Par apdomu pirms septembra izšķiršanās

Satiksmes ministrs Roberts Zīle:

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Daudzi domā, ka 20. septembris būs izšķiršanās par to, vai nu mēs sākam jaunu dzīvi, vai arī turpinām dzīvot tāpat kā līdz šim. Nē, tā nebūs! Situācija mainās abos gadījumos – gan tad, kad mēs Eiropas Savienībai pasakām jā, gan tad, kad pasakām nē. Nedrīkst mānīt sevi ar iedomu, ka nevajag nekur stāties, ja var turpināt tā kā iepriekš. Tā kā iepriekš vairs nebūs.

Ja mēs nobalsojam par, tad, runājot par ekonomisko pusi, iekļūstam Eiropas Savienības iekšējā tirgū. Tas, protams, uzņēmējiem nozīmē lielāku konkurenci, bet patērētājiem – labāku izvēli. Vēl ir skaidri zināms, ka mēs pievienosimies eirozonai. Tāpat ir skaidrs, ka visās Eiropas Savienības institūcijās mums būs savas pārstāvniecības. Tātad Latvija nebūs diskriminēta. Zināms arī finanšu palīdzības apjoms, ko saņemsim no 2004. līdz 2006. gadam. Par šo palīdzību gribu pateikt ko vairāk. Bieži vien iedomājas, ka visa palīdzība izsakāma ar vienu vārdu – struktūrfondi. Tā nav taisnība. Struktūrfondi ir tikai viena palīdzības daļa. Atsevišķi ir, piemēram, tiešie maksājumi lauksaimniecībai, Kohēzijas fonds. Turpināsies arī iesāktie SAPARD un citi projekti. Vislielākā nauda ir struktūrfondiem, Kohēzijas fondam – kopumā nepilnu triju gadu laikā nedaudz vairāk par miljardu eiro.

Vai šiem apmēram 500 miljoniem latu mums jāliek pretī arī pašu nauda?

Ir jāliek pretī mūsu nauda – no 25 līdz 50 procentiem atkarībā no fonda un projektu veidiem. Privāto uzņēmēju projektiem tie ir 50 procenti, pašvaldības vai valsts projektiem – 25 procenti.

Kas notiks, ja Eiropai pateiksim nē?

Varbūt darīsim tā: es jums ļaušu katram pašam meklēt atbildi. Es uzdošu tikai dažus jautājumus un, lūdzu, domājiet! Vai pensionāri saņems lielākas pensijas, ja mēs neiestāsimies Eiropas Savienībā? Vai jaunatne saņems labāku izglītību? Vai zemniekiem būs vairāk subsīdiju? Vai zemnieki iegūs lielāku tirgu, ja atradīsimies ārpus Eiropas Savienības? Vai uzņēmējiem pieaugs eksporta iespējas? Atcerēsimies, kā mums gāja 1998. gadā ar Krievijas tirgiem politisku satricinājumu dēļ! Vai mēs latviešu valodu nostiprināsim ar to, ka no Eiropas Savienības mums neviens neko vairs neprasīs? Vai mēs vieni paši spēsim nostiprināt latviešu valodu Latvijā? Vai mēs iegūsim ar to, ka varēsim vairāk paust savu viedokli starptautiskajā līmenī, piemēram, Pasaules Tirdzniecības organizācijā, kur nevajadzēs šo viedokli saskaņot ar Eiropas Savienību?

Kā es to saprotu? Ja mēs nobalsojam par Eiropas Savienību, tad, piemēram, mūsu zemkopības ministrs rudenī Pasaules Tirdzniecības organizācijā, kur izskatīs svarīgus lauksaimniecības politikas jautājumus, varēs pēdējo reizi paust savu neatkarīgo viedokli, ja neiestājamies, tad ministrs vienmēr varēs paust savu neatkarīgo viedokli. Vai mēs nekļūsim tikpat neatkarīga valsts kā... Padomju laikā bija šāda anekdote: “Kura ir visneatkarīgākā valsts? Mongolija, no kuras nekas nav atkarīgs.”

Jā, mēs esam maza valsts. Bet mums taču ir savas ostas, ceļi, tranzīts. Vai tiešām tas ir tik maz?

Ja Latvija tomēr paliek ārpusē, tad no Eiropas Savienības puses Latvija pēc sava statusa ir tāda pati “trešā valsts” kā Baltkrievija un Krievija. Ja kādreiz sadursies intereses ekonomiskā laukā starp Eiropas Savienību un kādu no šīm trijām valstīm, turklāt divu valstu viedokļi būs atšķirīgi, tad, esmu pārliecināts, Eiropas Savienība tīri pragmatiski būs spiesta vairāk rēķināties ar lielo valsti Krieviju nekā mazo valsti Latviju.

Mani uztrauc, vai tad, kad neiestāsimies Eiropas Savienībā, tranzīts maz ies caur Latviju – pa Latvijas ceļiem, pa Latvijas dzelzceļu, caur Latvijas ostām? Domāju, ka ne. Tranzīts ies tos ceļus, kur ir tikai viena robeža: Eiropas Savienība – Krievija. Tātad Latvija tiks apieta.

Pieņemsim, ka tad, ja Latvija neiestājas, es palieku satiksmes ministrs. Man kā “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK pārstāvim taču nāktos darīt visu, lai nojauktu Latvijas–Krievijas robežu, jo tikai tad tranzītbizness būs konkurētspējīga joma. Pretējā gadījumā neviens nelietotu Latvijas infrastruktūru. Nebūtu pārvadājumu, cilvēki zaudētu darbu un algu. Tas ir ļoti būtisks moments. Ja Eiropas Savienības mums nav, mums atliek tikai Krievija, tāpēc robeža uz to jājauc nost.

Eiroskeptiķi teic, ka mums vajagot pagaidīt kādus piecus gadus un tad stāties Eiropas Savienībā. Vai tad pēc pieciem gadiem mūsu uzņēmēji būs kļuvuši konkurētspējīgāki? Es nevaru atrast nevienu atbildi, kāpēc pēc trijiem, četriem, pieciem gadiem viņi varētu būt konkurētspējīgāki. Bet, ja viņi nekļūst konkurētspējīgāki, no kurienes tad ņems naudu savu darbinieku un strādnieku algām?

Ar to, ka iestāsimies Eiropas Savienībā, mums, pensionāriem, dzīve uzreiz taču labāka nekļūs.

Es neesmu teicis, ka iestājoties pensionāriem dzīve uzreiz kļūs labāka. Bet man ir piebilde – tiem, kas strādā, algas palielināsies, tātad viņi vairāk iemaksās sociālajā fondā, līdz ar to teorētiski arī pensiju fondam vajadzētu palielināties. Ja mēs neiestājamies, tad nekas nemainās un pensijas paliek tādas, kādas tās ir pašlaik.

Bet varbūt mums būs daudz lētāka gāze, ja atradīsimies ārpus Eiropas Savienības?

Jā, Baltkrievija un Ukraina visus energoresursus patērē no Krievijas un bieži vien pat nemaksā, dzīvo it kā uz parāda. Ar ko tas var beigties?

Vai lielās Eiropas Savienības valstis mazo Latviju nepiespiedīs darīt tā, kā viņas to vēlas?

Ja mazai valstij ir ļoti nopietni argumenti, tad neviens tai neizgriezīs rokas un neko nepiespiedīs darīt. Protams, ja tie Latvijas cilvēki, kas pārstāvēs mūs Eiropas Savienībā, vienmēr un visur uzsvērs, ka visas pārējās Eiropas Savienības valstis Latvijai grib ieriebt, tad Latvija neko nepanāks.

Ja Latvijas balsojums tomēr būs negatīvs, vai valdība demisionēs?

Valdībā nav spriests, ko mēs darām brīdī, kad esam Eiropas Savienībai pateikuši nē. Manuprāt, tad valdībai ir jāatzīst politiska sakāve un jāiet prom. Pieņemt, ka šis ir tāds izmēģinājuma lēciens un to īsto lēcienu varēsim taisīt pēc pusgada vai vēlāk, ir ļoti bīstami – tā tomēr ir Latvijas tauta un ar to nevar tā jokot. Tāpēc katru aicinu 20. septembri sagaidīt nevis emocionāli, bet gan kārtīgi apdomāt, kurp tad mēs īsti gribam doties.

“LAUKU AVĪZE”; pēc A. Grīnberga  “LA” diskusijas atstāsta “Pārmaiņas gaidāmas gan pēc “jā”, gan pēc “nē””