Par Eiropas reālpolitikas dzirnām

Foto: A.F.I.

Latvijas pastāvīgās pārstāvniecības Eiropas Padomē vadītājs ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Georgs Andrejevs:

Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā cer un pat var izmantot mūsu pretinieki. Melīgas informācijas izplatītāji no tuvākās aizrobežas, slikti informēti ES emisāri un komisāri, un citi, kas runā, slēpjoties aiz cilvēktiesību aizstāvju maskām.

Es gribētu apgalvot, ka iestāšanās Eiropas Savienībā ir mazākais no ļaunumiem salīdzinājumā ar to, kas mūs sagaida neiestāšanās gadījumā. Es to esmu uzsvēris visus iepriekšējos gadus, ka mums diemžēl nav lemts dzīvot ideālā situācijā. Ir dabīgi, ka katram cilvēkam ir savas aizdomas, gan esot kādā valstu apvienībā, gan tajā neesot. Taču, visu apsverot, mana svētākā pārliecība ir, ka mums ir jāiestājas Eiropas Savienībā, pat neapspriežot iestāšanās tūlītējo ekonomisko izdevīgumu vai neizdevīgumu. Šobrīd varu teikt tikai tik daudz, ka visa tā informācija un starptautiskā pieredze, ko esmu ieguvis kā parlamentārietis, ārlietu ministrs un vēstnieks, liecina, ka, palikdami ārpus Eiropas Savienības, zaudēsim vairāk nekā iestājoties. Katru reizi, kad cilvēki spriež un rēķina, kas mums būs un kā nebūs, man liekas, ka tas ir pārāk savtīgi un tuvredzīgi. Es saprotu, ka katram ir tikai viena dzīve, taču vai nevajadzētu vairāk domāt par nākamajām paaudzēm un Latvijas nākotni? Esmu pārliecināts, ka ilgi mums neizdosies saglabāt savu suverenitāti, neiekļaujoties Eiropas Savienībā.

Protams, zināms spiediens pret Latviju var tikt veikts un to nepārtraukti mēģina izdarīt šādās starptautiskās institūcijās, kāda ir arī Eiropas Padome. Nevienam nav noslēpums, ka šā spiediena ģenerators ir mūsu lielā kaimiņvalsts, kas visus šos gadus un ar visdažādākajiem līdzekļiem cenšas panākt, lai neatkarību atguvušās Latvijas Saeima un valdība legalizētu bijušās impērijas veikto starptautisko noziegumu – okupētās Latvijas apzināto kolonizāciju. Viens no iemesliem, kāpēc mēs šeit, Strasbūrā, esam un strādājam, ir Latvijas vēstures un pašreizējās situācijas skaidrošana. Pretējā gadījumā pāri mūsu galvām gāztos vēl vairāk apsūdzību un nebūtu nekādas iespējas tās neitralizēt.

Kas attiecas uz pieminētajiem ES emisāriem un komisāriem, tad atļaušos apgalvot, ka reālā situācija nemaz nav tik drūma. Patiesībā šie komisāri ir bijuši ļoti labi informēti. Taču pastāv augstā diplomātija reālpolitiskajā situācijā. Nākotnē sagaidāms vēl lielāks kaimiņzemes spiediens uz Latviju, jo gan Latvija, gan arī Krievija ir Apvienoto Nāciju Organizācijas, Eiropas Padomes un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas dalībvalstis. Neatkarīgi no tā, vai Latvija iestāsies vai neiestāsies Eiropas Savienībā, Krievija turpinās izmantot savu ievērojamo lomu šajās starptautiskajās organizācijās un mēģinās panākt savus ārpolitiskos mērķus attiecībā uz Latviju. Lai sekmīgi tiem pretotos, mums ir un būs vajadzīgi sabiedrotie.

Trīspadsmit ārpolitikā pavadītie gadi ļauj man izteikt pārliecību, ka iestāšanās gadījumā mēs iegūsim spēcīgāku atbalstu no ES dalībvalstu vairākuma, nekā izvēloties neskaidro un bīstamo pašizolācijas nākotni. Esmu pārliecināts, ka palikšana ārpus papildu drošības sistēmas noteikti ir bīstamāka. Nedrīkst aizmirst, ka Latvijas noliedzošā attieksme pret Eiropas Savienību var arī negatīvi ietekmēt tās uzņemšanu Ziemeļatlantijas savienībā. Nezinu, kā lai pārliecinu dažus draugus Latvijā, kas ir nosvērušies eiroskeptiķu pusē. Es viņus dziļi cienu, taču, manuprāt, viņi izdara nepareizus secinājumus. Cerēdami uz labu, viņi panāks pretējo.

Vai, no jūsu puses raugoties, izskatās, ka tāda pretestība politiskajās aprindās būtu nopietni ņemama?

Mani visvairāk uztrauc tas, ka eiroskeptiķu vidū ir cilvēki, kuros tauta ieklausās. Tie tagad izrādās iekāpuši vienās kamanās ar Latvijas neatkarības pretiniekiem. Ja tā var domāt un runāt Latvijas valstiskuma saglabāšanā un attīstīšanā ieinteresēti cilvēki, kas personiski ir pieredzējuši Latvijas okupācijas, tad es nespēju saprast, uz ko viņi cer. Vai tiešām viņi cer, ka šī mazā, bet ģeopolitiski interesantā valsts paliks neviena neskarta un ārpus citu valstu interešu sfērām? Nu, nepaliks nevienu dienu! Neesam ne Norvēģija, ne Šveice!

Sakiet, cik lielā mērā tas, ko, piemēram, Ždanoka un viņas līdzskrējēji Eiropas Padomē vērš pret Latviju, tiek uzklausīts un ņemts vērā?

Līdz šim ir izdevies dezinformāciju neitralizēt. Jāteic, ka šeit, Strasbūrā, dalībvalstu vēstnieki ir pietiekami informēti par patieso situāciju Latvijā un par tur esošajām minoritātēm. Uztrauc atgadījumi, kad Eiropas Padomes vadoši darbinieki patiesas demokrātijas vārdā reizēm šo to aizmirst par mūsu īpatnējo un citu lielvalstu radīto situāciju, publicē kādu nepamatotu frāzi un to uzreiz pārtver Krievija. Piemēram, 8. Saeimas vēlēšanu novērošanas Parlamentārās asamblejas delegācija savā atskaites ziņojumā sniedza pozitīvu secinājumu par vēlēšanu organizāciju un norisi, bet beigās, domādami tikai labu, pievienoja pāris rindkopu par demokrātijas deficītu Latvijā, kuru vajadzētu ātrāk pārvarēt. Pēc tam nav bijis neviena Krievijas Ārlietu ministrijas vai prezidenta oficiāla paziņojuma par Latviju, kur šī frāze nebūtu izmantota. Eiropas parlamentārieši nedaudz dzīvo ilūziju pasaulē, īpaši Rietumu sociāldemokrāti un sociālisti. Kad viņiem izstāsta vai atgādina reālo situāciju, viņi to it kā saprot, taču pēc tam nereti aizmirst. Vienmēr nāksies pašiem to visu turpināt skaidrot un skaidrot. Tomēr lielākā daļa Eiropas valstu pārstāvju ir izglītoti un informēti.

Eiropas Padomes Ministru komitejā stāstīts, runāts un skaidrots ir bez gala. Jautājums ir tikai, kurš to uzklausa un atceras, kurš izliekas, ka nesaprot, un kurš nemaz nevēlas saprast. Mums pat kādreiz sāk apnikt skaidrot vienu un to pašu, bet esam apmierināti, kad varam kolēģus pārliecināt ar kādu citu dokumentu palīdzību. Kad Eiropas Padomes arhīvā atradām Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 1960. gada ziņojumu par visu triju Baltijas valstu okupāciju un no jauna to izplatījām šejienes vēstniekiem, viņi to izlasīja ar patiesu interesi un izpratni.

Starp citu, Latvijā bieži aizmirst, ka Latvijas dialogs norit ar lielvalsti, kas bija antihitleriskajā koalīcijā. Ja tas tā nebūtu, Latvijas skaidrojums tiktu uzņemts daudz brīvāk un saprotamāk. Tā atkal ir viena no reālpolitikas niansēm.

“LAUKU AVĪZE”; pēc R. Būra  un V. Krustiņa intervijas “Georgs Andrejevs: “Spiediens būs vēl lielāks.””