"Baltijas valstis tiek rūpīgi vērtētas Stokholmas forumā"

"The Jerusalem Post"

— 2000.01.28.

Latvija un Lietuva vakar nonāca kritikas krustugunīs par "vēstures pārrakstīšanu", kad tās vainoja nacistus par baltiešu kolaborantu vervēšanu, un par šo valstu solījumiem tiesāt kara noziedzniekus, kaut arī reāli tas netiek darīts.

[ .. ]

[Pēc Latvijas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas runas Stokholmas konferencē] Simona Vīzentāla centra Izraēlas biroja direktors Efraims Zurofs bija aizkaitināts.

"Ir ļoti nožēlojami, ja holokausta izglītības konferenci Baltijas politiskie līderi izmanto vēstures pārrakstīšanai," viņš teica. Viņš arī apsūdzēja Vīķi-Freibergu par kara noziedznieku skaita "daudzkārtēju" samazināšanu.

[ .. ]

Baltijas valstīm tika pievērsta īpaša uzmanība sakarā ar to kara laika vēstures izvērtēšanai izveidoto komisiju mandātiem. Komisijām ir uzdevums izvērtēt kā nacistu okupācijas, tā arī padomju okupācijas laika notikumus.

"Šie komentāri rāda to, cik tālu ir pavirzījušās šīs valstis un cik vēl tāls ceļš tām ir ejams," teica Amerikas Ebreju komitejas Eiropas lietu direktors Endrjū Bekers.

"Nacisti ir pilnībā atbildīgi par holokaustu, taču viņiem bija daudzi labprātīgi un dedzīgi izpalīgi," turpināja Bekers. "Ja tādus bija iespējams atrast Francijā, Holandē un Norvēģijā, tad nav šaubu, ka tādi bija arī Latvijā un Lietuvā, kurās — pretēji visam šeit teiktajam — arī bija laba augsne antisemītismam jau labu laiku pirms Hitlera. Abu valstu vēsturnieku komisijām, par kurām atzinīgi izteicās runātāji, būs īpaša atbildība izpētīt šo pagātni un izlabot kļūdainus priekšstatus, lai cik plaši izplatīti tie arī nebūtu."

Daudzas Vairas Vīķes-Freibergas izteiktās domas atkārtoja lietuvieši.

[ .. ]

Abas Baltijas valstis apgalvoja, ka tās esot apņēmušās tiesāt kara noziedzniekus. [ .. ]

Zurofs izteicās, ka viņš apsveicot šīs deklarācijas par kara noziedznieku tiesāšanu, taču tām trūkstot "nopietna praktiska seguma", kas tās varētu padarīt par nozīmīgām.

"Holokausta konference pieprasa atklātību"

"Aftenposten"

— 2000.01.28.

Lietuvai un Latvijai ir grūtības atzīt faktisko situāciju kara laikā. Par to atvainojās holokausta konferencē Stokholmā.

Dažām zemēm nepieciešama atklātāka attieksme pret savu vēsturi, tika minēts pēc tam, kad Lietuvas premjerministrs Andrius Kubilus vakar uzsvēra, ka viņa zemes vēsture ir brīva no antisemītisma. Ebreju kopiena Lietuvā bija "pirms kara vislaimīgākā Eiropā", viņš teica.

— Mani aizvaino un apkauno tas, ko dzirdu ārzemju presē, kad Lietuva tiek minēta saistībā ar ebreju tautas traģēdiju Otrā pasaules kara laikā — uzstājās Kubilus.

Lietuvas iedzīvotāju vairākums faktiski bija pozitīvi noskaņoti pret nacistu okupāciju, apgalvo konferences zinātniskais padomnieks profesors Jehuda Bauers. Tūkstošiem Lietuvas ebreji tika nogalināti Kauņas pilsētā, kad Hitlera zaldāti okupēja zemi, bet noziegumam aizmugurē stāvēja tieši lietuvieši, nevis okupācijas varas karavīri, uzsvēra Bauers. Viņš uzsvēra arī, ka bija daudzi lietuviešu, kuri sniedza savu palīdzību valsts ebrejiem.

— Gandrīz 90 procenti Latvijas ebreju tika iznīcināti kara laikā. Mēs esam gatavi saņemt pierādījumus par personām, kuras tiek turētas aizdomās par izdarītiem kara noziegumiem vai cilvēktiesību pārkāpumiem. Un mums nav nekāda noilguma termiņa šādiem noziegumiem,— teica Latvijas prezidente Vaira Vīķe- Freiberga.

Gan viņas, gan Lietuvas premjera runas uzņēma ar dalītām jūtām, kaut arī Vīķe-Freiberga no Latvijas puses atzina, ka latviešu nacisti ir izdarījuši kara noziegumus. Viņa minēja pagaidām nelielu skaitli, apmēram tūkstoti personu. Tie tika pasniegti gandrīz vai kā, pēc viņas vārdiem sauktās hitleriskās Vācijas "agresīvi rasistiskās un antiebrejiskās propagandas upuri.

Prezidente dziļi atvainojās par ebreju vajāšanu Latvijas teritorijā, bet novēla vainu uz okupācijas varām Padomju Savienību un Vāciju, kuras veica vajāšanu.

Vilšanās par Latvijas nostāju ir pamatota arī ar to, ka daudzi latvieši, kuri bija nacisti un kara noziedznieki, ir rehabilitēti. Tas ir sakarsis jautājums, un ir bijis grūti nošķirt tos, kuri cīnījās pret padomju komunismu, pamatojoties uz nacionālu latviskumu, un tiem, kuri cīnījās kā nacisti par hitlerisko Vāciju.

— Ir skaidrs, ka mēs esam varējuši kļūdīties. No tām tūkstoš lietām, kuras izskatītas par rehabilitāciju, tiesu sistēma ir kļūdījusies varbūt 20–30 gadījumos. Bet nav nekādu šaubu par valdības nostāju šādos jautājumos, — saka ĀM pārstāvis Andrejs Pildegovičs, kas ir prezidentes delegācijā.

— Mēs akceptējam, ka mums ir jābūt atklātiem vēstures lietās un atkal jāceļ gaismā jautājumi no šī drūmā laika,— viņš saka "Aftenposten".

— Stokholmas konference skatās nākotnē, bet ņem līdzi pagātnes mācību. No sākuma daļa vāciešu baidījās, ka viņi atkal tiks nosēdināti kauna stūrī, bet tas nav noticis. Tagad mēs domājam par nākotni, un vēsture netiek izmantota, lai apvainotu jaunās paaudzes par pagātnes kļūdām. Visi kopā mēģinām izzināt pagātnes mācību,— saka preses sekretārs Gosta Grasmans.

Pērs Nordums

"Latvija aizstāv kara noziedzniekus"

"Ha’aretz"

— 2000.01.28.

Starptautiskā holokausta foruma delegāti, tiekoties Stokholmā, vakar atzīmēja Aušvicas nāves nometnes atbrīvošanas 55 gadadienu ar aicinājumiem novērst genocīdu nākotnē - taču Latvijas prezidente atteicās stingrāk vērsties pret savas tautas kara noziedzniekiem.

Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga atgādināja par Otrā pasaules kara postījumiem savā zemē un teica, ka esot zināmi vairāk nekā 1000 latvieši, kas ir piedalījušies vajāšanās.

"Mēs nosodām un viennozīmīgi atsakāmies no tiem indivīdiem, kuri ir īstenojuši šādus noziegumus," viņa teica.

Pēdējā laikā Latvijas prokuratūru ir asi kritizējušas ebreju grupas, jo tā nemēģinot pieprasīt aizdomās turētā pašreiz Austrālijā dzīvojošā Konrāda Kalēja izdošanu un tiesāšanu.

Vīķe-Freiberga teica, ka attiecīgās amatpersonas esot apņēmības pilnas tiesāt kara noziedzniekus, taču tikai tādā gadījumā, ja tiks saņemti pietiekami pierādījumi par viņu noziegumiem. Vakar tiekoties ar Izraēlas Simona Vīzentāla centra direktoru Efraimu Zurofu, Vīķe-Freiberga atturējās apsolīt jebkādas pārmaiņas pašreiz notiekošajā Latvijas kara noziedznieku reabilitācijas vilnī. Šie noziedznieki bija sadarbojušies ar nacistiem un komunistu laikā tika tiesāti. Viņa piekrita vienīgi "vēlreiz izskatīt" šo jautājumu, ja tikšot saņemtas precīzas ziņās par reabilitētajiem kara noziedzniekiem no Vīzentāla centra.

"Lielbritānija piedalīsies Latvijas sarunās

par aizdomās turēto kara noziedznieku"

"Jewish Chronicle"

— 2000.01.28.

Trešdien Stokholmā atklātajā Starptautiskajā holokausta forumā Latvija izpelnījās uzslavu par sešu valstu pārstāvju uzaicināšanu uz Rīgu, lai apspriestu aizdomās turētā kara noziedznieka Konrāda Kalēja lietu. Šī mēneša sākumā Kalējs no Lielbritānijas devās uz Austrāliju.

Lielbritānija teica, ka tā esot paredzējusi nosūtīt augsta ranga policijas virsnieku, kas 16.februārī tiktos ar Latvijas ģenerālprokuroru.

Divdesmit valstu prezidenti, ministru prezidenti, ārlietu ministri un Eiropas karalisko ģimeņu locekļi pievienojās vairāk nekā 700 Stokholmas konferences delegātiem no vairāk nekā 50 valstīm.

Dažas stundas pirms konferences atklāšanas Londonā premjerministrs Tonijs Blērs brīdināja, ka antisemītisma ļaunums nav iznīcināts un paziņoja, ka nākamā gada 27.janvārī - Aušvicas koncentrācijas nometnes atbrīvošanas gadadienā - Lielbritānijā tiks atzīmēta pirmā Holokausta memoriālā diena.

Paziņojumā, kas tika izdots pirms piedalīšanās kopā ar iekšlietu ministru Džeku Strovu Annas Frankas izstādes atklāšanas ceremonijā Vestminsteras centrālajā zālē, Blērs norāda, ka viņa paziņojums atspoguļojot Lielbritānijas nepārtraukto apņemšanos turpināt pretestību rasismam, antisemītismam, vardarbības izpausmēm un genocīdam.

Blērs paziņoja: "Tā kā [holokaustu] pārdzīvojušie noveco un viņu skaits arvien samazinās, tad mums arvien vairāk nepieciešams uzņemties viņu pienākumu un stāstīt katrai paaudzei par notikušo."

Šis paziņojums bija līdzīgs tam, kādu Stokholmā sniedza ārlietu ministrs Robins Kuks.

Kalēja lietā notika jauns pavērsiens sakarā ar informāciju par spiediena pastiprināšanos no Austrālijas.

Divu dienu sanāksmē izskatīt viņa lietu ir uzaicinātas Lielbritānija, Izraēla, Austrālija, Amerika, Vācija un Kanāda.

Holokausta Izglītības fonda priekšsēdētājs lords Dženners trešdien Stokholmā tikās ar Latvijas prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, lai mudinātu viņu pieprasīt Kalēja izdošanu, ja tiks savākti pietiekami pierādījumi.

Izraēlas delegāciju konferencē vadīja premjerministrs Ehuds Baraks. Viņa krustmāte Hella Felis, kas ir pārdzīvojusi Šoa katastrofu, tagad dzīvo Zviedrijas galvaspilsētā.

[Lielbritānijas] galvenais rabīns Dr.Džonatans Zakss, kas ir iekļauts Kuka vadītajā britu delegācijā, izteicās, ka "konference ir valstu vadītāju paziņojums par to ideju noraidījumu, kas padarīja iespējamu holokaustu."

Zviedrijas premjerministrs Jērans Persons teica: "Zviedrijas varas iestādes neizpildīja savu pienākumu Otrā pasaules kara laikā. Mums vienmēr saglabāsies morālā un politiskā atbildība par to, ko Zviedrijas sabiedrība darīja vai arī ko tā neizdarīja."

Konferences atklāšanas laikā tika paziņots, ka Zviedrijas valdība esot nolēmusi izveidot holokausta muzeju.

Piedevām premjerministrs Persons paziņoja par naudas piešķīrumu 5 miljonu dolāru apmērā Zviedrijas ebreju kopienu asociācijai, lai palīdzētu tai nodibināt judaikas pētījumu koledžu. Šo soli atbalstīja Asociācijas nesen ievēlētā prezidente Lēna Poznere-Korosi.

Pasaules Ebreju kongresa prezidents Edgars Bronfmans, kas Stokholmā sarīkojis paralēlu konferenci Stokholmas Lielajā sinagogā, kopā ar Personu piedalījās Raula Vallenberga māsas Ninas Lāgergrēnas apbalvošanā ar PĒK cilvēktiesību balvu.

Vallenbergs bija zviedru diplomāts, kas Holokausta laikā glāba ungāru ebrejus.

Izraēlas diasporas lietu ministrs rabīns Mihaels Melhiors starptautiskajā konferencē atgādināja par Jeruzālemes satraukumu, ka Austrijā galēji labējais politiķis Jergs Haiders varētu kļūt par Austrijas valdības ministru.

"Šis cilvēks un viņa idejas ir apvainojums visam tam, kādēļ mēs esam pulcējušies Stokholmā," paziņoja rabīns Melhiors.

"Lietuvas bīskapi lūdz piedošanu ebrejiem"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 2000.02.01.

Katoļi vācu okupācijas laikā ir piedalījušies 220 000 cilvēku nogalināšanā.

Varšava. Lietuvas bīskapu konference lūdza piedošanu par to, ka daudzi katoļi Otrā pasaules kara laikā ir piedalījušies ebreju iznīcināšanā. Bez tam viņi pauda nožēlu par garīdznieku sadarbību ar padomju slepeno dienestu VDK. Saskaņā ar informāciju no Lietuvas, pieņemt šādu paziņojumu esot aicinājis pāvests Jānis Pāvils II, kurš ir īpaši ieinteresēts kristiešu un jūdu dialogā un diskusijās par totalitārismu.

Katoļu bīskapi, nolasot baznīcās šo tekstu, ir iesaistījušies debatēs par lietuviešu lomu Otrā pasaules kara laikā un pēc tam. Abi kompleksi ir viens ar otru saistīti, jo toreiz Kremļa šefs Staļins, acīmredzot mērķtiecīgi, padomju slepenpolicijā galvenajās pozīcijās bija ielicis ebrejus. Nav šaubu, ka Lietuvas inteliģences vajāšana, ko Otrā pasaules kara sākumā realizēja VDK priekštece NKVD, vēl vairāk pastiprināja tradicionālo antisemītismu šajā Baltijas republikā. Vācu okupācijas laikā no 1941. gada līdz 1944. gadam tika nogalināti 95% Lietuvas ebreju, apmēram 220 000 cilvēku, daļēji ar vietējo kārtības spēku piedalīšanos.

Bīskapi norāda uz to, ka padomju okupācijas laikā pēc kara katoļi tika pakļauti īpašam spiedienam, kas bieži pastiprinājās līdz atklātai baznīcu vajāšanai. Daudzi garīdznieki un ticīgie nespēja pretoties VDK. Taču esot bijis arī daudz mocekļu. Priesteri un ticīgie dzīvību zaudēja vardarbīgā veidā. Daudzi gadījumi nav noskaidroti pat līdz šodienai.

Baznīca ar šo paziņojumu reaģēja uz spēkā stājušos likumu, saskaņā ar kuru visiem VDK darbiniekiem ir jāpaziņo par sevi iestādēm. Publicēti tiks to vārdi, kuri saskaņā ar dokumentiem ir bijuši VDK informatori, bet nav atzinušies. Tā kā ebrejiem adresētais lūgums pēc piedošanas iet līdztekus ar prezidenta Valda Adamkus, kurš ir arī ASV pilsonis, centieniem amerikāņu sabiedrību noskaņot par labu Baltijas republiku uzņemšanai NATO.

Tomass Urbans

"Lennarts Sakredeuss

kristīgo demokrātu konferencē Rīgā"

"Dalarnas Tidningar"

— 2000.01.28.

Mūra.

ES parlamentārietis un kristīgais demokrāts no Mūras Lennarts Sakredeuss nedēļas nogalē apmeklēja Rīgu kopā ar savu partijas priekšsēdi Alfu Svensonu.

Viņi abi piedalījās konferencē, kurā bija pārstāvēti apmēram 90 delegāti - kristīgie demokrāti no Zviedrijas, Norvēģijas, Somijas un Baltijas valstīm.

Klāt bija arī Igaunijas parlamenta priekšsēža vietnieks Tunne Kelams, kam ir lielas izredzes kļūt par nākamo Igaunijas prezidentu. Starp citu, Kelams nāk no Kadrinas, kas ir Mūras sadraudzības pilsēta Igaunijā.

Viņš Sakredeusam stāstīja, ka ir ticies ar Mūras komūnas pārstāvjiem, kas 1998. gada rudenī viesojās Kadrinas rajonā sakarā ar ūdens projektu Igaunijā, kurā ir iesaistīta Mūra.

Sakredeuss, kas strādā Eiropas Savienības parlamenta Ārlietu komisijā, savā runā pieminēja agrākos apmeklējumus Baltijas valstīs, tostarp 1983. gadā, kad šeit vēl aizvien bija spēcīga krievu ietekme. Sakredeuss arī atgādināja, ka tieši Rīga no 1621. līdz 1721. gadam - tieši 100 gadu - bijusi Zviedrijas pilsēta, un ne tikai to vien. Rīga toreiz bijusi Zviedrijas karalistes lielākā pilsēta.

Viņš tālāk stāstīja par Baltijas valstu ambīcijām iestāties Eiropas Savienībā. Sakredeusa vēlējums Igaunijai, Latvijai un Lietuvai - būt aktīvām līdzlemšanā.

Kad, pēc Lennarta Sakredeusa domām (viņš pagājušā gada rudenī apmeklēja Lietuvu), Baltijas valstis pievienosies Eiropas Savienības ģimenei?

Igaunija uzskata, ka par dalībvalsti kļūs 2004. gadā, bet Latvijai un Lietuvai vajadzēs pagaidīt vēl kādu laiku, šāda ir viņa prognoze.

Stēns Videls

"Prodi bremzē Igaunijas eiro dedzību"

"Dagens Industri"

— 2000.01.26.

Zināmas personas Igaunijas lielo banku vadībā un atsevišķi politiķi vēlas, lai Igaunija pēc iespējas drīzāk savas kronas nomaina pret eiro - jau pirms iestāšanās Eiropas Savienībā.

"Tas nav iespējams", Igaunijas premjerministram Martam Lāram saka ES Komisijas priekšsēdis Romano Prodi.

Pret reformām pozitīvi noskaņotais Igaunijas premjerministrs Marts Lārs savas vizītes laikā Briselē runāja arī par eiro jautājumu.

Lārs gribēja uzzināt, vai vispār ir iespējama strauja pāreja uz eiro.

Iemesls - ietekmīgas personas Igaunijā ir sākušas virzīt eiro jautājumu. Marts Lārs tomēr uzsvēra, ka šis nav Igaunijas oficiālais viedoklis.

"Mēs nevaram formāli grozīt ES līgumu", nebūt ne negaidīti atbildēja ES Komisijas priekšsēdis Romano Prodi.

Igaunija cer iestāties Eiropas Savienībā 2003. gadā, kaut gan daži domā, ka 2005. gads ir ticamāks. Pirms kāda valsts var pāriet uz eiro, ES statūti pieprasa tās dalību Eiropas Savienībā un pēc tam divu gadu sadarbību kopīgajā maiņas kursa mehānismā ERM.

Komisija turklāt ir brīdinājusi kandidātvalstis no agras pārejas uz eiro, jo pastāv risks, ka tas var pasliktināt jauno ES dalībvalstu iespējas strukturēt un reformēt savu ekonomiku.

Eiroentuziasti Igaunijā gan neļaujas iebiedēties. Zviedru Föreningssparbanken piederošās Hansapank direktors uzskata, ka drīza pāreja uz eiro būtu brīnišķīga lieta.

"Tas samazinātu procentu likmes, padarītu mūsu valsti daudz caurspīdīgāku ārvalstu ieguldītājiem, un tas pievērstu uzmanību", tā kādā intervijā avīzei teica bankas direktors Indreks Neivelts.

"Mēs savu valūtu 2001. gadā varētu piesaistīt eiro, vai arī gluži vienkārši pāriet uz eiro, kas būtu daudz interesantāk", viņš norādīja.

Kopš 1992. gada Igaunijas valūta ir piesaistīta vācu markai/eiro ciešā maiņas kursā 8 kronas par 1 vācu marku. Šis valūtas režīms ārzemēs ir izraisījis lielu apbrīnu.

"Kā topošā ES dalībvalsts mēs nevaram vienpusīgi pāriet uz eiro", tā pēc tikšanās ar Romano Prodi komentēja Marts Lārs, kurš pats vēl nav izšķīries šajā jautājumā.

Valdība arī ir sašķelta. Ārlietu ministrs Tomass Hendriks Ilvess principā atbalsta ideju par drīzu pāreju, toties finansu ministrs Sīms Kallass ir noskaņots kritiski. Viņš uzskata, ka zaudēt kontroli pār valsts monetāro politiku tik agrā stadijā būtu bīstami.

Igaunijas Valsts bankas priekšsēdis Vahurs Krafts arī kategoriski norobežojas no šādām idejām. Igaunijas banka vairākas reizes ir teikusi, ka pāreja uz eiro var notikt ātrākais 2005. gadā.

Vahurs Krafts uzskata, ka līdz tam šāda rīcība nebūtu ne ekonomiski, ne politiski motivēta. Vispirms ekonomiku vajag pielāgot Eiropas Savienības līmenim, bet līdz tam vēl ir garš ceļš ejams.

Neraugoties uz pārsteidzošo Marta Lāra rīcību, Igaunijas Valsts banka ir pārliecināta, ka saglabāsies nospraustais ceļš vispirms uz Eiropas Savienību un pievienošanos ERM pēc tam.

Vienkāršie cilvēki nav lieli eiro entuziasti - apmēram 80% vēlas saglabāt igauņu kronu.

Rēta Vaikla

"Fon Sīdovs grib izveidot

Baltijas jūras drošības padomi"

"Dagens Nyheter"

— 2000.01.25.

 

Kopīga Baltijas jūras apkaimes valstu drošības padome ir projekts, ko vēlas īstenot Zviedrijas aizsardzības ministrs Bjorns fon Sīdovs.

Šajā kopīgajā drošības darbā aktīvas būtu pirmām kārtām Ziemeļvalstis, Baltijas valstis, Polija, Vācija, Somija un Krievija. Ministrs tomēr varētu pieļaut, ka ieinteresētas varētu būt arī citas valstis ar flotes klātbūtni, piemēram, Lielbritānija.

Flotes manevrus, sarunas ministru līmenī, kopīgas krīžu risināšanas rutīnas attīstīšanu, kā arī padomju flotes bāžu vides attīrīšanu Bjorns fon Sīdovs uzskata par auglīgiem pasākumiem.

"Ļoti labs šāda sadarbības projekta iemesls, protams, ir Krievijas iesaistīšana lielākā un spēcīgākā struktūrā. Sadarbība Baltijas jūras reģionā ir uzskatāma par saspīlējuma atslābuma politikas daļu."

Tātad Aizsardzības ministrs vēlas ar atplestām rokām uzņemt Krieviju, kas no jauna ir kļuvusi aizdomīga pret Rietumiem un NATO, kaut arī Bosnijā un Kosovā ir izveidojusies sadarbība. Šis uzaicinājums tomēr ir saistīts ar zināmām prasībām:

"Mums ir nepieciešamas attiecības ar Krieviju, bet tai ir jāizvirza politiskas prasības un jāprotestē pret karošanas veidu Čečenijā."

Maijā ieplānotie jūras kara flotes manevri ar Krieviju ir šādas divpusējas sadarbības piemērs, kas, pēc fon Sīdova domām, dos labumu šādas kopības izveidošanai. Moderātu līdera Bū Lundgrēna mēģinājumu ar Ārlietu komisijas palīdzību apturēt šīs mācības viņš nevēlējās komentēt.

Aizsardzības ministrs uzskata, ka Eiroatlantiskā partnerības padome EAPR, ES vai Baltijas jūras padome varētu administrēt viņa iedomāto sadarbību. Pirmo manevru izplānošana varētu ilgt pusotru gadu.

Pērs Mortensen

"Palīdzība Austrumeiropai 231 miljoni marku"

"Hufvudstadsbladet"

— 2000.01.28.

Somija šogad izmantos 231 miljonu marku sadarbībai ar kaimiņreģioniem — Krievijas ziemeļrietumdaļu un Baltijas valstīm. Ministri vakar piešķīra 167 miljonus marku dažādām programmām un projektiem.

Nauda tiks izlietota cita starpā vides aizsardzībai, tiesiskas valsts attīstībai Krievijā un lai veicinātu Baltijas valstu integrāciju Eiropas Savienībā. Krievijā uzsvars tiks likts arī uz kodolspēkstaciju drošību un atomatkritumu uzraudzību, ka arī lai atvieglotu robežpāreju un satiksmi.

Ārlietu ministrijas budžets ir 181 miljons marku, pārējām ministrijām apmēram 50 miljoni marku. Sadarbībai ar Krieviju ir rezervēti 47 miljoni marku un Baltijas valstīm kopumā 39 miljoni.

Aizsardzības ministrs Jans Ēriks Ēnestams, kurš ir atbildīgs par sadarbību ar kaimiņreģioniem, pagājušajā nedēļā konstatēja, ka Somija var par jaunu izvērtēt palīdzību Krievijai, ja Eiropas Savienība ieviesīs sankcijas sakarā ar karu Čečenijā. ES dalībvalstu ārlietu ministri šopirmdien uzdeva ES Komisijai sagatavot pasākumus, taču par Somijas iespējamajiem pasākumiem nekādi lēmumi vēl nav pieņemti.

Palīdzība tiks piešķirta arī nevalstisko organizāciju brīvprātīgajai darbībai.

Somija šopavasar izstrādās jaunu stratēģiju sadarbībai ar kaimiņreģioniem. Jaunas prioritātes nozīmē ES politiku un ES Ziemeļu dimensiju, ES Krievijas stratēģiju un atjaunoto TACIS programmu.

Baltijas valstīs turpināsies atbalsts šo valstu integrācijai Eiropas Savienībā. Latvija un Lietuva februārī sāks sarunas par iestāšanos. Igaunija sarunas sāka jau 1998. gadā.

"Putins dodas uzbrukumā virsotnei"

"Frankfurter Rundschau"

— 2000.01.28.

Krievijas stiprais vīrs veikli izmanto izdevību un rehabilitē Krieviju kā ļoti svarīgu faktoru.

Vladimiru Putinu var apsveikt ar NVS virsotnes iekarošanu. Tomēr nav droši, vai viņu par to apsveiks arī visā Krievijā, visā NVS un visā pārējā pasaulē.

Prezidenta amata izpildītājs, kura ievēlēšana prezidenta amatā 26. martā saskaņā ar tautas gribu pašreiz tiek uzskatīta par drošu, 28 dienās Jeļcina pēcteča statusā sevi ir parādījis kā varas politiķi. Tāpat viņš ir pierādījis arī to, ka var spēcīgi nodarīt pāri tiem, kuri jūtas kā viņa dabiskie partneri. Veidam, kādā kopā ar komunistiem notika Valsts domes priekšsēdētāja un svarīgāko parlamenta komiteju vadītāju ievēlēšana, bija makiavelliska kvalitāte; un, lai gan Putins intervijā televīzijā noliedza savu līdzdalību vēlēšanu blokā "Vienotība", tas diez vai var rīkoties pretēji Putina nodomiem.

Lai pārējos vienpadsmit NVS dalībvalstu vadītājus dabūtu savā pusē un pamudinātu viņus gandrīz vai slavinoši runāt par viņa vadītāja talantu, viņš atkal taktiski laida darbā visus līdzekļus. Neapmierinātos pretiniekus no Tbilisi, Taškentas un arī Baku viņš uz pareizajām sliedēm novirzīja ar aicinājumiem vērsties pret terorismu; un viņam vajadzēja piestrādāt tikai pie līdz šim ietiepīgā Gruzijas prezidenta Eduarda Ševardnadzes. Instrumenti jau bija sagatavoti: Abhāzijas un Dienvidosetijas tieksme atdalīties, krievu militāristu klātbūtne (turklāt vēl ieroču afēra, kas Gruziju veikli ļāva nostādīt sliktā gaismā), skaļi pačukstētā nepatika par zināmu atbalstu čečeniem karā pret Krieviju – pietika tikai ar norādēm, nekādi fakti nebija vajadzīgi.

Savukārt Vidusāzijai viņam vajadzēja tikai stingri norādīt, kurš uz Tadžikijas un Afganistānas robežas aizsargā pret "terorismu": krievu vienība. Ir jāpiebilst, ka vārdā "terorisms" (tā aizstājēji: "ekstrēmisms" vai "separātisms") var ielikt pavisam atšķirīgu saturu. Uzbekistānas prezidentam Islamam Karimovam teroristi ir "islamisti", bet krievu kontekstā ar tiem ir jāsaprot: "čečeni". Tas ļāva lieliski instrumentalizēt. Un tas attaisnoja cerības, jo Putina pašreizējo varu nodrošina ieroču – un citu nogalināšanas materiālu - spēks, iznīcināšanas karš Kaukāzā, kā arī kara izskaistinātāju un čečenu vajātāju propagandas artilērija. Tas, kas tika radīts kā bubulis, līdz ar lielgabalu spēku kļuva reālāks. Ja visa čečenu tauta, kas tagad pirmo reizi likvidācijas draudus izjūt pat vairāk nekā tad, kad Staļins izdeva ukazu par deportāciju, ar bombardēšanu tiek gandrīz vai piespiesta uz bruņotu pretošanos, tad nav jābrīnās, ja fanātiskie kaujinieku vadītāji (piemēram, Ibnsal Hatabs) nomāc civilo varu (piemēram, Aslanu Mashadovu). Ļaunai dzīvei ir atmodināts propagandas izveidotais briesmīgais radījums, kas izpilda savu mērķi.

Lielāka teritoriālā autonomija Krievijas sastāvā, piemēram, pēc Tatarstānas vai Baškortostanas parauga varēja tikt izveidota jau agrāk, kā to paredz 1997. gada koncepcija. Taču bija vajadzīgs biedējošs piemērs, joprojām eksistējošā Krievijas spēka piemērs. Tad būtu jāpacieš arī gruzīnu, azerbaidžāņu un uzbeku neatkarība; taču tās ne tikai nedrīkstēja kļūt pārāk neatkarīgas, bet galvenokārt nedrīkstēja kļūt par Turcijas partnerēm, aiz kā daži Maskavas stratēģi saskata amerikāņu "iniciatīvu" un cauruļvadu būvi.

Prezidenta personā ASV Kaukāzā ir iesaistījusies lielā spēlē: naftas vada būvē, kas nebūtu atkarīgs no krievu rokas uz noslēgšanas ventiļa. Taču tas nebija labi izplānots, jo tas gan jūtīgajā vietā skāra Maskavas interešu politiku, bet Amerikai tagad ir jākoncentrējas uz priekšvēlēšanām un ar to saistītajām sensācijām; Kaukāzs un Vidusāzija ir interesanti, taču atrodas ļoti tālu. Un tas deva Putinam iespēju.

Viņš to ļoti izveicīgi izmantoja, lai Krieviju rehabilitētu kā nozīmīgu faktoru. Tas nebija grūti; jo arī eiropieši uzskata, ka nav spējīgi atklāti ietekmēt genocīdu.

Pēc slimā, vājā, zvalstīgā, mīļā Borisa Jeļcina tagad viņa vietu ir ieņēmis stiprs, vesels, mērķtiecīgs un, iespējams, ne tik mīļš cilvēks. Viņu ir gatavi akceptēt vēlētāji, kuri pamatoti vadībai prasa, lai tiktu atkal atjaunota zaudētā cieņa, algu izmaksāšana laikā, kā arī miers un kārtība. Tikai pārējai pasaulei, NVS kaimiņiem un dažiem reģioniem pašā Krievijā Putins nebūs ērts līdzspēlētājs. Ar viņu vajadzēs nopietni rēķināties.

Karls Grobe

"Krievu spiegu romāns: Putins iznāk no ēnas"

"International Herald Tribune"

— 2000.01.31.

Pelēkajā villā Angelikas ielas 4.numurā pie Elbas jauns padomju slepenpolicijas majors 80. gadu otrajā pusē vervēja cilvēkus Rietumu izspiegošanai.

Vladimirs Putins meklēja tādus austrumvāciešus, kuriem bija ticams iemesls ceļot uz ārvalstīm, piemēram, profesorus, žurnālistus, zinātniekus un tehniskos darbiniekus, kuri varēja izmantot ticamus attaisnojumus.

Parastais attaisnojums bija biznesa brauciens, kura laikā aģenti varēja saistīties ar citiem spiegiem, kuri pastāvīgi atradās Rietumos.

Saskaņā ar vācu izlūkdienestu speciālistiem galvenais mērķis bija zagt Rietumu tehnoloģiju vai NATO noslēpumus.

Nesen atklātībā nonākušais dokuments parāda, ka Putins centās savervēt aģentus, apmācot viņus darbam "bezvadu komunikācijās." Nav skaidrs, kādiem mērķiem bija paredzēta šāda apmācība. Līdz pat šai dienai Putins aizstāv padomju laika izlūkdienestu. Savos nesenajos izteikumos Maskavas rakstnieku auditorijā viņš pat, likās, attaisnoja tā lomu Staļina brutālajos grautiņos, apgalvojot, ka "nebūtu godīgi", ja viņš nosodītu aģentūru, kurā pats tik daudz gadu ir strādājis.

Patriotisma uzplūdos Putins reiz izteicās, ka nekad neņemšot rokās dezertiera sarakstītu grāmatu, jo "es nelasu tādu cilvēku grāmatas, kuri ir nodevuši savu tēvzemi."

Šāds profesionālais fons ir cilvēkam, kurš decembra beigās negaidīti pārņēma prezidenta Borisa Jeļcina posteni. Kā prezidenta vietas izpildītājs Putins ir neapšaubāms līderis uz prezidenta posteni 26.marta vēlēšanās. Aplūkojot viņa karjeru, jāsecina, ka Putins to veidojis slēgtā pasaulē, vispirms būdams izlūkdienesta darbinieks un vēlāk darbodamies St.Pēterburgas municipālajā padomē.

Līdz pat augustam, kad Jeļcins viņu izvēlējās par jauno Krievijas premjerministru. Putins nekad nav bijis sabiedrībā pazīstama figūra. 17 gadus viņš bija vidusmēra aģents VDK ārvalstu izlūkdienestā, pakāpjoties tikai līdz apakšpulkveža pakāpei. Vēlāk, būdams St.Pēterburgas pretrunīgā mēra palīgs, viņš arī palika nemanāms.

Tomēr Putina karjera liek domāt, ka viņš viens no pirmajiem izbaudīja aukstā kara nozīmīgās beigas. No pirmajām frontes līnijām Austrumvācijā Putins vēroja Austrumu centrālās plānošanas ekonomikas sabrukumu.

St.Pēterburgā Putins izjuta Krievijas nelīdzenā ceļa sākumu brīvā tirgus un demokrātiskās sistēmas virzienā.

Tomēr nav skaidrs, ko Putins mācījies no šāda veida pieredzes. Viņš ir ieguvis pārliecību, ka tirgus demokrātijai "nav alternatīvas", kā arī smagi atzinis Krievijas ekonomisko vājumu. Tomēr vienlaikus Putins ir paudis savu vēlmi nostiprināt spēcīgas valsts lomu. Viņš ir izteicies, ka Krievijas ekonomika esot tikusi "kriminalizēta", tomēr pagaidām ir izteicis vienīgi mājienus par savu iespējamo cīņu pret ietekmīgajiem magnātiem, kuri to kontrolē.

Putins ir solījis, ka Krievija neatgriezīsies pie totalitārisma, tomēr viņš nav demonstrējis savu prasmi, sadarbojoties ar Krievijas nepieredzējušo politisko sistēmu.

Putins nekad nav piedalījies kampaņās par posteņa iegūšanu, un pirms diviem gadiem kādā intervijā izteicās, ka uzskatot politiskās kampaņas par bezgaumīgām: "Tādā gadījumā ir jābūt nepatiesam un jāsola kaut kas tāds, ko jūs nespējat izpildīt. Tādā gadījumā jums ir jābūt vai nu muļķim, kurš pats nesaprot, ko sola, vai arī jābūt apzinātam melim."

Putins kā vienīgais dēls ģimenē ir dzimis Ļeņingradā, kas ir atguvusi savu kādreizējo St.Pēterburgas nosaukumu. Viņš ir dzimis rūpnīcas meistara un viņa sievas ģimenē 1952.gadā, gadu pirms Staļina nāves. 1970.gadā viņš iestājās Ļeņingradas universitātes juridiskajā fakultātē. Toreizējais universitātes pasniedzējs Valērijs Musins pastāstīja, ka šī fakultāte galvenokārt kalpoja kā VDK, regulārās policijas un birokrātijas mācību bāze.

Vēlāk Putins atcerējās, ka VDK esot viņu aicinājusi strādāt vēl pirms universitātes pabeigšanas 1975.gadā. Par iestāšanos VDK viņš sacīja: "Vai zināt, es to pat vēlējos. Mani vadīja cēli motīvi. Es uzskatīju, ka spēšu savu prasmi izmantot sabiedrības labā."

Pēc dažu gadu ārzemnieku izspiegošanas Ļeņingradā Putins 80. gadu sākumā tika uzaicināts uz Maskavu, lai iestātos elitārā ārvalstu izlūkošanas institūtā, un tad tika nosūtīts uz Austrumvāciju. Drēzdenē Putins ieradās 32 gadu vecumā, kad Austrumvācija atradās Maskavas uzmanības centrā. Vācijas Demokrātiskajā Republikā bija izvietoti 380 000 padomju karavīru, tanki, gaisa transporta līdzekļi, kā arī vidējā rādiusa atomraķetes. Berlīne pastāvīgi kalpoja par aukstā kara spriedzes un intrigu avotu. Tajā laikā vairāki tūkstoši VDK virsnieku sniedza ziņojumus Karlhorstas birojam ārpus Berlīnes. Austrumvācijā bija izvietots arī padomju militārais izlūkdienests. Tomēr visplašākā izlūkošanas operācija bija Austrumvācijas slepenpolicija Stasi , kas kontrolēja tūkstošiem pilsoņu un gatavoja par viņiem miljoniem dokumentu. VDK bieži izmantoja plašo Stasi tīklu, un nepārbaudītie izlūkošanas materiāli tika nosūtīti tieši uz Maskavu. Austrumvācijas diktatūra, kuru tajos gados vadīja Ērihs Honekers, palika nelokāma pat tad, kad padomju līderis Mihails Gorbačovs uzsāka savus politisko un ekonomisko reformu eksperimentus.

Drēzdenes VDK štābs atradās pretējā ielas pusē pilsētas galvenajam Stasi štābam. Stasi ielauzās katrā dzīves aspektā.

Trūkst bagātīgas informācijas par Putina īpašajiem uzdevumiem Drēzdenē, tomēr speciālistu izteikumi un dokumenti liecina par vairākiem pienākumiem, piemēram, aģentu vervēšanu un sagatavošanu. Šajā darbā, iespējams, bija iesaistīts Drēzdenē izvietotais elektronikas konglomerāts Robotron , kas bija padomju bloka lielākais datoru ražotājs un mikroshēmu pētniecības centrs. Tajā laikā viens no VDK galvenajiem uzdevumiem saistījās ar Rietumu tehnoloģijas zagšanu.

Robotron

nodrošināja Putinu ar nepieciešamo pamatojumu, lai nosūtītu uz Rietumiem speciālistus, vai arī aicinātu Rietumu pārstāvjus ierasties Austrumvācijā no tādām ievērojamām elektronikas kompānijām kā Siemens vai IBM .

Putins varētu būt bijis ieinteresēts arī militārajā elektronikā un izlūkošanas informācijā par NATO.

Stasi

VDK tika saukta par "draugiem", jo tā izmantoja Stasi atbalstu. Gadiem ilgi Stasi gatavojas viltotas pases un autovadītāju apliecības saviem "draugiem". Stasi slepenajās lietās, par kurām VDK bija ‘’īpaša interese", bija "reģistrēti" tūkstošiem Austrumvācijas iedzīvotāju. Kāds vācu speciālists izteicās, ka daži no viņiem bija atzīmēti tādēļ, ka VDK meklēja cilvēkus, kuriem varēja būt ticams pamatojums braucieniem uz ārvalstīm. Šis speciālists skaidroja: "Bija nepieciešams cilvēks, kuram bija pietiekams attaisnojums, piemēram, profesors, kuram bija jādodas uz starptautisku konferenci, vai arī kuram Rietumos bija biznesa darījumi."

Putins vērsās pie Stasi , ja viņam bija nepieciešama parastā tehniskā palīdzība, piemēram, telefons vai dzīvokļi, kas tika stingri kontrolēti. Viņš tika oficiāli uzaicināts vadīt padomju vācu "draudzības namu" Leipcigā. Taču šis pienākums kalpoja kā viņa paša "aizsegs".

Izlūkdienestu speciālisti un politiskie zinātnieki ir izteikušies, ka Putina politiskais uzdevums, iespējams, bija kontaktēties ar tiem austrumvāciešiem, kuri bija labvēlīgi noskaņoti pret Gorbačovu, piemēram, Drēzdenes partijas līderi Hansu Modrovu gadījumam, ja sabruktu Honekera režīms.

Putina sadarbība ar Stasi ļāva 1987.gada novembrī viņam izpelnīties Austrumvācijas drošības dienesta bronzas medaļu, tomēr apbalvojuma iemesli nav zināmi.

Deivids Hofmans

 

"Jeļcins un Putins "sadalīja" Baltkrieviju"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.01.29.

Visas grūtības, kas saistītas ar divu valstu apvienošanu, pilnīgi var norakstīt uz pirmo Krievijas prezidentu.

NVS valstu sanāksme kārtējo reizi pierādīja, ka pašreiz Vladimiram Putinam nav nopietna sāncenša gaidāmajās prezidenta vēlēšanās – neviens no valstu galvām – NVS dalībniekiem nešaubās par to, ka tikās ar nākamo Kremļa saimnieku. Putinu uztvēra nevis kā īslaicīgu, "tehnisku" figūru, bet gan kā pilnvērtīgu partneri, izvēloties viņu par valstu vadītāju Padomes priekšsēdētāju. Atrunas par iespējamajām izmaiņām pēc marta vēlēšanu rezultātiem neskaitās, tā, visdrīzāk, ir tīra formalitāte. Tā ka mantinieks kopā ar Kremļa kabinetu no Borisa Jeļcina rokām saņēma "vecākā brāļa" nosaukumu, bet NVS valstu prezidenti tam viegli piekrita.

Bet ir arī otra puse – jebkuri integrācijas centieni attiecību ar Rietumiem atsiluma turpinājuma fonā, protams, prezidenta v.i. dos papildu punktus. Un, liekas, ka Vladimirs Putins ir nolēmis iegūt maksimālu labumu no šī apstākļa. Daudzi viņa un viņa kolēģu izteikumi tiešām ir spējīgi viest cerību tam, ka NVS rezultātā var izrādīties iedarbīga struktūra, tomēr nevar izslēgt arī to, ka daļa no tiem izrādīsies ne vairāk kā pirmsvēlēšanu retorika, un pirmām kārtām tas attiecas uz Krievijas un Baltkrievijas savienību.

Tā, piemēram, Vladimirs Putins pateica jau slaveno frāzi – "Tā nav birokrātijas savienība, tā ir tautu savienība". Tomēr nevienam nav noslēpums, ka jebkura starpvienošanās – vai tā ir muita, likumdošana vai militāri tehniskā sadarbība – automātiski palielina atbilstošo aparātu skaitu, bet bēdīgi slavenajai "tautai" atliek tikai samierināties ar to, ka rezultātā pēc nenoteikta gadu skaita visi šķēršļi starp abām valstīm būs likvidēti. Arī šajā gadījumā vispirms tika izpildīti lēmumi, kas saistīti ar kadru pārmaiņām un pēc ranga pienākošajām priekšrocībām – pēc mūsu datiem, bijušais prezidenta lietu vadītājs Pāvels Borodins jau krietnu laiku pirms notikušās iecelšanas ilgi un rūpīgi izmeklējis sev kabinetu izpildkomitejas telpās.

Tomēr Vladimirs Putins spēja pievienot jaunas pieskaņas vecajā tēmā. Kopā ar Jeļcina aiziešanu mainījusies arī valsts politiskās elites attieksme Krievijas un bijušo PSRS republiku attiecību jautājumos. Vēl decembrī, uzreiz pēc savienības līguma parakstīšanas ar Baltkrieviju, virkne KF nacionālo republiku līderu uzstājās ar asu kritiku pret šādu apvienošanos. Tatārijas prezidents Mintimers Šaimijevs pat paziņoja par nodomu pieprasīt savas republikas statusa paaugstināšanu, uzstājoties gandrīz kā trešais šī līguma dalībnieks. Tad sanāca tā, ka integrācijas procesi divu valstu robežās strauji pastiprināja ja ne pašas centrbēdzes tendences Krievijas iekšienē, tad vismaz to izpausmes līmeni.

Tagad, kad ir pagājušas dažas nedēļas, neviens no iepriekšējiem apvienošanās dedzīgajiem kritiķiem neriskēja izteikt savu iepriekšējo viedokli. Un nebūt ne tāpēc, ka jau ir par vēlu kaut ko mainīt – tad, decembrī, situācija šajā nozīmē bija tāda pati. Iemesls, visdrīzāk, ir citur: tagad nav pieņemts kritizēt Putinu, un pat tik strīdīgi jautājumi, kā apvienošanās ar Baltkrieviju, nespēja mainīt šo noteikumu. Neviens no politiskās elites pārstāvjiem nevēlas strīdēties ar Putinu, tomēr patiesie šī klusējošā atbalsta motīvi nebūt nav viennozīmīgi. Un ja sanaksmē tādu personu, kā Grigorijs Javlinskis vai Genādijs Zjuganovs, slābanā reakcija ir pilnīgi saprotama – viņi ir pārāk aizrāvušies ar Domes šķelšanos, tad reģionālo līderu, kas ir pazīstami ar savu mīlestību skaļi izteikties, aiziešana ēnā saistīta nevis ar politiskiem, bet tīri pragmatiskiem iemesliem. Kā tikai parādīsies iespēja atkal uzstāties ar kritiku pret centrālo varu, pie tam nebaidoties kaitēt savām interesēm, savienība ar Baltkrieviju nekavējoties pārvērtīsies par iemeslu pārmetumiem.

Tomēr Vladimiram Putinam jau tagad ir visas iespējas, lai cienīgi atvairītu šādus uzbrukumus tajā gadījumā, ja tie tomēr parādīsies. Un tagad tik populārais vārdu savienojums "varas mantojamība" var viegli pārdzimt "iepriekšējā režīma mantošanā". Atgādināsim, ka novembra beigās, pēc tam, kad tika paziņots par savienības līguma parakstīšanas pārnešanu sakarā ar prezidenta slimību, daudzi analītiķi bija pārliecināti, ka šai slimošanai bija tikai diplomātisks raksturs. Bet tad runa bija tikai par to, kurai no Domēm – jaunajai vai vecajai – būs gods ratificēt šo līgumu. Pats Boriss Jeļcins, pēc visa spriežot, jau tad nopietni domāja par savu aiziešanu un par tām iespējamajām grūtībām, ar kurām nāksies saskarties viņa mantiniekam. Un nav izslēgts, ka tieši tāpēc tagadējais apvienojošais posms izrādījās sadalīts starp diviem Krievijas prezidentiem. Tajā gadījumā, ja abu valstu apvienošanās process noritēs bez kļūmēm, tad tieši Vladimiram Putinam tiks "galvenā integrētāja" lauri, bet visas grūtības viegli var norakstīt uz viņa priekšteci. Viņš, visdrīzāk, nebūs apvainojies.

Jekaterina Grigorjeva

"Krievu kukluksklans reaģē ar spēku"

"Die Welt"

— 2000.01.28.

Kandidāts uz prezidenta amatu Javlinskis brīdina no noziedzīgās nomenklatūras kundzības.

Maskava

. "Jabloko" partijas priekšsēdētājs un kandidāts uz prezidenta amatu Grigorijs Javlinskis brīdina no autoritāras policejiskas valsts briesmām Krievijā. Sarunā ar Manfrēdu Kviringu Javlinskis teica, ka esot izveidojusies noziedzīga nomenklatūras sistēma, ka Čečenijā tiek vests noziedzīgs karš un ka tā ar komunistu atbalstu grib nostiprināt savu varu, panākot, ka par prezidentu tiek ievēlēts Vladimirs Putins.

Die Welt

: Grigorij Aleksejevič, "Jabloko", "Tēvzeme - Visa Krievija" un "Labējo spēku savienības" parlamenta frakcija kopš pagājušās nedēļas daļēji boikotē darbu Valsts domē. Ko jūs ar to vēlaties sasniegt?

Grigorijs Javlinskis

: Mūsu trīs frakcijas Krievijai un pasaulei rāda, kā grib rīkoties jaunā vadība - ar spēku. Mēs esam parādījuši, ka metodes, kas tiek izmantotas Čečenijā, tiek lietotas arī Valsts domē. Kremļa frakcija ir apvienojusies koalīcijā ar komunistiem, kas, starp citu, jau tagad tiek saukta par kukluksklanu. Trīs "K" nozīmē "Kremļa un komunistu koalīcija". Šis krievu kukluksklans izplešas ar spēka palīdzību. Mēs esam parādījuši, ka tam ir tendence valstī apspiest minoritātes.

Welt

: Cilvēktiesību aizstāvis Sergejs Kovaļovs, kas atbalsta jūsu kandidatūru, ir brīdinājis, ka līdz ar Putina kāpšanu pa karjeras kāpnēm uz augšu draud "autoritāras policejiskas valsts briesmas". Vai jūs viņam piekrītat?

Javlinskis

: Šādas briesmas pastāv, un mēs tās nevaram izslēgt. Ja vērtē pēc tā, kas notiek Domē un Čečenijā, tad kaut kas līdzīgs ir iespējams.

Welt

: Kad komunists Seļezņovs ar "Vienotības" balsīm tika ievēlēts par parlamenta prezidentu, jūs atradāt kopēju līniju ar "Tēvzeme - Visa Krievija" un "Labējo spēku savienību". Vai šī savienība būs stabila?

Javlinskis

: To rādīs nākotne. Es prognozēs esmu ļoti piesardzīgs. Lieta ir ļoti komplicēta un delikāta.

Welt

: Vai jūs spējat iedomāties kopīgu kandidātu prezidenta vēlēšanās?

Javlinskis

: Vēl ir pārāk agri par to runāt.

Welt

: Taču pagaidu prezidents Vladimirs Putins, ja var ticēt aptaujām, vēlēšanās jau ir praktiski uzvarējis!

Javlinskis

: Vēl ir divi mēneši. Pagājušajā gadā mums jau bija trīs cilvēki, kuri praktiski bija uzvarējuši prezidenta vēlēšanās: Maskavas mērs Jurijs Lužkovs, bijušais premjers Jevgēņijs Primakovs un Putins. Divos mēnešos vēl daudz kas var notikt.

Welt

: Ko jūs darīsiet, lai sagatavotu augsni?

Javlinskis

: Es iestājos par civilu sabiedrību, par neatkarīgu tiesu sistēmu, par tirgus ekonomiku uz privātīpašuma pamatprincipiem, par zemiem nodokļiem, augstiem ienākumiem un militāro reformu. Vārdu sakot, par reformām, kas cilvēkiem tiek solītas jau kopš 1991.gada. Šodien es redzu pretēju politisko izturēšanos. Es redzu, kā Putina sabiedrotie noliek vainagus uz Staļina kapa. Un pastāvīgi ir dzirdami draudi: reizēm ar atomieročiem, reizēm ar karu - es to nevaru akceptēt.

Welt

: Vai Putina uzvara vēlēšanās būs droša, ja viņš Čečenijas karā gūs panākumus?

Javlinskis

: Tas nav uzvaras jautājums, bet jautājums par to, kā strādās masu mediji. Krievijā bieži tiek radīta virtuālā realitāte. Tāpēc noteikti nav vajadzīga reāla uzvara, bet uzvara ir jādemonstrē.

Welt

: Vai jūs vispār redzat iespēju izbeigt karu Ziemeļkaukāzā, lai apturētu vēl lielāku asinsizliešanu?

Javlinskis

: Ir jāaptur plaši izvērstais karš. Tas ir noziegums visus vīriešus Čečenijā vecumā no 10 līdz 65 gadiem uzskatīt par ienaidniekiem. Ir jāizveido Cordon sanitaire un ar piemērotiem līdzekļiem jāvēršas pret teroristiem. Vienlaikus ir jānotiek sarunām.

Welt

: Vai Čečenijā ir jums akceptējami sarunu partneri?

Javlinskis

: Akceptējamu partneru tur nav, bet arī citu mums nav. Aslanam Mashadovam ir jāuzņemas pilna atbildība par to, ka Čečenija ir kļuvusi par noziedzīgu teritoriju, ka tur tiek nolaupīti un nogalināti cilvēki, ka žurnālistiem tiek nogrieztas galvas. Taču viņš ir ievēlēts prezidents, un ne ar vienu citu nevar runāt. Viņam tikpat kā nav vai arī pavisam nav sakaru ar noziedzīgajām struktūrām Maskavā. Tāpēc viņš var būt sarunu partneris.

Welt

: Kurš patiesībā vada operāciju Čečenijā - Kremlis vai ģenerāļi?

Javlinskis

: Tas ir viens un tas pats. Pašreiz Kremlī nav politiķu, kuriem būtu cita līnija kā ģenerāļiem. Tā jau ir tā problēma.

Welt

: Krievijas masu mediji un daudzi politiķi sūdzas par Rietumu politisko spiedienu…

Javlinskis

: … ko es nejūtu.

Welt

: Vai vajadzētu spiedienu pastiprināt, lai veicinātu krīzes atrisināšanu?

Javlinskis

: Es neesmu Rietumu padomnieks, man nav nodoma mācīt, kas Rietumiem būtu jādara. Es tikai varu aicināt mazliet vairāk iedziļināties tajā, kas notiek Krievijā, un no tā izdarīt pareizos secinājumus. Desmit gadu valdīja ideoloģiska un politiskā eiforija, bet trūka pamatīgas analīzes. Daudzi žurnālisti, kuri ilgi strādā Krievijā, orientējas labāk nekā politiķi un padomnieki, kas atbrauc uz Maskavu. Taču neviens viņos neklausās.

Welt

: Kā jūs uzņēmāt Jeļcina atkāpšanos?

Javlinskis

: Man tā bija negaidīta. Nevis politiski, bet cilvēcīgi. Jeļcina radītās noziedzīgās nomenklatūras sistēmas intereses izrādījās spēcīgākas nekā Jeļcina personiskās ambīcijas.

"Ģenerāļu karš"

"Der Standard"

— 2000.01.27.

Kopš gada sākuma Krievijas prezidenta pienākumu izpildītājs Vladimirs Putins Čečenijā jau ir nomainījis trīs ģenerāļus. Militāristi panākumu trūkumā vaino cits citu.

Pēc sarunām ar dažādu iestāžu darbiniekiem kļūst skaidrs, ka pagājušajā nedēļā ik dienu krituši apmēram 60 karavīru. Armija apgalvo, ka karš Ziemeļkaukāzā, kas ilgst piecus mēnešus, ir prasījis jau 740 līdz 800 upuru. Daži bijušie preses virsnieki, kuri ir nodibinājuši neatkarīgu "militāro ziņu aģentūru", uzskata, ka bojā ir gājuši 1300 karavīri. "Karavīru māšu komiteja", kurai visā Krievijā ir lokālas organizācijas, runā vismaz par 3000.

Valdība, skaidrojot, kāpēc "antiterorisma operācijai" vēl nav redzamas beigas, saka, ka negrib atkārtot pirmā Čečenijas kara kļūdas un pieļaut lielu upuru skaitu. Tagad šo argumentāciju apšauba arī paši militāristi.

Kopš 1. janvāra Putins ir nomainījis trīs ģenerāļus. Vispirms tie bija austrumu un rietumu frontes ģenerāļi Šamanovs un Troševs. Nedēļas beigās vajadzēja aiziet arī Iekšlietu ministrijas vienību vadītājam Groznijā ģenerālim Ovčiņņikovam.

Iekšlietu ministrijas vienību uzdevums ir armijas "atbrīvotos" apgabalus iztīrīt no "teroristiem" un apsargāt. Kad nemierniekiem izdevās nokļūt aiz frontes līnijas, atbildība par to tika uzlikta Iekšlietu ministrijas vienībām.

Ģenerālim Malofejevam vajadzēja Groznijā panākt lūzumu. Kā informē laikraksts "Izvestija", šim pieredzējušajam ģenerālim vajadzēja Iekšlietu ministrijas bataljonu vest izšķirošā uzbrukumā dumpiniekiem, kuri bija nocietinājušies pilsētas centrā. Uzbrukums nenotika, bet ģenerālim trāpīja trīs lodes. Nedēļas beigās Maskava informēja, ka ir atrasts Malofejeva līķis.

Lai gan precīzāki Malofejeva bojāejas apstākļi nav zināmi, ģenerāļa liktenis ir izraisījis konfliktu starp Aizsardzības un Iekšlietu ministrijām. Augsta pirmā ranga virsnieka nogalināšanā otrajā Čečenijas karā armijas vadība nevaino čečenu kaujiniekus, bet to, ka Iekšlietu ministrijas vienībām trūkst kaujas gara.

Ģenerālis Arkādijs Baskajevs, kas ir Iekšlietu ministrijas pārstāvis, aizstāvas. Pēc nedēļām ilgām ielu cīņām viņa vienību spēki esot izsīkuši un tās esot jānomaina. Viņš apsūdz armiju, ka tā slēpj patieso kritušo skaitu. "Izvestija" domā, ka Krievijā ir sācies ģenerāļu karš.

Ovčiņņikovu aizstās armijas ģenerālis Tihomirovs. Viņš tiek uzskatīts par pretinieku sarunām ar Čečeniju. Šajā Čečenijas karā viņš saskata pēdējo iespēju aizstāvēt Krievijas armijas godu un saglābt Krievijas virskundzību Kaukāzā. Viņam tagad ir jādod jauns impulss uzbrukumam Groznijai. Taču pēc "Izvestija" domām, viņa atrašanās Iekšlietu ministrijas vienību priekšgalā konfliktu starp ģenerāļiem saasinās vēl vairāk.

Romans Bergers

"Patiesība kļūst par Čečenijas cīņu galveno upuri"

"International Herald Tribune"

— 2000.01.26.

Kad Rietumu žurnālisti pagājušajā mēnesī ziņoja par 100 krievu karavīru nogalināšanu uzbrukuma laikā Groznijai, Krievijas armijas virspavēlnieka vietnieks ģenerālis Valērijs Maņilovs šos ziņojumus nosauca par "meliem un dezinformāciju."

Pēc tam, kad vadošs ģenerālis publiski draudēja viņam noraut uzplečus, ja Krievija atļautos sākt miera sarunas ar čečeniem, ģenerālis Maņilovs noraidīja jebkādu nesaskaņu esamību starp vadošajiem krievu komandieriem un civilajiem līderiem. Viņš paziņoja: "Klaji meli un dezinformācija."

Kad pēdējie ziņojumi liecināja, ka bojāgājušo krievu karavīru skaits ik dienu ir skaitāms desmitos, Aizsardzības ministrija publicēja preses paziņojumu, ka šī informācija esot klaji meli. Tāpēc var apgalvot, ka Čečenijā paralēli norisinās vēl viens karš - informācijas karš.

Kopš cīņu izraisīšanās starp Krieviju un čečenu kaujiniekiem abas puses ir piedalījušās informācijas un propagandas cīņās, apmētājot viena otru ar apsūdzībām. Šis karš ir norisinājies līdztekus informācijas tehnoloģijas attīstībai. Čečenu kaujinieki, kuri aplenktajā galvaspilsētā un dienvidu reģionu kalnos bieži vien ir tikuši izolēti no žurnālistiem, kā savu platformu ir izmantojuši Internetu.

Krievijas pusē armija un valdība ir īstenojušas propagandas kampaņu, kas atspoguļo iepriekšējā Čečenijas kara gūto mācību, jo toreiz sabiedriskā doma bija pret to asi noskaņota. Krievi ir nikni cīnījušies pret jebkādu informāciju vai avotiem, kas ir pretrunā viņu pašu versijai par šo karu.

Prezidenta vietas izpildītājs, premjerministrs un ilglaicīgais VDK virsnieks Vladimirs Putins, kas šī kara dēļ ir ieguvis savu popularitāti, propagandas centienos ir ieņēmis vadošo lomu. Viņa rūpīgi izvēlētie izteicieni ir palīdzējuši veidoties sabiedrības uzskatiem par konfliktu.

Pirms savas apstiprināšanas prezidenta vietas izpildītāja postenī Puins sacīja: "Pirmo reizi daudzu gadu laikā es esmu guvis virsroku pār militāristiem, ļaujot žurnālistiem iekļūt Čečenijā. Lai viņi būtu tur uz vietas un varētu informēt sabiedrību par redzēto. Mums nav nekā slēpjama."

Tomēr izteikumi par žurnālistu ielaišanu Čečenijā acīmredzot neaizsniedza tos krievu karavīrus, kuri aizturēja vairākus Rietumu žurnālistus, tai skaitā The Washington Post korespodentu 29.decembrī, izvedot viņus no cīņu zonām. Pat pieeja krievu kontrolētajām Čečenijas daļām ir bijusi stingri ierobežota.

Kad septembrī viņam jautāja, ar ko atšķiras šī militārā kampaņa, Putins atbildēja: "Atšķirība ir tā, ka mēs neapdomīgi nesūtīsim mūsu zēnus, lai viņi stātos pretī naidīgajiem uzbrukumiem. Mēs darbosimies, izmantojot modernos spēkus un līdzekļus, un iznīcināsim teroristus no attāluma. Mēs grausim infrastruktūru. Vairs nebūs nekādu tiešu triecienu. Mēs aizsargāsim savus vīrus."

Taču patiesībā krievu spēki, kas pašlaik Čečenijā sasniedz 100 000, ir bijuši iesaistīti frontālos triecienos pret čečeniem.

Pagājušās nedēļas pretuzbrukuma laikā 24 stundās tika nogalināti 26 karavīri.

Krievu statistika bieži neietver tos karavīrus, kuri tiek ievainoti un mirst slimnīcās. Karavīru māšu komitejas vadītāja Marija Fedulova paziņojusi: "Šajā valstī nav nekādas statistikas, ir vienīgi meli un lieli meli." Pēc reģionālo pārstāvju sniegtās informācijas, komiteja paziņojusi, ka ir nogalināti aptuveni 3 000 karavīru, lai gan valdības amatpersonas bija ziņojušas par 926.

Kremļa Drošības Padomes sekretārs un tuvs Putina sabiedrotais Sergejs Ivanovs pagājušajā mēnesī reportieriem izteicās: "Nākas atzīt nenoliedzamu faktu, ka līdztekus reālajām cīņām norisinās virtuālais karš - informācijas līdzekļu karš. Ik dienu no Čečenijas pienāk jauni meli."

Deivids Hofmans

"Ne jau mēs esam teroristi

— krievi terorizē mūs"

"Die Presse"

— 2000.01.31.

Ieskats kādā vietējā čečenu apdzīvotajā vietā pierobežā, kuru krievu bruņotie spēki vēl nav "atbrīvojuši".

Tam, kurš vēlas nonākt Argunas krastā, ir jāšķērso ledainā straume. Tas ir nāvīgs risks. Taču bēgļiem citas izvēles nav, jo pasaule aiz viņiem deg. Itumkale ir pēdējais lielākais ciems pirms robežas. No turienes ceļš tālāk pāri kalniem ved uz Grūziju, kur bēgļus gaida glābiņš.

Kale nozīmē cietoksnis, un 5000 cilvēku kopiena attaisno šo nosaukumu. Kopš Čečenijas kara sākuma tās tornis kā patvērums kalpo apmēram 30 kaujiniekiem, vīriem, kuri ir nolēmuši cīnīties līdz pēdējai lodei. Daudzi no viņiem nāk no apmēram 30 km attālās Gudermesas, Čečenijas otras lielākās pilsētas. Novembrī tās iedzīvotāji no pilsētas kaujiniekus padzina, lai aizkavētu tās izpostīšanu.

Vīri tornī cīnās par jau zaudētu posteni. Kalnos netālu no ciema Maskavas gaisa desantnieki gan sēž klusu kā peļu slazdā, taču čečeni zina, ka runa ir tikai par priekšposteni, ka citi vēl nāks.

Kaujinieks uz priekšu dzen naids pret krieviem un sāpes par mirušajiem. Mīnu un bumbu saplosītajiem un drupās apraktajiem bērniem, sievietēm un veciem cilvēkiem.

Itumkale pieder pie nedaudzajām apdzīvotajām vietām, kuras Maskava vēl nav "atbrīvojusi". Vienīgā kaujinieku vēlme ir paņemt līdzi kapā pēc iespējas vairāk ienaidnieku. Taču ienaidnieks sēž tankos un kaujas helikopteros un pēc atriebības izslāpušajiem kaujiniekiem ir tikpat neaizsniedzams kā Mēness uz neatkarīgās Čečenijas karoga. "Ne jau mēs esam teroristi, bet viņi terorizē mūs, lai mēs padotos. Taču tas nenotiks," par to kāds sirmais skolotājs Magomedovs ir pārliecināts.

Niknums ir ne tikai balzams ievainotajai dvēselei, bet tas arī ir gandrīz vienīgais, ar ko Itum - Kale iedzīvotāji var remdēt izsalkumu.

Piegādes nav no kurienes gaidīt. Kopš janvāra sākuma krievi ir bloķējuši vienīgo ceļu, kas republikas centrālo daļu savieno ar dienvidiem. Kopš ziemas iestāšanās arī pāri robežai no Gruzijas gandrīz nekas vairs nepienāk. Vienīgā saite ar ārējo pasauli ir zvēru taka uz kaimiņrepubliku Dagestānu. Šis ceļš ved pāri kalnu virsotnei, bet tur sēž krievu snaiperi, kuri šauj uz visu, kas vien kustas.

Strāvas nav jau vairākus mēnešus un arī pārnēsājamo radio baterijas ir tukšas. Taču iedzīvotāji labprāt uzzinātu, vai Maskava joprojām turas pie nodoma pēc ieņemšanas nopostīt Grozniju.

Elke Vindiša

"Krievija palielina distanci ar Rietumiem"

"Die Presse"

— 2000.01.25.

Pamattonis ir mundrs, patriotisks, lai palielinātu distanci ar Rietumiem. Maskava vairāk nekā līdz šim ir gatava lietot spēku. Kāda dokumenta analīze, kas atspoguļo Krievijas vadības stratēģiskos pamatpieņēmumus

Jau pāris dienu Krievijai ir jauna nacionālā drošības koncepcija. Daļa no tās pēc publicēšanas izraisīja nemieru Rietumu galvaspilsētās, galvenokārt tāpēc, ka daudz kas liecina, ka Krievija Vladimira Putina vadībā ir pazeminājusi atomieroču lietošanas slieksni. Taču arī citas 21 lappušu biezā dokumenta daļas ir pelnījušas tuvāku aplūkošanu. Koncepcija sastāv no četrām galvenajām daļām:

1. Krievija un pasaule

Maskava pasaules politikas attīstībā saskata divas galvenās tendences: vienu reģionālo varu multipolārās pasaules virzienā, kā to vēlas Krievija, bet otru - ASV un tās sabiedroto dominētās pasaules virzienā.

Dokumentā ir teikts, ka par spīti pašreizējām grūtībām Krievija joprojām ir ietekmīga valsts, kas grib integrēties pasaules ekonomikā. Krievijai esot cieša saskare ar citām valstīm terorisma, starptautiskās narkotiku tirdzniecības, apkārtējās vides problēmu un reģionālo konfliktu apkarošanā, kā arī masu iznīcināšanas ieroču tālākas neizplatīšanas ierobežošanā. Taču dažas šīs valstis mēģinot ignorēt un vājināt Krievijas pozīcijas pasaulē.

Šāds Krievijas lomas apraksts ir lietišķs un pragmātisks. Taču visam cauri pietiekami skaidri ir manāma kādreizējās supervaras ievainotā pašapziņa un sajūta, ka ASV par to ir pārāka. Krievu elites acīs Vašingtonas ārpolitikā atkal ir parādījušies sazvērnieciski vilcieni.

2. Nacionālās intereses

Dokumentā ekonomika ir nosaukta par Krievijas drošības galveno elementu. Ņemot vērā ārējās tirdzniecības liberalizāciju un konkurences saasināšanos pasaules tirgos, esot nepieciešams aizsargāt krievu ražotājus.

Iekšpolitiski esot jāgarantē konstitucionālā kārtība, jāpadziļina demokrātija un jāizskauž ekstrēmisms. Krievijai esot "vitāli" svarīgi uzturēt labas attiecības ar pārējām 11 NVS dalībvalstīm. Taču pirmām kārtām runa ir par Krievijas nacionālās suverenitātes un lielvaras statusa saglabāšanu.

Mazāk ievērības cienīgs šajā nodaļā ir protekcionistiskais elements nekā skaidra norāde uz "vitālajām attiecībām" ar NVS dalībvalstīm. Acīmredzot Maskava grib vairāk nostiprināt saites ar bijušajām padomju republikām. Vēlāk būs redzams, vai ar to ir domāta kontroles atjaunošana pār "tuvajām ārzemēm". Katrā gadījumā, aktīvāk esot jāstājas pretī pieaugošajai ASV ietekmei Aizkaukāzā un Vidusāzijā, kā arī Tuvajos Austrumos, Centrālajā Āzijā, kā arī Āzijas un Klusā okeāna telpā.

3. Draudi Krievijas nacionālajai drošībai

Pēc Krievijas uzskatiem, tās ekonomiku apdraudot:

· jauninājumu un investīciju deficīts;

· stagnācija lauksaimniecības sektorā;

· milzīgais ārējo un iekšējo parādu daudzums;

· izejvielu eksporta un gatavās produkcijas importa nelīdzsvarotība;

· daļēji postošā ekoloģiskā situācija.

· Briesmas rada arī tas, ka Krievija ir zaudējusi vadošo lomu zinātniskajā pētniecībā.

Krievijas iekšpolitisko un sabiedrisko stabilitāti apdraudot:

· separātiskās tendences;

· spriedze starp centru un reģioniem;

· politiskais ekstrēmisms;

· tiesiskā (likumīgā) nevienlīdzība;

· organizētā noziedzība;

· korupcija;

· arvien lielākā plaisa starp nabadzīgajiem un bagātajiem;

· alkohola un narkotiku lietošana.

Lielākos draudus Krievijai starptautiskajā kontekstā radot:

· Apvienoto Nāciju lomas samazināšanās;

· NATO paplašināšanās uz austrumiem un jaunā NATO stratēģija ar iespēju Rietumu aliansei rīkoties ārpus tās robežām;

· ārvalstu militāro bāzu pietuvošanās Krievijas robežām;

· masu iznīcināšanas ieroču tālāka izplatīšanās;

· nepietiekamā bijušo padomju republiku sadarbība un integrācija;

· terorisms;

· informācijas karš;

· apkārtējās vides problēmas;

· ārpus valstu robežām izejošā un organizētā noziedzība.

· Kamēr ekonomisko un iekšpolitisko briesmu katalogs šajā dokumentā ir iznācis ļoti reāls, ārpolitiskajā daļā dominē antirietumnieciska, īpaši antiamerikāniska, apsēstība. Līdzās centieniem uz Rietumu aliansi NATO kā ienaidnieces tēls ir ne tikai pilnībā saglabājies, bet pēc Kosovas kara ieguvis pat vēl spilgtākas krāsas.

4. Pasākumi pret draudiem Krievijai

Dokuments aicina briesmas atklāt laikus, garantēt Krievijas suverenitāti un integritāti, ekonomiku ievirzīt sociāli, samazināt atkarību no ārzemju tehnoloģijas un uzlabot līdzsvaru starp Maskavas centru un reģioniem. Esot jāsaglabā Krievijas militārais potenciāls, jāpārtrauc ārvalstu spiegu darbība un jāuzlabo apkārtējās vides situācija. Maskava ar vadošajām valstīm gribot uzturēt vienlīdzīgas un savstarpēji izdevīgas attiecības.

· Ekonomikā Maskava grib samazināt ārējo parādu, nostiprināt valsts lomu, vienlaikus veicinot investīcijas un konkurenci.

· Valsts iekšienē esot jāpastiprina cīņa pret organizēto noziedzību un korupciju un jāizstrādā efektīvāks lēmumu pieņemšanas process.

· Kā ārpolitiskās prioritātes minētas daudzpusējo struktūru nostiprināšana starptautiskajās attiecībās, labāku attiecību izveidošana NVS iekšienē un Krievijas pilsoņu aizstāvēšana (advokatūra) ārzemēs.

· Militāri Krievijai esot jābūt apbruņotai tā, lai tā spētu atbilstoši reaģēt uz 21. gadsimta draudiem. Agresija ir jāatbaida. Šim mērķim Krievija izmantošot jebkuru līdzekli, ieskaitot kodolieročus. Precīzāks teksts: "Bruņotas agresijas gadījumā, kad visi pārējie konflikta atrisināšanas līdzekļi ir izmantoti vai arī nav efektīvi, pamatota un nepieciešama varētu būt atomieroču izmantošana".

Rietumu komentāros īpaši izcelta šī pasāža, kā arī "sadarbības" – līdzšinējo "partnerattiecību" vietā – ar Rietumiem uzsvēršana. Tomēr koncepcijas autori ir reālistiski. Ņemot vērā daudzu Krievijas parasto bruņoto spēku daļu stāvokli, Maskavai pat neatliek nekas cits, kā vairāk balstīties uz kodolkomponenti. Aukstā kara laikā arī NATO savas "elastīgās reakcijas" stratēģijas ietvaros nekad neatteicās no iespējas pirmajai dot kodoltriecienu, lai kaut kā stātos pretī Varšavas pakta bruņoto spēku konvencionālā bruņojuma pārsvaram.

Jaunās koncepcijas pamattonis ir bramanīgāks, patriotiskāks. Tās mērķis ir Krievijas valsts nostiprināšana ar efektīvāka drošības aparāta palīdzību – ar spēka projekciju gan uz iekšpusi, gan ārpusi. Pazemināts ir ne tikai atomieroču izmantošanas slieksnis vien, galvenokārt pazemināts ir drošības spēku iesaistīšanas slieksnis valsts iekšienē, lai stātos pretī attīstībai, kuru Krievijas valsts uzskata par draudiem. To, kā praktiski funkcionē jaunā drošības koncepcija, var redzēt Čečenijā.

"Aizsardzībai 50 procentu vairāk"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.01.28.

Putins paziņo par budžeta plāniem. Pavēle par bijušā Kremļa finansu vadītāja arestu.

Kā ceturtdien kļuva zināms, tad attiecībā uz bijušo Kremļa finansu vadītāju Pāvelu Borodinu Šveice izdevusi starptautisku orderi par viņa arestu. Borodinu tur aizdomās par saistību naudas atmazgāšanas skandālā ar Šveices būvfirmu Mabetex . Viņu janvāra sākumā no Kremļa administrācijas atlaida prezidenta amata izpildītājs Putins, bet tagad viņš ir Krievijas un Baltkrievijas savienības Augstākās valsts padomes sekretārs. Maskavā trešdien savienība tika oficiāli apstiprināta. Kā ziņoja Borodina pārstāvis preses jautājumos, tad par arestu Borodins uzzinājis tikai ceturtdien no masu medijiem.

Putins ceturtdien paziņoja, ka Krievijas aizsardzības budžets tikšot palielināts par 50%. To nenosakot Čečenijas karš. Armija jau gadiem nav saņēmusi pietiekami daudz finansu līdzekļu. Pie tam esot nokavēts militāri industriālo valsts kompleksu padarīt par "ekonomikas lokomotīvi". Putins, kurš ir arī valdības vadītājs, kabineta sēdē paziņoja, ka Krievija nākotnē būšot neatkarīga no labības importa.

Krīze Krievijas domē šķiet tikmēr norimusi. Frakcijas "Tēvzeme – Visa Krievija" priekšsēdētājs Primakovs ceturtdien teica, ka viņa frakcija, tāpat kā liberālā frakcija "Jabloko" un "Labējo spēku savienība" ar 9.februāri atkal piedalīsies parlamenta sēdēs. Trīs frakcijas sēdes boikotēja, pēc tam, kad abas lielās frakcijas, komunisti un Kremļa partija "Vienotība", noslēdza savienību, lai parlamenta prezidenta amatā ievēlētu komunistu Seļezņovu un savstarpēji sadalīja visu parlamentāro komisiju vadību. Putins, lai noregulētu konfliktu, trešdienas vakarā tikās ar Primakovu.

Čečenijā krievu karaspēka vienības ielu cīņās Groznijā pēc pašu sniegtajām ziņām no dienvidiem virzās tālāk uz pilsētas centru. Čečeni to apstrīd, tomēr piemetinot, ka zaudējumi viņu pusē, pateicoties ilgstošajām krievu artilērijas un gaisa apšaudēm pilsētā, esot pieauguši. Groznijā pēc krievu ziņām karo 3000 čečeni. Bez tam pilsētā uzturas vairāki tūkstoši civiliedzīvotāju. Pēc telekanāla NTV ziņām Krievija karavīru skaitu Kaukāza republikā palielinājusi no 120 000 līdz 140 000. Krievu virspavēlnieks Arhipovs šim laikrakstam nesen teica, ka viņu skaits ir mazāks par 100 000 karavīriem.

Čečenijā bez vēsts pazudis "Radio Brīvība" reportieris Andrejs Babickis. 35 gadus vecais krievu žurnālists kopš 15. janvāra par sevi nav devis nekādu ziņu, tā paziņoja raidstacija. Babickim, kurš jau nedēļām ilgi no čečenu pozīcijām ziņoja par cīņu norisi Groznijā, krievi pārmeta šķietami vienpusīgu ziņojumu sagatavošanu. Maskavā tiek izteikti pieņēmumi, ka Babicki sagūstījušas krievu vienības. Putina pārstāvis Čečenijas kara jautājumos Jastržembskis pieņēmumus noraidīja. Viņš teica, ka nezinot, kur reportieris uzturoties.

"Eiropas Padome nosoda Čečenijas karu"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.01.28.

Neizbeidzot karagājienu, Maskavai aprīlī draud izslēgšana.

Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja Krievijai draudēja ar izslēgšanu no Eiropas Padomes, ja Čečenijā tūlīt netiks izbeigts nesamērīgā vardarbība un netiks ievēroti Eiropas Padomes pamatprincipi.

Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja asi kritizējusi Krieviju par patvaļīgu un nesamērīgu militāro rīcību Čečenijā un aicinājusi Maskavu tūlīt pārtraukt karadarbību, ieskaitot visus uzbrukumus civiliedzīvotājiem. Krievijas rīcība pārkāpjot svarīgākās Eiropas Padomes dalības normas, tādas kā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un starptautiskās humanitārās tiesības.

Ar ievēlētajiem Čečenijas pārstāvjiem Maskavai nekavējoties jāsāk dialogs par uguns pārtraukšanu un par aptverošiem politiskiem risinājumiem. Krievijai starptautiskajām palīdzības organizācijām un arī starptautiskajiem medijiem nekavējoties jāgarantē brīva pieeja. Ja šīs prasības netiks izpildītas, asambleja sēžu nedēļā aprīlī pilnībā pārbaudīs Krievijas atbilstību dalībvalsts statusam Eiropas Padomē.

Balsojumā juridiskā komisija ziņojuma sastādītāja vācieša Rūdolfa Bindunga (SPD) vadībā, kas pieprasīja tūlītēju balsstiesību liegšanu Krievijas delegācijai asamblejā, ar 71 balsi pret 83 zaudēja. Šis signālu minimums, kas tomēr saglabā turpmāku dialogu ar krievu kolēģiem, esot nepieciešams, ja Eiropas Padome nākotnē no mazākām valstīm vispār kādreiz gribot pieprasīt Eiropas Padomes normu ievērošanu - tā skanēja kāda komisijas pārstāvja pamatojums. Tomēr juridiskā komisija politiskās komisijas brita lorda Džada sagatavoto ziņojumu būtiski spēja saasināt ar priekšlikumiem par izmaiņām.

Ar konkrēta termiņa noteikšanu deputātu vairākums mēģina izvairīties no sankcijām pret Krieviju pirms prezidenta vēlēšanām Krievijā, kas varētu negatīvi ietekmēt vēlēšanu rezultātus. Turpretim kritiķi argumentē, ka Maskavai tādējādi tagad ir brīvas rokas, lai līdz aprīlim Čečenijā viss tiktu pabeigts.

Krievijas ārlietu ministrs Igors Ivanovs sākotnējos pārmetumus par cilvēktiesību pārkāpumiem atraidīja ar jautājumu, kā gan Čečenijā kaut ko varot pārkāpt, kas tur pēdējos gados nav bijis. Ar pazīstamu argumentāciju, ka jāapkaro bandīti un teroristi, viņš savu valsti iztēlojies par pārējās Eiropas glābēju, kas sargājot kontinentu no tālākas starptautiskā terorisma virzīšanās uz priekšu. Krievija pārējās lietās izpildot tikai savu pienākumu Eiropas Padomes garā, jo šajā Krievijas daļā atjaunojot tiesības. Nopietni vēršoties pie Eiropas Padomes, sacīja Ivanovs, viņa valsts tāpat esot cieši apņēmusies ievērot Eiropas Padomes saistības kā tas bija pirms četriem gadiem.

Cik nopietni viņa valsts to domā, tas esot mērāms jau ar pārņemtajām 37 Eiropas Padomes konvencijām. Līdz ar to ir panākta saistība ar Eiropas Padomi, kā tas nav izdevies nevienai citai valstij tik īsā laikā. Šajā sakarībā viņš lūdzot kompleksu apskatu attiecībā uz krievu rīcību.

Par frakcijas pārstāvju reakciju uz Ivanova runu spāņu sociālists Luiss Maria Puigs norādīja uz to, ka divas trešdaļas viņa frakcijas atbalstot laika termiņa noteikšanu Krievijai, tanī pašā laikā viena trešdaļa tūlīt gribēja atņemt Krievijas delegācijai balsstiesības. Nīderlandietis Renē van der Lindens kristīgajiem demokrātiem paskaidroja, ka runa neesot par to, vai agrāk Čečenijā tika ievērotas cilvēktiesības, bet gan par to, kādus līdzekļus Krievija pielieto. Kāda gan jēga šai asamblejai, ja tā neaizstāv savas normas? Liberāļi un konservatīvie atbalsta laika termiņa noteikšanu. Rezultātus jau sarunu priekšvakarā iezīmēja frakcijas vadītājs. No neskaitāmajiem deputātiem, kas pirms dažām dienām bija izlēmuši par sankcijām, tagad palikusi maza grupa, uz kuru neatstāja iespaidu ne Maskavas draudi par pilnīgu Krievijas novēršanos no Eiropas Padomes, ne arī dažādas intensitātes ietekme, ko veica nacionālās galvaspilsētas. Daži Eiropas Padomes sūtņi katrā ziņā likās apmierināti par diplomātijas sasniegumiem.

"Tipiski Prodi?"

"Die Welt"

— 2000.01.26.

Briselē pirmais uzmanību piesaistīja Romano Prodi stils: kā jaunajam ES Komisijas prezidentam sākumā atklātībā uzsvērti prezidiāls, bet pašapzinīgs un ar varas apziņu attiecībā uz lēmumiem Komisijas iekšienē, kuru viņš grib padarīt par Eiropas Savienības "valdību".

Tagad ir pagājušas 120 dienas - un tieši Romano Prodi stils ir tas, kas uztrauc. Pagaidām vēl tikai neskaidra sajūta saka, ka varbūt viņš tomēr nav īstais, jo viņš pieļauj pārāk daudz nevajadzīgu un kaitinošu rupju kļūdu.

Taču patiesi svarīgās lietās Prodi un viņa komisāri nav pieļāvuši kļūdas, vismaz ne amatnieciskas. Jaunais ES paplašināšanas uz austrumiem temps vai arī Turcijas uzņemšana kandidātvalstu lokā, ir strīdīgas lietas, taču kursa izmaiņas Prodi izdarīja ātri un pārsteidzoši klusu. Vienlaikus viņa vietnieks Kinoks apņēmīgi ir pievērsies ES birokrātijas iekšējām reformām. Prodi līdz šim ir arī drosmīgi cīnījies par iespējami plašākām ES politiskajām reformām un tās pilnvarām un nav pieļāvis, ka virsroku gūst kavētāju frakcija. Tātad sūdzēties nav nekāda iemesla.

Un tomēr: dažas muļķīgas kļūdas kā komisāru vadītājam pilnīgi neapsvērts ielūgums Lībijas revolūcijas vadītājam Kadafi, nepatīkamā cīkstēšanās ar Eiropas parlamentu, no realitātes tālu stāvošais paziņojums par palīdzību Balkāniem - un tā etiķete "tipiski Prodi" nozīmē: "Ātrāk runāt, nekā domāt." Protams, ka šāda ironija nav negodīgāka kā tā, kas dažkārt ir jāpacieš nacionālo valstu vadītājiem. Taču Romano Prodi brīdinājumi ir jāuztver nopietnāk nekā Tonijam Blēram vai Gerhardam Šrēderam. Kā Komisijas prezidents viņš dzīvo starp dalībvalstīm un Eiropas parlamentu - un galvenokārt balstoties uz instinktu, kas gandrīz viens pats nodrošina viņa ietekmi. Jo tā ir viņa tēla sabiedriskā uztvere, kas tāpat veido ES Komisijas vadītāja figūru. Tā radās Žaka Delora vara un viņa pēcteča Žaka Santēra vājums. Uz ko dažs labs valdības vadītājs labprāt ir izgāzis savas dusmas. Un tas nekādā gadījumā nenāk par labu Eiropai.

Nikolauss Blome

"Brisele iesaka jauna veida lēmumu pieņemšanu"

"Le Monde"

— 2000.01.26.

Progammā ir kvalificēta vairākuma balsojums un komisāru skaita samazināšana. Eiropas Komisija 26.janvārī izteica savus priekšlikumus par Eiropas institūciju reformu.

Šie ir arī galvenie jautājumi gaidāmajai Starpvaldību konferencei, kas tiks atklāta 14.februārī, un kas ilgs līdz gada beigām. Starpvaldību konferences uzmanība tiks pievērsta tam, lai izvairītos no paralīzes sakarā ar ES paplašināšanos līdz 28 valstīm.

Kā jau tika apliecināts Helsinku sanāksmes laikā, nekontrolēta virzība, saglabājot esošo institūciju darbības status quo , var radīt nopietnus draudus.

ES paplašināšanās no 15 uz 28 dalībvalstīm, ieskaitot Turciju, tās iedzīvotāju skaitu no 375 miljoniem palielinās uz 545 miljoniem. Balstoties uz loģiku, var secināt, ka Eiropas Parlamenta vietu skaits tādā gadījumā varētu līdzināties 963, salīdzinājumā ar pašreizējām 626, Ministru padomes balsu skaits no pašreizējām 87 varētu pieaugt līdz 144, savukārt komisāru skaits būtu 35! Nav vajadzīga liela iztēle, lai saprastu, ka šāda Eiropa nav iespējama. Tā lielā mērā riskē dot nopietnu triecienu "Eiropas projektam."

Eiropas reģionālās politikas komisāra Mišela Barnjē priekšlikumi aptver trīs no Amsterdamas atlikušos elementus: Komisijas lielumu un sastāvu; Ministru padomes balsu līdzsvarojumu; kvalificēta vairākuma balsojuma paplašināšanu. Šī minimālā darba kārtība ir papildināta ar citiem pretrunīgiem jautājumiem, tādiem kā "nostiprinātas sadarbības" institucionalizācija (tā ir iespēja avangarda valstu kopumam veicināt šādas kopienas politikas īstenošanu), kā arī nepieciešamība veikt institucionālas pārmaiņas reizē ar Eiropas drošības un aizsardzības politikas izveidi vai ES pamatlikumu hartas projektu.

Ir paredzēts pārskatīt arī citu Eiropas institūciju sastāvu, un it īpaši tas attiecas uz Eiropas Parlamentu (Amsterdamas līgums ir noteicis 700 parlamenta locekļus), kā arī saimniecisko tiesu, ekonomikas un sociālo lietu komiteju, kā arī reģionu komiteju.

Faktiski ir samērā daudz valstu, kas naidīgi izturas pret ideju par strauju paplašināšanos, un it īpaši tas ir sakāms par Franciju, kas ir nobažījusies par savas gaidāmās ES prezidentūras panākumiem.

Par Eiropas Komisijas sastāvu. Tā kā nav iedomājama Komisija, kuras sastāvā būtu 35 pārstāvji, tiek piedāvāti divi risinājumi: 1) 20 komisāru griestu noteikšana, nodrošinot to ar rotācijas sistēmas palīdzību un ievērojot vienlīdzības principu, ļaujot visām 28 dalībvalstīm pārmaiņus nodrošināt savus pārstāvjus pēc stingri noteikta termiņa koleģialitātes ietvaros; 2) pa komisāram uz katru valsti, pateicoties valdību vairākumam. Kā uzskata Barnjē, tādā veidā atsevišķi no šiem komisāriem būs komisāri bez portfeļa. Tomēr tas draud izraisīt bīstamu sāncensību ar Eiropas Ministru padomi.

Balsu līdzsvars Ministru padomes ietvaros. Pastāv nepieciešamība radīt "demokrātisko līdzsvaru" starp kvalificētā vairākuma principu un dalībvalstu demogrāfisko situāciju, lai Ministru padomes lēmumi netiktu pieņemti Eiropas iedzīvotāju mazākuma vārdā. Pašlaik bieži vien notiek tā, ka kāds pieņemtais lēmums pārstāv valstu grupu, kas pārstāv 58% no ES iedzīvotājiem. 28 dalībvalstu ES šī attiecība varētu pazemināties zem 50%, tādēļ lēmumu pieņemšanu varētu bloķēt kāda valstu grupa, kas pārstāvētu aptuveni 10% no ES iedzīvotājiem. Ir izteikti divi priekšlikumi: balsu sadalījums par labu "lielajām" valstīm, vai arī dubultvairākuma institūcijas izveide, sasaistot vienkāršu dalībvalstu vairākumu un Eiropas iedzīvotāju vairākumu.

Kvalificētā vairākuma balsojums. Mišelam Barnjē tā ir "kopienas izveides filozofijas problēma." Atsevišķas valstis, tādas kā Lielbritānija, pārāk neatbalsta veto tiesību ierobežošanu. Patiesībā šādas problēmas, kā arī vienbalsīguma princips ir saglabājušās noteiktās jomās, piemēram, institucionālajos un finansu jautājumos.

Pastiprinātā sadarbība. Mērķis ir likvidēt piespiestību –"obligāto vienbalsīgumu" balstot uz "pastiprinātās sadarbības" principu, kas tika iestrādāts Amsterdamas līgumā. Kā iesaka Barnjē, astoņas valstis varēs atsevišķi pieņemt lēmumu par "pastiprinātu sadarbību." Pats par sevi saprotams, ka tas nav jautājums par acquis communautaire "izārdīšanu".

Eiropas Komisija labi apzinās, ka tas viss vēl neuzlabo Eiropas institūciju pārredzamību. Tomēr tā vēlas uzņemties risku, lai nepieļautu paplašināšanās neveiksmi, pievēršot uzmanību Eiropas "demokrātijas deficītam." Ap šo laiku tiks organizēta aptuveni 15 dienu plaša izglītojoša kampaņa, nodrošinot to ar 4 miljonu eiro budžetu, kas norisināsies visās ES valstīs, pēc iespējas iesaistot masu informācijas līdzekļus un universitātes.

Lorāns Zečini

 

"Komisija gatavojas sākt

plašas Eiropas Savienības reformas"

"Die Presse"

— 2000.01.25.

Arvien vairāk ES dalībvalstu pievienojas Komisijas uzskatam, ka ar kosmētiskām līguma izmaiņām paplašināšanai nepietiks.

Brisele. Satiksmes plānotāji šo problēmu pazīst: līdzko kāda autostrāde ir gatava, tā automašīnu skaitam jau atkal izrādās par mazu. Un tomēr, kā šķiet, satiksmes plānotāji no šī fakta nekādu mācību nav guvuši. Kaut kas līdzīgs pašreiz notiek arī ES. Starp dalībvalstīm ir sākusies cīkstēšanās par to, cik ambiciozām ir jābūt nākamajām līguma reformām. Līdz šim izskatījās, ka virsroku varētu paturēt "minimālisti", taču tagad šķiet, ka aktīvāki ir kļuvuši tie, kas plāno lielāka vēriena izmaiņas. Aiz tā, līdzīgi kā piemērā ar autostrādi, atklājas jautājums, kā ir jāizskatās ES, kurai ir jāfunkcionē arī 25 un vairāk valstu gadījumā.

Sarunas par ES reformām notiks Starpvaldību konferences ietvaros un oficiāli sāksies 14. februārī. Visam ir jābūt gatavam līdz Francijas prezidentūras nobeiguma galotņu sanāksmei 7. un 8. decembrī Nicā.

Pēdējā galotņu sanāksmē Helsinkos pārsvars vēl bija minimālistiem. Viņi mēģināja, cik vien iespējams, ierobežot līguma reformas - oficiāli, lai neaizkavētu paplašināšanu, bet atsevišķu valstu, tādu kā Lielbritānijas un Spānijas gadījumā, principiālu iemeslu dēļ. Mazais variants paredz nokārtot to, kas palika karājamies gaisā pēc Amsterdamas galotņu sanāksmes: komisāru skaitu, balsu sadalījumu Padomē un lēmumu pieņemšanu ar balsu vairākumu. Bez tam līgumā ir jāizdara izmaiņas, kas ir nepieciešamas, lai panāktu progresu ES drošības un aizsardzības politikā. Taču Helsinkos reformām draudzīgajām ES dalībvalstīm jau izdevās ielikt kāju durvīs. Tām izdevās realizēt formulu, kas sarunās par līgumu pieļauj arī citu tēmu iekļaušanu. Īpaši aktīvi bija Beniluksa valstu premjerministri. Par to, tāpat kā ES Komisija un ES Parlaments, iestājās arī Austrija. ES Komisija trešdien grib paplašināt tēmu sarakstu. Dienas kārtībā tiks iekļauta "fleksibilitātes" tēma. Fleksibilitātei ir jānodrošina iespēja realizēt atšķirīgu ātrumu integrāciju. Līdz ar to paplašināšanas problēma iegūtu tiesisku ietvaru: valstis, kurām atsevišķās jomās ir grūtības, tomēr varētu kļūt par dalībvalstīm. Piemēru tam ES var atrast jau tagad, piemēram, eiro, kam pašreiz ir pievienojušās 11 dalībvalstis.

Fleksibilitāte - tās oficiālais apzīmējums ir "pastiprināta sadarbība" - pašreiz ir strīdīga koncepcija. Tās atbalstītāji domā, ka tikai ar to būs iespējams aizkavēt paplašinātās ES stāvēšanu uz vietas. Pie tiem ir pieskaitāmi pašreizējais ES priekšsēdētājs, Portugāles premjerministrs Antonio Gutjerress un Luksemburgas valdības vadītājs Žans Klods Žonkērs. Viņi iestājas par to, ka "integrācijas avangardu" vajadzētu veidot astoņām valstīm. Pārējās pret fleksibilitāti drīzāk izturas skeptiski. Tās baidās, ka līdz ar to tiks izmainīts Eiropas apvienošanas pamatprincips un šāda medicīna ES pacientam vairāk kaitēs nekā palīdzēs.

Par Starpvaldību konferenci atbildīgais komisārs Mišels Barnjē šonedēļ grib iepazīstināt ar savu priekšlikumu attiecībā uz Amsterdamā nenokārtotajiem jautājumiem. Kas attiecas uz komisāru skaitu, viņš iesaka katrai dalībvalstij piešķirt vienu komisāra posteni. Bez tam Barnjē vēlas veto tiesības ierobežot tikai ar piecām jomām. Patreiz tādu ir 45.

Dorisa Krauza

 

"Prodi progress"

"Financial Times"

— 2000.01.18.

Nīkuļojošas iniciatīvas un atklāta Prodi piekoptā stila kritika ir iezīmējušas Eiropas Komisijas pēdējā prezidenta īsā medusmēneša beigas.

Romano Prodi sāk apzināties, cik grūti ir vadīt Eiropas Komisiju.

Kad pagājušā gada septembrī 60 gadus vecais bijušais Itālijas premjerministrs pārņēma Eiropas Savienības centrālās birokrātijas vadību, viņš solīja "jaunu pārmaiņu ēru" "pasaules klases sabiedriskās administrācijas" pārvaldē. Viņa laipnais izturēšanās veids rosināja cerības, ka viņš ienesīs Briselē jaunu atvērtības garu. Taču tagad sāk izskatīties, it kā Prodi būtu nonācis aplenkumā.

Pēdējā neveiksme bija Eiropas Parlamenta prasība, lai Prodi atliek plānoto uzstāšanos, kurā viņam būs jāizklāsta Komisijas stratēģija nākamajiem pieciem gadiem. Viņa Ziemassvētku uzaicinājums Lībijas līderim Muamaram Kadafi apmeklēt Briseli izraisīja neapmierinātību vairākās ES ārlietu ministrijās. Pagājušā mēneša Helsinku galotņu apspriedē Prodi aizēnoja jaunnozīmētais ES ārpolitikas šefs Havjērs Solana.

Vairākas pēdējo mēnešu laikā pasludinātās Prodi iniciatīvas vai nu nav īstenotas, vai arī, pateicoties dalībvalstu pretestībai, tās ir pamatīgi "atšķaidītas". Pat viņa atbalstītāji atzīst, ka viņa uzstāšanās pēdējās preses konferencēs ir bijušas nesakarīgas un izplūdušas. Dažās ES galvaspilsētās atskan klusi izteikti viedokļi, ka viņš izrādās esam nekontrolējams.

"Viņš atklāj, ka viss patiesībā ir daudz smagāk, nekā viņš to iedomājies," sacīja Eiropas Politisko pētījumu centra direktors Pīters Ludlovs, viens no neoficiālajiem Prodi padomniekiem. Pagājušajā nedēļā Eiropas Parlamentā plaši izplatījās baumas, ka Prodi viņa pašreizējais darbs patīk mazāk salīdzinājumā ar Itālijas premjera posteni, un tas vēl vairāk palielinājis sajūtu, ka kaut kas nav kārtībā.

Prodi nevar vainot par to, ka viņš šo darbu atrod par smagu. Komisijas prezidents parādās pasaules arēnā tikpat bieži kā daudzi valdību vadītāji, taču viņam trūkst nacionālā līdera mandāta un pilnvaru. Turklāt, lai arī Komisijai pieder monopols ES likumu piedāvāšanā un tā kontrolē tādas jomas kā konkurences un lauksaimniecības politika, tā tomēr zaudē varu.

Daļa no ietekmes pēdējo gadu laikā tiek atdota Ministru padomei, kura pārstāv ES dalībvalstis. Parlaments arī ir paaugstinājis savu statusu.

Pretreakcija pret Prodi, iespējams, bija neizbēgama, ņemot vērā uz viņu liktās cerības, kad viņš tika ievēlēts par kandidātu šim amatam tikai 10 dienu pēc Santēra komisijas atkāpšanās. Vasarā, kad Prodi izmantoja savu sakaru veidošanas prasmi, lai radītu respektablu komisāru komandu no dalībvalstu izvirzītajiem kandidātiem, šīs cerības pieauga. Taču līdz Ziemassvētkiem medusmēnesis bija beidzies. Tagad Prodi ir jāgatavojas dažiem izšķirošiem mēnešiem. Viņam ir jāapliecina, ka viņš spēj sapurināt demoralizēto un novājināto birokrātiju, pārraudzīt ES paplašināšanos līdz pat 20 valstīm un vairāk, vadīt nepieciešamo ES lēmumu pieņemšanas procesa reformu un palīdzēt virzīt ES uz tādu lomu globālajā politikā, kura atbilstu tās ekonomiskajam spēkam.

Visbiežāk pret Prodi tiek vērsta kritika, ka viņš mēdz nākt klajā ar iniciatīvām, pirms tam nenodrošinājis pilnīgu dalībvalstu atbalstu, un tad ļauj tām ciest neveiksmi. Viens piemērs bija viņa pagājušajā septembrī izteiktais aicinājums noteikt stingrus uzņemšanas termiņus daudzsološākajiem kandidātiem. Taču, līdzko dalībvalstis sāka signalizēt par savu neapmierinātību, pēc īsa brīža viņš atkāpās no sava priekšlikuma.

Pat vēl nepatīkamāks gadījums, kā uzskata kritiķi, bijusi iniciatīva, ko viņš uzņēmās pat vēl pirms apstiprināšanas prezidenta postenī. Viņš izlēma izveidot "trīs gudro" grupu, ko vadītu bijušais Beļģijas premjerministrs Žans Liks Dehēns. Viņa nodoms bija virzīt uz priekšu plašu dienaskārtību šī gada starpvaldību konferencei institucionālo reformu jautājumos. Taču viņa izturēšanās pret Dehēna oktobrī publicēto ziņojumu aizkaitināja dalībvalstis un Eiropas Parlamenta locekļus.

Nepatikšanas parādījās virspusē, kad Prodi izklāstīja ziņojumu oktobra ES īpašajā galotņu apspriedē Tamperē. Spānijas premjerministrs Hosē Marija Aznars izteicās, ka Komisijas prezidents var veidot tik lielas "gudro" grupas, cik vien viņam tīk, taču tās ir nebūtiskas, jo par starpvaldību konferenci atbild ES valdību līderi.

Iespējams, dēļ nepietiekamā atbalsta Prodi atteicās no īpašiem centieniem panākt piekrišanu ziņojuma rekomendācijām. Tas nepatika Eiropas Parlamentam un tām valstīm, kuras, kā, piemēram, Beļģija un Luksemburga, vēlējās plašu starpvaldību konferences dienaskārtību. Beigu beigās Helsinku apspriede atstāja durvis atvērtas varbūtējai mērenai starpvaldību konferences dienaskārtības paplašināšanai, taču Prodi reputācija jau bija cietusi.

Divas Prodi iniciatīvas lika Luksemburgas premjerministram Žanam Klodam Žonkēram lauzt ES līderu tradīciju nekritizēt citam citu publiski. Intervijā Vācijas avīzei Frankfurter Allgemeine Zeitung Žonkērs izteicās, ka plaisa starp Prodi vēlmēm un viņa sasniegumiem var likt Eiropas Parlamentam secināt, ka šis Komisijas prezidents ir neveiksmīgs.

Prodi atbalstītāji norāda, ka tas ir viens no Komisijas prezidenta pienākumiem - nākt klajā ar idejām par iespējamajām ES reformām un pārstrukturēšanos. Tie arī atzīmē, ka bijušajam Komisijas prezidentam Žakam Deloram bija vajadzīgi seši mēneši laika, pirms viņš spēja nākt klajā ar pirmo veiksmīgo "lielo ideju" - ES vienotā tirgus plānu.

Turklāt ne visi valsts galvas ir tikpat nobažījušies par Prodi kā Žonkērs. Piemēram, britu premjerministrs Tonijs Blērs joprojām atbalsta Prodi, neņemot vērā pat pēdējā izteikto aicinājumu veidot Eiropas armiju. Šķiet, ka arī Prodi izsūtītais uzaicinājums Kadafi nav īpaši slikti ietekmējis attiecības ar Dauningstrītu.

Taču Lielbritānija no Prodi gaida ko citu nekā lielākā daļa pārējo dalībvalstu. Kamēr daudzi ES līderi cer, ka Prodi virzīs uz priekšu Eiropas ideālu, Blēra galvenā vēlme ir, lai Prodi sakārtotu Komisiju. Ja viņš to spēs, tad viņam tiks piedotas citas kļūdas.

Komisijas reformas liktenis joprojām atrodas līdzsvarā. Londonā izvietotā Eiropas Reformu centra direktors Čārlzs Grānts uzskata, ka Prodi lēmums pielikt punktu praksei, saskaņā ar kuru augsta līmeņa posteņus Komisijā piešķīra kādu noteiktu valstu pārstāvjiem, ir "ļoti pozitīvs". Taču parlamentā jau atskan balsis, ka Prodi vajadzētu darīt vairāk pagātnes skandālos iesaistīto darbinieku "iztīrīšanā".

"Spriedze palielinās, jo nav skaidrs, vai Prodi ieteiktie solījumi par radikālām pārmaiņām Komisijā tagad tiks īstenoti praksē," sacīja britu konservatīvo pārstāvis parlamentā Džeimss Elless.

Saskaņā ar Ludlova teikto, Prodi pašreiz atrodas asā pagriezienā. Viņu ir "pārmācījuši" sarežģījumi, ar kuriem viņam jāsaskaras Komisijas reformēšanā un tās pārvēršanā par iedarbīgu politikas instrumentu. Viņa komandu arī nepatīkami ir pārsteidzis demoralizācijas līmenis Komisijā pēc pagājušā gada satricinājumiem. Taču Komisijas pārstāvji apgalvo, ka par Prodi nav ko šaubīties.

Tie uzstāj, ka no Ziemassvētku brīvdienām viņš ir atgriezies labā noskaņojumā, gatavs gaidāmajiem pārbaudījumiem. Tagad ir skaidrs, ka viņa darbība Briselē un ES galvaspilsētās tiks pakļauta īpašai smalkai pārbaudei. "Taču Prodi nekad nevajadzētu novērtēt par zemu," sacīja Ludlovs. "Aiz jocīgās ārienes un vieglajiem vārdiem slēpjas idejas un vadības spējas."

Pīters Normens

"Nekādu solījumu jaunajām kandidātvalstīm"

"Stuttgarter Zeitung"

— 99.12.22.

ES komisārs Ferhoigens par paplašinātas Savienības nākotni.

Ginters Ferhoigens ES galotņu sanāksmē Helsinkos panāca to, ko vēlējās: zaļo gaismu konkrētām sarunām par iestāšanos ar vēl sešām kandidātvalstīm, kā arī oficiālu kandidātvalsts statusu Turcijai. Ar komisāru, kurš Briselē ir atbildīgs par Savienības paplašināšanu, par paplašināšanas procesa risku un izredzēm sarunājās Marile Šulce Bernta un Tomass Gaks.

Stuttgarter Zeitung

: ES galotņu sanāksmē Helsinkos valstu un valdību vadītāji pieņēma lēmumu sākt konkrētas sarunas par iestāšanos ar vēl sešām kandidātvalstīm. Cik daudz iestāšanos jūs varētu piedzīvot līdz savu amata pilnvaru beigām 2005. gadā?

Ginters Ferhoigens

: Starp astoņām un desmit. Tad sarunas ir jāsāk nekavējoties. Kā vispār tehniski ir iespējams rīkot sarunas ar 12 kandidātvalstīm vienlaikus?

Ferhoigens

: Mums ir personāls sarunām. Katrai valstij ir izveidota sava sarunu komanda. Sešām valstīm, ar kurām sarunas tiks sāktas tikai tagad, šādas grupas vēl ir jāizveido. Mēs vienmēr esam norādījuši, ka pēc Helsinku galotņu sanāksmes mums būs vajadzīgi vēl cilvēki; sešas sarunu grupas, katrā pa pieciem cilvēkiem. Tās tad balstīsies uz kompetentiem Briseles ierēdņiem un uz ES delegācijām attiecīgajā valstī.

Stuttgarter Zeitung

: Kandidātvalstis ir jāsagatavo Eiropas Savienībai. Tas prasīs naudu. Cik liela būs sagatavošanās palīdzība jaunajām kandidātvalstīm? Vai paplašināšanās uz austrumiem izmaksas nedraud uzspridzināt finansu ietvarus, ko ES Agenda 2000 formā noteica Berlīnē?

Ferhoigens

: Es nedomāju, ka mums šeit būs nopietnas problēmas. Mēs atrodamies tālu zem augšējās robežas, kas ir paredzēta ES budžeta segšanai. Sagatavošanās palīdzībai mēs līdz 2006. gadam esam paredzējuši 21 miljardu eiro. Tas nozīmē, ka mēs tādai valstij kā Rumānija ik gadu varam piešķirt 600 miljonus eiro, bet Polija saņems 900 miljonus eiro gadā. Daudz grūtāks ir jautājums, vai šīs valstis būs spējīgas attīstīt saprātīgas programmas un šo naudu arī šim mērķim izmantos. Tā ir lielāka problēma. Es nedomāju, ka mums nepieciešams vairāk naudas. Turklāt mēs pēc 2002. gada esam ieplānojuši 58 miljardus eiro pašai jaunu dalībvalstu uzņemšanai.

Stuttgarter Zeitung

: Eiropas Parlaments kandidātvalstīm labprāt piešķirtu vairāk naudas. Vai tas varētu tikt realizēts?

Ferhoigens

: Parlaments nosliecas izdot vairāk naudas. Taču es nedomāju, ka dalībvalstis to darīs?

Stuttgarter Zeitung

: Par ko šajā konfliktā iestājas ES Komisija?

Ferhoigens

: Tas, protams, būtu solis lielākas integrācijas virzienā. Ja grib virzīt uz priekšu politisko apvienošanos, tad būtu pareizi tā rīkoties.

Stuttgarter Zeitung

: Šķiet, ka pašreiz dalībvalstu interese par Savienības paplašināšanu ir ļoti atšķirīga. Valstis tiešā kandidātvalstu tuvumā, tādas kā Vācija vai Somija, ļoti interesējas par šo procesu, bet tālākās valstis, tādas kā Spānija, pavisam maz.

Ferhoigens

: Vēl pirms gada es būtu piekritis bijušajam Vācijas kancleram Helmūtam Kolam, ka aizklātā balsošanā paplašināšanai uz austrumiem nebūs iespējams iegūt vairākuma atbalstu. Taču 1999. gada pirmajā pusgadā tas mainījās. Pagaidām ir skaidrs, ka 15 dalībvalstu valdību vadītāji bez iebildumiem atbalsta ES paplašināšanas procesu.

Stuttgarter Zeitung

: Vai tas pats attiecas arī uz 15 dalībvalstu sabiedrību? Kā tās izskaidros ES pilsoņiem, ka nodokļu nauda ir jāizdod Austrumeiropas attīstībai, bet ES iekšienē, piemēram, sociālajā politikā, ir jātaupa arvien vairāk?

Ferhoigens

: Man šķiet, ka noskaņojums īstenībā ir mainījies, galvenokārt Vācijā. Paplašināšanās uz austrumiem pirms diviem, trim gadiem bija atstāta pašplūsmai. Starp citu, Vācijā pārsvarā valda skeptisks noskaņojums. Tiek jautāts: vai to būs iespējams realizēt un kāda ietekme tai būs uz darba vietām, investīcijām, noziedzību un vācu nodokļu maksātāju slodzi? Tas ir pavisam viennozīmīgi. Šos jautājumus nevar nokārtot paziņu lokā ierastajās sarunās. Tie ir nopietni un pamatoti jautājumi, uz kuriem noteikti ir jāatbild. Tomēr es domāju, ka šāda skepse drīzāk parādās valstīs, kam ir robežas ar kandidātvalstīm, piemēram, Vācijā un Austrijā.

Stuttgarter Zeitung

: Vai ES tās nākamo dalībvalstu interešu daudzveidības dēļ nepārvērtīsies par brīvās tirdzniecības zonu?

Ferhoigens

: Nē. Mēs ar visām kandidātvalstīm runāsim par Eiropas apvienošanas kopējo mehānismu. Tām vajadzēs akceptēt integrācijas stāvokli tādu, kāds tas ir. Es patiesi domāju, ka turpmāk Eiropas integrācijas padziļināšanai ir jābūt elastīgākai. Flekisibilitāte ir galvenais vārds debatēs par Eiropu. Jau tagad ES līgums paredz, ka atsevišķas valstis var vienoties par ciešāku savstarpējo sadarbību. Mums ir jāiet "variablās ģeometrijas virzienā", kas pieļauj atšķirīgu integrācijas blīvumu.

"Lēmumi, lai veidotu daudz atbildīgāku Eiropu"

"International Herald Tribune"

— 2000.01.14.

Pēdējā gada laikā ES ir pieņēmusi negaidītus lēmums drošības un aizsardzības politikā. Tie ir ļoti nozīmīgi lēmumi Savienotajām Valstīm un tām Eiropas sabiedrotajām, kas nav ES dalībvalstis.

Šie lēmumi ļaus Eiropas dalībvalstīm dot daudz efektīvāku ieguldījumu NATO un NATO vadītajās operācijās, kā arī pašām veikt operācijas, ja alianse kopumā netiks iesaistīta. Minētie lēmumi būs pozitīvs ieguldījums transatlantiskajā drošībā.

Eiropas drošības un aizsardzības politikas koncepcija nav nekas jauns. Tā ir bijusi Eiropas plānos jau kopš II Pasaules kara. Tomēr Aukstā kara realitātes noteica to, ka Eiropas drošību visveiksmīgāk varēja garantēt sadarbībā ar Savienotajām Valstīm. NATO kļuva par vienīgo institūciju, kas bija spējīga uzņemties gan transatlantiskās solidaritātes nodrošināšanu, gan brīvas un demokrātiskas Eiropas efektīvas aizsardzības organizēšanu.

Centieni piešķirt jēgu Eiropas aizsardzības identitātei ir tikuši apspriesti ciešā sadarbībā ar NATO un pēc tās dalībvalstu pamudinājuma. Pārāk bieži progresa trūkums ir bijis nevis "pārāk maz Amerikas", bet gan "pārāk maz Eiropas" rezultāts.

Divi faktori palīdz izskaidrot, kādēļ situācija mainās. Pirmais ir radikālās izmaiņas Eiropas stratēģiskajā vidē pēc Padomju Savienības sabrukuma. Mums vairs nav jāsaskaras ar iespējamiem uzbrukuma draudiem NATO valstīm. Tā vietā nākas saskarties ar citām visdažādākajām briesmām. Šajā jaunajā vidē transatlantiskie partneri ne vienmēr vēlas iejaukties katrā Kontinenta reģionālajā krīzē. Ir iespējami tādi gadījumi, kad viņi ar prieku vēros eiropiešus uzņemamies vadošo lomu.

Otrs faktors ir Eiropas integrācijas progress un Eiropas kopīgo interešu attīstība. ES dalībvalstis vēlas sevi nodrošināt ar nepieciešamajiem instrumentiem savu interešu aizsardzībai.

ES rīcībā jau tagad ir spēcīgi instrumenti pārliecinošai ārpolitikai diplomātiskajā, ekonomiskajā un tirdzniecības jomā. Tagad tā vēlas iegūt spēju nepieciešamības gadījumā izmantot šos instrumentus, kā arī spēku, ja uz spēles būs liktas tās vitālās intereses.

Kosovas krīze it kā atmodināja Eiropas līderus un Eiropas sabiedrisko domu. Tā atklāja Eiropas nacionālo un kolektīvo militāro spēju trūkumus.

Lai gan viņu bruņotie spēki ir pietiekami lieli, eiropieši spēj ieguldīt tikai niecīgu daļu savu kaujasspēju, kas ir nepieciešamas, lai risinātu tāda veida drošības problēmas, ar kurām mums ir jāsaskaras pašlaik, un ar kādām mums nāksies saskarties arī nākotnē.

ES līderi Helsinkos nolēma, ka tam ir jāmainās. Viņi nolēma, ka ES ir jāattīsta sava spēja daudz efektīvāk reaģēt uz krīzēm, un līdz 2003.gadam tai jābūt gatavai īsā laikā izvietot līdz pat 60 000 karavīru lielu karaspēku.

Galvenais mērķis ir dot daudz efektīvāku ieguldījumu starptautiskajā mierā un drošībā. Šāds mērķis neparedz izveidot Eiropā jaunu militāro aliansi, kas sacenstos vai aizvietotu NATO. Tie ir pozitīvi centieni uzņemties daudz atbildīgāku lomu.

Līderi pieņēma arī lēmumu, ka ES jāieņem daudz aptverošāka nostāja pret krīžu risināšanu. Kā to parādīja pēdējā laika pieredze, tam ir nepieciešams kaut kas vairāk par tikai militāru intervenci.

Lai nodrošinātu panākumus, izšķiroša loma ir spējai izmantot plaša spektra instrumentus – ekonomisko un tehnisko palīdzību, civilo policiju un institucionālos elementus, tirdzniecības stimulus vai sankcijas, lai piespiestu konfliktā iesaistītās puses panākt noregulējumu sarunu ceļā un pārveidot ekonomiku, kā arī atjaunot valsts vai reģiona sabiedrību pēc konflikta. ES ir spējīga demonstrēt šādu globālu pieeju.

ES līderi nolēma, ka šis projekts jāīsteno ciešā sadarbībā ar NATO, ievērojot maksimālu caurskatāmību. Viņi nolēma, ka cieši jāpiesaista arī tās Eiropas valstis, kas nav ES dalībvalstis. Kopīgi uzlabojot savas militārās kaujasspējas, ES dalībvalstis kā NATO dalībvalstis vai partneres, kā arī ārpus ES esošās Eiropas sabiedrotās, nostiprinās alianses spēju īstenot savas misijas.

Tieši šī iemesla dēļ NATO ministri, kuri 15.decembrī pulcējās Briselē, bija vieni no pirmajiem, kuri atzinīgi novērtēja Helsinkos pieņemtos lēmumus.

Šīs saistības uzlabot Eiropas rīcībspēju novedīs pie daudz līdzsvarotākām transatlantiskajām attiecībām. Solana ir pārliecināts, ka Helsinkos pieņemtie lēmumi dos ieguldījumu daudz spēcīgākā Eiropā un arī aliansē.

Havjers Solana

 

"Eiropas ceļš uz pieaugumu"

"Financial Times"

— 2000.01.12.

Antonio Gutjerresa vēlme ir Portugāles ES prezidentūras laikā pārveidot kontinentu pasaules konkurētspējīgākajā ekonomikā.

Īpašu galotņu apspriedi ar nosaukumu "Par inovācijas un zināšanu Eiropu ar lielāku nodarbinātību un sociālo sakļautību" ciniķi uztvertu vairāk kā iemeslu ņirgām nevis pazīmi jaunām pārmaiņām Eiropā. Galu galā Eiropas Savienībai jau bija īpaša galotņu apspriede nodarbinātības jautājumos 90. gadu beigās, tāpat pagājušajā gadā tika noslēgta vienošanās par nodarbinātības paktu, un katru gadu tā nāk klajā ar nacionālajām nodarbinātības vadlīnijām, tomēr joprojām vidējais bezdarba līmenis turas ap 10%.

Taču Portugāles premjerministram Antonio Gutjerresam nav nekā no tā. Viņa vēlme ir panākt, lai Eiropa līdz 2010. gadam kļūtu par konkurētspējīgāko ekonomiku pasaulē, balstoties uz zināšanām un inovāciju.

Tas varētu būt kas vairāk nekā tikai politiska retorika. Lai arī viņš ir līderis vienā no Eiropas mazākajām valstīm, tomēr Gutjerress ir guvis oriģināla domātāja reputāciju centriski kreiso politiķu vidū. Un kā ES nākošās sešu mēnešu rotējošās prezidentūras turētājs viņš vadīs galotņu apspriedi Lisabonā martā, kuras mērķis būs sākt Savienoto Valstu panākšanas un apsteigšanas procesu.

Gutjerress savus argumentus izvirza rūpīgi, skaidrojot, kādēļ tieši tagad ir īstais laiks virzīt Eiropu uz ātrāku pieaugumu un jaunu darbavietu izveidi, vienlaikus reformējot, taču neatmetot, dalībvalstu labklājības sistēmas. "Mēs nevēlamies darīt to, lai nonāktu avīžu virsrakstos," teica premjers. "Mēs vēlamies likt Eiropai strādāt."

Gutjerress nesāks "no nulles". Eiropas jaunā kopīgā valūta ir pārdzīvojusi savu pirmo gadu bez krīzes. Kontinenta pieauguma izredzes ir uzlabojušās, budžeta deficīti tiek kontrolēti, un inflācija ir zema. Eiropā arī darbojas dažādas iniciatīvas cīņai pret bezdarbu, strukturālo reformu veicināšanai un dialoga iedrošināšanai starp valdībām, kā arī ar darba devējiem un arodbiedrībām.

Papildus tam Eiropas pārejas paātrināšana uz ekonomiku, kura balstītos zināšanās, Portugāles premjeram nav nekāds jauns projekts. Pirms gada daži citi Eiropas sociālistu partijas līderi lūdza viņu izpētīt nodarbinātības palielināšanas iespējas. Divos mēnešos viņš izstrādāja visaptverošu ekonomiskās politikas paziņojumu, kurā bija uzsvērta nepieciešamība ieviest lielāku politikas koordināciju, kā arī apzināta nepieciešamība nodrošināt, lai būtu apņemšanās turēties pie modernizēta sociālā modeļa.

Kopš pagājušā gada viņš vairākas reizes ir ticies ar citiem ES līderiem, lai mainītos idejām un gūtu atbalstu pirms Lisabonas tikšanās. Kolēģi Gutjerresu vērtē visai augstu, un pagājušajā gadā viņš bija pirmais Tonija Blēra piedāvātais kandidāts Eiropas Komisijas prezidenta postenim, ko tagad ieņem Romano Prodi. Tomēr Gutjerress atteicās no šī priekšlikuma un turpināja vadīt Portugāles sociālistu partiju.

Kontakti, ko viņš ir izveidojis ar citiem Eiropas līderiem, dod pamatu cerībām, ka Lisabonas galotņu apspriede neizvērtīsies strīdā starp tiem ES līderiem, kuri vēlas likt uzsvaru uz strukturālajām reformām, un pārējiem, kuriem lielāka prioritāte ir sociālā nodrošināšana.

Gutjerresa recepte ir "pievienot, nevis atņemt" un tādējādi panākt konsensu, mēģinot "apvienot un padarīt savienojamas šīs dažādās pieejas". Viņš uzskata, ka viņa uzdevumu atvieglo pieaugošā vienprātība, ka "inovācija šodien droši vien ir pats būtiskākais elements labklājības radīšanā".

Viņa iecienītākās metodes progresa nodrošināšanā ir mērķu uzstādīšana, kur tas ir pamatoti; rezultātu salīdzināšana attiecībā pret kādu izejas punktu, kā arī labākās prakses demonstrēšana. Politikas veidotājiem nepieciešami "viegli instrumenti", kuri ir "savstarpēji savietojami un saskaņoti", teica Gutjerress. Viņiem ir jāizvairās no rituālām atbildēm. Bez mērķu uzstādīšanas un rezultātu salīdzināšanas reformu centieni tiks aizstāti ar retoriku un birokrātiju.

"Izejas punkta sistēmas galvenā ideja ir vienkāršot koordināciju ļoti ierobežotā būtisku rādītāju kopumā," teica premjers. "Ja mums ir skaidras stratēģijas un pārbaudāmi mērķi, tad, manuprāt, tirgi atbildēs daudz saskaņotākā."

Tirgi, kā apgalvo Gutjerress, pozitīvi reaģē uz valdību doto paraugu.

Palīdzēt Eiropas tirgiem ar "atvērtās koordinācijas metodi" ir vēl jo vairāk nozīmīgi, "jo Savienotās Valstis darbojas kā viena ekonomika ar vienu politiku, kamēr Eiropā daudzās šajās jomās ir viena ekonomika, bet 15 dažādas politikas. Tas, protams, ir trūkums."

Līdzīgi Blēram Gutjerress uzskata, ka "Kārdifas process" ES strukturālo reformu veicināšanā ir jāpastiprina. Viens praktisks solis, pie kura strādā Eiropas Komisija, ir dot mazajām tehnoloģijas kompānijām labāku pieeju riska kapitālam. Vēl viena ideja ir noslēgt hartu par birokrātijas samazināšanu "mikrobiznesam". Tas veicinātu nodarbinātību.

Izglītība ir vēl viena sfēra, kur labākā prakse varētu nākt priekšplānā. Gutjerress norāda uz Portugāles politiku, saskaņā ar kuru augstākajām klasēm skolās tiek nodrošināta pieeja Internetam. Eiropas līmenī Portugāle piedāvās dalībvalstīm apsvērt iespēju noslēgt hartu par vienota skolu beidzēju zināšanu pamatlīmeņa noteikšanu tādos priekšmetos kā matemātika, informācijas tehnoloģija un svešvalodas, lai tādējādi veicinātu nodarbinātības mobilitāti ES ietvaros un cīnītos pret sociālo izslēgtību.

23.—24. marta Lisabonas galotņu apspriedes sociālais aspekts būs tikpat svarīgs. Tiek veidota augsta līmeņa grupa, lai palīdzētu attīstīt skaidras perspektīvas Eiropas sociālajā politikā līdz 2010. un 2020. gadam, kad iedzīvotāju novecošana sāks apdraudēt daudzu nacionālo pensiju sistēmu dzīvotspēju. Gutjerress domā, ka grupas ziņojumam vajadzētu veicināt informācijas apmaiņu un demonstrēt labāko praksi, lai novērstu krīzes nākotnē.

Tikšanās arī risinās sociālās izslēgtības jautājumus. Viens no priekšlikumiem, ko atbalsta Gutjerress, ir izvirzīt Lisabonā mērķi likvidēt bērnu nabadzību līdz 2010.gadam.

"Es nedomāju, ka mums vajadzētu censties pārspēt ASV negatīvā veidā," teica Gutjerress. "Mēs vēlamies būt konkurētspējīga sabiedrība, un, manuprāt, sociālā sakļautība ir viens no konkurētspējas aspektiem. Sabiedrība, kurai jāsaskaras ar sociālām problēmām, nebūs konkurētspējīga. Agrāk vai vēlāk tai būs briesmīgas konkurētspējas problēmas."

Viņa noraidošā attieksme pret ASV sociālo modeli "nenozīmē to, ka mums nevajadzētu mācīties no fakta, ka liela daļa tirgu darbojas daudz labāk nekā Eiropā. Savienotajās Valstīs ir attīstītas iespējas padarīt uz zināšanām balstītu sabiedrību daudz efektīvāku nekā Eiropā. Taču nav jārada lielas nabadzības kabatas, lai to panāktu".

Bet vai jebkāda Eiropas politiskā galotņu apspriede spēj tikt galā ar pasauli, kur pārmaiņas notiek reibinošā ātrumā un tādos apmēros, kuri dažu valstu ekonomikām liek izskatīties niecīgām?

Gutjerresa atbilde: šādas tendences pasvītro faktu, ka Eiropai ir nepieciešama stratēģija. "Pārmaiņas var pieņemt vai nu ar stratēģiju, vai ar birokrātiju," teica Portugāles premjers. Stratēģija ir labāka, jo "tā ļauj jums darīt tieši to, ko jūs vēlaties".

"Eiropa sev ir noteikusi sarežģītu militāro mērķi"

"International Herald Tribune"

— 2000.01.13.

Eiropa šim gadam sev izvirzījusi nopietnu mērķi. Decembrī tās līderi nolēma izveidot Eiropas karaspēku, kas būtu pietiekami spēcīgs un neatkarīgs, lai simbolizētu Eiropas spēju darboties uz pasaules skatuves.

Šis mērķis nopietni pārbaudīs dalībvalstu gribu un to spēju saprātīgi izmantot savu varu. Tām ne tikai nāksies ieguldīt papildu resursus, bet arī pārveidot savus bruņotos spēkus, kas vēl vairāk ietekmēs valstu suverenitāti. Turklāt valstīm nāksies aizsargāties pret divu veidu briesmām pret aicinājumiem ieguldīt jaunus līdzekļus, lai pierādītu savas spējas, kā arī pret tendenci padarīt Eiropu pilnīgi neatkarīgu no Savienotajām Valstīm.

Eiropas līderi Helsinkos uzsvēra NATO galveno lomu dalībvalstu un līdz ar to arī visas Eiropas kolektīvajā aizsardzībā. Tādēļ Eiropas karaspēka apjoms ir ierobežots līdz tā sauktajiem Pētersbergas uzdevumiem: tās ir humanitārās operācijas un glābšanas darbi, miera uzturēšana un krīzes risināšana, tai skaitā arī miera iedibināšanas operācijas.

Tomēr kontinentālās Eiropas politiķi ilgojas pēc pilnīgas atdalīšanās no Savienotajām Valstīm, kā arī pēc tā, lai jaunais karaspēks pamazām kļūtu par Eiropas neatkarīgās aizsardzības sākumu.

Martā Eiropas Padomes pagaidu politiski militārā institūcija, kas atradīsies Briselē, sāks pastāvīgas struktūras veidošanu. Veidota pēc NATO parauga, tā sastāvēs no politiskās un drošības komitejas (pazīstama ar nosaukumu PSC), militārās komitejas (MC) un militārajiem štatiem (MS).

Politiskā un drošības komiteja, kuras sastāvā tās augstākajā līmenī būs ārlietu un aizsardzības ministri, krīzes gadījumā nodrošinās politisko kontroli un stratēģisko virzienu militārajām operācijām. To konsultētu militārā komiteja, ko veidotu aizsardzības līderi, kuri izsniegtu militārās direktīvas militārajiem štatiem. Pēdējos būtu pārstāvētas visas dalībvalstu bruņoto spēku nozares. Štati nodrošinātu ekspertu ieteikumus militārajai komitejai un uzņemtos militāro operāciju veikšanu.

Augstākajā oficiālajā un militārajā līmenī visas šīs institūcijas pastāvīgi būtu pārstāvētas Briselē.

Vienlaikus tiktu izveidots armijas korpuss, kas sastāvētu pat no 15 brigādēm, karavīru skaitam sasniedzot 50 000 līdz 60 000. Karaspēkam vajadzētu būt gatavam darboties ap 2003.gadu un pēc lēmuma pieņemšanas tam 60 dienās jābūt sagatavotam izvietošanai.

Tas tiks nodrošināts ar nepieciešamajām komandu, kontroles un izlūkošanas iespējām, loģistiku un kaujas atbalstu, kā arī attiecīgajiem gaisa un flotes elementiem, iespējams, 500 lidaparātu un 15 kuģu apjomā. Ņemot to visu vērā, uzdevums šķiet paveicams.

Dažādās brigādes, kas arī turpmāk būs dalībvalstu nacionālo bruņoto spēku sastāvā, tiks apvienotas Eiropas korpusā vienīgi operācijām un apmācībai. Tā kā dalībvalstu karaspēki kopumā sastāv aptuveni no 2 miljoniem karavīru, sabiedrotajām nevarētu sagādāt grūtības nepieciešamā karavīru skaita nodrošināšana.

Tomēr realitāte ir daudz sarežģītāka. Eirokorpusa štābs ir neliels un var kalpot vienīgi kā daudz lielākas organizācijas kodols. Būtu nepieciešams centralizēt un paplašināt esošos valstu līdzekļus, kā komandu un kontroles sistēmas, izlūkošanas iekārtas un savlaicīgas brīdināšanas lidaparāti. Jau ilgstoši ir apsvērta nepieciešamība pēc plašas transporta aviācijas. Tādēļ arī pastāv nepieciešamība radīt centralizētu militārās transporta aviācijas komandu sistēmu, kurai būtu tiesības pieprasīt no dalībvalstīm komerciālo transporta aviāciju.

Pavisam neliela valstu bruņoto spēku daļa ir organizēta un sagatavota paredzētajiem uzdevumiem. Lielākajai dalībvalstu daļai karaspēkus veido obligātā iesaukuma karavīri, kas vairāk piemēroti teritoriālai aizsardzībai. Tie būs jāpārveido, lai nodrošinātu profesionālas, mobilas, viegli transportējamas vienības visdažādāko uzdevumu veikšanai, kas būtu apmācītas miera uzturēšanas un miera iedibināšanas uzdevumiem. To iekārtām ir jābūt dažādi izmantojamām.

Tomēr racionalizācijai jābūt daudz dziļākai. Valstīm vajadzētu sākt dažādu aizsardzības spēju dalīšanu savā starpā, kas pašlaik ir individuāla. Beļģija un Nīderlande ir spērušas soli šajā virzienā, apvienojot savas ārzonu flotes vienotā operatīvā komandu sistēmā.

Nav nopietna pamata, lai visām dalībvalstīm būtu atsevišķi sauszemes, aviācijas un flotes karaspēki. Specializācija ļautu ievērojami ietaupīt līdzekļus, vienlaikus veicinot efektivitāti.

Ir nepieciešami zināmi upuri, pārvietojot resursus no citām nacionālajām nozarēm. Būs nepieciešama lielāka atteikšanās no nacionālās suverenitātes, nekā tiek uzskatīts pašlaik.

Turklāt lielākai Eiropas ietekmei būs vajadzīgi saprātīgi līderi.

Frederiks Bonārs

"Drošība: Eiropas Savienība grib paātrināt tempu"

"Die Presse"

— 2000.01.25.

Pirmais starpziņojums ir jāiesniedz jau marta beigās ārkārtas galotņu sanāksmē Lisabonā.

Brisele. ES grib paātrināt Eiropas drošības un aizsardzības politikas realizēšanas tempu. Lai iepriekšējā ES galotņu sanāksmē Helsinkos pieņemtie tālejošie lēmumi nepazustu ES rosībā, tās prezidējošā valsts Portugāle jau marta beigās grib iesniegt starpziņojumu.

ES līdz 2003. gadam grib izveidot savu ātrās reaģēšanas vienību (Eiropas korpusu), lai piedalītos krīžu novēršanā, kā arī būtu spējīga rīkoties bez NATO. Šim nolūkam ES līmenī ir jārada jaunas institūcijas, kā arī jādefinē attiecības ar NATO un tiem alianses partneriem Eiropā, kas nav ES dalībnieki.

Tā pirmdien Briselē ES dalībvalstu ārlietu ministru padomes tikšanās laikā paziņoja Portugāles ārlietu ministrs Žaime Gama. Augstais kopējās ārējās un drošības politikas pilnvarotais Havjērs Solana paziņoja par ES dalībvalstu aizsardzības ministru informatīvo tikšanos februāra beigās, kā arī par kopēju ārlietu un aizsardzības ministru tikšanos marta beigās.

Lai gan visas ES dalībvalstis apsveica Portugāles prezidentūru par tās godkārīgajiem mērķiem, debatēs kļūst redzamas to atšķirīgās intereses. Nīderlande vēlas, lai tiktu noteikti skaidri mērķi sauszemes, jūras un gaisa bruņotajiem spēkiem, turpretī Zviedrija uzsver, ka Eiropas drošības un aizsardzības politikas jomā visam ir jānotiek brīvprātīgi.

Taču vienlaikus izkristalizējas tas, ka arvien vairāk valstu par nozīmīgāku uzskata krīžu novēršanas civilo komponenti. Šo tēmu ir uztvēris kompetentais ES komisārs Kriss Patens, ne tikai tāpēc, ka līdz ar to viņš var politiski norobežoties no Havjēra Solanas. Patens vēlas noteikt skaidrus galvenos mērķus tādām nemilitārām intervencēm kā atmīnēšanai, terora apkarošana, policijas iejaukšanās un vēlēšanu novērošana. Mērķis esot panākt, lai "vienas valsts helikopteri transportētu kādas citas valsts mediķu komandu". Taču šim nolūkam Eiropas Savienībai ir nepieciešama ievērojami labāka koordinācija.

Dorisa Krauza

"Ahtisāri būs Austrumeiropas institūta vadītājs"

"Dagens Nyheter"

— 2000.01.26.

Helsinki.

Somijas prezidents Marti Ahtisāri, kas martā aizies no sava pašreizējā amata, kļūs par amerikāņu pētniecības institūta EastWest Institute vadītāju.

Preses konferencē Ahtisāri teica, ka turpināšot dzīvot Helsinkos, tomēr jaunajā darbā vajadzēšot daudz braukāt. Ņujorkā bāzētajā institūtā strādā 80 darbinieku, un visā pasaulē tas nodarbina 3000 pētnieku.

"Tas nav tikai pētniecības institūts, tas aktīvi veicina Rietumu un Austrumu attiecības, kā arī demokrātiju", teica Ahtisāri, kurš kļūs par institūta vadītāju Eiropā.

EastWest Institute

dibinātājs un izpilddirektors Džons Edvīns Mrozs teica, ka Krievijā, Ukrainā un Eiropas dienvidaustrumos vēl ir jāatrisina milzīgas problēmas.

62 gadus vecais Ahtisāri ir bijis Somijas vēstnieks Tanzānijā un vēstnieks ANO Ņujorkā. Viņš arī vairākas reizes ir bijis miera sarunu vidutājs, pēdējo reizi sakarā ar NATO uzlidojumiem Dienvidslāvijai.

"Anna Linda var kļūt par premjerministri"

"Expressen"

— 2000.01.26.

Viņa tiek uzskatīta par labāku priekšnieci nekā "Investor" vadītājs Persijs Bārnevīks un "Volvo" šefs Leifs Juhansons.

Par premjerministru Jēranu Personu viņa ir daudzreiz pārāka. Ārlietu ministre Anna Linda ir ieņēmusi līderpozīcijas avīzes "Chef" sastādītajā vadības stila sarakstā. Vai viņa kandidē uz premjerministra posteni?

Kad Jērans Persons pēc 1998. gada vēlēšanām Annu Lindu no Vides ministrijas pārcēla uz Ārlietu ministriju, tas radīja lielu pārsteigumu. Troņmantnieka pilī pie Gustava Ādolfa laukuma viņu uzņēma ar lielu skepsi.

"Visiem aizrāvās elpa, kad šī mazā dāmiņa ienāca un uzreiz sāka runāt par Kosovas krīzi, taču viņa ar to faktiski labi tika galā", kāds anonīms informācijas avots no Ārlietu ministrijas sacīja Chef.

Anna Linda ir izcīnījusi darba uzvaru - ne tikai Troņmantnieka pilī, bet arī lielajā pasaulē.

Eiropas Savienības augstākā līmeņa sanāksmēs viņa izceļas kā krāsains triepiens uz visu pelēko veču fona, bet ne jau tas vien. Svarīgākais ir tas, ka viņu uzņem ar ļoti lielu cieņu.

Drīz viņa stāvēs savas dzīves lielākā izaicinājuma priekšā. 2001. gada pirmajos sešos mēnešos Zviedrija būs ES priekšsēdētājvalsts. Kā prezidējošās valsts ārlietu ministrei viņai būs vissvarīgākais amats Eiropas Savienībā. Ja viņa ar to tiks galā tikpat labi kā līdz šim ar savu ārlietu ministres darbu, tad viņa kļūs par pārliecinošu favorīti, kas varētu stāties Jērana Persona vietā partijas priekšsēža amatā.

Atbildības uzņemšanās viņai nav nekas svešs. Tas bija redzams pēc partijas valdes pagājušajā nedēļā pieņemtā lēmuma par EVS. Jērans Persons nevarēja piedalīties preses konferencē, jo viņam vajadzēja braukt uz Lisabonu. Uz skatuves sēdēja partijas sekretārs Laršs Šērnkvists, izglītības ministrs Tomass Estrūss (par kuru runā kā par partijas vadītāja posteņa kandidātu) un Anna Linda. Tieši viņa vadības grožus uzreiz ņēma savās rokās.

Expressen

pagājušā gada decembrī veiktajā sabiedrības aptaujā noskaidrojās, ka Anna Linda ir tā ministre, kurai vēlētāji uzticas gandrīz visvairāk.

Troņa maiņa var notikt ātrāk, nekā vairumam šķiet. Samazinoties Jērana Persona popularitātei, Anna Linda gūst aizvien lielāku atzinību.

Kad Annai Lindai tika uzdots jautājums, vai viņa vēlas kļūt par partijas priekšsēdi, visus spriedelējumus viņa noraidīja šādi:

"Es esmu pietiekami kompetenta, lai saprastu, kad neesmu kompetenta."

Līdz šim viņa ir teikusi, ka dēli Dāvids, 9 gadi, un Filips, 6 gadi, ir pārāk svarīgi, lai daudzus vakarus pavadītu nevis vēstniecību rīkotās pusdienās, bet kopā ar ģimeni rezidencē Nīčēpingā.

Pērs Vendels

"Karalienes miesassardzi atlaiž no darba

— bija prostitūta"

"Expressen"

— 2000.01.26.

Pirmā sieviete, kas dienēja Dānijas karaliskajā leibgvardē jeb miesassardzē, guva papildu ienākumus kā luksusa prostitūta, otrtdien paziņoja Dānijas avīzes.

20 gadus vecā leibgvardiste tagad ir atlaista no darba, paziņoja leibgvardes preses sekretārs. Vismaz vienu mēnesi šī sieviete pa savu pārvietojamo tālruni pieņēma sarunas no luksusa prostitūtu firmas un par saviem papildu ienākumiem lielījās saviem kolēģiem vīriešiem.

Pēc tam, kad viņi bija sūdzējušies, nodaļas vadītājs viņai lika nekavējoši pārtraukt šo nodarbi.

Kā raksta avīze Ekstra Bladet , viņa pat bija lūgusi kolēģiem vīriešiem uzdoties par šoferiem, kad viņai vajadzēja tikties ar saviem klientiem.

"Mēs neesam pilnīgi droši par to, ko viņa darīja - vai tikai pieņēma sarunas, vai arī brauca pie klientiem", teica kapteinis Karls Sūrs-Jesens. Dānijas karaļnams šo lietu nevēlējās komentēt.

Minētā sieviete leibgvardē tika pieņemta jūlijā un kopš pagājušā gada beigām apsargāja Amālienborgu.

Leibgvardi 1658. gadā nodibināja karalis Fredriks III, un tās uzdevums bija apsargāt viņa pili un īpašumus. Sarkanā un melnā tērpto sargu, kuriem galvā ir tradicionālās lāčādas cepures, maiņa Kopenhāgenā ir kļuvusi par tūristu piesaisti.

"Partijas krīze nenozīmē valsts krīzi"

"Le Monde"

— 2000.01.30.

Kopš vairākām nedēļām Vācijas sabiedrības, kā arī Eiropas sabiedrības uzmanības centrā ir Vācijas Kristīgi demokrātiskās partijas finansu skandāls.

Mūsu draugu un ārvalstu novērotāju vidū ir jūtamas bažas, ka šis skandāls varētu negatīvi ietekmēt Federālās Republikas politisko sistēmu. Protams, ja tāda liela partija, kurai ir bijusi nozīmīga loma demokrātijas attīstībā, sāk zaudēt tai doto uzticību, un ja šīs partijas vadītāji pārkāpj likumu, tas ir smags pārbaudījums demokrātijai.

Visas demokrātijas iegūst godpilno pienākumu demonstrēt savu varu caur tiem cilvēkiem, kurus ir izvēlējusies tauta. Tā rezultātā demokrātijas nevar vērtēt vienīgi pēc dažu cilvēku kļūdām un pārkāpumiem. Izšķirošais demokrātijas kvalitātes un stabilitātes faktors ir pilsoņu ticība savai demokrātijas sistēmai. CDU krīze nopietni neapdraud pilsoņu ticību mūsu valstij. Vācijas sabiedrība kritizē likumdevēju pieļautos konstitūcijas pārkāpumus. Pārredzamības ignorēšana pati par sevi nenozīmē likumpārkāpumu; pārredzamība arī ir demokrātijas nosacījums. Sabiedriskā doma ar savu kritiku pieprasa savas līdzdarbošanās tiesības pārredzamības jomā. Tas ir ļoti būtiski, veidojot ticību demokrātijai.

Vācijas demokrātiskās institūcijas ir absolūti neskartas.

Varas atdalīšana sevi apliecina normālās tieslietu, parlamenta, valdības aktivitātēs, kas nav vienīgi atsevišķu ierēdņu izgudrojums, bet gan ikdienas pildīts pienākums. Jurisdikcija darbojas uz bezpartijiskuma principiem. Parlaments pārstāv suverēnu tautu, kas to ir ievēlējusi, uzņemoties savu lomu, lai izmeklētu un novērtētu pārkāpumus un nelikumīgas darbības.

Federālā valdība pašreizējā brīdī neļaujas satraukumam, īstenojot savu politisko programmu. Šajās dienās valdība ir publicējusi savu ikgadējo ekonomisko atskaiti. Pieaugums tiek prognozēts 2.5% apjomā, lai gan atsevišķi ekonomikas institūti par iespējamu uzskata 3% pieaugumu. Tas ir tādas fiskālās un budžeta politikas rezultāts, kas ir nodarbināta ar ekonomisko pieaugumu un stabilitāti.

Tas liecina, ka vienas partijas krīze neizraisa visas valsts krīzi. Tomēr, no otras puses, satraukums, kas pašlaik valda sakarā ar CDU, liek nopietni domāt par nepieciešamību rast skaidrību partiju finansējuma lietās. Es domāju, ka CDU spēs rast sevī spēkus, lai galu galā izkļūtu no šī skandāla.

Turklāt Sociāldemokrātu partija par to ir objektīvi ieinteresēta. Spēcīga opozīcija ir būtisks funkcionējošas demokrātijas elements.

Līdz ar korporatīvajām un individuālajām interesēm lielākā daļa sabiedrības atbalsta arī konsolidācijas pasākumu nepieciešamību Vācijas, kā arī ES ekonomikas stabilitātē. Šogad ir pieņemti nozīmīgi lēmumi attiecībā uz Eiropu – institucionālo reformu procesa, ES paplašināšanās, kā arī kopējās ārējās un drošības politikas jomā – un Vācija būs uzticams partneris un spēcīgs dzinējspēks Eiropas integrācijas padziļināšanā.

Patiess ir apgalvojums, ka daļa pilsoņu izturas samērā skeptiski attiecībā uz saviem politiskajiem pārstāvjiem. Kanclers nebaidās no šīs skepses, jo tā liecina par augošo demokrātisko apziņu. Viņš ir pārliecināts, ka šī demokrātijas apziņa liks tiem, kuri ir atbildīgi par savas partijas krīzi, atgriezties pie likumu ievērošanas un dot savu ieguldījumu uzticības atjaunošanā.

Gerhards Šrēders

"Vara, taisnība, gods"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.01.28.

Kādus secinājumus iespējams izdarīt no Kola kļūdām un KDS krīzes?

Mūsu demokrātija eksistenciāli orientēta uz partijām. Krīzes partiju rīcībā nozīmē krīzes mūsu demokrātijā.

Pirms piecdesmit gadiem mūsu Konstitūcijas radītājiem, iespējams, trūka iztēles spēja par iespējamo partiju kundzības iedarbības rādiusu. Partijas nav konstitucionālas institūcijas, tām tikai vajag "līdzdarboties". Bet par spīti tam, tās ieguvušas lielāku kundzību nekā konstitucionālās institūcijas. Kad mēs 1991.gadā atguvām savu valstisko vienotību, komisija pārbaudīja mūsu pamatlikumu. Viss tika apskatīts zem lupas, viens tikai nē, proti, vai konstitucionālās un likumīgās partiju sistēmas normas izrādījušās patiesas. Nekāds brīnums, jo komisijā dominēja partiju principi. Tā bija kļūda.

Vēlreiz jāuzsver: Nekādā gadījumā runa nav par sapņiem attiecībā uz tiešu demokrātiju. Tam mūsu sabiedrība ir par lielu, bet mūsu politiskais uzdevums par daudz komplekss. Reprezentatīva, plurālistiska partiju sistēma mums ir noteicoša. Lai novērstu cilvēciskās vājības izpausmes varā, nepieciešami konkrēti likumi, normas un kontrole. Mēs ilgāku laiku to uztvērām pārāk vienkārši. Krīze, kurā mēs pašreiz atrodamies, ir pietiekami nopietna. Tas ir viegli saskatāms.

Vispirms skats ir vērsts uz "sistēmu". Tās galvenā figūra ir Kols, ar visiem viņa nozīmīgajiem sasniegumiem, ar daudzajām izcilajām dotībām, kas viņu raksturo: izskats un spēks, izpratne un daba, instinkts un panākumi. Konsekventi un droši viņš lika soli uz varas pakāpieniem. Izteiktāk par citiem viņš atzina panākumu atslēgu: dominanci savā partijā.

Vispirms viņš savu Reinzemes-Pfalcas federālās zemes partiju pārveidoja politiski modernā, diskusijām atklātā savienībā. Ar lielu viesmīlību un interesantiem uzdevumiem viņš ieguva cilvēkus no malu malām tādus, kā Haineru Geisleru un Bernardu Fogelu, Hannu-Renāti Laurienu, Valteru Halšteinu un mani, vēlāk Kurtu Bīdenkopfu un Romānu Hercogu. Viņi liberāli un nepiespiesti pienāca klāt, par labu Kolam - un kāpēc gan ne?

Ar savu izvirzīšanos Vācijas politikā viņš uzlaboja savu partijas iekarošanu. Tagad arvien jauni līdzekļi kalpoja šim mērķim. Viņa uzticības personu tīkls strādāja federālo zemju apvienībās. Sakari veidoja ceļu uz panākumiem. Tika pieprasīta solidaritāte ar vadību. Kandidatūras un amati kļuva par apbalvojumu. Tam bija sava cena. Ja kāds no priekšsēdētājiem lietišķi iebilda, viņu publiski nopēla par to, ka viņš pārkāpis biedriskumu. Ja kāds amatā esošais kritizēja vadību, tad tā tika uztverta kā nepateicība.

Protams, nepastāvēja vispārēja pakļāvība. Tika pārstāvēta sava pārliecība, dažs pēc savas iniciatīvas atbrīvoja ceļu. Gaislers, Bīdenkopfs un citi tam ir piemērs. Kols visu nevarēja realizēt. Tā tas bija arī tad, kad mani vēlēja par Vācijas prezidentu: jo es līdz pat pēdējam brīdim nebiju viņa kandidāts, bet gan Ernsts Albrehts, ko viņš savās atmiņās tāpat skaidri un godīgi apraksta.

Pie tam, ņemot vērā visu, arī atkarība pieauga. Jo ilgāks laiks kanclera amatā pagāja, jo vientuļāk ap Kolu kļuva.

Viņš enerģiskāk izmantoja savas valsts amata iespējas, līdz vēsturiskā attīstība viņam piedāvāja aukstā kara beigas. Tas bija liels viņa un Genšera panākums, kas noteica iespēju veikt ārpolitiskās izmaiņas attiecībā uz vācu vienotību. Ar personīgo uzticēšanos, ko viņš radīja ārvalstīs, viņš saviem kaimiņiem un pasaulei noņēma rūpes par vāciešiem. Ar paraugu radošu neatlaidību viņš cīnījās par eiropeisku apvienošanos un panāca arī to, ka, neskatoties uz mīlestību pret vācu marku, viņš savus tautiešus pārliecināja par eiro.

Tomēr vienlaikus iekšienē mērķis par varu palika prioritāte. Tikai pēc mokoša laika zuduma viņš bija gatavs sapratnei ar Prāgu un Varšavu, jo baidījās pazaudēt balsis labējo spārnā. Iekšējo vienotības uzdevumu centrā atradās 1990.gada Bundestāga vēlēšanas. Tāpēc viņš Rietumvācijas pilsoņiem - tātad četrām piektdaļām visu Vācijas vēlētāju - apsolīja, ka viņiem apvienošanās personīgi neko neizmaksās. Viņš formāli sēdēja uz savas varas. Tā vietā, lai par savu personīgo uzdevumu padarītu paša sabiedrības modernizāciju un reformu, jau krietnu laiku pirms 1998.gada Bundestāga vēlēšanām viņš paziņoja par to, ka viņš gribot "to vēl reizi uzzināt". Un pašapzinīgi propagandēja, ka viņš vēlēšanu kampaņu veiks veselu gadu.

Bet ar varas mērķi, kāpēc gan tā?

Protams tas bija nolūks novērst no vācu tautas zaudējumus un noderēt valstij. Sešpadsmit gadus atrodoties svarīgākā valsts vadītāja amatā viņš tomēr beigās teica: "Es vienmēr esmu kalpojis savai partijai": kalpošana partijai augstāka par kalpošanu valstij. Un viņš kalpoja partijai, kuru viņš izmantoja savas personīgās varas labā.

Tikai tagad, ar nokavēšanos, iespējams uzzināt par naudas lomu viņa sistēmā. Informācija par neskaidriem avotiem un slepeniem kontiem, kas nonāk dienas gaismā, ir pietiekami šausminoša. Tomēr tas Kola arsenālā un apziņā neesot nespēlējis galveno lomu, pretēji tam, kā to iezīmē šodienas diskusija. Neviens nopietni neapgalvo, ka viņš esot pērkams vai orientēts uz bagātību. Nauda bija līdzeklis ceļā uz varu, vairāk nekas cits. Bet veids, kā viņš ar to rīkojās, bija raksturojošs patiesi izšķirošam lielumam: viņa taisnīguma un nu jau arī goda mērogam, kurus viņš uzskatīja par pamatu.

Kā kanclers viņš deva zvērestu, ka rīkosies saskaņā ar Konstitūciju un tiesībām. Šajā sakarībā viņš atsaucās uz Dieva palīdzību. Bet tad viņš pieņem skaidru naudu ar noteikumu, ka klusēs par "ziedotāju" vārdiem. Smago likuma pārkāpumu viņš pastiprina ar savu godavārdu. Tad, kad tas nonāk atklātībā, viņš no vajadzības izveido tikumu. Vajadzība, tas ir lauzts zvērests. Tikums, tas ir godavīrs, kurš doto vārdu nelauž.

Godavārds nav valstiskās tiesību normu termins. Tomēr tam ir sava vērtība cilvēku vidū. Mēs gribam bērniem ieaudzināt godīgumu. Pilnībā iestājoties par taisnību, solījumu arī šodien var padarīt ticamu ar godavārdu. Ar labu pamatojumu godavārds daudzu cilvēku acīs saglabā ētisku nozīmi. Tomēr iesūdzams tas nav. Nozīme atkarīga no personas un ir saistīta ar izteiktu jūtību. Tagad uz to norāda Kola vēstījums. Cienījamie tirgotāji no Hamburgas un partijas draugi no Brēmenes savās cieņas jūtās attiecībā uz godavārdu jūtas aizkustināti. Tad vairāk nevajadzētu runāt par tiesību pārkāpumiem. Bet kur tad paliek godīgums? Cik gan vērts ir godavārds, kuru varenais vīrs politikā patvaļīgi stāda augstāk par Konstitūciju un tiesībām? Tā ir uzdrīkstēšanās cilvēku priekšā atsaukties uz šādu "godavārdu".

Tas ir zemākais punkts, kas tagad jāpārvar, visu labā, arī paša labā. Tas ir svarīgāk par "ziedotāju" vārdu nosaukšana.

Cilvēki savā būtībā ir pavedināmi ar varu. To nevar mainīt neviena demokrātiska kārtība. Bet iespējamais kontroles un caurskatāmības mērs nav izveidots veltīgi.

Pie svarīgākajiem līdzekļiem pieskaitāms ir laika ierobežojums ar varu saistītam mandātam. Tāpēc daudzi demokrāti savu izpildvaras vadītāju atrašanās laiku amatā ierobežo. Pie mums Vācijas prezidenta, kā arī Konstitucionālā tiesneša amatā atrašanās laiks tiek limitēts, un tas ir labi. Svarīgāks ir fakts, ka šo pašu principu pielieto attiecībā uz Vācijas kancleru. Vajadzētu atbalstīt Kurta Bīdenkopfa un Gerharda Šrēdera šajā sakarībā izteiktos priekšlikumus.

Atrodoties partijas priekšsēdētāja amatā, daudz svarīgāka ir saprātīga laika izjūta. Tā jau ir tieši mācība no tā, ko Kols atzina un praktizēja, tas ir, ka tā ir kundzība paša partijā, kas piedāvā izšķirošo iespēju iegūt varu. No cilvēciskā apsvēruma viedokļa divdesmit piecus gadus ilga atrašanās partijas priekšsēdētāja amatā nevar novest pie nekā cita kā vienīgi pie sastinguma un atkarības. Tāpēc es uzskatu par nepieciešamu, ar vispārēju vai partijas iekšienē esošu tiesību palīdzību partijas vadībai uzlikt atbilstošu laika ierobežojumu. Jācer, ka Vācijas prezidenta sasauktā komisija līdzās konkrētiem jautājumiem par partiju finansēm diskutēs arī par tālejošām reformām. Tam pieskaitāms tas, ka partijas finansēšanas normu pārkāpumi nav jāsoda tikai attiecībā uz partijām, bet tam vajadzētu skart arī darbojošās personas, tās saucot pie kriminālatbildības.

Kā zināms, tad demokrātiska Konstitūcija pastāv pateicoties priekšnoteikumiem, kurus tā pati nevar radīt. Tomēr tās normas var palīdzēt, lai tiktu veicināts svarīgākais: brīvu cilvēku drosme pārstāvēt savu viedokli. Patreizējā krīze atjauno un padziļina nepieciešamo atziņu. KDS tik pat maz kā citas partijas plašumā un dziļumā sastāv no liekuļiem. Mūsu demokrātija ir pietiekoši spēcīga, lai uzveiktu izaicinājumu, kura priekšā mēs atrodamies.

Dr. Rihards fon Vaiczekers

"Saucot pie atbildības Vācijas "Donu Korleoni""

"The Guardian"

— 2000.01.21.

Zināms vēsturiskais pikantums raksturo vērojumus par Helmūta Kola krišanu negodā tikai nedēļu pēc Egona Krenca Austrumvācijas pēdējām komunistu līderim piespriestā cietumsoda izciešanas uzsākšanas.

Ne jau tādēļ, ka starp abiem šiem cilvēkiem un viņu dažādajiem pārkāpumiem būtu velkamas paralēles, nemaz nerunājot par viņu pārstāvētajām politiskajām sistēmām. Visdrīzāk, neraugoties uz tik daudzajām atšķirībām, abi ir vienas un tās pašas zaudētās pasaules radījumi. Viņi ir tādas vides relikti, kas radās pēc Otrā pasaules kara, kas aukstā kara laikā tika nostiprināta betonā, un nu ir izzudusi.

Kolam patika tas, ka viņš kļuva pazīstams kā vienotības kanclers. Viņš sevi uzlūkoja kā cilvēku, kurš pārvarēja auksto karu un atkalapvienoja Vācijas valsti, par spīti Margaretas Tečeres un Fransuā Miterāna šaubām, bet saņemot nopietnu amerikāņu atbalstu. Tomēr pašlaik, kad viņa iemiesotā sistēma sāk grūt, rodoties pierādījumiem par slepeniem ziedojumiem un partijas kampaņas fondiem, mēs viņu arvien vairāk sākam uzlūkot kā pagātnes figūru, līdzīgi Egonam Krencam. Bez pirmā apvienotās Vācijas kanclera simbola viņš vēsturē varētu palikt kā pēdējais Bonnas Republikas līderis un pēdējais Rietumvācijas kanclers.

Skandālam paplašinoties, daži Vācijas komentētāji prognozē, ka Kola vadītā partija — KDS — varētu būt tik smagi cietusi, ka spētu sabrukt vissīkākajās daļiņās. Prognozējot KDS likteni, viņi raugās uz tai radniecīgo partiju Itālijā, kas korupcijas skandāla rezultātā sabruka pirms septiņiem gadiem. Itālijas gadījumā tika atklāts, ka partija kukuļos ir saņēmusi naudu par noslēgtajiem kontraktiem, un daži gadījumi ir bijuši saistīti pat ar mafiju.

Apsūdzības, kurās ir ierauta Vācijas KDS, tik tālu vēl nav nonākušas. Ir noskaidrojies fakts, ka bagāti biznesmeņi ir slepeni ziedojuši partijai, tomēr pagaidām vēl notiek izmeklēšana attiecībā uz to, kurš ir veicis šos ziedojumus, un ko šie cilvēki par to ir saņēmuši pretī, ja tā ir noticis. Nosaukums "Dons Korleone", kādā daži dēvē bijušo kanlceru, var izrādīties pamatots, tomēr pagaidām par to ir pāragri spriest.

Tomēr jau tagad ir skaidras divas lietas. Mūsdienu Eiropā partijām ar reliģisku vai konfesionālu identitāti būs grūti izdzīvot. Savā 50 gadu pastāvēšanā KDS ir darījusi ļoti maz, lai pārveidotu savas iekšējās struktūras vai arī 1945.gada ēras ideoloģiju, ar kuru tā uzsāka savu pastāvēšanu. Līdzīgi Itālijas kristīgajiem demokrātiem, uzvarējušie sabiedrotie Vašingtonas vadībā izveidoja KDS kā centriski labējo partiju, lai tā kļūtu par instrumentu komunisma draudu ierobežošanai.

Pretēji Vācijas sociāldemokrātiem bija senās saknes, no kurām attīstīties, kad 1945.gadā atdzima demokrātiskā politika. To pašu var teikt arī par brīvajiem demokrātiem — veco pirmskara liberālo partiju mantiniekiem. Taču KDS izcelsmes līnija no Veimāras Republikas pārsvarā katoliskā centra bija ļoti vārga. Kad sabiedrotās izvēlējās paveco bijušo Ķelnes mēru Konrādu Adenaueru par KDS vadītāju un pirmo Rietumvācijas kancleru, tās piešķīra viņam jaunu mehānismu ar niecīgu institucionālo atmiņu un maz tādiem kadriem, kuriem būtu patiesi antifašistiska pagātne.

Kopš pirmsākumiem KDS bija partija bez spēcīga dalībnieka kodola, vairāk pakļaujoties uz biznesa ziedojumiem. Šāda tradīcija ir saglabājusies līdz mūsdienām. KDS noteiktais uzdevums bija reintegrēt Vācijas nacisma aptraipīto korporatīvo eliti, kad vājinājās nacionālistiskās neiecietības briesmas. Ar sabiedroto palīdzību Adenauers vadīja Rietumvāciju ciešu saišu atdzimšanas virzienā ar Franciju, kā arī uz pilnīgi jaunu Vācijas koncepciju: pakalpīgu atlanticismu.

Nostiprinājās Adenaura gandrīz slimīgais aizdomīgums pret Krieviju, viņa naids pret komunismu un bailes no "Austrumiem". Šajā ziņā Helmūts Kols bija patiess Adenauera mantinieks. Viņš bija pēdējais Rietumu politiķis, kurš Gorbačova reformas atzina par nopietnām. Kad pat Reigans sāka saprast, ka tās nav tikai kosmētiska rakstura izmaiņas, Kols Gorbačovu sauca par "tikpat veiksmīgu propagandistu kā Gebelsu". Pēdējos mēnešos pims Vācijas apvienošanas amerikāņiem vajadzēja piespiest Kolu akceptēt pēckara Polijas rietumu robežas noregulējumu uz senās Vācijas teritorijas rēķina, ietverot to noteiktā līguma formā. Pretējā gadījumā Vašingtona nebūtu atbalstījusi viņa vienotības centienus.

Kols nespēja atteikties no vecajiem niķiem. 1994.gada rudens vēlēšanu kampaņas laikā, kā atzīstas raksta autors, viņš lielā neticībā vērojis Kolu. Kamēr pārējā pasaule gatavojās atzīmēt pusgadsimtu kopš atbrīvošanās no fašisma, Kols saviem klausītājiem stāstīja, ka drīz vien būšot pagājuši 50 gadi, kopš Krievijas spēki ielauzušies Austrumprūsijā, "nesot sev līdzi teroru un izvarošanu šausmas, par kurām jūs jau zināt".

Tieši tāpat kā KDS uzsāka savu pastāvēšanu un to turpināja, balstoties uz slepenajiem kampaņu ziedojumim, Kols kā valstsvīrs, tāpat kā Kols kā partijas vadītājs, balstīja savu varu uz naudas izlietošanu. Ja daļa no nedeklarētajiem fondiem tika izlietoti KDS struktūru veidošanai Austrumvācijā, tad plašākā nozīmē var apgalvot, ka Kols nopirka Vācijas vienotību.

80.gados viņš jau ar vairāku valdības kredītu palīdzību bija nopircis Austrumvācijas vadītājus, pamatoti uzskatot, ka Rietumvācijas marku pieplūdums ekonomikā varētu radīt haosu un skaudību, kas savukārt vājinātu vēl atlikušo lojalitāti komunistu sistēmai.

1990.gada pavasarī viņš uzpirka Austrumvācijas vēlētājus, dodot viņiem iespēju nomainīt ostmarkas ar vestmarkām attiecībā 1:1. Tā bija finansiālas pārdrošības politika, kas šokēja toreizējo Vācijas centrālās bankas vadītāju, smagi noslogoja rietumvāciešus. Tā paša gada beigās Kols nopirka Gorbačova piekrišanu apvienotās Vācijas līdzdalībai NATO, piedāvājot miljoniem marku palīdzības padomju karaspēka nosūtīšanai atpakaļ uz Krieviju.

Tas bija rupji, bet iedarbīgi. Tomēr Kols nespēja pārspēt šo mehānisko Vācijas apvienošanu un radīt savstarpēji saliedētu sabiedrību, kurā vācieši nejustos tā, it kā būtu gluži vienkārši anektēti.

Laika gaitā Kola Austrumvācijas "plauktošo ainavu" solījumi kļuva arvien nepārliecinošāki. Kols nebija vienīgais rietumvācietis, kurš tik augstprātīgi izturējās pret austrumiem, tomēr viņš bija galvenais atbildīgais un tādēļ viņam ir jāuzņemas vaina. Kā KDS līderis viņš nespēja nodernizēt savas partijas centrālo kodolu, rodot jaunus un pārredzamus finansējuma avotus, jo kā kanclers viņš nespēja izprast Austrumvācijas sociālo un psiholoģisko mantojumu. Abos šajos jautājumos viņu atcerēsies kā pagātnes gūstekni.

Džonatans Stīlijs

"Politiskās mahinācijas rada sarežģījumus

Francijas — Vācijas politiskajā asī"

"Financial Times"

— 2000.01.27.

ELF investīcijas firmā Leuna, kas savulaik bija kļuvusi par solidaritātes simbolu, atspoguļo Kola un Miterāna ēras noslēpumainību un noslēgtību.

Kad franču naftas kompānija Elf-Aquitaine 1992. saņēma kontraktu par naftas attīrīšanas iekārtu celtniecību firmai Leuna Austrumvācijas smagi piesārņotajā ķīmiskās rūpniecības kompleksā, tas tika uzskatīts par Francijas un Vācijas sadarbības triumfu.

Elf

uzvarēja cīņā par kontraktu, saskaņā ar kuru tā apmaiņā pret solījumu uzbūvēt jaunu naftas attīrīšanas staciju varēja iegādāties potenciāli ienesīgu benzīntanku tīklu, kā arī vēl vienu vecu un neefektīvu naftas attīrīšanas rūpnīcu. Šī vienošanās, ko noslēdza mazāk nekā gadu pēc Vācijas apvienošanās, bija lielākā atsevišķā ārzemju investīcija bijušās Austrumvācijas teritorijā un simbols industriālās atjaunotnes potenciālam.

Šodien attīrīšanas stacija darbojas jau vairāk nekā divus gadu, un gadā pārstrādā gandrīz 10 miljonu tonnu naftas, kas ir tās oficiālā kapacitāte. Taču tajā pašā laikā tā draud pārvērsties par politisku mahināciju, nevis starptautiskas sadarbības simbolu.

Kopš parakstīts kontrakts ar Vācijas valsts privatizācijas aģentūru Treuhand , projekts ir pārcietis krīzi pēc krīzes.

1994. gadā, pirms vēl būvē bija ielikts pirmais akmens, vācu konglomerāta daļa Thyssen Handelsunion izstājās no Elf vadītā konsorcija, un Treuhand solīja atrast jaunu partneri, taču nespēja izpildīt šo solījumu.

Tad Eiropas Komisija sāka uzdot jautājumus par šim projektam piešķirto Vācijas valdības subsīdiju līmeni - valdība bija piekritusi apmaksāt 1,39 miljardus DM no eventuālajām 4,8 miljardu DM lielajām celtniecības izmaksām.

Un tagad viss projekts ir ieslīdzis jaunā kukuļošanas un korupcijas apsūdzību virpulī. Saskaņā ar pēdējo vācu un franču televīzijās plaši pārraidīto ziņojumu tas viss bija toreizējā Francijas prezidenta Fransuā Miterāna plāns, kā palīdzēt savam labajam draugam Helmūtam Kolam tikt galā ar 1994. gada vēlēšanu izmaksām. Līdz ar to arī šis projekts ir iesaistīts arvien pieaugošajā skandālā par Kola Kristīgo demokrātu savienības slepenajām finansēm.

Neviena apsūdzība nav pierādīta, taču uz firmas Leuna labo vārdu neapšaubāmi ir kritusi ēna. Tas pats ir noticis ar franču-vācu sadarbības procesu, kā to iemiesoja Kola kungs un Miterāna kungs.

Tā būtu skumja ironija, ja labās attiecības starp Bonnu un Parīzi, kuras neapšaubāmi ir viens no lielākajiem diplomātiskajiem sasniegumiem pēckara Eiropā, būtu grāvusi to dedzīgāko aizstāvju rīcība.

Tās vienmēr bija zināmā mērā gandrīz vai neticamas attiecības, jo Miterāns bija savrups intelektuālis un sociālists, bet Kols - piezemēts un provinciāls konservatīvais, drīzāk instinkta, nevis intelekta politiķis.

Līdz ar mīlestībauuz ēdienu un vīnu viņiem bija kopīga stingra uzticība Eiropas integrācijas ideālam, kā arī idejai, ka franču-vācu alianse ir šī procesa virzošais spēks. Detaļu izstrādāšanu viņi atstāja savu uzticīgo palīgu ziņā, taču viņi noteica skaidrus virzienus.

Tāpat viņiem - kā jau politiķiem, kas mīl varu - bija kopīgs aizkulišu darījumu instinkts, prieks par slepenību un caurskatāmības trūkums. Ne vienam, ne otram nebija daudz laika, lai pievērstu uzmanību sabiedriskajai domai. Viņi ticēja konspirācijai, un viņiem tā patika. Tas vēl var iznīcināt viņu reputāciju.

Taču franču un vācu attiecību realitāte ir tāšāda: lai arī pēdējos 50 gados tās ir gan nostiprinājušās, gan vājinājušās pie varas esošo figūru savstarpējo attiecību dēļ, tās tomēr ir saglabājušās par spīti personībām, nevis pateicoties tām. Tāpat tās ir guvušas institucionālu pamatu, apvienojot politiķus, ierēdņus, karavīrus, zinātniekus, māksliniekus, un tas ir devis šim procesam pašam savu impulsu.

Kola un Miterāna attiecības bija tikpat ciešas, taču tās virzīja ārēji apstākļi un arī pārliecība. 80. gadu laikā toreizējā Lielbritānijas premjerministre Mārgareta Tečere neapšaubāmi bija visspēcīgākā personība ES, taču viņa bija eiroskeptiķe. Tas tuvināja Kolu un Miterānu.

Tad nāca Vācijas apvienošanās, kura Kolam bija pat vēl lielāks mērķis nekā franču un vācu attiecību saglabāšana un kura gandrīz sagrāva tās. Miterāns nepārprotami mēģināja apturēt šo procesu. Kad viņš saprata, ka to apturēt nav iespējams, viņš arī apzinājās, ka labākais ceļš, kā atrisināt šo problēmu, ir veidot vēl ciešākas attiecības ar Kolu. Šeit arī uz skatuves uznāca Leuna - kā politisks paziņojums, neatkarīgi no tā, vai tur bija kāda kukuļošana, vai nē. Tas bija veids, kā Miterāns varēja lūgt piedošanu.

Tā ir skaidra mācība, un ne tikai Francijas un Vācijas nākotnes līderiem, bet arī visai Eiropas Savienībai, tajā skaitā arī Lielbritānijai. Pēdējos gados Kola un Miterāna kopīgā darbošanās bija pārāk noslēgta un pārāk intensīva. Viņam radās pārliecība, ka Eiropa kustēsies tikai tad, ja to darīs viņi paši. Katra ES galotņu apspriede bija jāvirza franču un vācu iniciatīvai, pat ja dažkārt šie centieni bija satraucoši tukši. Citas iniciatīvas tika noraidītas tikai tāpēc vien, ka tās nenāca no Elizejas laukiem vai Bundeskancelejas.

Runājot par Lielbritāniju, britu valdība, kura Bonnas un Parīzes asi uzskata par sazvērestību, patiesībā varbūt pat iedrošina šo procesu. Taču atbilde nav obligāti mēģināt pievienoties tai un pārvaldīt ES kā triju direktorijai. Tad Lielbritānija nebeidzamajā Eiropas lēmumu pieņemšanas diplomātijā, iespējams, atsvešinātu citus iespējamos sabiedrotos, kā, piemēram, skandināvus vai nīderlandiešus. Pozitīva Lielbritānija un nevis tāda, kas mēģina bloķēt vai aizkavēt ES iniciatīvas, varētu spēlēt ļoti iedarbīgu lomu kā abu nometņu dalībnieks.

Francijas un Vācijas attiecības pēckara Eiropā ir atstājušas ārkārtīgi pozitīvu iespaidu. Tagad tās ir jāpadara atvērtākas un caurskatāmākas. Viens no ES spēka avotiem ir tas, ka tur ir tik ļoti grūti saglabāt noslēpumus. Visu savu netīro veļu tā mazgā publiski. Tas ir labāk, nekā ļaut tai smirdēt privāti.

Kventins Pīls

"Rumānijas neapraudātais, aizmirstais diktators"

"The Guardian"

— 2000.01.28.

Tā bija gadadiena, ko viņi centās aizmirst. Kamēr tūkstošiem cilvēku pavisam nesen izgāja Berlīnes ielās, lai svinētu mūra krišanas desmito gadadienu, un tikpat daudz cilvēku godināja Prāgas pavasara piemiņu, Rumānijas diktatora gāšana pirms 10 gadiem pagājušajā mēnesī pagāja tikpat kā nepamanīta.

Tas ir dīvaini, jo neviens no komunistu līderiem jaunākajā Eiropas vēsturē nebija tik lielā mērā lielummānijas pārņemts, ar aizdomām izturoties pats pret savu tautu, kāds bija Nikolae Čaušesku.

Pret Rumānijas sievietēm viņš izturējās kā pret milzīgu sugas ganāmpulku, pieprasot, lai katrai būtu vismaz četri bērni. Aborti un kontracepcija bija aizliegta. Viņš uzstāja uz absolūtu ekonomisko pašapgādi, un, lai nokārtotu ārējos parādus, viņš tik ļoti centās paplašināt eksportu, lai nopelnītu cieto valūtu, ka Rumānijas patērētāji palika gandrīz pilnīgi tukšā. Enerģijas sektors bija tuvu sabrukumam, un ik ziemu rumāņi sala skolās, dzīvokļos un darba vietās.

Tomēr šī vājprātīgā diktatora gāšana un sodīšana ar nāvi 1989.gada Ziemassvētkos pēc 10 gadiem neizpelnījās nekādas oficiālas ceremonijas. Atmiņās dalījās vienīgi to aptuveni 1,200 cilvēku ģimeņu, kas tika nogalināti ielu sadursmes laikā. Daži nolika ziedus pie krustiem, kas atrodas Bukarestes centrālās ielas malās, taču politiķi neorganizēja nekādas svinības.

Vietējie ekonomisti, kā arī Rietumu diplomāti ir vienisprātis, ka lielākās rumāņu daļas dzīves līmenis kopš 1989.gada ir pazeminājies. No 12 kandidātēm uz iestāšanos ES, no kurām lielākā daļa agrāk atradās komunistu kontrolē, Rumānija ir vienīgā, kurai Brisele šogad prognozē ekonomiskā pieauguma pazemināšanos.

Bukarestes politiskie zinātnieki apgalvo, ka pārsteidzošie sabiedriskās domas aptaujas rezultāti nenozīmējot to, ka vairākums vēloties diktatora vai viņa politiskās sistēmas atgriešanos. Čaušesku nostaļģija tika tālu nesniedzas.

Lielākā daļa cilvēku tomēr nav guvuši nekādu ekonomisku labumu no diktatora gāšanas. Trešā daļa iedzīvotāju dzīvo aiz nabadzības robežas. Šonedēļ streikoja skolotāji un dzelzceļa darbinieki. Protestējot pret ienākuma nodokļa paaugstināšanu, tiesas atstāja tiesneši. Pagājušajā gadā streikoja ogļrači, pieprasot savu atlaišanu.. Tas bija Orvela "karš ir miers" vērts fenomens. Ogļrači apgalvoja, ka tādā gadījumā viņi vismaz varētu saņemt naudu, nevis pastāvīgi strādā par algu, kas tiek atlikta.

Čaušesku ekonomiskie izkropļojumi bija viens no dzīves līmeņa paaugstināšanas neveiksmes iemesliem pēc viņa nāves, tomēr Rumānijas liktenis groteskā formā arī atspoguļo to ekonomisko recepšu paradoksu, kuras komunistiskajai Austrumeiropai un bijušajai Padomju Savienībai izrakstīja SVF, Pasaules banka un tagad arī ES. Galvenais bija šoka terapija, jeb, kā rakstīja kāds rumāņu biznesa laikraksts, "ieplānotā nelaime." Valdībai bija jāpārtrauc cenu kontrole un subsīdijas rūpniecībai, kā arī jāievieš stingri ierobežots budžets un jāsamazina labklājības izdevumi. Pēc dažiem šīs jostas savilkšanas gadiem bija jārodas konkurētspējīgam klimatam, kas stimulētu vietējo uzņēmējdarbību un ārvalstu investīcijas tajos sektoros, kuros valstij bija zināmas priekšrocības. Reizē ar to rastos arī pārticība.

Rumānijas politiskās aprindas neuzķērās uz šīs ēsmas. Bijušie komunisti, kuri ieguva varu pirmajās vēlēšanās pēc Čaušesku, nodarbojās ar valsts vērtību sadali savā starpā. Tirgus atbalstītāji, kuri viņiem sekoja 1996.gada vēlēšanās, bija vai nu pārāk nedroši, lai īstenotu SVF reformas, vai arī pārāk nekompetenti. Pēdējais premjerministrs Mugurs Isaresku ir bezpartijisks tehnokrāts, kas bija valsts bankas vadītājs, taču viņa pirmais solis bija pievienotās vērtības nodokļa paaugstināšana no 11% līdz 19% visām precēm, ieskaitot pārtiku. To diezin vai var uzskatīt par tādu pasākumu, kas nodrošina sabiedrības atbalstu.

Pašlaik ikviens cer, ka rudenī noteiktajās prezidenta parlamenta vēlēšanās varētu uzvarēt Jons Iliesku un viņa postkomunistiskā partija. Kā izsakās politiskais analītiķis Dorels Šandors, Rumānija ir piedzīvojusi "desmit neskaidrības un apjukuma gadu." Viņš teica: "Tas, ko mēs redzam, nav vis nostaļģija pēc Čaušesku vai komunisma, bet gan ievainotas tautas reakcija. Tik daudz fenomenu šeit līdzinās burvju monētai, kuras viena puse ir patiesa, bet otra - viltota."

Rumānija pretendē uz kapitālistiskas valsts statusu, taču patiesībā tā ir pirmskapitālistiska, jo tai trūkst panākumu, konkurences un dažādības kultūras. Cilvēki vēlas demokrātiju, taču vienlaikus vēlas, lai politiskie līderi būtu aizbildnieciski un lai valsts būtu galvenais apgādātājs.

Pretēji Polijai, Ungārijai un Čehijas Republikai, kurām pāreja ir padevusies veiksmīgāk, pārējie novērotāji Rumāniju sauc par "dienvidaustrumu Eiropas modeli" vai pat "Balkānu modeli." Tomēr tādā gadījumā tiek ignorēta ģeogrāfiskā karte. Modelī tiek ietverta Ukraina un Krievija. Šāda frāze ignorē faktu, ka Polija, Ungārija un Čehijas Republika saņēma lielāku tehnisko palīdzību un ārvalstu investīcijas sakarā ar Vācijas un Rietumeiropas tuvumu. Taču lielākā loma ģeogrāfijai, nevis veiksmīgākai teorijas piemērošanai.

Tomēr ir arī kaut kas labs. Ar apjomīgu ungāru minoritāti Transilvānijā Rumānija varēja kļūt par vēl vienu Bosniju, ja komunisti pēc 1989.gadā būtu aizslēpušies aiz nacionālistiskiem lozungiem. Viena etniskā sadursme notika, tomēr Rumānijai izdevās izvairīties no katastrofas, kas piemeklēja tās kaimiņieni Serbiju. Lielā mērā palīdzēja ungāru komunistu līderu saprāts.

Džonatans Stīls

"Atēnas un Ankara uz miera ceļa"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.01.21.

Grieķijas ārlietu ministra vizīte Turcijā

Grieķijas ārlietu ministrs Papandreu un viņa turku kolēģis Cems ceturtdien Ankarā parakstīja vairākas divpusējās vienošanās un līdz ar to apstiprināja grieķu un turku tuvināšanās sākumu. Abi politiķi tiek uzskatīti kā arhitekti attiecību normalizācijā abu Egejas robežvalstu attiecību starpā.

Grieķijas ārlietu ministrs Georgijs Papandreu kopš trešdienas atrodas četru dienu vizītē Ankarā. Tā ir pirmā Grieķijas ārlietu ministra vizīte Turcijā kopš 1962.gada. Savam turku kolēģim Ismailam Cemam sagaidīšanas laikā lidostā Papandreu teica, ka viņš cerot, ka nākamā vizīte nenotikšot atkal tikai pēc 40 gadiem. Abi politiķi tiek uzskatīti par nesen uzsāktās abu Egejas robežvalstu tuvināšanās arhitektiem. Bez tam, kas pirms dažiem mēnešiem bija neiedomājams, starp Ankaru un Atēnām attīstījušies aktīvi diplomātiskie sakari. Cems jau nākamajā mēnesī vēlas doties uz Atēnām. Turklāt Turcijas valdības vadītājs Edževits ielūdzis savu grieķu kolēģi Simiti uz Ankaru. Abas valdības kā vēl nekad līdz šim ārpasaulei un saviem vēlētājiem pūlas pierādīt to, ka viņi turku un grieķu tuvināšanos uztver nopietni.

 

Divpusējo vienošanos parakstīšana

Papandreu vizītes laikā tika parakstīti četri divpusējie līgumi. Vienošanās par dubultnodokļiem un tūrisma veicināšanā vajadzētu novest pie abpusējo birokrātisko gadījumu samazināšanas. Līdz ar to varētu tikt atvieglota gadu desmitiem apgrūtinātā robežpāreja starp Grieķijas salām un Turciju. To mērķis ir abpusēja iedzīvotāju tuvošanās kopīgajā robežreģionā.

Atēnām īpaši svarīgs ir cits līgums par nelegālo imigrantu atpakaļ nosūtīšanu. Tas galvenokārt attiecas uz kurdu bēgļiem, kuri nāk no Ziemeļirākas vai no Bangladešas un Pakistānas nākamajiem pavalstniekiem, kuri no Turcijas lielā skaitā nelegāli ieceļo Grieķijā. Turpretim Ankarai pats svarīgākais ir parakstītais līgums par informācijas apmaiņu un par "bandu apkarošanu". Ar tiem Turcijā galvenokārt saprot politiski motivētu kustību dalībniekus, kā, piemēram, Kurdu strādnieku partiju (PKK). Šī līguma parakstīšana tika izdarīta ar lielu piesardzību, kas liecina arī par to, ka Atēnu valdība Grieķijā tādējādi varētu saskarties ar grūtībām. Liela Grieķijas iedzīvotāju daļa pagātnē jautājumu par Turcijas kurdiem uztvēra ar izpratni un šajā sakarībā krizitēja Ankaras politiku.

Papandreu ar savu parakstu signalizēja par pārmaiņām Atēnu valdībā. Četras vienošanās starp Ankaru un Atēnām esot cerība nākotnei, skaidroja Cems pēc tā parakstīšanas. Abu kaimiņu attiecības noslogo vēsture un tās pagājušajos gados raksturoja lielas krīzes. Grieķijai Kipras konflikts vēl joprojām ir lielākais šķērslis pilnīgam noregulējumam. Vidusjūras austrumu sala kopš bijušās grieķu valdības instances apvērsuma mēģinājuma un tam sekojošo Turcijas karaspēka iesoļošanu 1974.gadā ir sadalīta. Kopš tā laika salas grieķi un turki dzīvo neizskaidrojamā kara stāvoklī un rada spriedzi Atēnu un Ankaras starpā.

 

Sakustēšanās Kipras jautājumā?

Lai Kiprā rastu risinājumu, Atēnas gadiem ilgi bloķēja Turcijas tuvošanos Eiropas Savienībai. Tas Turcijā radīja bezspēcības un niknuma sajūtu, turklāt Ankara savu mazo kaimiņu biedēja ar karu. Tas, ka Atēnas ES galotņu tikšanās laikā Helsinkos pagājušā gada decembrī atbalstīja Ankaras tuvošanos Eiropai, iespējams, saistīts ar Amerikas valdības pārliecinātspēju. Politiskie novērotāji Ankarā tagad gaida sakustēšanos Kipras jautājumā. Kā ceturtdien izteicās Grieķijas ārlietu ministrs, Kipra varētu kalpot par modeli labākai Grieķijas un Turcijas sadarbībai.

"Turcija metusi izaicinājumu Krievijai"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.01.21.

Pirmais upuris atkal var izrādīties Armēnija.

"Krievija ir pārāk vāja, lai turētos mums pretī." tieši tā Turcijas ministrs sakariem ar bijušajām tjurkvalodīgajām PSRS republikām Abdulhaluks Čejs argumentēja sava priekšlikuma par tjurku valstu savienības izveidi "pragmatismu" un "realizējamību". Kā ziņo aģentūra "Reuter", 19.janvārī Ankarā viņš paziņoja, ka Turcijas Republika — "Lielās Osmanu impērijas mantiniece" — var un tai ir jāizveido savienota apvienība ar Azerbaidžānu, Kazahstānu, Uzbekistānu, Kirgīziju un Turkmenistānu, pat ja tās cena būs straujš turku un krievu konfrontācijas pieaugums.

Vēl vairāk! Turcijas ministrs cer, ka nākotnē "Tjurku Sadraudzībā" izdosies iekļaut slāvisko Ukrainu un, ja paveiksies, islamisko Irānu. "Mēs, Osmaņu impērija, gadsimtiem valdījām pār šīm teritorijām," paziņoja Čejs, atzīmējot, ka mūsdienu Turcijai jāpilda savu "reģiona valstu vecākā brāļa vēsturiskā misija".

"Bez komentāriem." Tieši zem tāda virsraksta varētu novietot ziņu par šo Turcijas ministra paziņojumu. Visdrīzāk, ja Čeja priekšlikums iegūs plašu starptautisko rezonansi, tad oficiālā Ankara — prezidents, premjerministrs vai arī Turcijas Ārlietu ministrijas galva — atvairīsies no tā ar tradicionālu paziņojumu, ka Abdulhaluks Čejs, tā sacīt, izteicis savu personīgo viedokli.

Tomēr īstenībā Turcijas ministrs nepateica neko jaunu. Ankara nekad nav atkāpusies no savām impēriskajām ambīcijām, bet pantjurkisms nekad nav pārstājis būt Turcijas politikas dominējošais virziens. Acīmredzamā šī Čeja priekšlikuma "vērtība" ir tajā, ka tas vistiešākajā veidā atklāj pēdējo Turcijas augstākās politiskās vadības paziņojumu būtību. Jaungada pievakarē Turcijas ārpolitiskā resora galva Ismails Džems paziņoja, ka tagadējā posmā Ankaras ārpolitikas prioritātes kļūst Kaukāzs un Centrālā Āzija. Tālāk sekoja zināmais prezidenta Demirela paziņojums par to, ka Turcijai jākļūst vadošajai reģionālajai lielvarai, kas cīnās par mieru, stabilitāti un ekonomisko uzplaukumu visām reģiona valstīm bez izņēmuma. Bet vienā intervijā Turcijas presei šīs valsts premjerministrs Bilents Edževits paziņoja, ka Suleimanu Demirelu uzskata par "Kaukāza tēvu". Tiesa, pats Demirels izrādījās kautrīgāks un ar divu viņam draudzīgu Aizkaukāza republiku līderiem kontaktējās "kā līdzīgs ar līdzīgu". Gruzijas un Azerbaidžānas masu saziņas līdzekļi īpaši atzīmēja to faktu, ka savu pēdējo sarunu gaitā Turcijas prezidents griezās pie Ševardnadzes un Alijeva kā "brāļa Eduarda" un "brāļa Heidara".

Jāatzīmē, ka Turcijas ministra Čeja paziņojums sekoja tūlīt pēc tam, kad Ankarā noslēdzās sarunas starp Krievijas ārlietu ministra vietnieku Ivanu Ivanovu un Turcijas Ārlietu ministrijas galvu un citām oficiālajām personām. Tika paziņots, ka šo tikšanos laikā apspriesta konfliktu noregulēšanas problemātika Kaukāzā un situācijas kopējās attīstības tendences reģionā. Nav mazsvarīgs tas fakts, ka ar priekšlikumu izveidot "Tjurku Sadraudzību" Turcijas minists uzstājās dažas dienas pirms paredzētās NVS sanāksmes Maskavā. Turcijā ir gandrīz pārliecināti, ka šī sadraudzības valstu galvu tikšanās iezīmēsies ar Maskavas pozīciju nostiprināšanos un Krievijas ietekmi Aizkaukāzā. Bet tas, dabīgi, var uzlikt jautājuma zīmi "Ankaras vadošajai lomai reģionā".

Acīmredzami, ka lielvaru sacensība Kaukāzā iegūst vēl asāku fomu. Tomēr, kā vienmēr, par vienu no pirmajiem impērisko ambīciju palielināšanās un pantjurkisma upuriem var kļūt Armēnija — dabīgais ģeogrāfiskais, militāri politiskais un etniskais šķērslis "Tjurku Sadraudzības" izveides ceļā. Abdulhaluka Čeja paziņojums armēņu sabiedrībā var izraisīt paniskas bailes, ka atkārtosies XX gadsimta sākuma traģēdija — osmaniskās Turcijas valdības īstenotais genocīds, par kura upuriem kļuva vairāk nekā pusotra miljona nevainīgu armēņu. Valstiskā līmenī tas varētu kļūt vēl lielākas aktivizācijas rezultāts ar oficiālās Erevānas piepūli, kas vērsta uz starptautisko atzīšanu un genocīda noziegumu nosodīšanu. Tāda perspektīva nevar neuztraukt Turciju. Varbūt tieši tāpēc pēdējā laikā Ankaras politika attiecībā uz Erevānu iegūst acīmredzama flirta raksturu.

Ar sensacionālu paziņojumu uzstājās Turcijas Izglītības ministrija. Virkne Turcijas speciālistu ir aizsūtīti uz Sanktpēteburgas universitāti, lai mācītos armēņu valodu ar mērķi turpināt veidot armēņu valodas un literatūras katedru Ankaras universitātē. Pēc projekta autora Ali Erkana Erkes vārdiem, jau pēc sešiem mēnešiem vēsturē pirmā armēnistikas katedra Turcijas universitātē sāks gatavot atbilstošus kadrus. Interesanti, kur un kā viņi būs nodarbināti.

Armans Džilavjans

"Bailes par Eiropas nākotni?"

"International Herald Tribune"

— 2000.01.31.

Spānijas spēcīgās ekonomiskās attīstības pamudināts, premjerministrs Hozē Marija Aznars tiecas paplašināt vadošo lomu Eiropā.

Intervijas laikā Pasaules Ekonomikas forumā Aznars asi kritizēja dažu Eiropas partneru intervencionistisko ekonomisko politiku, kuri ‘baidās no nākotnes". Viņš aicināja ES uz kopīgām iniciatīvām, lai nepieļautu Jerga Haidera vadītās galēji labējās Brīvības partijas līdzdalību jaunajā Austrijas valdībā. Aznars sacīja: "Es esmu ārkārtīgi nobažījies par Austriju sakarā ar ekstrēmistisko spēku iespējamo iesaistīšanos Eiropas valdībā. Mums šajā jautājumā ir jāpieņem kopīga ES paziņojums."

Aznars sacīja, ka esot izteicis savas bažas Austrijas prezidentam Tomasam Klestilam un centriski labējās partijas līderim Volfgangam Šiselam, kurš varētu vadīt jauno valdību.

Aznars izteicās, ka ideju par kopīgu Eiropas iniciatīvu atbalstot arī Portugāles premjerministrs Antonio Gutjerress.

Ar virkni reformu, kas palīdzēja pārveidot Spāniju par vienu no Eiropas spēcīgākajām ekonomikām, Aznaram ir izdevies nostiprināt savu reputāciju. Viņš ir īstenojis nodokļu sistēmas un darba tirgus reformas, kā arī no 23% uz 15% pazeminājis bezdarbu. Tagad Aznara mērķis ir nodrošināt pamudinājumu ekonomiskajai pārveidei visā reģionā. Tomēr viņa mērķiem nāksies izturēt politisko pārbaudījumu vispārējās vēlēšanās, kas ir paredzētas martā.

Lai gan Aznara uz brīvo tirgu orientētā Tautas partija ir efektīvi vadījusi valsti koalīcijā ar Katalonijas līdera Žordi Pujola atbalstu, viņam nāksies pārvarēt sociālistu un bijušo komunistu apvienoto spēku izaicinājumu.

Eiropas kopējās valūtas vērtība ir pazeminājusies vairāk nekā par 16% zem tās sākotnējās vērtības. Par spīti eiro vājumam, Aznars nosauca šo valūtu par "lielāko Eiropas panākumu, kas ir nesis stabilitāti, integrāciju un uzplaukumu."

Kad viņam jautāja, vai Eiropas centrālajai bankai vajadzētu paaugstināt procentu likmes, Aznars atbildēja: "Es nedomāju, ka tas būtu nepieciešams."

Lai gan būdams eiro zonas entuziasts, Aznars tomēr asi kritizēja atsevišķu dalībvalstu ekonomisko politiku, nosaucot to par novecojušu. Viņš uzskata, ka vecā stila intervencionistiskā ekonomiskā politika noved pie nodokļu paaugstināšanas, bezdarba palielināšanās un ekonomiskā pieauguma palēnināšanās. Aznars prognozē: "Tā nav nākotnes pasaule. Nākotnes pasaulei ir jābūt atvērtai pasaulei, atvērtai konkurencei un tehnoloģiskajai revolūcijai. Es uzskatu, ka sociālisms pieder pagātnei."

Aznars uzsvēra, ka novecojusī labklājības sistēma nespēj nodrošināt pieaugumu nākotnē un sociālo saliedētību Eiropā. Viņš sacīja: "Ja kādam ir labāka ideja sociālajā aizsardzībā par darba nodrošinājumu, tad es vēlētos to dzirdēt."

Aznars aicināja savus Eiropas kaimiņus atteikties no tradicionālās valdības intervences sistēmas ekonomikā. Nākotnes pieaugumam ir nepieciešamas izmaiņu saistības.

Aznars paziņoja: "Es domāju, Eiropai vajadzētu precīzi noregulēt savu pulksteni. Mēs nevaram tā vienkārši censties atstāt visu pa vecam tikai tādēļ, ka baidāmies no nākotnes."

Tomēr Aznars nevēlējās kritizēt Vācijas kancleru Gerhardu Šrēderu par viņa neseno iejaukšanos, lai nepieļautu tuvu bankrotam esošās celtniecības kompānijas Philipp Holzmann AG sabrukumu, kā arī viņa iesaistīšanos Mannesmann AG problēmās.

Aznars sacīja: "Es gribu uzsvērt, ka mums ir jāturpina ceļš atvērtā tirgus un tirgu liberalizācijas virzienā. Vācijas ekonomika ir būtiska visiem eiropiešiem, tādēļ ir ļoti svarīgi saglabāt pārliecību un turpināt Vācijas ekonomikas atjaunošanu."

Aznara kritiku izpelnījās arī 35 stundu darba nedēļas noteikšana Francijā un Itālijā. Viņš uzskata, ka šāda koncepcija esot pretēja darba elastībai, kas ir nepieciešama, lai veicinātu reālu ekonomisko pieaugumu. Viņš teica: "Elastība no kompāniju un darbinieku puses attiecībā uz darba laika nosacījumiem ir ļoti būtiska. Es domāju, ka tā ir politiskā kļūda, ja šāda darba nedēļa tiek noteikta ar likumu."

Politiskajā ziņā Aznars atzina, ka esot nobažījies par Savienoto Valstu nospiedošo ietekmi. Tomēr viņš nepiekrita Francijas premjerministra Lionela Žospēna paustajām bailēm par amerikāņu hegemoniju. Aznars apgalvoja, ka vislabākais veids, kādā panākt stabilas attiecības ar Savienotajām Valstīm, esot, veidojot ekonomiski spēcīgu Eiropu: "Es kategoriski neatbalstu tos, kuri cenšas radīt plaisu starp ASV un Eiropu. Es strādāšu pie tā, lai tālāk veidotu ASV un Eiropas attiecības."

Par spīti ekonomiskajiem sasniegumiem, Aznara partiju sabiedriskās domas aptaujās atbalsta 44% aptaujāto. Kad Aznaram lūdza to izskaidrot, viņš paraustīja plecus un noteica: "Es nesūdzos par to, kā Spānijas iedzīvotāji raugās uz mūsu valdību." Viņš tomēr prognozēja, ka marta vēlēšanās viņš varētu iegūt pietiekami daudz balsu, lai veidotu nākamo valdību.

Aznars izteicās, ka gadījumā, ja valdību veidotu sociālisti kopā ar bijušajiem komunistiem, "rastos reālas briesmas mūsu ekonomiskajai stabilitātei", kas izpaustos augstākos nodokļos, valsts izdevumu palielināšanā un darba vietu skaita samazināšanā.

Alans Fridmans

"Eksistē priekšnoteikumi, lai Belgrada

pievienotos Maskavas un Minskas savienībai"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.01.26.

Nobeigums.

Turpinājums no iepriekšējā preses pārskatā iesāktās intervijas ar Dienvidslāvijas ārlietu ministru Živadinu Jovanoviču

— Mūsu valstī vēl nav noklususi diskusija par to, cik daudz Krievija un personīgi Boriss Jeļcins, Igors Ivanovs, Viktors Černomirdins palīdzējuši Dienvidslāvijai? Vai viņi ir izdarījuši visu, lai novērstu NATO agresiju un pēc tam aizstāvētu Dienvidslāvijas intereses?

— Visās stadijās — gan agresijas laikā, gan pēc tās — mēs uzturējām pastāvīgu dialogu ar krievu pārstāvjiem. Domāju, ka šis dialogs bija vērtīgs. Mēs vienmēr esam teikuši, ka agresija pret Dienvidslāviju — tas ir tikai eksperiments un ka to pašu lietos pret Krieviju.

Skaidrs ir viens, ka mūsu tauta bija un ir šķērslis hegemonijas un neokoloniālisma ceļā. Taču mēs vienmēr esam teikuši Krievijai, ka Dienvidslāvija nav hegemonijas piekritēju mērķis. To mērķis ir Krievija, Ķīna, vienvārdsakot, lielvalstis. Uzbrukums Dienvidslāvijai — tā ir tikai zondēšana, citu valstu reakcijas izmēģināšana. Un šajā sakarā mēs pieprasījām pilnīgu Krievijas atbalstu.

Virknē jautājumu, īpaši globāla rakstura, mēs bijām vienisprātis. Nebija domstarpību par to, ka Kaukāzs, Kaspijas baseins, Krievijas dienvidu pavēdere, ir hegemonijas idejas atbalstītāju darbības objekts. Taču mums radās iespaids, ka, piemērojot šos globālos novērtējumus konkrētam jautājumam — NATO agresijai pret Dienvidslāviju, — radās domstarpības.

Sarunās par agresijas izbeigšanu ar Černomirdina kungu īpaši tika apspriests izslēgt no Drošības padomes rezolūcijas atsauci uz ANO Statūtu 7. nodaļu, kurā ir runa par iespēju lietot spēku. Taču pretēji solījumiem, ka Krievija nepieļaus atsauces uz 7. nodaļu, tā noteiktā formā ir pieminēta.

— Vai Černomirdins personīgi to ir apsolījis?

— Viņš apsolīja, ka Krievija tam nepiekritīs. Taču ko tagad atcerēties pagātni! Jāskatītās tagadnē un nākotnē.

— Ko jūs gatavojaties darīt, lai uzlabotu līdzšinējo situāciju Kosovā?

— Konkrētā jautājumā mēs balstāmies uz garantijām par Dienvidslāvijas teritoriālo nedalāmību un suverenitāti, kas iekļautas Ahtisāri un Černomirdina dokumentā un ANO DP 1244. rezolūcijā. Tas ir stratēģiski svarīgs elements, kas tika sasniegts sarunu gaitā. Cits svarīgs elements — panākt Kosovas problēmas risināšanu politiskā ceļā, dialoga ceļā un Kosovas autonomiju Serbijas un Dienvidslāvijas sastāvā. Trešais svarīgais elements — pieņemot lēmumu, jāievēro ANO Statūtu principi, ka lēmums jāizskata ANO, nevis NATO.

Mēs gatavojamies uzstāt uz pilnīgu un secīgu visu šo elementu ievērošanu, kas iekļauti Černomirdina un Ahtisāri dokumentā un ANO DP rezolūcijā. Ņemot vērā šos trīs elementus, Dienvidslāvija piekrita izvietot Kosovā starptautisko civilo klātbūtni un drošības nodrošināšanas ANO aizsegā klātbūtni. Atbildību par šo fundamentālo principu ievērošanu nes ANO, precīzāk Drošības padome. Šajos ietvaros mēs ceram arī uz turpmāku Krievijas atbalstu un rīcību gan kā ANO DP patstāvīgās locekles, gan kā miera līguma panākšanas tieša dalībnieka, gan kā draudzīgas valsts, gan kā dienvidslāvu sabiedrotā. Mēs uzskatām, ka arī Ķīnas kā DP patstāvīgās locekles atbalsts ir ļoti svarīgs. Mēs sagaidām liela reālisma un sabalansētākas attieksmes izpausmi no citu DP biedru puses, vispirms Eiropas valstīm. Jo atbildību par ANO DP rezolūcijas un tās pamatā esošā Černomirdina un Ahtisāri dokumenta īstenošanu nes arī Eiropas Savienība, tā kā Marti Ahtisāri uzstājās ES prezidējošā lomā.

Mēs uzskatām, ka Eiropa joprojām neapjēdz visu atbildību par to. Eiropas atbildība ir nozīmīga arī tajā ziņā, ka Dienvidslāvija ir Eiropas daļa. Ir pazīmes, kas liecina par augošām Eiropas rūpēm par arvien sliktāko situāciju Kosovā. Ir skaidrs, ka Eiropas un Amerikas intereses Dienvidslāvijā, Kosovā nevar sakrist un nesakrīt. Tomēr pārāk lēnu notiek Eiropas personīgo interešu apzināšanās evolūcija Balkānos un Dienvidaustrumu Eiropā. Eiropa joprojām cieš no pārmērīga Amerikas sindroma, pakļaujas pārmērīgam Amerikas administrācijas spiedienam. Tas izpaužas, piemēram, jautājumā par sankcijām pret Dienvidslāviju. Trispadsmit no piecpadsmit dalībvalstīm piekrita atcelt naftas un gaisa embargo pret Dienvidslāviju — tas ir pozitīvs moments. Taču zīmīgi, ka Lielbritānija spītīgi aizstāv amerikāņu pozīcijas ES un nepieļauj konsensu sankciju atcelšanā. Mēs, dabiski, optimistiski vērtējam attīstību un esam pārliecināti, ka Eiropas pašidentificēšanās process ar tās personīgajām interesēm — lai cik lēns tas arī nebūtu — nav apstādināms.

— Kādu jūs redzat Kosovas problēmas atrisinājumu?

Mēs ceram, ka vēl nav par vēlu, lai Drošības padome sāktu adekvātus un konkrētus pasākumus, lai nodrošinātu tās personīgo lēmumu izpildi, lai tas apstādinātu terorismu, sagrautu un atbruņotu teroristisko organizāciju Kosovas Atbrīvošanas armija , lai atceltu visus lēmumus, kas ir pretrunā ar Dienvidslāvijas suverenitāti un teritoriālo nedalāmību, apturētu serbu, musulmaņu, kalniešu un čigānu etniskās tīrīšanas, lai radītu apstākļus netraucēti atgriezties 350 tūkstošiem serbu, lai izsūtītu vairāk nekā 250 tūkstošus ārvalstu pilsoņu — pārsvarā Albānijas pilsoņu, — kuri nelegāli, taču ar starptautiskās klātbūtnes Kosovā atļauju ienāca apgabalā, un vispār, lai apturētu separātismu un terorismu.

Un dabiski, lai tiktu nodrošināta nolikuma izpilde par dienvidslāvu armijas un policijas atgriešanos Kosovā un uz tās robežām, lai darītu galu citiem Dienvidslāvijas teritoriālās nedalāmības un suverenitātes principu pārkāpumiem, kā, piemēram, ārvalstu pārstāvniecību atklāšana Kosovā, aizliegums atklāt gaisa satiksmi starp Belgradu un Prištinu. Lai tiktu atjaunots status quo īpašuma jautājumā.

Vēl nav par vēlu, lai Drošības padome uzņemtos rūpes par savu lēmumu realizēšanu nevis nodotu šīs pilnvaras NATO valstīm, kas veikušas agresiju. Mēs atbalstām politisku mierīgu risinājumu, pilnīgu 1244 rezolūcijas un Ahtisāri un Černomirdina dokumenta ievērošanu, dokumenta, kurš, starp citu, daudzējādi neatbilst principiālām Dienvidslāvijas interesēm.

Mēs nekad neatzīsim jebkādu lēmumu, kas būtu pretrunā ar ANO DP rezolūciju un nozīmētu Dienvidslāvijas suverenitātes un teritoriālās nedalāmības pārkāpumu. Nedz NATO, nedz KFOR nepaliks mūžīgi Kosovā. Kosova visā tās vēsturē ir okupēta ne vienreiz vien. Tiem, kuri domā atbalstīt separātismu un terorismu, kas domā par pastāvīgu Kosovas okupāciju, būtu noderīgi apskatīties vēsturē un uzzināt, ar ko tas beidzās iepriekšējiem okupantiem, un tādu bija ne mazums gan viduslaikos, gan divdesmitajā gadsimtā. Serbijai ir sava vieta Eiropas civilizācijā, ticība sev, pašcieņa. Un tas viss ir saistīts ar Kosovu.

Absolūta ilūzija ir izstrādāt plānus kopā ar teroristiem.

"Bombardējot Dienvidslāviju,

NATO nav izdarījusi nekādus kara noziegumus"

"International Herald Tribune"

— 2000.01.24.

Ir pareizi, ka Hāgas kara noziegumu tribunāls izskata Kanādas un četru Rietumeiropas valstu izvirzīto apsūdzību par to, ka NATO un tās līderi Dienvidslāvijas bombardēšanas laikā 1999.gadā esot izdarījuši kara noziegumus. Tikpat pareizi būtu, ja tribunāls šādas apsūdzības noraidītu kā nepamatotas.

Pašu apsūdzību raksturs, kā arī tām sekojošie komentāri liecina par nopietno neizpratni, kāda valda jautājumā par to, kas ir uzskatāms par kara noziegumu, un kas - nē.

Kā nosaka Ženēvas konvencijas, vispāratzītie likumi un kara tradīcijas, uzbrukumi civiliedzīvotājiem, ja tie ir apzināti, tiek uzskatīti par kara noziegumiem.

Negribētu civiliedzīvotāju upuru rašanās pamatotas kara darbības rezultātā parasti tiek attiecināta uz proporcionalitātes un apstākļu novērtējumu. NATO Dienvidslāvijā nogalināja civiliedzīvotājus, neraugoties uz uzbrucēju centieniem no tā izvairīties, un tomēr NATO bombardēšanas kampaņa bija vēsturē pirmā, kuras laikā apšaudītās galvaspilsētas civiliedzīvotāji jutās pietiekami droši, lai rīkotu uz ielām svētkus, vērojot bombardēšanu un izsakot nosodījumu ienaidniekiem. Šī kara nosaukšana par "totālu karu" vai arī "karu pret iedzīvotājiem" ir neapšaubāmi absurda. Šāda veida apsūdzības izsaka grupas līderis, kas pieprasa NATO tiesāšanu. Toronto Jorkas universitātes pārstāvis Maikls Mendels apgalvo, ka NATO kampaņa esot bijusi "gļēvuļu karš", kas tika īstenots bez ANO Drošības Padomes pilnvarojuma, un esot pāraudzis "totālā karā" un "teroristiskā karā pret Dienvidslāvijas iedzīvotājiem."

Šādas apsūdzības lielā mērā var atspēkot, pamatojoties uz veselo saprātu. Lai kas arī netiktu teikts par NATO bombardēšanu, tas nekādā ziņā neatgādina to "totālā kara" pieredzi, kāda tika novērota II Pasaules kara laikā, vai arī kādu īstenoja Bosnijas serbu spēki pret saviem horvātu un bosniešu ienaidniekiem laika posmā no 1991.gada līdz Srebreņicas krišanai 1995.gadā.

Ja jau tas bija "gļēvuļu karš", tad to varētu raksturot kā negodīgu, nevīrišķīgu un necienīgu, bet ne noziedzīgu, kā starptautiskais likums definē kara noziegumu.

Vienīgā pret NATO izvirzāmā apsūdzība varētu būt rupja izlūkdienestu kļūda, nespējot stāties pretī arvien intensīvākai serbu terora un iedzīvotāju padzīšanas kampaņai, kuru izprovocēja bombardēšana.

EDSO savā nesenajā ziņojumā tomēr ir raksturojusi kā noziedzīgu serbu spēku rīcību vēl pirms NATO intervences.

Vēsturiski nepamatoti un politiski nereāli ir argumenti par to, ka stratēģiskie uzbrukumi ekonomiskajai un stratēģiskajai infrastruktūrai, kā arī komunikācijām, būtu patiesi amorāli.

Civilā sabiedrība pat nedemokrātisku valdību klātbūtnē ir zināmā mērā atbildīga par šo valdību izturēšanos. Pat despotiskas valdības nepastāv absolūtā izolācijā no pārvaldītās tautas.

Slobodans Miloševičs ir ticis atkārtoti ievēlēts savas valsts vadītāja postenī. Vēlēšanās tika novēroti visdažādākie trūkumi, tomēr maz bija tādu, kuri apgalvotu, ka vēlēšanu rezultāti lielā mērā neatspoguļoja Dienvidslāvijas vēlētāju vēlmes.

Kādēļ gan cilvēkus, kuri ievēlēja Miloševiču, vajadzētu pasargāt no neērtībām, ar kurām saistījās elektrības padeves vai transporta pārtraukumi? Kādēļ lai netiktu grauta viņu ekonomika, kas uztur bruņotos spēkus? Viņi ir atbildīgi par tiem noziegumiem, kas tika izdarīti viņu vārdā.

Apgalvojums par to, ka ANO ir militārās darbības arbitrs, ir politiski izdevīgs pieņēmums, kam nav objektīva pamatojuma. ANO apvieno plašu pasaules valdību loku, būdama arī to aģents. Šo valdību vidū ir relatīvi maz demokrātiju. Liela daļa, ja ne vairākums, ir diktatoriskas cilvēktiesību pārkāpējas, tai skaitā Ķīna, būdama pastāvīgā Drošības Padomes locekle.

ANO Drošības Padome pārstāv "starptautisko kopienu" tikai kā frāze, kā žurnālistisks vispārinājums. Patiesībā tā attiecas uz vadošajām demokrātijām, kas darbojas kopīgi, vai gluži vienkārši - ASV un tās sabiedrotajām. Nevienai no tām nav tiesību noteikt, kas ir politiski morāli.

Kara nozieguma tribunālam varu piešķir ANO. Tas ir nepilnīgas institūcijas veidojums, tomēr tas ir pagaidām vislabākais, kas ir radīts, lai nodibinātu taisnīgumu attiecībā uz karu un humanitārajiem noziegumiem.

Viljams Pfafs

 

"Pilsoniskā sabiedrība"

"Foreign Policy"

— Winter 1999-2000

Turpinājums no iepriekšējā preses pārskata

Taču citi pierādījumi rāda, ka stipra pilsoniskā sabiedrība būtībā var liecināt par nopietniem politiskiem trūkumiem. Savā 1997.gada rakstā, kuru daži ir iesaukuši par "Spēlēšanu kopā ar Hitleru", Prinstonas profesore Šeri Bermane (Sheri Berman) ir sniegusi pamatīgu pilsoniskās sabiedrības analīzi Veimāras Republikā. 1920. un 1930. gados Vācijā bija ārkārtīgi daudz dažādu pilsonisko grupu un organizāciju; daudzi cilvēki bija biedri tādās profesionālajās un kultūras organizācijās, kuras tiek uzskatītas par demokrātiskas pilsoniskās sabiedrības stūrakmeņiem. Tomēr, kā apgalvo Bermane, Vācijas aktīvajai pilsoniskajai sabiedrībai ne tikai neizdevās nostiprināt demokrātiju un liberālās vērtības, bet, gluži pretēji, šī sabiedrība tās sagrāva. Vājās politiskās institūcijas nebija spējīgas atbildēt uz tām prasībām, kādas tām izvirzīja daudzās pilsoņu organizācijas, kuras šī iemesla dēļ tām vairs neuzticējas, pievēršoties nacionālistiskajām un populistiskajām grupām un visbeidzot - Nacionālsociālistu partijai. Tādējādi pilsoniskās sabiedrības tīkla blīvums deva nacistiem iespēju ātri izveidot dinamisku politisko mašinēriju.

Tomēr pat tradicionālajās demokrātiskajās valstīs, kurās eksistē spēcīgas politiskās institūcijas, ir pamats apšaubīt vienkāršoto ideju, ka pilsoniskajā sabiedrībā vienmēr spēkā ir princips "jo vairāk, jo labāk." Jau 1960.gados daži zinātnieki brīdināja, ka interešu grupu skaita straujais pieaugums nobriedušās demokrātijas valstīs varētu ierobežot pārstāvniecības institūciju darbību un sistemātiski izkropļot politiskās darbības rezultātus par labu bagātajiem un ietekmīgajiem jeb, izsakoties vienkāršāk, labāk organizētajiem. 1990. gados, turpinot vairoties lobistu un ietekmes organizāciju skaitam, vienlaikus aizvien biežāk atskan brīdinājumi par "demosklerozi".

 

Demokrātija nodrošina stipras

pilsoniskās sabiedrības eksistenci

Arī te nav nekādu garantiju. Japāna jau pusgadsimtu ir bijusi stabila demokrātiska valsts, taču tajā vēl joprojām ir relatīvi vāja pilsoniskā sabiedrība, īpaši, ja runā par neatkarīgām pilsoņu grupām, kas nodarbotos ar tādiem jautājumiem, kuri ir tik dārgi Savienoto Valstu un Eiropas aktīvistiem, piemēram, vides aizsardzība, cilvēktiesības un sieviešu problēmas. Francijā, vienā no Rietumu liberālās demokrātijas rašanās vietām, pilsoniskā sabiedrība tālu atpaliek no spēcīgās valsts. Neseno demokrātisko pārkārtojumu veiksmīgajā piemērā Spānijā dažādu biedrību un apvienību darbība ir relatīvi vāji attīstīta. Politiskās izvēles plurālismu nodrošina politiskās partijas un vēlēšanas; tās ir iespējamas arī valstī, kur pilsoņu apvienības ir samērā neattīstītas. Daži amerikāņu politiskie analītiķi kritizē Japānu, Franciju, Spāniju un citas valstis, kurās pilsoņu līdzdalība procesos ir zema, apgalvodami, ka šajās valstīs labākajā gadījumā esot nepilnīga demokrātija, jo tajās nav tāds pilsoņu iesaistes līmenis, kuru amerikāņi uzskata par optimālu. Tomēr daudzi japāņi, francūži un spānieši ir pārliecināti, ka sistēma viņu valstīs daudz labāk saskaņojas ar tradicionālajām indivīda attiecībām ar valsti, kā arī ļauj valdībām panākt racionālāku un mazāk ierobežotu sabiedrības interešu prioritāro sadalījumu. Ir acīm redzams, ka apgalvojums, ka kāda valsts nav patiesi demokrātiska, ja tajā nav amerikāņu stila pilsoniskās sabiedrības, ir ne tikai galīgi aplams, bet arī bīstams. Liela uzticēšanās pilsoniskajai sabiedrībai nedrīkst uzkurināt neiecietīgu attieksmi pret citiem, atšķirīgiem demokrātijas tipiem.

 

Pilsoniskā sabiedrība ir būtiski

nepieciešama panākumu

gūšanai ekonomikā

Tas nav tik vienkārši. Kā daļu no savas "viss labais sader kopā" pārliecības entuziasti pieņem pilsonisko sabiedrību gan kā visu politisko tikumu, tā arī ekonomisko panākumu garantētāju. Aktīva un spēcīga pilsoniskā sabiedrība, viņi apgalvo, var sniegt lietderīgu ieguldījumu ekonomiskās politikas jautājumu risināšanā, veicināt privātās uzņēmējdarbības attīstību, kā arī panākt zināmu nodrošinājumu, ka valsts nenožņaugs saimniecību. Tomēr praksē sakarība starp ekonomisko izaugsmi un pilsonisko sabiedrību nemaz nav tik tieša.

Salīdzināsim divus gadījumus. Dienvidkorejas ekonomiskais brīnums tika radīts, balstoties uz represētu pilsonisko sabiedrību, īpaši uz apspiesto darba sektoru. Tikai 1980. gados, kad militārais režīms juta, ka var atļauties atlaist grožus, pilsoniskajai sabiedrībai tika piešķirta iespēja uzplaukumam. Arodbiedrības, studentu grupas un reliģiskās organizācijas šo iespēju izmantoja pilnā mērā, drosmīgi un pietiekami efektīvi veicinot demokratizācijas procesa attīstību. Lai arī cik varonīgas nebūtu šīs grupas, tomēr nevar apgalvot, ka tās ir bijušas par virzošo spēku Dienvidkorejas ārkārtīgi straujajai saimnieciskajai izaugsmei pēdējos 50 gados. Turpretī Bangladešā eksistē pilsoniskā sabiedrība ar senām tradīcijām, tajā ir tūkstošiem nevalstisko organizāciju, atbalsta grupu un sociālā dienesta organizāciju, kuras darbojas kā visas valsts, tā arī vietējā līmenī. Tomēr NGO pārpilnība, kas Bangladešā nebūt nav pēdējā laika attīstības rezultāts, nav veicinājusi iedzīvotāju labklājības pieaugumu. Bangladeša joprojām ir viena no pasaules nabadzīgākajām valstīm, kurā ienākumi uz vienu cilvēku ir mazāki par 350 USD.

Labi attīstīta pilsoniskā sabiedrība var izrādīties par dabisku partneri veiksmīgai tirgus saimniecībai. Kad pilsoņi sasniedz pietiekami augstu labklājības līmeni, tad tiem ir vairāk laika, izglītības un līdzekļu, lai piedalītos dažādu biedrību aktivitātēs un sniegtu tām atbalstu. Tāpat arī daudzi pilsoniskās sabiedrības sektori var pastiprināt ekonomisko attīstību, veicinot saprātīgu valdības politiku un sabiedrības ietvaros paplašinot zināšanu un informācijas plūsmu. Tomēr, tāpat kā attiecībās starp pilsonisko sabiedrību un demokrātiju, ir svarīgi neuzskatīt, ka eksistē kaut kādi cēloņsakarības dzelzs likumi. Ceļu uz ekonomiskajiem panākumiem ne vienmēr nobruģē pilsoniskā sabiedrība, un stipra pilsoniskā sabiedrība var sadzīvot ar relatīvi vāju saimniecību (kā arī otrādi). Vēl vairāk - pārāk attīstīts vai nepareizs pilsoniskās sabiedrības tips var nodarīt kaitējumu ekonomikai. Piemēram, vairāki ekonomisti uzskata, ka Latīņamerikas arodbiedrības, reģiona pilsoniskās sabiedrības mugurkauls, ir izrādījušās par vienu no lielākajiem šķēršļiem Latīņamerikas ekonomiskajai izaugsmei un stabilitātei.

 

Patiesa pilsoniskā sabiedrība neņem naudu no valdības

Vai patiešām? Kad pilsoniskās sabiedrības grupas sāk kampaņu par brīvību diktatūras apstākļos, tad to politiskās bona fide galvenais elements ir pilnīga finansiālā un citāda neatkarība no valdības. Savukārt demokrātiskajās un demokratizācijas ceļa valstīs nosacījumi ir savādāki. Daudzas pilsoniskās sabiedrības grupas saņem valdības finansējumu. Vairākās Rietumeiropas valstīs valdības atbalsts pilsoniskajai sabiedrībai ir ļoti plašs, aptverot pat tādas grupas, kas kritizē valdību, piemēram, cilvēktiesību un apkārtējās vides aizsardzības organizācijas. Pat Savienotajās Valstīs valdības finansējums pilsoniskajai sabiedrībai ir daudz plašāks, nekā to uzskata daudzi cilvēki. Džona Hopkinsa sponsorētais nopietnais universitātes salīdzinošais pētījums par bezpeļņas organizācijām ir konstatējis, ka "amerikāņu bezpeļņas organizācijām valdības finansējums ir gandrīz divtik nozīmīgāks ienākumu avots nekā privātie ziedojumi, kaut arī bezpeļņas organizāciju starpā ir daudzi lieli fondi un korporāciju donorprogrammas."

Nobeigums nākamajā preses pārskatā.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu "LV" nozares redaktors Gints Moors