“Ir jāatrod efektīvākais veids, kā ar ierobežotiem līdzekļiem palīdzēt zemniekiem”

— ZM Lauksaimniecības nozaru un pārstrādes attīstības departamenta direktora vietnieks Jānis Sietiņsons

Foto: A.F.I.

Intervija Latvijas Radio 4.septembra raidījumā “Aktuālā intervija” pulksten 12.35. Vada žurnālists Jānis Krēvics

— Zemnieki vēlas, lai valdība un Zemkopības ministrija palīdzētu viņiem tikt galā ar lielo lietavu un vētru radītajām problēmām, kādēļ ļoti daudzās saimniecībās labību novākt vairs nav iespējams. Situācija esot, pēc lauksaimnieku domām, ārkārtēja un kritiska. Vieni prasa konkrētu atbalstu no valsts budžeta, citi – iesaldēt kredīta maksājumus, kā arī palīdzēt segt kredītprocentus. Savukārt apdrošinātāji vairs īsti nevēlas sējumus apdrošināt, jo tas uzņēmējiem nav izdevīgi. Bet tikmēr lietus līst un līst. Jūsu ministrijai tagad jāapzina situācija. Kā tas reāli notiks? Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome braukās pa laukiem un mērīs, cik lietus nolijis un cik daudz sagāzta labība?

Jānis Sietiņsons: — Es vēlētos pateikt, ka šā gada labības novākšanas sākums graudu audzētājiem solīja labu labības ražu. Diemžēl situācija pēc 15.augusta krasi mainījās, un tādēļ mēs šobrīd esam tādā situācijā un esam spiesti runāt par tādām problēmām, kas šodien ir aktuālas. Ja runājam par informācijas iegūšanas veidu, tad, protams, viens no veidiem ir tāds, ka pie Zemkopības ministrijas ir radīta šī organizācija, kas apvieno vairāk nekā 40 lauksaimnieku organizācijas, un tādā veidā pašiem lauksaimniekiem ir iespējas apzināt situāciju, informāciju sagatavot un iesniegt Zemkopības ministrijai.

— Bet jums ir laiks trīs nedēļas, kamēr šie priekšlikumi jānes uz valdību, līdz 25.septembrim, bet Latvijā, pēc 2001.gada skaitīšanas datiem, ir nedaudz mazāk kā 200 tūkstoši zemnieku saimniecību. Vai būs reāli to izdarīt?

J.Sietiņsons: — Šeit ir jārunā par secību, pirmkārt tiks veikta priekšaptauja — anketēšana, un tālākajā gaitā tiks izstrādātas deklarācijas, uz kuru pamata tad katrs labības audzētājs, kas ir cietis zaudējumus šajos klimatiskajos apstākļos, deklarēs šo novērtējumu.

— Tātad visiem zemniekiem tagad jāgaida, kad viņiem ministrija aizsūtīs anketu.

J.Sietiņsons: — Šobrīd neatkarīgi no tā Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome veic šo platību precizēšanu.

— Un tālāk?

J.Sietiņsons: — Tālāk, pamatojoties uz šo informāciju, līdz 25.septembrim Zemkopības ministrija sniedz informatīvo ziņojumu Ministru kabinetā un, protams, arī priekšlikumus, kādi varētu būt risinājumi situācijas stabilizācijai.

— Graudu pārstrādes uzņēmēji apgalvo, ka šobrīd ir iepirkuši tikai 44 procentus no nepieciešamā izejvielu daudzuma. Tad būs jāieved daudz vairāk graudu no ārvalstīm, vai kas notiks?

Jānis Sietiņsons: — Es domāju, ka prognozes nav tik pesimistiskas, un, ja labības novākšanas pirmā mēneša laikā ir ievākta aptuveni puse no nepieciešamajiem resursiem, tas kopumā varbūt nav slikts rādītājs. Bet, protams, situāciju sarežģī tas, ka mums jārēķinās — tālāk ienākošie resursi būs ar pazeminātu kvalitāti, un tas var radīt problēmas. Bet arī lopbarībai labība ir nepieciešama, lopkopības nozare patērē ap 70 procentus no labības kopražas.

— Bet graudu pietrūks, kā jūs prognozējat?

J.Sietiņsons: — Mums šobrīd nav pamata izdarīt šādas prognozes, jo, ja ņemam vērā, ka vienas dekādes laikā Latvijā ir iespējams ievākt 235 000 tonnu pārtikas kvalitātei atbilstošas labības, tad…

— Bet šajā gadā mēs iepirkām no ārvalstīm graudus.

J.Sietiņsons: — 2002. un 2003.gadā labības importa līmenis nepārsniedza 19–22 tūkstošus tonnu, un salīdzinājumā ar eksportu – 100 tūkstošiem un 106 tūkstošiem, protams, ir skaidri redzams, kādā veidā šī tendence attīstās.

— Bet tad nebūs tāda situācija, ka mēs pārdosim lētāk un pēc tam bezmaz vai paši savus graudus no ārvalstīm iepirksim par augstāku cenu.

J.Sietiņsons: — Es domāju, ka lielā mērā šo situāciju vajadzētu regulēt tirgum, un tas būs atkarīgs no pārstrādes uzņēmumu aktivitātes. Es pieņemu, ka cenas ārējā tirgū varbūt šobrīd ir tādas vairāk stimulējošas labības ražotājiem, un šeit ir jautājums, vai labības pārstrādes uzņēmumi spēs piedāvāt līdzvērtīgus iepirkuma nosacījumus.

— Vai jūs tagad varat kaut aptuveni pateikt, kā šīs graudu problēmas iespaidos citas nozares? Vakar „Balticovo” pateica, ka olu cenas pieaugs par 5 procentiem, arī kartupeļu audzētāji saka, ka cietes nepietiks, piena lauksaimniekiem arī problēmas. Cenas – kā tās varētu mainīties?

J.Sietiņsons: — Protams, šeit ir jārēķinās, ka tā nav tikai Latvijas valsts problēma, šai situācijai ir mazliet globālāks raksturs. Līdz ar to zināmā mērā arī patērētāji jutīs šo produktu cenu izmaiņas. Cik lielā mērā tas notiks, par to varbūt šobrīd ir pāragri spriest, jo vispirms mums ir jāapzina faktiskie zaudējumu apmēri un tikai tad varam prognozēt tālāk, kā attīstās situācija un ar kādiem līdzekļiem mēs nosegsim šo deficītu, kurš, es pieņemu, varētu veidoties.

— Bankas prasa atdot aizņēmumus par kombainiem, traktoriem un citu lauksaimniecības tehniku, kas iegādāta par parastiem vai SAPARD programmas atbalstītiem aizņēmumiem. Zemkopības ministrs tagad iet pie bankām un lūdz iesaldēt procentu maksājumus zemnieku kredītiem. Kuras bankas bez Hipotēku un zemes bankas vēl ir atsaukušās?

J.Sietiņsons: — Ja runājam par šo procesu ietekmi uz lauksaimniecisko ražošanu, visvairāk, protams, cieš un to izjūt labības ražotāji, lauksaimnieki, un lauksaimnieciskā ražošana ir tieši saistīta ar kreditēšanu, ar banku sistēmu.

— Bet vai vēl kāda cita banka bez Hipotēku un zemes bankas pieteikusi savu vēlmi?

J.Sietiņsons: — Tuvāko dienu sarunas parādīs, kādi ir šie sarunu rezultāti un kādas ir iespējas vienoties par kādu kompromisa risinājumu šajā situācijā. Uzskatu, ka lauksaimniecības sektors kopējā banku biznesā aizņem pietiekami lielu jomu un bankas nav ieinteresētas.

— Bet bankas neinteresē kompromisi, tas interesē peļņa, un tās jau nevar piespiest. Ko darīs, ja bankas nepiekritīs?

J.Sietiņsons: — Bet jautājums ir par to, vai šī peļņa interesē bankas ilglaicīgā skatījumā, vai tā ir tikai vienas dienas peļņa.

— Bankas pateiks: lai valsts samaksā zemniekiem, un tad mēs arī saņemsim no zemniekiem naudu. Kur problēma?

J.Sietiņsons: — Domāju, ka mēs šai situācijā nevaram tā norobežoties, tā ir kopēja problēma visiem, un lielākā vai mazākā mērā bankas arī būs atkarīgas no šīs problēmas risinājuma.

— Labi, jūs runāsit ar katru banku varbūt atsevišķi, un tās vēl pateiks, ka katra kredītņēmēja gadījums arī ir atsevišķi skatāms. Cik ilgs laiks paies, lai šādu problēmu atrisinātu? Ziemāju sēja jau ir sākusies.

J.Sietiņsons: — Šeit ir runa par to, ka šīs kredītsaistības lielākajai daļai labības audzētāju ir jāsāk pildīt gada nogalē, līdz ar to es negribētu teikt, ka mums ir īpaši daudz laika šim risinājumam, bet atrast optimālo variantu mēs jebkurā gadījumā pagūsim.

— Cik reāli ir, ka valsts zemnieku vietā segs viņu kredītu procentus, kurus tie nevarēs nomaksāt?

J.Sietiņsons: — Šāds mehānisms ir mūsu nacionālo subsīdiju nolikumā, un tāds līdz šim tika arī praktizēts un izmantots. Bet šajā īpašajā gadījumā mēs strādāsim arī pie tā, lai izstrādātu konkrētu mehānismu, kādā veidā šos kredītprocentus dzēst lauksaimniekiem, kuri ir cietuši šos zaudējumus.

— Lauksaimnieki arī vēlas, lai valsts nodrošinātu bezprocentu kredītus uz trim līdz pieciem gadiem. Vai tas būs iespējams?

J.Sietiņsons: — Domāju, kā vēlme tā, protams, ir respektējama, bet tai pašā laikā mums arī jāsaprot, ka kreditēšana notiek pēc noteiktiem kritērijiem, un šie ir banku izstrādāti kritēriji.

— Tad šādu kredītu nebūs?

J.Sietiņsons: — Tīri administratīvā veidā tāda automātiska kredītu piešķiršana, saprotams, nekad nevar notikt, bet sarunas ar bankām mums vēl ir priekšā, tādēļ varbūt pagaidīsim vēl šos rezultātus un tad varēsim spriest, kādas ir izredzes šai jomā.

— Bet bezprocentu kredītu nebūs?

J.Sietiņsons: — Šobrīd negribētos izdarīt pāragrus secinājumus.

— Lauksaimnieki arī lūgs, lai vismaz puse no nākamā gada hektāru maksājumiem tiktu izmaksāta jau gada sākumā, nevis gada beigās visa summa, kā pašlaik tas ir plānots. Vai jūs to varēsit izdarīt?

J.Sietiņsons: — Šī vēlme, protams, ir ļoti pamatota, un jautājums ir – vai sarunās ar Eiropas Savienību tiks panākta vienošanās par to, lai šis tiešo maksājumu mehānisms tiktu mainīts, ņemot vērā īpašo situāciju. Un kā laba ziņa te jāsaka: vakardien Eiropas Savienības parlamenta pārstāvniecības delegācija jau interesējās par šo situāciju Latvijā, par iespējamiem zaudējumu apmēriem un par pārējiem jautājumiem. Tā ka Eiropas Savienības puse ir informēta par šo situāciju un es domāju, ka tas ir priekšnosacījums, uzsākot sarunas ar Briseli par šīm pozīcijām.

— Bet cik reāli šie hektāru maksājumi būs agrāk, nekā paredzēts?

J.Sietiņsons: — Ja runājam par realitāti, tad šobrīd varam runāt par to subsīdiju daļu, kas ir atkarīga no Latvijas valsts. Tātad par tādu risinājumu, ka tā daļa, ko šajās subsīdijās iegulda Latvijas valsts, tiktu samaksāta ātrāk, bet, protams, ar to vien nebūtu pietiekami. Un tādēļ ir nepieciešamas sarunas arī par Eiropas Savienības maksājumu avansēšanu.

— Runājot par to, kāda būs kompensācija zemniekiem, kas jums šķiet tagad reālāks – sarunas ar bankām un šīs atlaides dažādiem kredītiem un kredītprocentu vēlāka atmaksa vai valsts noteiktas naudas summas atvēlēšana šai problēmai?

J.Sietiņsons: — Lauksaimniekiem šobrīd pašiem ir iespējas izteikt vēlamo optimālo variantu, un, zinot to, ka budžeta līdzekļi un kopumā finanšu resursi ir ierobežoti, protams, mums ir jāatrod efektīvākais veids, kā ar ierobežotiem līdzekļiem zemniekiem palīdzēt.

— Bet lauksaimnieki tagad ir uz laukiem un mēģina glābt, kas vēl ir glābjams. Tas ir jūsu darbs tagad.

J.Sietiņsons: — Tas ir mūsu kopīgs darbs, un mēs nevaram piespiest lauksaimniekus pieņemt kādus nepieņemamus spēles nosacījumus.

— Bet kas ir reālākais – konkrēta naudas summa vai šīs sarunas ar bankām?

J.Sietiņsons: — Šeit ir jāmin arī tas apstāklis, ka liela daļa no vairāk nekā 60 tūkstošiem saimniecību, kas nodarbojas ar graudu audzēšanu, nav kredītņēmējas no kredītiestādēm, bet šie līdzekļi ir piesaistīti kādā citādā veidā, un, visu reducējot tikai uz šiem kredītsaņemšanas jautājumiem, mēs atstāsim bez palīdzības tās saimniecības, kuras nav ņēmušas kredītlīdzekļus no kredītiestādēm.

— Zemniekam viena hektāra apkope un labības audzēšana uz vienu hektāru izmaksā aptuveni 250 latus. Ir arī dzirdēts, ka valsts varētu maksāt apmēram 10—15 latus par hektāru.

J.Sietiņsons: — Šāda prakse ir bijusi līdz šim. Ja atceramies 2000.gada rudeni…

— Zemnieki saka, ka tad labāk nemaksāt neko, ja maksā tik vien.

J.Sietiņsons: — Šis subsīdiju apmērs tajā laikā bija 8–10 lati, un, protams, tajā brīdī varbūt tai naudai bija arī cita vērtība. Šajā gadījumā pilnīgi kategoriski ir noraidāma šāda veida subsidēšana, kas reālu ieguldījumu šajā lietā nedod un nespēj kompensēt zaudējumus pietiekamā mērā.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā