Vējdzirnavu zemē melno tulpi meklējot

"Latvijas Vēstneša" ārpolitikas redaktora Jāņa Ūdra vērojumi Nīderlandes Karalistē

Nobeigums. Sākums "LV" Nr. 148/150 , 176/177 un 189/190; 27.04.,

17.05. un 26.05.2000.

Vējdzirnavas — Nīderlandes ainavas un cilvēku mentalitātes neatņemama sastāvdaļa; 1. attēlā pa labi — Latvijas vēstnieks Nīderlandē Kārlis Eihenbaums.

2. attēlā — top pasaulslavenais Holandes siers; Jolanta Dornenbala — daudzo interesentu iecienītās "Dornvortas" siera fabrīciņas saimniece

Tanki kavalērijas skolā

Amersfortas tankistu mācību centra apmeklējumu Latvijas žurnālistiem noorganizēja Nīderlandes Aizsardzības ministrija. Precīzs šī centra nosaukums gan vēl joprojām ir "Amersfortas Kavalērijas mācību centrs". Tā nīderlandieši apliecinājuši uzticību vēsturisko nosaukumu tradīcijām, jo kādreiz Amersfortā patiešām bijusi slavena kavalēristu skola.

Tagad par seno karošanas mākslu liecina vien plašā kavalēristu ekipējuma un kavalērijas vienību militāro regāliju ekspozīcija Amersfortas muzejā, kā arī jāšanas sacīkstēs iegūtās balvas. Amizants ir kavalērijas un tanku karaspēka salīdzinājums muzejā, kur uzsvērta ideja par tanku karaspēka izaugsmi no kavalērijas: pakavi novietoti līdzās tanka kāpurķēdes posmam, veterinārārsta instrumenti izvietoti vienā ansamblī ar mehāniķa darbarīkiem, bet kavalērista pīķis un zobens salīdzināti ar moderna tanka šāviņiem. Līdzās muzeja ēkai izvietoti šermani un citi Otrā pasaules kara tanki, kas šķiet nelieli līdzās vācu "Leopard 1", kas vēl nesen bija Nīderlandes armijas bruņojumā.

Amersfortas mācību centrā mūs vispirms uzņēma majors Valts Šēnbeks no sabiedrisko attiecību departamenta — daudz pieredzējis virsnieks, kurš Nīderlandes bruņotajos spēkos pavadījis jau trīsdesmit sešus gadus. Sagaidījis mūs savā džipā pie centra vārtiem, viņš vispirms veda uz savu elektronikas valstību — simulatoru zāli, garām intriģējošajiem "Leopard 2", kas kā plakani, zaļpelēki dinozauri saulītē gozējās pie angāru vārtiem.

Kolorītā skata rosināti, atcerējāmies padomju okupācijas laika slepenības kultu un noprasījām, ko šeit, Amersfortas mācību centrā, drīkst un ko nedrīkst fotografēt. "Fotografējiet visu, ko vien atrodat par interesantu," lietišķi atteica majors Šēnbeks: "Šis ir mācību centrs, un mums te nav nekādu noslēpumu. Katram arī jāzina, ka NATO ir aizsardzības savienība, un nevienu neapdraud."

Vispirms majors mūs ieveda šaušanas mācību telpās, teorētisko nodarbību klasē un simulatoru zālē, kur tūdaļ aiz mums ienāca arī trīs amerikāņu seržanti. "Vai Latvijas žurnālistiem nebūs iebildumu atrasties "vienā komandā" ar amerikāņiem, kas no savas bāzes Vācijā atbraukuši iepazīties ar "Leopard 2" un mūsu simulatoriem?" majors pavaicāja, un mēs, protams, laipni piekritām. Kaut klusībā es tobrīd sajutu bažas. Likās, ja nu kopā ar amerikāņu profesionāļiem vajadzēs sēsties trenažieros, paliksim kaunā kā likts.

"Daudzi ir neizpratnē par simulatoru un citas datortehnikas plašo lietošanu Amersfortas mācību centrā," kā apsteidzot mūsu jautājumu, teica majors Šēnbeks. "Bet ar simulatoru dažos gadījumos ir pat grūtāk šaut nekā no tanka. Ja tanks ir kārtībā, tad nav nemaz tik grūti izšaut. Protams, šī tehnika labi jāpārzina — mūsu tankiem ir apmēram simt dažādu vadības sviru un slēdžu." Taču "dzīvās šaušanas" iespējas mums ierobežo dabas apstākļi. Nīderlande teritorijas ziņā ir relatīvi maza zeme ar lielu iedzīvotāju blīvumu, bet šaušanai ar īstiem lādiņiem nepieciešams plašs poligons. Tādēļ īstā šaušana Nīderlandē ir atļauta tikai Frīlandes salā. Mēs esam bijuši uz šaušanas treniņiem arī Kanādā, Vācijā un citās lielākās NATO valstīs, kā arī tagad jaunajās NATO valstīs Ungārijā un Polijā, kur ir plašāka teritorija. Taču jāievēro vēl arī vairāki citi faktori. Piemēram, tas, ka gaismas frekvence šāviena brīdī ir kaitīga acīm. Ļoti būtiska ietekme ir arī naudai. Viens tanka lādiņš maksā 2600 guldeņus (apmēram 650 latu). Kaut Nīderlande ir bagāta valsts, arī mums nākas stingri rēķināties ar budžetu, jo, paaugstinoties militārās tehnikas kvalitātei, pieaug ekspluatācijas izmaksas. Kaut vai degvielas patēriņš — "Leopard 2" tūkstoš piecsimt zirgspēku dzinējs patērē milzumu degvielas, īpaši ja piecdesmit deviņas tonnas smagais milzenis drāžas ar maksimālo ātrumu — 80 kilometri stundā. Elektroniskie simulatori maksimāli atdarina visu nepieciešamo."

Par to mēs varējām arī paši pārliecināties dažās Amersfortā pavadītajās stundās. Pilns mācību kurss tankistiem ilgst simt sešdesmit četras stundas. Tanku vadītājiem mācību kurss ilgst septiņas nedēļas, šāvējiem — piecas, lādētājiem — trīs nedēļas. Optimālais kursantu skaits grupā — divpadsmit. Katrs pasniedzējs vada tikai vienu stundu, tad viņu nomaina nākamais. Kursantu un instruktoru vidū valda biedriskas karavīru attiecības. Piemēram, kluba vestibilā kursanti lielā puķupodā ievietojuši krustu ar uzrakstu "Nezināmais instruktors". Instruktori paši arī smejas par šo draudzīgo joku un piekrīt: pasaulē esot daudz Nezināmā kareivja kapu, taču nekur citur nevarot atrast kapu nezināmajam instruktoram.

Var teikt, ka arī simulatori nav lēti: trīs mācību šaušanas iekārtas centram izmaksājušas deviņpadsmit miljonus guldeņu vai apmēram pusotru miljonu latu katrs. Toties to ekspluatācijas izmaksas ir minimālas — tik vien kā alga apkalpojošajam personālam, profilakšu izmaksas un maksa par elektrību.

Vācu firmas "Wegmann & Co" Kaselē simulators ražots 1982. gadā un tagad apgādāts ar jaunāku, 1997. gada ražojuma datortehniku. "Uzskatu, ka jūsu valstij derētu padomāt un nopirkt kādu no šiem simulatoriem," lietišķi teica majors Šēnbeks. "Mums tie formāli jau skaitās novecojuši, taču strādā nevainojami un teicami palīdz kursantiem apgūt šaušanas iemaņas. Tas būtu labs atrisinājums Latvijas jaunajiem bruņotajiem spēkiem, jo pagaidām taču jums nav pa spēkam iegādāties modernos tankus."

Aukstā kara atmiņas

Simulatoru straujai ieviešanai astoņdesmitajos gados bijis vēl viens iemesls. Aukstā kara eskalācijas apstākļos, strauji augot militāra konflikta briesmām, NATO vajadzēja strauji palielināt tankistu skaitu, galvenokārt pārkvalificējot rezervistus. Tad arī Amersfortā tika iekārtota vēl viena mācību klase un strauji paplašināta elektronisko simulatoru izmantošana.

Būtiskas izmaiņas aukstā kara kulminācijas posms astoņdesmitajos gados ienesa arī Nīderlandes armijas bruņojumā. "Tagad grūti iedomāties, bet 1982. gadā Nīderlandei bija 468 "Leopard 1" un 445 "Leopard 2", kopā 913 tanki. Taču arī mūsu potenciālais tā laika pretinieks — Varšavas pakta armijas — veltīja lielu vērību sava bruņojuma modernizācijai. Astoņdesmito gadu sākumā NATO rīcībā nonāca dažu jaunāko modeļu padomju tanki ar visiem kaujas lādiņiem. Salīdzinot tankus šaušanas poligonā, mēs pārliecinājāmies, ka padomju tanki var sašaut "Leopard 1" un pat toreizējās modifikācijas "Leopard 2". Tad arī kopā ar Vāciju un citām NATO valstīm sākām intensīvu sava bruņojuma modernizācijas projektu. 1992. gadā Manheimā tika nolemts NATO bruņojumā ieviest uzlabotos tankus "Leopard 2A4" un "Leopard 2A5". Divsimt novecojušie Nīderlandes "Leopard 1" tika pārdoti Čīlei. Mazākas partijas tika vēl dažām valstīm, kas nevarēja atļauties modernākus tankus. Nesen pussimts "Leopard 1" no Nīderlandes vēlējās nopirkt arī Botsvāna, taču piedāvājums bija beidzies.

Viens "Leopard 2 " maksā desmit miljonus guldeņu jeb divarpus miljonus latu. Salīdzinājumam — 1981. gadā būvētais "Leopard" maksāja tikai 5,1 miljonu guldeņu. Nemitīgi modernizējot tanku, tā izmaksa 1990. gadā bija sasniegusi jau 7 miljonus guldeņu. Taču prasības pret militārās tehnikas kvalitāti pasaulē joprojām auga, un NATO vadība nolēma vēlreiz modernizēt "Leopard 2", konstruējot tam jaunu, supermodernu torni. Tas katra tanka izmaksai pievienoja vēl trīs miljonus guldeņu, un tagad pats modernākais "Leopard" maksā desmit miljonus guldeņu (divarpus miljonus latu). "Taču pēc gadiem trīsdesmit arī šis tanks jau skaitīsies novecojis," lietišķi noteica majors Šēnbeks.

1996. gadā atbilstoši jaunajai politiskajai situācijai pasaulē tika nolemts būtiski samazināt NATO bruņojumu, un kopš 1998. gada Nīderlandes armijā ir tikai simt astoņdesmit "Leopard 2A5".

"Nebrīnieties, ka simulatoru ekrānos ieraudzīsit padomju ražojuma tankus "T–62"un helikopterus," kā atvainodamies teica Valts Šēnbeks. "Simulatori tika uzstādīti astoņdesmitajos gados, kad NATO aizsardzības doktrīnā bija ļoti konkrēts potenciālais pretinieks — Padomju savienība un citas Varšavas līguma valstis, kuru bruņojumā bija padomju tanki. Diemžēl arī jūsu zeme tajā laikā bija šajā blokā."

"Latvija tajā laikā bija okupēta zeme," es iebildu.

"Jā, es to, protams, zinu," atbildēja majors. "Taču es zinu arī, ka jūsu jaunekļiem tajā laikā vajadzēja dienēt PSRS armijā un ka viņi skaitījās vieni no inteliģentākajiem un līdz ar to arī labākajiem karavīriem. Bet nu pamēģiniet, kas uz datora ir vieglāk— rakstīt teikumus vai šaut pretinieka tankus!"

Goda pilns zaudējums

amerikāņu seržantiem

Iespraucos pašaurajā, kā tanka kabīne, simulatorā. Aizcirtās tērauda durvis, un priekšā uz neliela ekrāna iegaismojās krūmiem apaudzis, plašs lauks, kura pretējā malā, vērīgi ieskatoties, varēja pamanīt zemei pieplakuša tanka kontūras. Virzīju tam virsū tēmekli. Pirmoreiz pārslīdēju pāri. Virzīju atpakaļ un, uztvēris tanku tēmekļa krustpunktā, nospiedu lielgabala mēlīti. Nodunēja šāviens, pēc brīža lauka viņā malā uzliesmoja eksplozija. "Izdevās," man pārvēlās prieka vilnis, bet emocijām nebija vaļas — pāri laukam, tagad pavisam tuvu, ripoja cits pretinieka tanks. Tēmēju virsū, bet tad iešāvās prātā, ka braucošam tankam jātēmē nedaudz priekšā. Spiedu mēlīti — garām. Līdzīgi nopūdelēju arī dažus nākamos šāvienus. Desmit šāvienu sērijai beidzoties, sašļucis kāpu no sava "tanka" ārā. Majors Šēnbeks izņēma no printera elektronisko rezultātu izdruku un sāka lietišķi analizēt: tēmēšana braucošam tankam priekšā bijusi aplama, vajag tikai mērķi ietvert ar lāzeriekārtu apgādātā tēmekļa krustiņā, un elektroniskās palīgierīces pašas izdarīs korekciju, mirklī aplēšot gan abu tanku braukšanas ātrumu, gan attālumu un šaušanas leņķi.

Sēdos vēlreiz pie simulatora svirām, tagad trāpīju arī kustīgos tankus. Tad ausīs iedzēla neierasta, augsta skaņa un ekrānā man tuvu priekšā parādījās helikopters. Rāvu "lielgabala" stobru uz augšu, cenšoties ietvert lidaparātu tēmekļa krustiņā. Uz īsu mirkli izdevās, taču mēlīte tika nospiesta par vēlu, un helikopters aizslīdēja tankam pāri.

"Deviņdesmit viens punkts," majors Šēnbeks, jauno izdruku skatot, atzinīgi iesaucās: "No simts iespējamiem — nudien, tas nav slikti. Bet par helikopteru neraizējieties. Tas ir grūts mērķis, ko arī profesionāļiem ne vienmēr izdodas sašaut."

Redzēdams, ka arī amerikāņu seržanti iegrimuši savu izdruku studēšanā, paprasīju majoram, kā veicies viņiem. "Viens sašāva 89 punktus, taču diviem bija labāks rezultāts nekā jums, 93 un 95 punkti," majors atbildēja un kā mierinādams piebilda: "Jūsu rezultāts, nudien, nebija slikts." Taču es pats, atklāti sakot, par tādu "zaudējumu" nebūt nejutos sarūgtināts.

Ar "Leopard 2" pilnā gaitā uz priekšu

"Leopard 2" vadīšanas simulatora kabīne ir vēl šaurāka, un, masīvajai lūkai aizveroties, vienīgā saikne ar ārpasauli palika instruktora balss tankista cepurē iemontētajās austiņās. Priekšā uz krāsaina ekrāna redzamā datorgrafikas ainava radīja virtuālas pasaules sajūtu, taču instruktora balss bija koncentrēti lietišķa: "Iedarbiniet dzinēju un sāciet kustību!" "Yes, ser!" atsaucos un piespiedu masīvo startera pogu. "Leopard 2" varenais motors iedūcās negaidīti viegli un mierīgi. Ātrumkārba bija automātiskā, un vadītājam atlika vien ieslēgt sviru "uz priekšu" vai "atpakaļ" pozīcijā. Spiedu kāju uz masīvā akseleratora pedāļa, un piecdesmit deviņas tonnas smagais milzenis sāka ripot uz priekšu. Klausot instruktora komandām, izgriezu tanku uz "šosejas" un palielināju ātrumu. "Priekšā ir tilts. Ļoti šaurs. Vai pārbrauksit?" vaicāja instruktors, un man, redzot, kā strauji tuvojas sašaurinājums, gribējās apstāties. "Bet tā taču ir tikai imitācija," domās sev skaļi teicu un iegrozīju tanku tā, lai šosejā iezīmētā ass līnija būtu tieši pa vidu. Kad šaurais "tilts" bija palicis aiz muguras, atviegloti uzelpoju.

"Tas bija labi," instruktors uzslavēja un deva nākamo uzdevumu: "Redziet, pa kreisi laukā māju! Vai spēsit to sadragāt?" Paskatījos uz iluzoro nameli — tanks tādam izies cauri kā papīram. Cik filmās nav redzēts... "Yes, ser!" bezrūpīgi atsaucu un piedevu gāzi... Trieciens, uzliesmojums... Uz ekrāna iedegās sarkans uzraksts "Crash " (avārija — angliski).

"Ser, jūs ar tanku tikāt sadragāts," lietišķi konstatēja instruktors. "Vai gribat vēl vienu vingrinājumu?"

"Protams! "

"Tad brauciet ārā uz šosejas un gatavojieties pārvarēt ūdensšķērsli. Atcerieties, "Leo–2" var braukt arī zem ūdens."

Priecīgs par "augšāmcelšanās" iespēju traucos pa šoseju uz priekšu. "Ja zem ūdens, tad zem ūdens!" vēl paguvu nodomāt, kad klāt bija baseina kontūras. Trieciens, ekrāns sāka virmot, un austiņās atkal atskanēja instruktora nepielūdzamie vārdi: "Ser, jūs ar tanku esat pagalam."

"Bet es taču vēl braucu," stīvējos pretī, un instruktors, brīdi pārlicis, atļāva: "Nu labi, mēģiniet izbraukt no ūdenstilpnes. Tikai lēni! Atcerieties, "Leo 2" sver piecdesmit deviņas tonnas."

Šauro stūri cieši satvēris, spiedu, cik spēka, akseleratora pedāli un jutu, kā tanks, piepūlē drebēdams, lēni rāpjas augšup. Apstājas uz baseina malas, mirkli pasvārstās un smagi noguļas atpakaļ uz šosejas.

"Hmmm, tas nu izdevās," instruktors skopā atzinībā noteica.

Kad kāpu atkal lejup pa simulatora kāpnītēm, nezināju, ko gaidīt — uzslavu vai kritiku. "Kā gan milzīgais "Leopard" nespēja sagraut to mājeli?!" es, patiešām neko nesaprazdams, prasīju.

"Patiesībā tā nemaz nebija māja, bet speciāli tanku iznīcināšanai būvētas dzelzsbetona lamatas. Atcerieties, pretinieks ir viltīgs un tankistam jābūt ļoti izmanīgam."

"Bet kāpēc jūs teicāt, ka tanks ir satriekts ūdensšķērslī?! Es taču atkal izbraucu ārā," jutos nedaudz aizvainots savā "tankista" lepnumā.

"Jā, izbraucāt. Bet pirms tam jūs piecus metrus dziļajā baseinā iedrāzāties ar maksimālu ātrumu, drīzāk jau ielēcāt. Kas pēc tāda lēciena varēja palikt pāri no piecdesmit deviņas tonnas smaga tanka un jums paša! Iedomājieties, ja tas notiktu īstās mācībās..."

"Kibovi" — datorprogramma

dzīvībai un drošībai

Vēl uzskatamāk par elektronikas izmantošanas iespējām militārpersonu mācībās pārliecinājāmies "Kibovi" programmas prezentācijā. Tās sākumā programmas vadošais speciālists majors Saimonss atvainojās latviešu žurnālistiem un amerikāņu seržantiem, ka viņam mūs jāatstāj sakarā ar pavisam nemilitārām rūpēm: majora sievai pēkšņi sākušās dzemdību sāpes, un viņa jāved uz slimnīcu. Tāpēc "Kibovi" programmu mums prezentēja vecākais seržants Henrihs Betlehems, viens no majora tuvākajiem palīgiem šīs programmas izstrādāšanā. Mums par pārsteigumu viņš sāka ar atjautīgu vārda "Kibovi" skaidrojumu: audzēkņi jokojot, ka šo sistēmu izgudrojuši Kivics ar Bovicu. Taču nākamais skaidrojums, arī gana drastisks, tomēr bija īstais: bažīdamies, ka sākotnējais nosaukums, ar svešvārdiem un tehniskajiem terminiem pārblīvēts, būs pārāk sarežģīts, Amersfortas speciālisti nolēmuši savu datorprogrammu nosaukt zaļā liķiera "Kibovi" vārdā, jo ar šo dzērienu mācību centrā tradicionāli tiek uzsaukts tosts uz mācības beigušo virsnieku panākumiem.

"Kibovi" ir datoru spēle, kas virsniekiem palīdz apgūt nepieciešamās iemaņas militāru lēmumu pieņemšanai rotas, bataljona vai brigādes komandiera līmenī. Datorprogrammā tiek ievadīta izdomāta vai arī konkrēta apvidus karte un atbilstoši instruktoru iecerei slēpņos vai atklātās vietās tiek "izvietotas" potenciālā pretinieka vienības ar visdažādākajiem bruņojuma

Ar Amersfortas tankistu apmācību centra instruktoru Valtu Šēnbeku pie NATO spēka mašīnas — "Leoparda 2"

Amsterdamas ķīniešu kvartālā               Foto: Jānis Ūdris, "LV"

Vairākus gadsimtus godā turētā Delftas keramikas apgleznotāju māksla

elementiem. Situācijas sarežģīšanai programmā var iekļaut arī civilistus, bēgļus, gūstekņus... Datorprogrammu praktiski neierobežotās iespējas paredz arī visdažādākā rakstura piešķiršanu otrās puses armijai: "draugi", "sabiedrotie", "nesenie ienaidnieki", "pretinieki", "nezināmi spēki"... Analizējot pieejamos un arī virtuālās izlūkošanas operācijās iegūstamos datus, kursants trenējas optimāla lēmuma pieņemšanā. "Kibovi" programmai iespējams pieslēgt arī konkrētu, jau vēsturei piederošu kaujas situāciju un izanalizēt kādreiz pieņemto lēmumu pareizību. Piemēram, Amersfortā var izanalizēt Lielbritānijas bruņoto spēku operāciju Folklendu salās. "Kibovi" sistēma Amersfortas mācību centrā ieviesta 1986. gadā, un gadu ritējumā izkristalizējusies galvenā atziņa: datorprogrammas analīze ļauj izvairīties no konflikta, kad vien tas ir iespējams. Ja programma tomēr parāda, ka konflikts neizbēgams, — kad identificētā pretinieka spēku koncentrācija sasniegusi kritisko robežu un pretinieku vienību dislokācijai ir viennozīmīgi agresīvs raksturs, "Kibovi" iesaka dot preventīvu triecienu, tādējādi līdz minimumam samazinot dzīvā spēka zaudējumus.

Šāda elektroniskā analīze sevi pozitīvi jau apliecinājusi arī konkrētos kaujas apstākļos, palīdzot NATO spēkiem izvairīties no lieliem upuriem Bosnijā. "Kibovi " programmas analogi plaši izmantoti arī , plānojot citas NATO miera spēku operācijas.

"Kibovi" programmu tāpat "Leopard 2" iespējas Amersfortā jau apguvuši igauņu virsnieki, un tagad, pēc Nīderlandes militāro speciālistu domām, laiks būtu uz Nīderlandi atbraukt arī latviešu kursantiem.

Par drošību Latvijai

un pasaulei domājot

Amersfortas tankistu mācību centrā gūtie iespaidi nāca prātā pasaulslavenajā Madurodamas maketpilsētiņā Hāgā, kuras patronese ir Nīderlandes karaliene Beatrise.

Ir neparasta sajūta stāvēt pie pasaulslavenas viduslaiku katedrāles, kas šeit sniedzas cilvēkam tik tikko līdz krūtīm, un klausīties pa katedrāles logiem plūstošajās ērģeļu skaņās, uzmanīgi laipot pa mājīgajām Hāgas ieliņām vai vērot sev pie kājām Amsterdamas kanālos slīdošos miniatūros kuģīšus un apjaust cilvēka atbildību. Būtībā taču ik mirkli kāds bezatbildīgs militārists vai politiķis, kura rokās nonākusi kontrole pār kodolraķetēm vai kaut vai mūsdienu moderno konvencionālo bruņojumu, var vienā mirklī iznīcināt — realitātē — gan šīs Madurodamā filigrāni atveidotās, gan visas citas vēsturiskās un mūsdienu celtnes. Iznīcināt pilsētas ar pilīm, ielām, kanāliem un satiksmes artērijām. Ar ostām un aerodromiem. Var to izdarīt tūkstošiem reižu efektīvāk, nekā spētu paviršs apmeklētājs vai satracināts vandalis šeit, Madurodamas maketpilsētiņā, kas simboliski rāda, cik skaista un reizē vāra ir cilvēka radītā pasaule.

* * *

Zīmīgi, ka beidzamās tikšanās mūsu žurnālistu vizītē Nīderlandē bija veltītas tieši aizsardzības aktualitātēm un Latvijas drošības interesēm. Alle Dornhuts no Nīderlandes Ārlietu ministrijas Drošības un aizsardzības departamenta plašāk pakavējās pie Eiropas Savienības aizvien nozīmīgākās drošības dimensijas. Pirmo reizi šo principu 1998. gada decembrī kopīgi formulēja Francija un Apvienotā Karaliste, un pērn Ķelnē Vācijas prezidentūras laikā ES vadība apstiprināja Apvienotās Karalistes priekšlikumus. Drošības dimensijai ierādīta nozīmīga vieta arī Nīderlandes ārpolitikas un drošības koncepcijā. Pirmkārt, tā ir pašas Nīderlandes aizsardzības spēku kapacitāte. Tālāk — Eiropas Savienības un NATO savstarpējās attiecības, kas Nīderlandei ir īpaši svarīgas kā abu šo organizāciju dibinātājai un dalībvalstij. Tad — kontakti ar Nīderlandei tradicionāli draudzīgām valstīm, kas ir tikai vienā, nevis abās starptautiskajās organizācijās. Piemēram, Somija un Zviedrija ir ES dalībvalstis, taču nav pievienojušās Ziemeļatlantijas Savienībai. Savukārt Norvēģija un Islande ir NATO valstis, taču nav iestājušās Eiropas Savienībā. Kopš pērnā pavasara līdzīgas attiecības Nīderlandei ir arī ar Ungāriju, Poliju un Čehiju. Līdzīgas un arī atšķirīgas, formāli pat nedaudz tuvākas, jo, būdamas NATO dalībvalstis, tās arī kandidē uz iestāšanos ES.

"Ļoti svarīgi būt uzmanīgiem un iecietīgiem ar trešajām valstīm, kas nav nevienā no šīm abām savienībām," uzsvēra Alle Dornhuts. "Atbildīgākos lēmumus attiecībās ar šīm valstīm mēs varam pieņemt tikai vienprātīgi visas piecpadsmit ES dalībvalstis kopā."

Kad pievērsāmies Latvijas vēlmei iestāties NATO, Alle Dornhuts turpināja runāt par Baltijas valstīm kopumā. "Jums vajag daudz kaimiņu, jo nepietiek tikai ar vienu lielu kaimiņu," teica pieredzējušais diplomāts. "NATO jums būs liels un saprotošs kaimiņš. Nīderlande visos aspektos, taču drošības aspektā īpaši, domā kā NATO valsts, un mums ir lielas simpātijas pret Baltijas reģionu. Pret trim mazām Baltijas valstīm, kas nesen atjaunoja savu neatkarību. Es domāju, ar Eiropas Savienību jums nebūs īpašu problēmu — pienāks laiks, un jūs tajā iestāsities. Taču es, atklāti sakot, nedomāju, ka iestāšanās NATO jums būs tikpat vienkārša kā kļūt par ES dalībvalsti. Protams, nevienai valstij ārpus NATO nav veto tiesību jautājumā par kādas jaunas dalībvalsts uzņemšanu šajā organizācijā. Taču, ja Baltijas valstu uzņemšana NATO izraisītu lielāku spriedzi Rietumu attiecībās ar Krieviju, tas arī jums nebūtu izdevīgi. Nesen es tikos ar diviem veciem krievu ģenerāļiem un centos viņus pārliecināt, ka NATO nav viņu ienaidnieks. Ka NATO ir aizsardzības organizācija. Taču tā nebija viegla saruna. Bet mūsu visu interesēs ir tāda NATO paplašināšanās, kas vairos stabilitāti pasaulē. Taču jau tagad jūs esat ļoti svarīgā procesā. Jūsu valstis aktīvi iesaistījušās NATO "Partnerattiecības mieram" programmā, jūs piedalāties NATO starptautisko miera spēku operācijās. Ir ļoti svarīgi, ka pasaules politiķi un sabiedrība jūsu pārstāvjus redz lielās NATO konferencēs. Daudzi jau tagad Latviju un tāpat Lietuvu, un Igauniju uztver kā NATO radinieces. Ir ļoti svarīgi atgādināt pasaulei, ka Baltijas valstis pieder pie Rietumiem. Pats, pēc izglītības būdams vēsturnieks, es to vienmēr esmu skaidri apzinājies. Taču ir ļoti svarīgi, lai ar šo domu atkal aprastu visa pasaule."

Drošības dimensija bija arī galvenais temats mūsu sarunā ar Ārlietu ministrijas Eiropas lietu departamenta vadītāja vietnieku Huibu Blīku, kurš akcentēja vienu no Latvijas pirmajiem panākumiem ceļā uz NATO: Latvijas labi sagatavoto rīcības plānu, kas guvis augstu NATO speciālistu novērtējumu. "Skaidrs, ka jūs, latvieši, vadoties pēc savas vēsturiskās pieredzes, esat īpaši norūpējušies par savu aizsardzību," atzina H.Blīks. "Ir arī loģiski, ka, domājot par drošības faktoru, jūs vispirms orientējaties uz NATO. Taču aizvien nozīmīgāka drošības dimensija kļūst arī Eiropas Savienībā, un arī šai organizācijai drīz būs sešdesmit tūkstošu vīru liela, moderna armija. Mēs arī zinām, cik sarežģīta Latvijā ir finansu situācija. Zinām, ka sabiedrībā nav populāra ideja par aizsardzības izdevumu palielināšanu līdz diviem procentiem no valsts budžeta. Tomēr tieši tas ir ceļš, kas visskaidrāk parādīs, cik nopietnas ir jūsu rūpes par savu drošību un suverenitāti. Cik nopietna ir Latvijas vēlme īstenot savas ārpolitikas stratēģisko mērķi — iestāties Eiropas Savienībā un NATO."