Par nacionālo valsti Eiropas Savienībā

Gaidāmā Eiropas Savienības paplašināšanās kā arī lielās debates par ES institūciju pārveidošanu, nodarbina attiecīgo ministriju un biroju darbinieku prātus, taču gandrīz nemaz neskar plašāko sabiedrību. Regulārie sabiedriskās domas pētījumi ES dalībvalstīs skaidri liek saprast, ka arī četrdesmit piecus gadus pēc Romas līgumu parakstīšanas deviņi no desmit ES pilsoņiem sevi uzskata par savas valsts piederīgajiem. Jebkurā aspektā nacionālā valsts nosaka katra ES pilsoņa ikdienu un tā turpmākās izredzes. Neraugoties uz veiksmīgo pāreju uz eiro lielākajā daļā dalībvalstu, praktiski nevar runāt par kaut kādu ES pilsoņu identitātes, dzīvesveida un nākotnes ieceru eiropeizāciju. Masu medijos – ne tikai elektroniskajos – dominē savas valsts iekšpolitiskās tēmas, pēc tam Tuvo Austrumu un Āzijas problēmas, turklāt interese par Savienotajām Valstīm (ne tikai teroristu uzbrukumu vai Irākas kara dēļ vien) parasti ir lielāka nekā par kaimiņvalstīm Eiropas Savienībā. Īpaši ir jāpiebilst, ka arī vēstures mācību grāmatās Centrālās, Austrumu un Dienvideiropas valstis – tātad topošās ES dalībvalstis, tikpat kā netiek pieminētas.

Paradoksāli ka sazināšanās starp valstsvīriem pat visaugstākajā līmenī parasti notiek angļu valodā. Ne tikai Žiskārs d’Estēns un Helmūts Šmits, bet arī to pēcteči Širaks un Šrēders savās telefonsarunās izmanto tādu pašu neizteiksmīgu angļu valodu, kādu lieto ES Komisijas prezidents Prodi vai paplašināšanās komisārs Ferhoigens sarunās ar poļu vai slovāku valdību vadītājiem. Iespējams, ka vienīgais izņēmums ir Ungārijas ministru prezidents Medģesi, kuram pirmā svešvaloda ir franču valoda, kā arī tradicionāli frankofīlie rumāņu politiķi, lai gan Rumānijas ministru prezidents Nastase lieliski pārvalda arī angļu valodu. Tas, ka poļu, čehu, serbu un horvātu vadošie politiķi var sarunāties arī krievu valodā, ir mantojums no padomju laiku pagātnes. Patiesībā angļu valoda ir savstarpējās saziņas pamatu pamats Eiropā.

Drīzumā Eiropas Savienībā lielāku nozīmi iegūs simultānie tulkotāji, jo īpaši tie, kuri pārvalda ungāru, igauņu, latviešu vai slovēņu valodu. Viņiem ir lielas perspektīvas. Tomēr Eiropas Savienībā nevar sajaukt institucionālo vai politisko līmeni ar pašu eiropiešu ikdienu. Saskaņā ar aptaujām gandrīz puse no visiem ES pilsoņiem pārvalda tika savu dzimto valodu. Kā otrā valoda dominē angļu valoda (41 procents), tai seko franču valoda (19 procentu), vācu (10 procentu) un spāņu valoda (7 procenti).

Nenoskaidrots ir jautājums, cik labas patiesībā ir svešvalodu zināšanas. Austrumeiropas valodas praktiski pilnībā tiek ignorētas. Pat Austrijā reti ir gadījumi, kad jaunie cilvēki, kuriem nav radniecisku saišu, mācītos ungāru, čehu, slovāku vai poļu valodu. Tomēr nesen kāds Štīrijas bankas ierēdnis teica, ka esot nolēmis savam dēlam franču valodas vietā mācīt ungāru valodu. Ņemot vērā straujo tirdzniecības attīstību un lielās investīcijas, jaunam austrietim, kas pārvalda kādu no Austrumeiropas valodām, izredzes ir ievērojami lielākas nekā tam, kurš ir mācījies angļu vai franču valodu. Pēdējā laikā arī Ungārijā ir radušās problēmas ar svešvalodu apgūšanu. Stāsta, ka vairākas valodas pārzinošais valdības vadītājs diviem savas valdības ministriem esot izvirzījis ultimātu – tiem gada laikā jāapgūst angļu valodas pamatzināšanas.

Pēc “DER STANDARD”