Izglītībai ir jābūt pieejamai un efektīvai

Kārlis Šadurskis, izglītības un zinātnes ministrs, — speciāli “Latvijas Vēstnesim”

— Cik procentu no iekšzemes kopprodukta nākamā gada budžetā ir atvēlēts izglītībai, un kā šajā ziņā mēs izskatāmies uz Eiropas valstu fona?

— Izglītībai tiks atvēlēts mazliet mazāk par 7% no iekšzemes kopprodukta, kas ir līdzīgi kā citviet Eiropā. Mūsu ministrijas kopējais budžets ir 94 miljoni latu plus 134 miljoni latu ir mērķdotācija pedagogu algām.

— Mācību iestādes finansē gan valsts (pedagogu algas), gan pašvaldības. Pēc daudzu skolu darbinieku uzskata, problēma ir tā, ka nav izstrādāti standarti, kas noteiktu, ar ko tad pašvaldībām būtu jānodrošina skolas. Šobrīd tas ir katras pašvaldības finansiālo iespēju un saprašanas ziņā.

— Jā, tā ir problēma. Skolu uzturēšanā ir zināmi, kaut nepilnīgi, normatīvi, kas tiek pildīti budžeta ietvaros — cik pašvaldība var atļauties, tik ir. Lielākajā daļā pašvaldību puse no tās budžeta tiek tērēta tieši izglītības iestādēm. Tas ir normāli, būtu jāuztraucas, ja tas būtu vairāk par 65%. Tas jau liecinātu par ļoti neattīstītu un dārgu izglītības infrastruktūru. Valstī kopumā izglītība ir dārga.

Par izglītības vienādu pieejamību visiem

— Vai, jūsuprāt, visiem skolēniem mūsu valstī ir vienādas iespējas iegūt kvalitatīvu izglītību, kaut vai ņemot vērā atšķirīgo skolu materiāli tehnisko nodrošinājumu?

— Diemžēl izglītības kvalitāte laukos un pilsētās būtiski atšķirīgas. Es gribētu, lai visi saprastu, ka ar mūsu valsts iedzīvotāju blīvumu un demogrāfisko situāciju izglītības ieguve vienmēr būs ļoti dārga. Vai nu būs mazas, blīvi izvietotas skoliņas, vai lielas skolas, kuru izvietojums nebūs tik blīvs.

— Kuram variantam jūs dotu priekšroku?

— Manuprāt, pamatskolām būtu jābūt pēc iespējas tuvāk bērnu dzīves vietai, mazuļus nevajag vadāt. Bet vidusskolai ir jābūt pietiekami lielai, lai tā būtu kvalitatīva. Tikai liela vidusskola ar pietiekamu skolēnu skaitu spēs nodrošināt normālu pedagogu atalgojumu, kā arī investīcijas kabinetu iekārtām, datoriem un tā tālāk. Tas neizbēgami būs sāpīgs process vienai otrai pašvaldībai. Jo šobrīd tomēr ir pārāk krasas atšķirības tai ziņā, cik katra pašvaldība tērē viena bērna izglītošanai. Svarīgi ir pašvaldībām dot gan stratēģisko uzstādījumu, gan finanšu instrumentus, kas to ļautu īstenot. Es saprotu, ka pašvaldības ne jau sava laiskuma dēļ nav optimizējušas izglītības iestāžu tīklu. Bet, runājot par Eiropas struktūrfondiem, Eiropas Reģionālās attīstības fonda ietvaros prioritāte būs tiem projektiem, kas savā novadā risinās šo optimizācijas jautājumu, analizējot demogrāfiskās tendences, nosakot, kuri būs novada attīstības centri. Tā ka nākotnē pamatskolu skaitam noteikti nevajadzētu samazināties, bet vidusskolu galvenais uzdevums ir sniegt kvalitatīvu izglītību, nevis atrasties tuvu dzīves vietai. Pašvaldībām savi vidusskolēni vai nu būtu jānodrošina ar autobusu, vai jādomā par internātu. Sekmīgai izglītības sistēmai visā valstī jābalstās uz trim vienlīdz svarīgiem vaļiem: kvalitāte, pieejamība un resursu efektivitāte. Vienu atmetot, saļogās abi pārējie.

— Runājot par pieejamību, diskriminēti tiek invalīdi ratiņos, kuri varētu mācīties vispārizglītojošās skolās, taču nespēj to darīt, jo skolu infrastruktūra tam nav piemērota.

— Te atkal ir jārunā gan par pieejamību, gan par resursu efektivitāti. Katrā novadā būtu jābūt vienai vidusskolai, kas ir piemērota šādiem bērniem. To nav iespējams izdarīt katrā skolā, un tas arī nav vajadzīgs. Es esmu bijis skolā, kurā ir šī atbilstošā infrastruktūra, taču tajā nemācās neviens bērns ratiņkrēslā. Mums noteikti vajag integrēt bērnus ar īpašām vajadzībām, nevis izolēt, taču tas ir jādara saprātīgi. Diemžēl skolām ir jāizvēlas, vai ierīkot liftu vai moderni iekārtot fizikas kabinetu. Izglītības sistēmai kopumā jābūt policentriskai, lai katrā novadā būtu viena spēcīga skola. Es gribētu, lai katrā novadā būtu sava ģimnāzija, kas noteikti būtu aprīkota tā, lai tur varētu mācīties bērni ratiņkrēslos. Rīgā mums ir jāgarantē iespējas visiem bērniem iegūt daudzveidīgu izglītību, taču šīs iespējas pieaugs tikai līdz ar vispārējā labklājības līmeņa celšanos. Šobrīd mūsu vajadzības ir jāsamēro ar iespējām. Tas ir tāpat kā ar ģimenes vai — plašāk — valsts budžetu. Mēs nevaram visus līdzekļus atdot bērnu izglītībai un vecvecākus nomērdēt badā. Bez tam skolu iekārtošana, to infrastruktūras uzturēšana ir nevis valsts, bet pašvaldības uzdevums. Un katra pašvaldība vislabāk zina, kādi bērni un ar kādām vajadzībām mācās tās teritorijā.

— Vai tas nozīmē, ka, zinot finansiālo situāciju, nekādas būtiskas pārmaiņas šajā jomā nav gaidāmas?

— Es tā nedomāju, jo tā ir viena no Eiropas Reģionālās attīstības fonda prioritātēm. Jautājums ir, cik pašvaldības būs spējīgas šo naudu apgūt. Ministrijas funkcija būs pedagogu sagatavošana bērniem ar īpašām vajadzībām — redzes, dzirdes traucējumiem, bērniem, kas slimo ar disleksiju. Mums ir jāatver speciālās izglītības centri, kur nepieciešamās iemaņas varētu apgūt pedagogi, kas strādās ar bērniem ar īpašām vajadzībām. Tas ir ministrijas uzdevums.

Par principa “nauda seko skolēnam” iedzīvināšanu

— Kā ministrijai sokas ar principa “nauda seko skolēnam” iedzīvināšanu praksē?

— Pagaidām mēs par to runājam un pieradinām sabiedrību pie šīs domas. Mēs vēlamies katra bērna izglītības ieguvei noteikt bāzes finansējumu un tālāk koeficientu izglītības programmai (salīdzinot ar bāzes finansējumu), kuru bērns apgūst, novadīt uz pašvaldību, reizinot ar bērnu skaitu attiecīgajā izglītības programmā. Pašvaldība šo finansējumu tālāk sadalītu izglītības iestādēm.

— Vai šis princips darbosies arī attiecībā uz privātskolām?

— Jā, tikai jāizstrādā kritēriji, kādiem privātskolai jāatbilst.

— Sorosa fonda — Latvija pētījuma par izglītību autori uzskata, ka bāzes finansējums skolēniem no trūcīgām vai nelabvēlīgām ģimenēm varētu būt lielāks. Vai arī jūs tam piekristu?

— Nē. Ar izglītības budžetu mēs nevaram risināt sociālās problēmas, tas ir jādara no atbilstošiem budžetiem.

Par profesionāli tehnisko izglītību

— Viena no sociālās atstumtības riska grupām bezdarba dēļ tūlīt aiz izbijušiem cietumniekiem ir jaunieši ar pamatizglītību. Vai valsts politika var sekmēt to, lai šādu jauniešu skaits samazinātos, vai arī tas ir katra paša ziņā?

— Tā noteikti ir valsts atbildība. Mēs neesam tik bagāti, lai atļautos zaudēt savu nākotnes potenciālu. Es gara acīm redzu, varbūt ne šogad un ne nākamajā gadā, obligātu vidējo izglītību. Manuprāt, ka tā bija liela kļūda, ka no tās atteicāmies. Pašlaik mēs ejam uz to, lai profesionālā izglītība atbilstu darba tirgus pieprasījumam. Kaut visvienkāršākajā profesijā, bet ir nepieciešams, lai jaunietis līdz astoņpadsmit gadu vecumam apgūtu izglītību. Jaunietis pēc pamatskolas beigšanas vēl nav pilngadīgs, un kaut vai tāpēc viņam ir ļoti grūti dabūt darbu. Ja šādam jaunietim nav visvienkāršākās aroda prasmes, diemžēl viņa izredzes atrast vietu darba tirgū ir bezcerīgas. Ministru kabinets atbilstoši izglītības attīstības koncepcijai ir nolēmis nodot no 2004. gada vidus visas profesionālās izglītības iestādes Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā, tas ļaus veidot profesionālo izglītību tā, lai tā būtu konkurētspējīga un pats būtiskākais, atbilstu darba tirgus pieprasījumam. Jo nav normāli, ka līdzīga profila skolas atrodas dažādu ministriju pārziņā, stāv pustukšas, cīnās ar naudas trūkumu. Mēs esam iecerējuši optimizēt arī profesionālo mācībiestāžu tīklu. Izveidojoties spēcīgiem novadiem, mēs šīs profesionālās mācību iestādes kopā ar finansējumu nodosim novadiem, kuri arī varēs plānot, kādu profesiju speciālisti viņiem ir vajadzīgi. Tikai būs jāsakārto likumdošana, lai savukārt sakārtotu finansēšanu gadījumos, kad vienas pašvaldības jaunieši mācās citas pašvaldības skolā.

Par pedagogu skaitu un algām

— Jūs bieži piesaucat optimizāciju. Vai piekrītat apgalvojumam, ka Latvijā ir par daudz skolotāju? Latvijā šī proporcija ir viens skolotājs uz desmit skolēniem, Eiropā vidēji viens skolotājs uz septiņpadsmit audzēkņiem.

— Mums ir tehniski nedaudz citi uzskaites principi nekā Eiropā. Mūsu proporcija nemaz nav tik slikta. Protams, šī proporcija ir ļoti atšķirīga lielajās skolās un mazajās. Vidusskolā ir nepieciešams lielāks pedagogu skaits, pamatskolās mazāks. Izveidojot novados lielās vidusskolas, mēs būsim atrisinājuši šo jautājumu, vairs nebūs problēmas, ka pedagogi ir nenoslogoti.

— Kādai būtu jābūt pedagogu atalgojuma sistēmai?

— Šobrīd princips ir likmi tarificēt pēc kontaktstundu skaita nedēļā, kas, man liekas, ir aplami. Manuprāt, skolotājam vajadzētu noteikt tāpat kā citiem strādājošiem 40 stundu darba nedēļu, kurā būtu gan mācību stundas klasē, gan sapulces, gan gatavošanās stundām un burtnīcu labošana. Šobrīd to nepieļauj mūsu darba likumdošana, liekot maksāt ar koeficientu par virsstundām. Ja pedagogi strādā vidēji 1,3 likmes, tad, pastāvot 40 stundu darba nedēļai, tās būtu apmēram 60 stundas nedēļā. Un mums budžetā nav līdzekļu, lai par šīm virsstundām samaksātu. Norma būtu, ja pedagogs strādātu vienu likmi, tad mēs noteiktu tarifikāciju par pilnu darba nedēļu. Taču līdz tam vēl pāris gadu būs jāpagaida.

Par studentiem, pasniedzējiem un augstāko izglītību

— Vai Latvijā iegūstamā augstākā izglītība varētu būt mūsu eksporta prece, kas būtu interesanta ne tikai savu lēto izmaksu, bet arī kvalitātes dēļ?

— Noteikti. Eiropas Savienība ir iespēja, un ir svarīgi, lai mēs to izmantotu pilnvērtīgi. Labi, ja mūsu studenti brauc mācīties uz ārvalstīm, taču procesam būtu jābūt abpusējam. Latvijas augstākā izglītība var būt interesanta prece, piemēram, jomās, kas saistītas ar ķīmiju un fiziku, kurās mēs esam ļoti labā līmenī. Taču ir jāpaiet zināmam laikam, jo izglītība ir diezgan konservatīva joma. Mēs nesagaidīsim ārzemju studentu pieplūdumu mūsu augstskolās, kamēr mūsu speciālisti ārzemēs nebūs apliecinājuši, ka Latvija ir vērā ņemama vieta pasaules intelektuālajā kartē. No mūsu “smadzeņu aizplūšanas” uz pasaules zinātniskajiem un rūpnieciskajiem centriem Latvija patiesībā var gūt lielu labumu, jo mūsu speciālisti šajos centros ir labākā Latvijas tēla reklāma. Bez tam zinātniskā sadarbība nemaz nevar notikt tikai vienas nacionālās valsts ietvaros. Latviešu izcelsmes zinātnieki ar savu darbu Eiropas universitātēs ļoti atvieglos zinātnisko sadarbību starp Latvijas un Eiropas institūcijām. Bieži mūs neizvēlas sadarbībai, jo neviens nezina, ka Latvijai ir kādi sasniegumi konkrētajā jomā. Tā ka es uz šo “smadzeņu aizplūšanu” raugos pozitīvi. Latvietī noteikti ir censoņa gars.

— Bet droši vien jebkuram censonim no sava darba gribas sagaidīt arī ekonomisko atdevi. Ne velti augstskolu pasniedzēju vidējais vecums ir 56 gadi, tas liecina, ka jaunie censoņi šajā darbā neredz šo ekonomisko atdevi. Tā ir bakalaura grādam, varbūt maģistram, bet ne tālākai akadēmiskajai izglītībai.

— Jā, tā ir. Es pat teiktu, ka situācija ir katastrofāla. Kas talantīgu ar labām darba spējām apveltītu jaunieti varētu mudināt izvēlēties akadēmisko karjeru? Nekas... Cilvēks par akadēmisko karjeru sāk domāt nobriedušā vecumā, kad viņu sāk interesēt arī pensijas jautājums. Tāpēc ļoti pareizs ir Satversmes tiesas lēmums atcelt augstskolu pasniedzējiem vecuma cenzu. Mums ir jādomā par sociālajām garantijām tiem akadēmiskā darba darītājiem, kas savu mūžu ir godīgi nostrādājuši, viņiem ir jādod iespēja saņemt emeritētā profesora pensiju. Šobrīd mūsu vecā gvarde turas līdz pēdējam, citādi būtu jāmirst badā.

— Kādu redzat šīs jomas attīstību nākotnē?

— Es ļoti nopietni strādāju pie tā, lai piesaistītu jaunatni akadēmiskajam darbam. Absurda ir Latvijas prakse, ka profesoram, lasot lekcijas, ir jāskraida pa vairākām augstskolām. Tā nav nekur pasaulē. Pašlaik es kā profesors, apskrienot trīs augstskolas, nopelnīšu 2000 latus. Kāpēc man to nesaņemt vienā augstskolā? Es ar lielu interesi raugos uz Latvijas Universitātes rektora centieniem diferencēt darba līgumus — savējos un darba savienotājus — atbilstoši diferencējot samaksu. Profesora uzdevums nav skraidīt pa augstskolām kā reproduktoram, atkārtojot mācību kursu. Profesora darbs ir lasīt speckursus, vadīt katedras zinātniskos seminārus, konsultēt docentus un strādāt ar doktorantiem. Šobrīd mēs izniekojam savu profesūru. Pamazām mēs nonāksim pie tā, ka profesori un docenti strādās vienā augstskolā un pelnīs labu naudu.

Ir cita lieta, kas strauji jādara augstskolu jomā. Augstākā izglītība ir kļuvusi arī par privātā biznesa jomu. Mums jābūt drošiem, ka tie uzņēmēji, kas darbosies augstākajā izglītībā un pelnīs, vadīsies pēc visām vienotas prakses un normām, kas garantēs pietiekami nopietnas investīcijas šajā jomā. Šobrīd investīcijas atšķiras, tādēļ augstskolu kvalitāte arī ir atšķirīga. Likumdošanā būtu precīzi jānosaka augstskolu atbildība un pienākumi. Diemžēl līdz šim augstskolu kvalitātes latiņa ir vienkārši gulējusi uz zemes. Vislielākā pretestība šajā procesā ir gaidāma no uzņēmējiem, kas pieraduši pie vieglas peļņas šajā biznesā. Mēs darīsim visu, lai šo peļņu padarītu saprātīgu un tiktu garantētas nepieciešamās investīcijas. Mums ir jāsakārto īpašuma jautājumi valsts augstskolās, tās padarot par kārtīgiem saimniekiem. Latvijas Universitātē mēs sāksim pilotprojektu par nekustamās mantas nodošanu augstskolas īpašumā.

— Bet studentu kredīti diemžēl nenonāk pie trūcīgajiem studentiem, jo viņiem ir grūtības atrast galvotājus, to negrib darīt arī pašvaldības.

— Jā, pašvaldības baidās to darīt, jo šo nelielo kredītu atgūšanas izdevumi nereti pārsniedz paša kredīta summu. Mēs domājam par tādu mehānismu, kas sasaistītu kredītiestāžu parādnieku reģistru ar Valsts ieņēmumu dienestu. Tas nozīmē, ka šim studentam no pirmās algas, par kuru zinās Valsts ieņēmumu dienests, automātiski tiks atvilkta summa par kredītu, līdz ar to varēsim atteikties no galvotājiem. Es ceru, ka šīs lietas varētu tikt sakārtotas gada laikā.

— Kāds pats smagākais darbs jums stāv priekšā, kur varētu būt vislielākā sabiedrības pretestība?

— Tā varētu būt pāreja no šobrīdējā netaisnīgā augstākās izglītības finansēšanas modeļa, kurā viena ceturtdaļa studentu mācās par budžeta līdzekļiem, pārējie – par maksu. Manuprāt, taisnīgāk būtu ieviest maksas studijas ar valsts līdzfinansējumu dārgajām specialitātēm, kā arī tām, kurās trūkst speciālistu. Šo nozaru studentiem būtu jānodrošina vislabākie kredīta dzēšanas noteikumi. Augstākā izglītība ir investīciju projekts, un jebkurām investīcijām ir jāatmaksājas.

Rūta Kesnere, “LV” informācijas redaktore