Par racionālu skatu uz notiekošo

AS “Dzintars” prezidents Dr.oec. Iļja Gerčikovs:

Kas tie tādi – eiroskeptiķi, un kāpēc viņi nevēlas iestāšanos ES? Un kas tie tādi – eirooptimisti, un kāpēc viņi vēlas iestāšanos? Mēģināsim noskaidrot.

Pēc manām domā, pie eiroskeptiķiem pirmām kārtām pieder melnā un pelēkā biznesa pārstāvji. Nav ko slēpt, pie tagadējā korumpētības līmeņa varas struktūrās, tiesās, prokuratūrā un muitā, kad ir kopīga biznesa nogludināti un noslīpēti savstarpēji sakari, pārmaiņas tajos nozīmē nāves draudus. Jāatzīmē, ka eiroskeptiķi, it īpaši pēdējā laikā pirms referenduma, kļuvuši aktīvāki un visumā veiksmīgi populistiski iebaida tautu. Galvenie argumenti – mēs zaudēsim latvisko identitāti, mūs “aprīs”, izpostīs lauksaimniecību, slēgs ražošanu, būsim tikai Rietumu apkalpotāji, sabrauks visādi turki un arābi. Nekādi aprēķini nav veikti, jo vara neko nedara, un mēs tikai izpildām visu, ko diktē Rietumi. Vārdu sakot, viss ir tikai slikti vien.

Taču tam visam nav pamatojuma un pierādījumu. Skeptiķiem pievienojušies arī daudzi politiķi: kā tad – ja nepateikt tagad, ka viss izvērtīsies slikti, tad vēlāk... Tas viss ir saprotami. Tomēr paskatīsimies uz notiekošo reāli.

Attiecībā uz identitāti – ja daudzu gadsimtu laikā daudz skarbākos laikos latvieši ir saglabājuši valodu un kultūru, tad, manuprāt, nav nopietni par to runāt. Tas ir atkarīgs tikai no pašiem latviešiem. Pret to jāizturas nopietni ne tikai vārdos, bet arī darbos. Ko sliktu var izdarīt ES, ja pati sabiedrība šodien nepiešķir līdzekļus nacionālās kultūras attīstībai, izglītības uzlabošanai, bērnu audzināšanai? Kas pie tā vainīgs? Pievērsiet uzmanību latviešu biznesmeņiem – ko viņi dara tā visa labā. Turklāt Latvijā ir ko ņemt par paraugu. Šeit ir nacionālo minoritāšu biedrības, un šo nacionalitāšu biznesmeņi sniedz tām jūtamu atbalstu.

Tālāk, ko nozīmē “mūs aprīs”. Ko var “aprīt”? Iestāšanās brīdī nopietnas rūpniecības faktiski nav. Jau sen ražošanas korpusus esam nomainījuši ar tirdzniecības zālēm. “Aprīs” mazos gaļas un zivju pārstrādes uzņēmumus. Taču atbildība par to, ka tie atrodas šādā stāvoklī, pilnībā gulstas uz visu valdību sirdsapziņas, tāpat kā visu citu rūpniecības veidu izpostīšana. Tā kā sliktāk nekā pašlaik vienkārši nevar būt. Var būt tikai labāk.

Mums nav bijis valstsvīru. Nav bijis un nav politisku partiju. Ir tikai dažas personas, kurām patiesi rūp valsts liktenis. Tā sauktās partijas lielākoties veidoja cilvēku grupas, domājot par savām personīgajām interesēm. Šie cilvēki arī ir ES galvenie pretinieki, jo viņu patvaļai pienāks gals vai arī tā tiks ierobežota līdz minimumam. Iedomājieties – sociālists Alfrēds Rubiks vēršas pret iestāšanos ES. Tieši sociālistiskajai partijai (ja tā ir sociālistiska) vajadzētu būt par, tāpēc, ka, no sociālistiska viedokļa raugoties, Eiropā ir labāka kārtība nekā pie mums – nav algu aploksnēs un vecumā cilvēki ir nodrošināti ar pensiju, tiek stingri kontrolēti darba apstākļi, ir augstas ekoloģiskās prasības. Vācijā patiešām ir sociālisms, kaut gan daudzus gadus to cēla un tā arī neuzcēla PSRS.

Palūkosimies uz lauksaimniecību. Kāda Eiropa to varētu sagraut? Mēs paši esam sagrāvuši. Tagad ražojam gaļu un pienu daudzkārt mazāk nekā agrāk. Vairāk par pusi aramzemju nav apstrādātas. Vēl nekur neesam iestājušies, taču zeme jau izpārdota ārzemniekiem. Viņi jau nu noteikti prata prognozēt mūsu nākotni.

Tirdzniecība galvenokārt ir ārzemju sabiedrību rokās. Mēs sevi neapgādājam ar lauksaimniecības produktiem, bet lietojam importa, tā kā atkal jau – sliktāk nevar būt. Par ko raudāt? Būt var tikai labāk, jo no šībrīža valdības subsīdijas pilnā apjomā nesagaidīt, bet ES dod un krietni vairāk.

Nezinu, nevaru iedomāties, kas notiks, ja Igaunija un Lietuva iestāsies ES, bet mēs ne. Būs atkal robežas, muitas un nekādas perspektīvas. Kāds brīnums varētu notikt?

Pieņemsim, ka pensijas paliek līdzšinējās, bet komunālie izdevumi? Tie augs, tātad faktiski pensijas samazināsies. Nedod Dievs, ja paliks lats. Diemžēl daudzi neizprot starpību starp valūtas kursu un valūtas vērtību. Kad saka – labi, ka valūta ir cieta, ar to domājot tās kursa svārstību nenozīmīgumu, tikai muļķis teiks – slikti. Visi ir ieinteresēti. Bet slikti ir, ja valūtas vērtība ir paaugstināta. Tas ir mūsu gadījums. Lata vērtība ir paaugstināta, kas noved pie mūsu produktu konkurētspējas samazināšanās gan lauksaimniecībā, gan rūpniecībā. Par to viegli pārliecināties, lai gan daži cenšas iestāstīt pretējo un pierādīt, ka lats vēl ir pazemināts. Atnāciet uz autoostu sestdien vai svētdien un paskatieties, cik cilvēku brauc uz Lietuvu un Igauniju. Tur viņi pērk ne vietējās, bet importa preces un lētāk. Nevis 2007. gadā, bet gan pēc iespējas ātrāk jāpāriet uz eiro. Pamatprodukti kļūs lētāki. Visi zina – tas, kas ārzemēs maksā vienu dolāru vai vienu eiro, pie mums maksā vienu latu.

No visiem redzespunktiem raugoties, mēs neko nevaram zaudēt, iestājoties ES. Varam tikai iegūt – vairāk vai mazāk, bet tas jau ir atkarīgs no valdības izdarības. Rodas iespaids, ka līdz sabiedrībai informācija nenonāks, iekams mantīgie neizvērtēs – ko varētu paņemt sev, pirms pārējo atdot sabiedrībai. Nav ne pilnvērtīgas informācijas, ne gatavošanās iestāšanās procesam, bet laiks rit. Jāsaprot, ka varam ieiet sabiedrībā, kas pēc attīstības līmeņa, organizācijas un materiāli atrodas augstāk par mums.

Kas notiks, ja paliksim vieni ar lielu importa pārsvaru pār eksportu, bez zinātnes un kultūras finansējuma un ar sagrautu komunālo saimniecību? Ceļš ir tikai viens – būt finansiāli, politiski atkarīgiem no kaut kādas citas valsts un uz ļoti ilgu laiku.

“DIENA”; pēc I. Gerčikova raksta “Būt vai nebūt Eiropas Savienībā”