• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Mēs iestājamies par konstruktīvu sadarbību". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 5.09.2003., Nr. 121 https://www.vestnesis.lv/ta/id/78696

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ministru prezidenta rīkojums Nr.386

Grozījums Ministru prezidenta 2002.gada 3.decembra rīkojumā Nr.378 "Par darba grupu Latvijas Republikas stratēģijas un taktikas izstrādei tiesvedības lietā ""Tilts Communications" A/S pret Latvijas Republiku" (lieta Nr.11157/DB)"

Vēl šajā numurā

05.09.2003., Nr. 121

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

“Mēs iestājamies par konstruktīvu sadarbību”

— Ministru prezidenta biedrs Ainārs Šlesers

P02.JPG (16643 bytes)
Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Intervija Latvijas Radio 3. septembra raidījumā “Aktuālā intervija”. Vada žurnālists Jānis Krēvics

— Jau pirms kāda mēneša Latvijas Pirmās partijas vadītājs Ēriks Jēkabsons pēc tikšanās ar premjeru teica, ka tuvākajā laikā iespējamas plašākas domstarpības un pat valdības krīze. Tagad Pirmā partija saka, ka tai nepatīk premjera nevēlēšanās saskaņot daudzus nozīmīgus lēmumus ar šo partiju, tādēļ nevēlas ar “Jauno laiku” būt vienā blokā, kam Saeimā kopā bija 36 balsis. Tagad pastāv arī risks Einaram Repšem zaudēt savu amatu valdības krīzes gadījumā. Tikmēr Pirmā partija izsakās, ka pagaidām gan negatavojas pamest valdību un tās likteni noteikšot premjera spēja veidot attiecības ar partneriem.

Tātad bloks ar “Jauno laiku” ir izjucis, kas bija, tā teikt, pēdējais piliens, kāpēc jūs nolēmāt, ka bloks nepastāvēs?

Ainārs Šlesers: — Vispirms es gribētu sākt ar to, ka krīzes nav. Tas, ka žurnālisti vienmēr vēlas saskatīt kādu lietu no krīzes aspekta, tā ir, protams, pierasta lieta.

— Bet Jēkabsona kungs tā teica.

Ainārs Šlesers: — Krīze vienmēr var būt, bet šoreiz jārunā par to, ka žurnālistu rokās bija nonākusi informācija, kas patiesībā bija pieejama jau pirms vairākām nedēļām, kur arī Jēkabsona kungs bija izteicies, kur es biju izteicies, ka zināmā mērā šis bloks sevi ir izsmēlis, bloks starp Pirmo partiju un “Jauno laiku”, jo “Jaunais laiks” nevēlējās noformulēt šīs attiecības, rakstiski tās nekad nav bijušas formulētas.

— Jūs to vēlējāties darīt?

A.Šlesers: — Mēs to vēlējāmies, mēs uzskatījām, ka šīs divas partijas varētu būt par kodolu šajā valdībā, un zināmā mērā Repšes kungam tad būtu daudz lielākas manevra iespējas — tomēr 36 balsu mandāts ir daudz vairāk nekā 26, bet Repšes kungs to negribēja, mēs to respektējam un uzskatām, ka tālākā sadarbība šajā koalīcijā notiks uz vienlīdzības principiem, kur “Jaunajam laikam” būs jārēķinās ar to, ka viņiem būs jāpārliecina arī Pirmā partija kā savs sabiedrotais, ka Pirmā partija neatbalstīs “Jauno laiku” visos viņu priekšlikumos vienmēr tikai tāpēc, ka tas ir “Jaunais laiks”.

— Tad jūs solāt, ka varat balsot arī pret koalīcijas viedokli?

A.Šlesers: — Mēs iestājamies par konstruktīvu sadarbību šajā koalīcijā. Mēs uzskatām, ka ikviena partija ir tiesīga izteikt savu viedokli, iestāties par saviem principiem. Piemēram, jautājums par uzņēmumu ienākuma nodokli 15 procentu apmērā. Par to mēs bijām vienojušies, veidojot šo valdību. Beigās sanāca tā, ka mēs palikām vienīgie šajā koalīcijā, kuri turpināja iestāties par to, ka nodokļus pacelt nevar. Un man ir liels prieks, ka beigās mums izdevās šo konkrēto nodokli saglabāt. Es uzskatu, ka šis bija ļoti konstruktīvs piegājiens, kā risināt problēmu, kas uzņēmējiem ir ļoti svarīga.

— Vai jūs paliksit premjera biedra amatā?

A.Šlesers: — Pašlaik strādā šī koalīcija, un, cik es saprotu, nekādas izmaiņas pašreiz nav plānotas.

— Ja tagad Saeimā būtu paredzēts balsojums par valdības uzticību vai neuzticību, kāds būtu tā rezultāts, jūsuprāt?

A.Šlesers: — Koalīcija joprojām ir stabila. Ja koalīcijā notiek plašas diskusijas par daudziem jautājumiem, tas ir ļoti normāli, jo koalīcija tomēr sastāv no četrām partijām. Katrai no šīm partijām ir prioritātes, par kurām tā iestājas, mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, un paldies Dievam, ka mēs varam izteikties, ka mums nav jābaidās no tā, ka, ja mēs ko pasakām, tad mūs uzreiz iesēdinās cietumā. Tādi laiki ir beigušies, tā saucamie padomju laiki. Tagad mēs dzīvojam citā sistēmā.

— Vairāki politiķi ir izteikušies, ka pēc 20.septembra daudz kas varot notikt un, to saprotot, jūs aizejot no bloka, lai meklētu politiskā manevra iespējas nākotnē. Kas tad varētu notikt pēc 20.septembra?

A.Šlesers: — Es gribētu teikt, ka pirmkārt mēs neesam aizgājuši no bloka, kā tas ir izskanējis, bloks vienkārši vairs nepastāv un nevis tāpēc, ka Pirmā partija to vēlējās, bet tāpēc, ka tā vēlējās “Jaunais laiks”. “Jaunais laiks” nevēlējās būt blokā ar Pirmo partiju. Izstāties jau var no kaut kā konkrēta. Tā kā “Jaunais laiks” nevēlējās, lai šīs divas partijas būtu valdības kodols, tagad šīs attiecības ir nedaudz savādākas.

— Jūsuprāt — pēc 20.septembra kaut kas radikāli mainīties varētu?

A.Šlesers: — Es gribētu teikt, ka nevajag runāt par 20.septembri, ka radikālas izmaiņas pēc 20.septembra būs mūsu valstī, par to es esmu pārliecināts, mēs iestāsimies Eiropas Savienībā .

— Tagad, pamatojoties uz to, lai netracinātu tautu, partijas cita pēc citas aizslēdz savu sanāksmju durvis, lai netiktu žurnālisti iekšā un veic tamlīdzīgs darbības.

A.Šlesers: — Te jārunā par šo atklātības principu. Protams, tas, ka “Jaunais laiks” vēlējās, lai visur piedalās žurnālisti, lai žurnālisti klausās, ko runā koalīcijas partijas, tas ir ļoti apsveicams gājiens. Bet, man liekas, tur arī notika nelieli pārpratumi. Piemēram, jautājumā par budžetu notika plašas diskusijas, un kā jūs domājat — vai ir iespējams žurnālistu klātbūtnē pateikt, ka es vēlos atbalstīt šo prioritāti, atņemot naudu, piemēram, kādai citai prioritātei. Ir ļoti grūti būt pret kaut ko. Tu vari iet par kaut ko, bet budžetā vienmēr ir no kaut kā jāatsakās. Un šinī gadījumā ministri sāka apspriest šos jautājumus, beigās lēmums netika pieņemts, un masu mediji to atspoguļoja tā, ka viena ministrija vēlas otrai ministrijai kaut ko atņemt…

— Atkal žurnālisti vainīgi.

A.Šlesers: — Nē, es negribu teikt, ka žurnālisti vainīgi. Es uzskatu, ka tas ir normāli, ja notiek tikšanās aiz slēgtām durvīm un pēc tam nāk konkrētie politiķi un pasaka, kādu lēmumu viņi ir pieņēmuši. Nu nav jāzina visas šīs diskusijas, jo patiesībā notiek pārpratumi. Lēmums netiek pieņemts, bet avīžu virsraksti parāda, ka ir lielas briesmas mūsu valstī.

— Izskan arī minējumi, ka šie izteikumi par bloka neesamību ir tāds sabiedrisko attiecību gājiens pirms rīt Saeimā iespējamā lēmuma par izmaiņām Rīgas brīvostas likumā, lai “Jauno laiku” spiestu attiecināt to arī uz citām ostām.

A.Šlesers: — Es gribētu šo lietu nedaudz koriģēt. Pirms vairākām nedēļām gan es, gan Jēkabsona kungs atbildējām uz jautājumu, ka šis bloks vairs nepastāv, jo “Jaunais laiks” to nevēlējās. Vienkārši „Neatkarīgā Rīta Avīze” vakar ielika izcilu virsrakstu, ka Pirmā partija izstājas no bloka, mēs neesam to teikuši, tas nav bijis nekāds paziņojums, tā ir kārtējā ažiotāža, kas tika sacelta, protams, diezgan veiksmīgi, jo par to šodien turpina rakstīt visas avīzes. Reāli nekas jau nav noticis, vienīgi mūsu attiecības būs nedaudz savādākas, mēs būsim kā līdzīgi partneri, kuri vienmēr nebalsos, ja nebūs pietiekamas argumentācijas.

— Runājot par šīm izmaiņām Rīgas brīvostas likumā, ko jūs darīsit, ja tas tiks pieņemts?

A.Šlesers: — Pirmkārt es gribētu pateikt par šo izmaiņu būtību. Šīs izmaiņas ir saistītas ar to, ka valdība vēlas pārņemt kontroli pār Rīgas brīvostu. Pēc būtības Pirmā partija atbalsta šādu ieceri, bet mēs gribam skatīties uz šo lietu daudz plašāk. Latvijā ir trīs ostas — Rīga, Ventspils un Liepāja. Ja gribam mainīt likumdošanas kārtību, kādā veidā ostas ir pārvaldītas, jo šodien to dara gan pašvaldības, gan valsts, ja mēs vēlamies, lai tās pārvaldītu simtprocentīgi valsts, tad tas mums ir jāpasaka un vienlaikus jāpārņem visas trīs ostas. Pirmā partija ir iestājusies par vienlīdzīgu principu visās trijās ostās, lai nebūtu izkropļota konkurence un izkropļota valsts attieksme pret vienu, otru vai trešo ostu.

— Kāpēc “Jaunais laiks” to nevēlas? Izskan jau dažādi epiteti, ka nevajag jaukt Ļeņina rakstus kopā ar šķīstošo kafiju, un tamlīdzīgi.

A.Šlesers: — Ziniet, es nemāku pateikt.

— Vai tur kādas slēptas intereses vai kas tamlīdzīgs?

A.Šlesers: — Manī rada izbrīnu tas, ka, ja “Jaunais laiks” vēlas pārņemt kontroli pār Rīgas ostu. Kāpēc viņi nevēlas pārņemt pār Ventspili un Liepāju? Mēs neesam nākuši ar šo iniciatīvu, jo tad, kad tas tika pieņemts (reāli Rīgas brīvostā strādā pieci pārstāvji no Rīgas domes, pieci pārstāvji no ministrijām), šie pieci pārstāvji reāli varēja bloķēt jebkuru lēmumu. Zināmā mērā tā ir bijusi nedaudz neuzticēšanās šiem ministriju pārstāvjiem vai ministrijām vispār, es citādi to izskaidrot nevaru.

— Vai jūs esat saņēmis no premjera konkrētu un argumentētu atbildi — kāpēc tikai Rīga?

A.Šlesers: — Nē, mēs esam runājuši valdības sēdē atklāti, kur piedalījās žurnālisti, un argumenti bija tādi, ka Rīgā notiek nelikumības. Es teicu: pieņemsim, ka nelikumības tur notiek, bet tad, lūdzu, ņemsim atbildīgās personas, sauksim pie kriminālatbildības, sēdināsim cietumā, nevis mēģināsim šādā veidā rīkoties, jo vienkārši aizvērt acis un šīs nelikumības nerisināt, man liekas, nav pareizi, un šinī gadījumā mums bija pietiekami daudz sviru no valsts puses, lai to risinātu citādi. Problēma ir tāda, ka mēs esam atsaukuši savus pārstāvjus un pašreiz Rīgas ostas valdes darbs ir paralizēts, jo ostas valdē nav kvoruma, un ja notiek, nedod Dievs, kāda avārija, tad tur pašreiz ir tikai pārvaldnieks, kura rīcības iespējas ir ierobežotas, bet osta ir palikusi bez vadības. Nu iedomājieties, ja tiktu atsaukts, piemēram, pilots no kādas lidmašīnas vai kapteinis no kāda kuģa.

— Par to tātad lems rīt Saeima, ja šobrīd koalīcijas partijas izlems, ka tā notiks. Bet valdības darba grupa, kuru jūs vadāt, šodien lems par celulozes rūpnīcas celtniecības projektu. Vēl jūnijā jūs teicāt, ka projekts ir nozīmīgs Latvijas tautsaimniecībai, jo dos investīcijas un attīstīs konkrētu ražošanas nozari, radīs jaunas darba vietas un līdzsvaros eksporta apjomus. Tagad jūs sakāt, ka rūpnīcas celtniecība nebūtu īpaši jāatbalsta. Kādēļ tāda pēkšņa viedokļu maiņa dažu mēnešu laikā?

A.Šlesers: — Gribētu jūs nedaudz koriģēt. Es neesmu teicis, ka šis projekts ir jāatbalsta, es esmu teicis, ka mans uzdevums ir iepazīties — vai šis projekts Latvijā ir realizējams. Un te ir svarīgi divi faktori, viens ir ekonomiskais, otrs — vides faktors. Ja skatāmies ekonomisko faktoru, tad ikviens projekts Latvijā ir atbalstāms pēc būtības, bet šis projekts ir nedaudz savādāks. Pirmkārt, tas ir ļoti liels, otrkārt, saistīts ar vidi. Tātad, ja tiks būvēta celulozes ražotne, tad šī rūpnīca, protams, ietekmēs apkārtējo vidi, ietekmēs Daugavu, ietekmēs dzeramo ūdeni.

— Bet oficiālais ziņojums par ietekmi uz vidi būs tikai oktobrī vai novembrī, kāpēc jūs to nesagaidāt?

A.Šlesers: — Es jums atbildēšu. Tātad mans viedoklis bija saistīts ar to, ka es centos meklēt šo līdzsvaru starp vidi un ekonomiku, lai tiešām būtu darba vietas, un es uzskatīju: ja investori nāktu pretī un teiktu, ka viņi gatavi ražot ne tikai celulozi, bet arī attīstīt šeit papīra ražošanu, tad zināmā mērā tā pievienotā vērtība būtu krietni, krietni lielāka.

— Bet papīra ražotne varētu izmaksāt aptuveni 260 miljonus, kas ir puse no celulozes rūpnīcas cenas. Jūsuprāt — vai tad investori tā vienkārši dažu mēnešu laikā var izsvērt, ka tas viņiem ir izdevīgi?

A.Šlesers: — Mums bija ar investoriem ļoti atklāta saruna, un viņi pateica argumentus, kāpēc papīra ražotnes Latvijā nebūs. Tikai tāpēc, ka pašreiz tās papīra ražotnes, kas ir Eiropā, nav pilnīgi noslogotas, ir apmēram 80 procentu noslogojums, jaudas ir brīvas, un būvēt šodien vēl vienu lielu rūpnīcu nav pamata. Tāpēc viņi to nedarīs, viņi no tā atteicās. Es redzēju, ka nav šī līdzsvara starp ekonomiskajām un vides lietām, un, tiekoties ar daudziem zinātniekiem, vides speciālistiem un citiem ekspertiem, es sapratu, ka tomēr ir diezgan bīstami šodien realizēt šo projektu, jo Daugava var ciest, Daugava tomēr ir tas avots, no kā mēs ņemam dzeramo ūdeni.

— Bet kāpēc jūs negaidāt šo oficiālo ziņojumu?

A.Šlesers: — Es gribētu teikt, ka valdība pirmkārt ir pieņēmusi lēmumu izstāties no šī projekta kā akcionārs, tā bija mana iniciatīva, kura tika atbalstīta, ka mums nav jāpiedalās ar 33 procentiem. Līdz ar to mums vairs nav jādomā kā akcionāriem šajā konkrētajā projektā. Nākamais solis ir tāds — vai mēs vēlamies šo projektu īpaši atbalstīt. Es vēlos teikt, ka valdībai šis projekts nebūtu īpaši jāatbalsta. Ja investori vēlas to realizēt, izejot no tām normām, ko nosaka Latvijas likumdošana, tad lai viņi mēģina to darīt, bet valdībai par to vairs nav jālemj. Tā ka es neesmu pateicis to, ka mums ir jāaizliedz realizēt šāda veida projektu, bet es esmu pateicis to, ka valdībai nav jālemj par kādām īpašām palīdzības formām.

— Tātad ko nolems šodien šī darba grupa — vai atbalstīt vai ne?

A.Šlesers: — Tūlīt pulksten vienos sāksies tikšanās...

— Bet jūsu prognoze?

A.Šlesers: — Mans viedoklis ir tāds, ka, ņemot vērā tieši šos vides un ekonomiskos aspektus, pašreiz Latvijā mums būtu jāatsakās no šāda projekta realizācijas, jo situācija ir mainījusies. Šo projektu mēs vēlējāmies realizēt 90. gadu vidū, pašreiz ir 2003.gads, un es domāju, ka situācija vienkārši ir citāda, un centīšos pārliecināt valdības locekļus par to, ka mums ir jāatsakās no šāda projekta.

 

Pēc ieraksta “LV” diktofonā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!