Par Latvijas ģenerāli — no Sibīrijā izsūtītā

Dr.habil.ing. Kārlis Krēsliņš, Nacionālo bruņoto spēku štāba priekšnieks brigādes ģenerālis, — “Latvijas Vēstnesim”

Dienesta gaitas Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos:

01.07.1992. — NAA priekšnieka vietnieks zinātniskajā darbā. Aizsardzības zinātņu centra vadītājs. 26.10.1994. — NAA priekšnieka vietnieks mācību un zinātniskajā darbā, Aizsardzības zinātņu centra vadītājs. 29.06.1995. — NAA prorektors mācību un zinātniskajā darbā. 11.06.1997. — NBS štāba priekšnieka vietnieks. Aizsardzības zinātņu centra vadītājs. 13.07.1999. — NBS štāba stratēģiskās plānošanas departamenta priekšnieks. 21.11.2000. — NBS štāba priekšnieks. 1993. gadā Latvijas Zinātņu akadēmijā aizstāvējis doktora darbu un ieguvis habilitētā doktora grādu inženierzinātnēs.

— Apsveicu ar augstās militārās pakāpes saņemšanu! Līdz ar jūsu un Valda Matīsa pievienošanos atjaunoto bruņoto spēku pirmajiem ģenerāļiem, Raimonds Graube vairs nejutīsies vientuļš, un ārzemēs mūsu NBS štāba priekšniekam neviens nejautās — vai tad jūsu armijā ģenerāļa pakāpes nav?

— Paldies! Izmantojot gadījumu, gribu pateikt paldies Valsts prezidentei Vairai Vīķei–Freibergai, aizsardzības ministram Ģirtam Valdim Kristovskim, NBS komandierim kontradmirālim Gaidim Andrejam Zeibotam par augsto uzticību, kā arī visiem karavīriem, kas godprātīgi dienējuši un ticējuši man un manam darbam.

— Kā jums, Sibīrijā izsūtītās ģimenes atvasei, radās interese par militārām lietām? Vai sapņojāt par aviāciju?

— Pēc atgriešanās no Sibīrijas pabeidzu Alūksnes vidusskolu. Daudziem puišiem kara komisariāts piedāvāja mācīties kara skolās. Man ne, jo biju no izsūtīto ģimenes. Tas mani aizskāra, tāpēc nolēmu tikt jūrskolā uz savu roku. Neatļāva. Viens no maniem draugiem, ar kuru kopā piedalījos sacensībās, gribēja iestāties Rīgas Aviācijas tehniskajā karaskolā. Es devos līdzi, noliku visus eksāmenus uz pieci. Mūs aizsūtīja uz jaunkareivju apmācības nometni. Mācības bija ļoti intensīvas, ar pamatīgu fizisko slodzi, un daudzi sāka “lūzt”, neizturēja un izstājās. Bet man tas patika. Paliku skolā, sāku apgūt radiotehniku, kas arī iepatikās. Var sacīt — nejaušība, var sacīt, ka radioinženiera profesija man panācās pretī un mēs viens otru atradām, ko nekad neesmu nožēlojis. Pēc skolas mani nozīmēja dienēt Ziemeļu flotes aviācijas daļā, kur bija iespēja praktiski un pat radoši lietot lidojumos tehniskas idejas, kas vēl vairāk nostiprināja pārliecību, ka iešu pa šo ceļu tālāk.

— Un devāties uz Maskavu, uz Gaisa spēku kara inženieru akadēmiju. Redziet, sistēmas regulētāji jums sākumā neuzticējās, bet jūs beidzāt ar zelta medaļu vienu no Maskavas prestižākajām militārajām akadēmijām, pēc tam Maskavas Universitāti. Kā jūs raksturotu padomju militārās mācību iestādes?

— Gaisa spēku kara inženieru akadēmiju pabeidzu 1977. gadā. Tā kā absolvēju to ar zelta medaļu, man piedāvāja strādāt zinātnisku darbu un mācīties aspirantūrā. Aizstāvēju tehnisko zinātņu kandidāta grādu un, lai mācītos doktorantūrā, iestājos Maskavas Universitātē ar vēlmi papildināties matemātikas zinībās — skaitļošanas matemātikā, kibernētikā u. tml. Vienlaikus strādāju par pasniedzēju Gaisa spēku kara inženieru akadēmijā.

Gaisa spēku akadēmija, kurā pamatkurss bija četri pieci gadi, augstākās vadības kurss — vēl divi gadi, deva ļoti labu akadēmisko izglītību. Lekcijas notika sešas dienas nedēļā, kā jau militārā mācību iestādē, lekcijas bija obligāti jāklausās, mācījāmies līdz vēlam vakaram, jo prasības bija ļoti augstas. Akadēmija sagatavoja militāros inženierus. Par pasniedzējiem strādāja pasaulē atzīti zinātnieki, akadēmiķi, profesori, faktiski akadēmijā nevarēja strādāt bez zinātniskā grāda.

— Vai tajā laikā jums bija iespēja piekļūt jaunākajiem Rietumu militāri tehniskajiem sasniegumiem?

— Ir viena būtiska atšķirība starp Rietumu un Krievijas un arī padomju laika militārajām mācību iestādēm. Rietumos militāros pētījumus galvenokārt veic un doktora grādus militārpersonas aizstāv civilajās universitātēs, turpretī padomju militārajās akadēmijās bija zinātnes padomes, kurām bija tiesības piešķirt doktora grādus, tajā skaitā Gaisa spēku akadēmijā, kur man bija iespēja aizstāvēt savu pētījumu inženierzinātnēs, iegūstot tehnisko zinātņu kandidāta grādu radiolokācijas jomā. Arī militārajās zinībās, piemēram, taktikā, varēja iegūt zinātniskos grādus. Kas attiecas uz informāciju — paradoksāli, bet pat militārie zinātnieki vairāk bija informēti par Rietumu jaunākajiem sasniegumiem, nevis par padomju, jo tos glabāja aiz septiņiem zieģeļiem. Bija slēgtā, ļoti slepenā un slepenā literatūra. Viens piemērs. Būdams ASV Gaisa spēku akadēmijā Kolorādospringsā, uzdevu amerikāņu virsniekam jautājumu, cik maksā viena jaunā virsnieka sagatavošana? Atbildi apsolīja nākamajā dienā. Es jau gan zināju, ka 250 tūkstošus dolāru, tagad varbūt cita summa, bet man par Kolorādospringsas akadēmiju no padomju laikiem bija detalizēta informācija. Protams, viena lieta ir to iegūt no literatūras, dokumentiem, bet pavisam cita — redzēt pašam. Informācija tika vākta pamatīgi, bet ne vienmēr tā bija simtprocentīgi precīza.

— Vai Baltijas republiku pārstāvju augstākajās militārajās mācību iestādēs bija daudz?

— Vispār 1991. gadā padomju armijā dienēja ap seši simti virsnieku no Latvijas, bet par akadēmijām nevarētu sacīt, ka daudz. Latvieši pārsvarā dienēja aviācijā, jo Rīgā un Daugavpilī bija aviācijas inženieru un tehniķu skolas, un arī jūrniekos. Pēdējos gados dažādu iemeslu dēļ tika likti šķēršļi, piemēram, krievu literatūras sacerējumā pasniedzējs, protams, latvietim varēja ielikt zemu atzīmi, ja viņš neņēma vērā, ka cilvēks mācījies latviešu skolā.

— Jūs piedalījāties arī padomju kosmisko programmu izstrādāšanā. Kādas problēmas jūs risinājāt?

— Tā bija padomju kosmisko kuģu “Buran” programma, analoģiska amerikāņu “ Shuttle” tipa lidaparātiem, tātad vairākkārtējai lidošanai kosmosā. Mūsu grupas uzdevums bija saistīts ar radioelektroniskās aparatūras pielāgošanu militāriem mērķiem — kā cīnīties ar “Steels” lidaparātiem, kurus zemes radaros nesaredz, bet no kosmosa var atklāt, kā cīnīties ar AWACS sistēmām, kuras grūti sasniedzamas no zemes, u.tml. Mēs tikām tikai līdz iestrādēm, jo lielās vēsturiskās pārmaiņas un Krievijas finansiālās problēmas, iespējams, lika pamatiestrādes iesaldēt. Tomēr daži projekti Krievijā ir realizēti, un šodien lasīt, ka mūsu teorētiskās idejas un konstrukcijas no tolaik stingri slepenajiem dokumentiem iemiesojušās metālā, ir diezgan patīkami. Tas jau ir tas zinātnieka un konstruktora gandarījums.

— Jūs bijāt Maskavā, kad risinājās lielo pārmaiņu notikumi, par kuriem kosmonaute Svetlana Savicka nesenā intervijā Latvijas Televīzijā sacīja, ka tā bija valsts nodevība, ka Mihails Gorbačovs ir vājš un gļēvs cilvēks, ka ar kosmosa programmām saistītie cilvēki cieta morālus zaudējumus. Vai jūsu toreizējie kolēģi “ perestroiku” un tai sekojošos notikumus pārsvarā tā uztvēra, un kā jūs tad jutāties starp viņiem?

— Esmu domās daudzkārt pārcilājis tā laika notikumus un dažādu tautību cilvēku izturēšanos. Pārsvarā virsnieki, kuri strādāja akadēmijā, bija progresīvi noskaņoti. Kad sākās atmoda, savas lekcijas akadēmijas virsniekiem parasti sāku ar nelielu “politinformāciju” par Baltiju, par notikumiem Latvijā. Auditorija bija nopietna, sevišķi augstākās vadības kursi, kuros bija virsnieki tikai ar augstāko izglītību. Dažreiz izvērsās diskusijas, kurās aktīvi iesaistījās patriotiski noskaņoti ukraiņu tautības klausītāji. Tikai vēlāk uzzināju, ka uz manām lekcijām pie katedras priekšnieka atļauju prasījuši citi akadēmijas pasniedzēji. Interese par to, kas notiek Baltijā, bija ļoti liela. Pārsvarā tie bija zinātnieki, gudri cilvēki, kuri atbalstīja Baltijas un citu tautu brīvības centienus. Turklāt puča dienās tika dotas norādes no ministrijas, lai glābšanas komiteju atbalsta visas militārās augstskolas. Tomēr tas nenotika, un lielākā daļa virsnieku atbalstīja Borisu Jeļcinu un demokrātiskos spēkus. Domāju, ka tajās dienās demokrātiski noskaņoto virsnieku vārdi, uzstājoties šādās auditorijās, deva lielāku ieguldījumu demokrātisko spēku uzvarā, nekā ja viņi būtu ķērušies pie ieročiem.

— Vai jums, Gaisa spēku pulkvedim, Žukova vārdā nosauktās akadēmijas mācību spēkam, netika likti šķēršļi atgriezties Latvijā?

— Tajos gados daudzu latviešu virsnieku pulcēšanās vieta bija Latvijas pārstāvniecība Maskavā. Tās biežs viesis 1991. gadā biju arī es. Pulkvedis Valdis Matīss jau bija atvaļinājies no Krievijas armijas. Manam iesniegumam bija atteikums, pamatots ar to, ka esmu saistīts ar slepeniem militārajiem pētījumiem un iestrādēm. Regulāri braucu uz Latviju, jo te ir mani vecāki, māsas. Priekšniecība to man arī neliedza. 1992. gada februārī uzrakstīju iesniegumu par vēlmi dienēt Latvijas bruņotajos spēkos, biju klāt Nacionālās aizsardzības akadēmijas (NAA) dibināšanas notikumos Mālpilī un Rīgā, Augstākajā Padomē. Būdams Latvijā civilajā statusā, strādāju pie NAA konceptuālajiem dokumentiem. Kad Maskavā par bruņoto spēku ministru kļuva I. Šapošņikovs, uzrakstīju otru iesniegumu, kurā minēju, ka esmu devis zvērestu PSRS bruņotajiem spēkiem, kuru sastāvā bija arī Latvija, un, ja nu šī savienība ir izjukusi, tad uzskatu, ka formāli esmu brīvs un mans zvērests vairs nav spēkā. Man piedāvāja ģenerāļa amatu. Kad atteicos, atļāva demobilizēties, bet ar noteikumu, ka man jāpaliek Maskavā.

— Pa Ādažu poligonu vēl braukāja krievu tanki, pirmie kadeti kopā ar dažiem virsniekiem sala Mālpils lauksaimniecības tehnikuma nekurinātajās telpās, bet jūs no lielvalsts armijas ģenerāļa nodrošinātās dzīves, devāties pretī neziņai un riskam pat tikt fiziski iznīcinātam. Vai tā bija pārliecība?

— Mēdz teikt, ka slikts tas kareivis, kas negrib kļūt par ģenerāli, bet es nudien par to nedomāju, kad 1986.gadā saņēmu pulkveža zīmotnes. Atbraucu uz Latviju, kļuvu par ierindnieku, eksaminēju Mālpilī pirmos kadetus. Vēlāk atjaunoja pielīdzināšanas kārtībā pakāpi, nozīmēja par NAA prorektoru zinātniskajā darbā un Aizsardzības zinātniskā centra vadītāju. Jāsaka, ka atgriešanās dzimtenē nebija viegla, tāda tā ir joprojām arī tiem, kas šodien to vēlētos darīt. Neviens man šeit dzīvokli nedeva, neviens nekādu pretimnākšanu neizrādīja ne pilsonības jautājumā kā Sibīrijā izsūtītajam, ne citās jomās, kad cilvēks saskaras ar birokrātiju. Bet es biju nolēmis atgriezties. Izdevīgi vai neizdevīgi — tas bija mazsvarīgi.

— Acīmredzot jūs ar savām spējām, stingro raksturu un darbu apliecinājāt, ka varat ieņemt augsto — NBS štāba priekšnieka amatu. Vai nosacīti šo amatu varētu dēvēt tā — “galvenais bruņoto spēku konstruktors”?

— Zināmā mērā — jā. Daudzās Rietumu valstīs ģenerālštāba priekšnieks ir augstākā militārā persona. Mums Baltijā hierarhiski ir NBS komandieris, tad štāba priekšnieks, kura vadībā štābs tās idejas, kuras izlēmis NBS komandieris, iestrādā plānos, kuri tiek realizēti struktūrvienībās. Varētu sacīt arī tā — politiskais štābs ir ministrija, bet militāri stratēģiskais ir NBS štābs. Daudzās jomās vadība strādā vienotā komandā.

— Integrēšanās NATO. Kas šajā jomā ir būtiskākais, kas jāpaveic?

— Rīcības plānā dalībai NATO, ko realizējam Aizsardzības ministrijas vadībā, ir piecas sadaļas. Vairākas sadaļas jāpieveic, sadarbojoties vairākām institūcijām, bet galvenā sadaļa ir militārā, un no kopējā darbu apjoma tie ir 70 — 80 %, kas jārealizē NBS štābam. Integrēšanās aliansē nozīmē, ka mūsu spēkiem pilnībā jāpārvalda angļu valoda, saprotams, katrai spēku struktūrai tajā ir daudz dažādu speciālo terminu un pieņemto lietošanas standartu, jāapgūst standartoperāciju procedūras, t. i., dokumentu noformēšana un aprite, un nākamais aspekts — bruņoto spēku struktūra, kurā ietilpst komandvadības ķēde, atsevišķu bataljonu un vienību iekšējā uzbūve, ekipējums, radiosakari utt. Īsi sakot — NATO spēkos personāls sarunājas vienā valodā, ir katram līmenim atbilstoši izglītots un ar savietojamu ekipējumu un bruņojumu.

— Aizsardzības ministrija un NBS vadība deklarējusi pāreju uz militārā dienesta profesionalizāciju un atteikšanos no obligātā militārā dienesta (OMD). Kādi bija galvenie motīvi to darīt, jo pārsvarā profesionālās armijas ir bagātām valstīm — ASV, Lielbritānijai, Kanādai, Nīderlandei, Francijai u.c.?

— Iepriekšējā valsts aizsardzības koncepcija bija valsts teritorijas aizsardzība, izmantojot aktīvo un totālo savas teritorijas aizsardzību. Šādai sistēmai jābalstās uz OMD un rezervistiem, lai iesaistītu iespējami daudz cilvēku, kuri kaut kādā mērā sagatavoti cīņai. Iestājoties NATO, mūsu valsts aizsardzības principi mainās. NATO neinteresē, cik mums ir bataljonu, jo alianses rīcībā ir ap pusotra simta brigāžu. NATO prasa no mums sauszemes spēku nelielas, bet labi ekipētas un apmācītas vienības vai kaujas atbalsta vienības — sapieru, inženieru, — cīņai ar masu iznīcināšanas ieročiem, speciālās vienības u.tml. Lai šādiem uzdevumiem sagatavotu personālsastāvu, ievērojot, ka militārās tehnoloģijas kļūst arvien sarežģītākas, ka speciālo uzdevumu vienību kaujinieki jātrenē gadiem, nav cita ceļa kā profesionālais dienests. NATO augstākā militārā štāba pētījumi par draudiem un riskiem liecina, ka tuvākajās desmitgadēs nebūs konvenciālo karu, bet turpināsies teroristu uzbrukumi, citi grūti paredzami draudi, varbūt datortīkliem, varbūt līdzīgi kā Afganistānā, Irākā. Cīņai ar tādiem draudiem nepieciešamas nelielas profesionālas vienības, tāpēc pāreja ir loģiska un pamatota.

— Vai mēs to spēsim pavilkt finansiāli?

— Sagatavot profesionālus kaujiniekus mēs spējam, bet nodrošināt viņus ar profesionālu ekipējumu, kas ir ļoti dārgs, ņemot vērā mūsu investīcijas, ir problemātiski. Piemēram, lai sagatavotu pilnībā mehanizētu bataljonu, nepieciešami aptuveni deviņdesmit miljoni latu, lai iegādātos bruņumašīnas, nemaz nerunājot par katra karavīra moderno individuālo ekipējumu ar nakts redzamības un koordinātu noteikšanas ierīcēm. Lielus izdevumus prasīs arī atbilstošas algas, lai varētu profesionāļos rekrutēt spējīgus cilvēkus.

— Vai tomēr daļa valstu neturas pie OMD likuma, pamatojot to ar jaunatnes patriotisma un “īsta vīrieša” audzināšanas tradīcijām?

— Galvenā motivācija tomēr bija cilvēku resursu nepieciešamība valsts aizsardzībai. Pēc 11.septembra motivācija turēties pie OMD līdzinās nullei, arvien vairāk valstu tuvākajā laikā no tā atteiksies, kā Čehija, Ungārija, Slovākija, Polija u. c. Protams, ir otra puse. Veidojot profesionālos spēkus, armija tiks attālināta no tautas. Daudzās valstīs militārie cilvēki uniformās uz ielas un sabiedrībā nav redzami. Daudzi cilvēki var jautāt, kāpēc mums viņi jāuztur, mums neviens neuzbrūk. Cilvēkiem vairāk būtu jāskaidro, ka armija pastāv, lai novērstu draudus miera laikā.

— Vai līdz ar jaunajām nostādnēm mainīsies plānoto aizsardzības novadu veidošana, kuros liela nozīme bija Zemessardzei?

— Pēc ilgākām diskusijām ir pieņemts lēmums mainīt iepriekšējos plānus un izveidot divus Zemessardzes novadus. To galvenais mērķis nebūs novada aizsardzība, tas vairāk būs administratīvs centrs, kas organizēs brīvprātīgos zemessargus dažādām aktivitātēm. Otrs uzdevums — tiks veidoti atsevišķi bataljoni ar konkrētiem uzdevumiem Nacionālo bruņoto spēku nodrošinājumam, piemēram, pretgaisa aizsardzības bataljons, kas trenēsies šiem uzdevumiem, lai vajadzības gadījumā varētu aizstāvēt nozīmīgus objektus, piemēram, Rīgas lidostu, vai transporta bataljons. Zemessardze ar laiku kļūs par saiknes uzturētājiem starp armiju un sabiedrību.

— Kā profesionālajai armijai tiks gatavotas rezerves?

— Ir vairāki varianti. Viens varētu būt Skandināvijas variants. Militārpersonai aizejot rezervē, tai piedāvā noslēgt kontraktu uz dažiem gadiem ar noteikumu, ka vajadzības gadījumā viņu var iesaukt, sagatavot un nosūtīt uzdevumā. Par to rezervisti saņem noteiktu atalgojumu. Var iestrādāt likumā kādus noteikumus saistībā ar rezervistiem līdz noteiktam vecumam u.tml.

— Vai Latvijai iestājoties NATO, mainīsies militārās izglītības koncepcija?

— Iestājoties NATO, par visu būs jāmaksā, tāpēc virsnieku pamatsagatavošanai jānotiek mūsu valstī. Līdz šim mums palīdzēja partnervalstis, sedzot šos izdevumus, bet, kļūstot par dalībvalsti, maksāsim arī mēs, un tas nebūs lēti. Tāpēc plānojam, ka bāzes apmācība līdz leitnanta līmenim, tad nākamais pakāpiens — kapteiņu pakāpē, kā arī majoru kurss kā štāba virsnieku kurss — tas viss tiks paveikts Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Nākamie — brigādes līmeņa virsnieku kursi — būs Baltijas aizsardzības akadēmijā Tartu. Tikai visaugstākajām — pulkvežu un ģenerāļu mācībām — tiks izmantotas Rietumu koledžas, piemēram, NATO koledža Romā, kurā es mācījos. Tāpat notiks sadarbība ar civilajām mācību iestādēm, piemēram, Latvijas Jūras akadēmiju. Personāla sagatavošana ir viena no problēmām. Var ievest ieročus, ekipējumu, bet sagatavot personālu ar atbilstošām zināšanām, pakāpēm, sagatavotību — tam vajadzīgs laiks. Mums trūkst labi sagatavotu virsnieku, kas spētu strādāt NATO štābos. Tas ir darbs personāla politikā. Iespējams mums nāksies ievērojami samazināt vecāko virsnieku — pulkvežu un pulkvežleitnantu — amatus, bet palielināt kapteiņu un leitnantu amatu skaitu. Atbilstoši likumam no leitnanta līdz pulkvedim jādienē divdesmit divi gadi, tā ka aprēķinus var izdarīt. Rietumos ir stingras prasības, un mēs nevaram sūtīt leitnantu štāba darbā, kur strādā augstākas pakāpes virsnieki, kaut arī viņš būtu labi sagatavots. Pamazām viss tiek sakārtots, domāju, ka to veicinās arī algu reforma, kas paredz, ka virsnieks algu saņems par pakāpi, nevis amatu. Tas prasa izmaiņas likumdošanā un droši vien notiks pakāpeniski, bet tas ir pareizais ceļš armijas sakārtošanā.

Andris Kļaviņš  — “Latvijas Vēstnesim”