Par nākotnes vienoto Eiropu

Pāvests Jānis Pāvils II: Kunga Eņģeļa vēstījumā

“Dārgie brāļi un māsas!

1. Šajā vēsturiskajā brīdī, kad noris svarīgs Eiropas apvienošanās process, iekļaujot citas valstis Eiropas Savienībā, Baznīca uzlūko šo kontinentu ar mīlestības pilnu skatienu. Tomēr vienlaikus ar gaišo šīs parādības pusi tās tumšā puse nemazinās. Būtisko kristīgās pašapziņas zaudējumu pavada bailes nākotnes priekā; plaši izplatītā sociālā dzīves sadalīšana ir cieši saistīta ar individuālisma palielināšanos un solidaritātes cilvēku starpā pavājināšanos. Mēs esam liecinieki cerības zaudēšanai, aiz kuras slēpjas mēģinājums izplatīt antropoloģiju bez Dieva un bez Kristus. Paradoksāli, bet cilvēktiesību šūpulis var zaudēt savu pamatu, kas tiek relatīvisma un utilitārisma saārdīts.

2. Pēcsinodālajā Apustuliskajā ekshortācijā “Ecclesia in Europa” (“Baznīca Eiropā”), kuru parakstīju 28.jūnijā, es gribēju no jauna pieskarties šīm svarīgajām tēmām, kuras tika apspriestas visas sinodālās asamblejas laikā 1999.gada oktobrī. “Jēzus Kristus, kurš mājo Savā Baznīcā, – cerības Avots visai Eiropai” – tas ir pasludinājums, kuru ticīgie nepārtraukti atjauno, izprotot šā brīža milzīgās iespējas, bet vienlaikus arī apzinoties “nopietnu nenoteiktību kultūras, antropoloģiskā, ētiskā un garīgā līmenī” (Nr.3).

“Eiropas kultūra rada “klusējošas atkāpšanās” iespaidu no to cilvēku puses, kuriem ir viss nepieciešamais, bet kuri dzīvo tā, it kā Dievs neeksistē” (Nr.9). Tāpēc lielā nepieciešamība, ar kuru saskaras Eiropa, “kā Austrumos, tā arī Rietumos, – ir aizvien pieaugošā cerības nepieciešamība; cerības, kura spēs mums piedot dzīvei un vēsturei jēgu un turpināt mūsu kopīgo ceļu” (Nr. 4).

3. Un tomēr, kā var piepildīt tādas spēcīgas alkas pēc cerības? Ir nepieciešams atgriezties pie Kristus, sākt ar Viņu no jauna. Apustuliskajā ekshortācijā es atzīmēju, ka Baznīca var piedāvāt Eiropai pašu dārgāko, ko neviens nevar dot, un tieši – ticību Jēzum Kristum, “cerības Avotam, kurā nav vilšanās” (Nr. 18).”

Dekalogā par jaunās Eiropas celtniecību

1. Gan vēsturiski, gan arī šajā laikā Eiropa plaši un dziļi ir piesātinājusies ar kristietību. Kristīgā ticība veidojusi Eiropas kultūru, kļūstot “kā viens” ar tās vēsturi, un, neraugoties uz sāpīgo šķelšanos starp Rietumiem un Austrumiem, kristietība ir visu eiropiešu reliģija.

2. Tās vērtības, kuras aizstāv Evaņģēlijs, veicinās Eiropas atjaunošanu garā, tādas Eiropas celtniecību, kurai ir cerība. Tādējādi Eiropas Savienībai, ja tā balstīsies tikai ģeogrāfiskajā un ekonomiskajā dimensijā, nebūs pamata, jo tai jābalstās vērtību vienotībā.

3. Kristīgā atklāsme var pārveidot politiku, kultūru un ekonomiku vienotā līdzāspastāvēšanā, kurā visi eiropieši jutīsies kā mājās un veidos nāciju ģimeni, kas kļūs par paraugu citiem apgabaliem pasaulē.

4. Eiropas kristīgās saknes pašai Eiropai ir principiāla garantija nākotnei. Ja tiek ignorēts, aizmirsts vai noklusēts par Eiropas kristīgo mantojumu, tad tas jau ir vērtējams kā netaisnība, apvainojums, dziļa gara nabadzība, kas agrāk vai vēlāk liks par sevi manīt un par ko nāksies atbildēt.

5. Tāpēc nākotnē Eiropas Konstitūcijai ir jābūt saskaņā ar reliģisko mantojumu, īpaši kristīgo, un tās tiesībām vajag tikt atpazītām un cienītām.

6. Mūsdienu kontekstā, kas ir piesātināts ar pasaulīgumu, materiālismu un patērēšanas kāri, Baznīcai pārliecinoši jāliecina par transcendento cilvēka eksistences dimensiju.

7. Eiropai vajag turpināt ikviena cilvēka cieņas neaizskaramības viņa/viņas visaptverošajā dzīves ciklā un viņa/viņas neatņemamā tiesību kopuma aizstāvēšanu un veicināšanu.

8. Nākotnes Eiropa būs mīlestības, priekšrocību un pastāvīgas kalpošanas nabadzīgajiem un trūcīgajiem Eiropa, tāda Eiropa, kura veicina solidaritātes kultūru.

9. Pamati, uz kuriem tiks celta dažādībā vienotā Eiropa, ir pieņemšana, cieņa, līdzjūtība, dialogs un brālība.

10. Tādēļ – “nebīstieties! Evaņģēlijs nav pret jums, bet priekš jums”. “Evaņģēlijā, kas ir Jēzus, jūs atradīsit drošu un noturīgu cerību, pēc kuras jūs tiecaties.”

Katoliskās informācijas centra  informācija