Par pilsētplānotāju aizmirsto prasmi

Arhitektu savienības valdes priekšsēdētājs Juris Poga:

Šovasar Rīgā norisinājās starptautisks arhitektu plenērs, konkurss “Europan”, kura darba idejas, manuprāt, varētu tikt izmantotas Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanai un attīstībai. Pilsētas attīstība, šīs attīstības veidošana ir jāmotivē. Turklāt tas jādara tā, lai atsevišķas izpausmes būtu skaidras ne tikai profesionāliem arhitektiem, bet arī sabiedrībai kopumā. Šā iemesla dēļ tika organizēts šis arhitektu plenērs, lai būtu cilvēki, speciālisti, kas var paskatīties uz Rīgas pilsētu no malas, un sniegt savus ierosinājumus tam, kā šai pilsētai vajadzētu attīstīties.

Jāatzīst, ka šodien attiecībā uz Rīgas pilsētas apbūvi, tās attīstību ir izveidojies diezgan liels saasinājums. Jāņem vērā, ka Latvijā vairākus gadus valdīja ekonomiskā depresija, kuras laikā attīstības jomā nenotika faktiski nekas – pilsētas attīstība bija piebremzēta. Tagad cilvēkiem, uzņēmējiem ir uzkrāti vairāk vai mazāk ievērojami līdzekļi, un tiek domāts, kur šo naudu ieguldīt, bieži vien priekšroku dodot nekustamajam īpašumam. Šāda situācijā pilsētas vadībai būtu jāuzņemas atbildība par Rīgas attīstību, norādot, kur uzņēmēji var izpausties, vienlaikus attīstot pilsētvidi. Taču, ja šī pilsētas vadība kādu laiciņu ar šādiem vadības jautājumiem nav nodarbojusies, tai to veikt ir visai grūti. Šādā situācijā jebkura pilsētas attīstības izpausme sabiedrībā izraisa polemiku. Faktiski ir jāsaka, ka Rīga ir “pazaudējusi” savu vadību. Tajās Latvijas pilsētās, kur vietējās pašvaldības pilsētas attīstības jautājumu risināšanu tur savos grožos, sabiedrības neapmierinātība un tamlīdzīgas problēmas nav aktuālas. Tieši pašvaldībai ir jāharmonizē dažādu uzņēmēju, investoru interešu izpausmes. Beigu beigās tas pat ir pašvaldības uzdevums – tieši tāpēc pietiekami liels iedzīvotāju daudzums ir balsojis par attiecīgajām pašvaldību amatpersonām. Taču tā vietā vismaz attiecībā uz Rīgu ir izvērsusies diskusija par to, ka pašvaldība ar savas pilsētas attīstības jautājumiem netiek galā, un tāpēc to risināšana būtu jāpārņem valsts institūcijām.

Ceru, ka plenēra “Europan” rezultāti tiks apkopoti, ka nenotiks jebkādu sasteigtu lēmumu pieņemšana, kā arī pieļauju, ka daļa no paustajām iecerēm atradīs savu vietu pilsētplānojumā. Šobrīd norisinās izvērtēšanas fāze, un faktiski “Europan” kustība mums māca to, ka, pieņemot dažādus atbildīgus lēmumus, kas skar pilsētas attīstību, nedrīkst steigties – plenēra autoru izstrādātie darbi tiek vērtēti ilgāk, nekā tie vispār tika izstrādāti. Turklāt šos darbus vērtē gan vietējie arhitektūras un pilsētplānošanas eksperti, gan arī Starptautiskā zinātniskā padome. Jāsaka, ka konkursi vispār ir ceļš, kā nonākt pie idejām, un ir pozitīvi, ka Rīgā ir iezīmējusies tendence šādus konkursus rīkot.

Rīgā ir novērojama aktīva pretdarbība jebkurām jaunām izpausmēm. Paklausoties dažus protestētājus pret vienu vai otru būvniecības ieceri, brīžiem rodas iespaids, ka šajā pilsētā vairs vispār neko nedrīkst būvēt. Man vēl ir saprotami uztraukumi par Rīgas vēsturiskā centra turpmāko likteni, taču laiku pa laikam ar šiem aizsardzības pasākumiem tiek eksperimentēts arī pilsētas nomalēs. Jāatzīst, ka Rīga vēl nav līdz galam izveidojusies un ka šeit vēl ir pietiekami daudz vietas, kas ir pamestas, kas nav ieguvušas normālas aprises un kur prasās, lai tur tiktu ieguldīta nauda. Normāla būtu situācija, ja potenciālais investors aizietu pie pilsētas vadības, izklāstītu, ko viņš vēlas būvēt, un pilsētas vadība viņam ierādītu vietu, kur tas ir iespējams. Šāda sistēma pilsētai ir nepieciešama, taču diemžēl Rīgā tā nav, tāpēc rodas dažādi nepārdomāti projekti, sasteigti detālplānojumi, grūtības dabūt juridiski korektu atļauju būvniecības uzsākšanai, kā arī dažādi protesti, jo izrādās, ka izsniegtās atļaujas nav bijušas pareizas, turklāt šajos visos procesos jau ir iesaistījušies politikas pārstāvji.

Runājot par Rīgas vēsturisko centru, jāsaka, ka tā aprises iezīmējās jau aizpagājušā gadsimta beigās – toreiz tika izveidots pilsētas būvniecības plāns, kas arī tika strikti ievērots, kā rezultātā šis centrs ir izveidojies par vēsturisku vērtību. Ja šīs normas tiks ievērotas arī turpmāk, tad varam runāt par pozitīvu vēsturiskā centra veidošanos, attīstību. Asa polemika sabiedrībā ir izvērsusies par tādiem objektiem kā “Stokmann centrs”, Triangula bastions, “Saules akmens”. Taču visas šīs būves ir ārpus zonas, kur ir definēta apbūve. Līdz ar to šī polemika izvērsās tikai tāpēc, ka apbūve sākās vietās, kur nav sakārtotas plānojuma lietas. Piemēram, runājot par “Saules akmeni”, polemika faktiski nekad nenotiek par šīs celtnes arhitektūru, bet gan par plānošanas jautājumiem – to, kurā vieta un kā šis objekts vispār tiek būvēts. Jāatzīst, ka plānojums šai vietai ir nekvalitatīvs, taču šis jautājums bija jāatrisina vēl pirms tam, kad vispār tiks spriests par konkrētiem projektiem.

Ceru, ka laika gaitā plānošanas jautājums Rīgā tiks atrisināts. Jāsaka gan, ka tas prasīs daudz laika, jo šobrīd mums plānotāju nav. Ja Rīgas dome šogad pasūtītu sagatavot jaunus speciālistus, tad diplomētus cilvēkus pilsēta iegūtu pēc pieciem gadiem, bet tādus plānotājus, kas profesionāli spēj strādāt – pēc apmēram vēl tikpat ilga laika.

“DIENAS BIZNESS”; pēc J. Pogas raksta “Pilsētas vadība vairs nemāk plānot”