolas autobusiem, bet, piemēram, Saldus rajonā Rubas pagasts naudas trūkuma dēļ šogad nevarēs skolēniem nodrošināt šo autobusu, lai viņi nokļūtu skolā blakuspagastā, līdz šim vecāki paši apmaksāja šo autobusu, un noteikti vēl ir citas vietas, kur ir līdzīgas problēmas. Tad ko darīt šiem cilvēkiem?

J.Kārkliņš: — Šiem cilvēkiem ir jānāk kopā un jāvienojas, ir jāvienojas starp pašvaldībām par optimālo risinājumu. Tieši tāpēc jau ir veikta šī izglītības sistēmas decentralizācija, ka saimnieciskās lietas tiek nodotas pašvaldību rokās. Mums šobrīd vairs nav centralizētās sistēmas, kur viena ministrija un viens amatpersonu loks tikai noteiktu, kā tas ir jādara. Šī ir ļoti demokrātiska pieeja, kā risināt jautājumu. Protams, par šīm lietām ir jādomā laikus un vairākus gadus iepriekš. Tieši tāpēc es aicinu visus iesaistīties šajā izglītības koncepcijas, izglītības stratēģijas īstenošanā.

— Tad viņiem jāiet uz pagastmāju un jāsaka: man ir stratēģija, kā attīstīt izglītības sistēmu?

J.Kārkliņš: — Nē, katram skolas direktoram arī būtu jābūt savā vietā un jādomā kopā ar pagastu par saviem bērniem.

— Izglītības ministrs aicina topošos studentus izvēlēties eksaktās specialitātes, bet šī problēma ir visā Eiropā — pietrūkst speciālistu tieši šajās jomās, un galu galā — vispār mūsu valstī nav ekonomiskās attīstības scenārija, un šis aicinājums līdz ar to varbūt arī var palikt vēlējuma formā. Jūsuprāt, — kā tas būs?

J.Kārkliņš: — Tur es esmu gatavs zināmā mērā piekrist, ka mums ir jābūt skaidrai mūsu ekonomiskajai attīstībai, ir jābūt skaidrai situācijai, uz kuru mēs ejam, kādi mēs būsim, kādi speciālisti būs nepieciešami.

— Nu ir šis ministra aicinājums. Tad kas tagad notiks?

J.Kārkliņš: — Šobrīd jau ir zināmas iestrādes šajā virzienā, papildu finansējums no valsts budžeta tiek novirzīts eksaktajām specialitātēm, un šajā virzienā, es domāju, notiks arī zināma jauniešu plūsma un tiks apgūtas šīs specialitātes.

— Bezatzīmju vērtēšanas sistēma sākumskolā noteikta jau desmit gadus un visu šo laiku sabiedrībā notiek diskusijas par to, vai tā jāsaglabā vai arī jāatgriežas pie atzīmēm. Tagad nolemts, ka no nākamā gada pakāpeniska pāreja uz vērtējumu desmit ballu sistēmā uzsākama skolēniem jau no 2.klases. Vakar televīzijā no ministra Šadurska teiktā tā arī īsti nebija saprotams, kāds bija pamatu pamats — kādēļ tas tā notiks.

J.Kārkliņš: — Par šo jautājumu ir notikušas ļoti daudzas diskusijas, tās ir bijušas katru gadu gan starp skolotājiem, gan starp vecākiem, gan skolotāji ar vecākiem ir diskutējuši. Diemžēl sabiedrībā šo gadu laikā nav izveidojusies pietiekama izpratne un sapratne par šo sistēmu, un acīmredzot ir jāpakāpjas solīti atpakaļ, lai varbūt pēc kāda laika atkal ietu uz priekšu.

— Pēc cik ilga laika tas varētu būt?

J.Kārkliņš: — Ir jāveido sabiedrībā izpratne.

— Jūsu ministrijā šā gada darbības plānā ir teikts, ka skolās jāievieš obligāta informātikas mācību priekšmetu mācīšana un jānodrošina vispārēja jauniešu datorpratība. Un arī jānodrošina izglītības iestāžu vienota informācijas sistēma. Vai to varēs izdarīt šogad?

J.Kārkliņš: — Jā, tas ir izdarāms. Lielākā daļa skolu pamatā ir apgādātas ar datoriem.

— 110 skolām vēl to nav, un 238 nav interneta.

J.Kārkliņš: — Nu, tātad pie tā vēl tiek strādāts, un tas tiks īstenots.

— Ir jau septembris .

J.Kārkliņš: — Ir dažādi resursi, ne tikai valsts investīcijas, bet arī pašvaldību. Daudzas pašvaldības ir izlēmušas, kā pašām atrisināt šo jautājumu vismaz daļēji, bet šis jautājums, teiksim, iespēju robežās tiek risināts.

— Pēc pēdējiem pieejamajiem datiem, Latvijas skolās skolēniem paredzēto datoru skaits ir 13 860 un, rēķinot uz skolēnu skaitu, viens dators ir uz 25 skolēniem. Jūsuprāt, vai tas ir pieņemams skaitlis?

J.Kārkliņš: — Mēs vēl tālu atpaliekam no attīstītajām Eiropas valstīm, bet mēs esam ceļā, un es domāju, ka pēc gadiem, ja tiks turpinātas investīcijas tieši šajā jautājumā, šis jautājums tiks atrisināts.

— Pēc gadiem — tas tā ļoti tālu skan.

J.Kārkliņš: — Es saprotu, ka katru gadu ir nepieciešamas investīcijas šajā tehnikas nodrošinājumā.

— Vēl šajā pašā programmā par šā gada plānu ir punkts — izstrādāt konceptuālus priekšlikumus par pedagoga asistenta amatu. Bet, ja vietām šobrīd pietrūkst pašu skolotāju, vai vēl meklēt skolotāju asistentus ?

J.Kārkliņš: — Es domāju, tā ir laba un vajadzīga doma, tas ir saistībā ar skolēnu integrāciju, ar speciālām vajadzībām vispārizglītojošās skolās.

— Tad tas ir tikai speciālajās skolās, tas nav parastajās?

J.Kārkliņš: — Jā, lai būtu skolotāja asistents. Bet ir viena cita lieta. Man ir informācija par to, ka uz 30.jūniju Valsts nodarbinātības dienestā bija reģistrēti vairāk nekā 1000 skolotāju bezdarbnieku.

— Tas tiesa, bet es skatījos arī mājaslapā, kur tiek piedāvāts darbs skolās Rīgā, un tur arī ir pietiekami daudz vakanto vietu.

J.Kārkliņš: — Nu tātad acīmredzot ir zināma nesakritība vai savstarpējs informācijas trūkums.

— Nākamā gada septembrī visās augstskolās uzņemšana notiks tikai pēc centralizēto eksāmenu rezultātiem, nevis pēc katras pašas izstrādātiem pārbaudījumiem. Vai šeit nav gaidāma dramatiska skolēnu parādīto rezultātu krišanās vai arī problēmas ar iekļūšanu augstskolā?

J.Kārkliņš: — Es domāju, ka problēmu nebūs, centralizētie eksāmeni vairs mums nav nekāds jaunums, un, manuprāt, tie tiek ieviesti ļoti labi un būtībā attaisno šo ieviešanu Latvijas izglītības sistēmā, jo tas dod iespēju salīdzināt kvalitāti starp dažādām skolām pēc vienas mērauklas, un tas ir arī mūsu mērķis, lai nevarētu teikt, ka lauku skola ir sliktāka par Rīgas skolu.

— No vasaras sākuma ministrs Šadurskis nāca klajā ar dažādām idejām par reformām izglītības sistēmā. Daļa ministrijas ierēdņu anonīmi pauduši raizes, ka par to viņi paši uzzina tikai no preses, televīzijas un radio. Kā jums ir iekšienē ar komunikāciju ministrijā?

J.Kārkliņš: — Nu, komunikāciju vienmēr var uzlabot.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā