Par bažām referenduma un ES sakarā

Vēstnieks Eiropas Savienībā Andris Ķesteris:

Latvijā diemžēl notikumi iekšpolitikā tiek asociēti ar virzību uz ES, un tā rezultātā gaidāmais referendums rada bažas. Gribētos valdībai atgādināt, ka viena gada budžets nedrīkstētu atstāt iespaidu uz visas valsts tālāko nākotni. Latvija ES līdzfinansējuma problēmu risina mehāniski, tādējādi radot nevajadzīgu sociālo spriedzi. Pieņemsim, ka mēs iestājamies ES nākamā gada 1. maijā - cilvēki lēnām sāks gatavot dažādus projektus, iesniegt dokumentus uz jauno naudu, projekti lēnām sāks realizēties, pienāks gada beigas, un tas nozīmē, ka līdzfinansējuma nauda būs jāizmaksā tikai vēl pēc gada. Lūk, šī nianse beidzot jāsaredz arī Finanšu ministrijai, lai saprastu, vai mums tiešām jau nākamā gada budžetā pietrūkst naudas un vai tiešām nepieciešams tik dzelžaini ekonomēt. Tādēļ vien, lai atrastu pēc iespējas vairāk naudas līdzfinansējumam un alkatības pēc paņemtu no ES visus iespējamos līdzekļus, nedrīkst atņemt studentiem mēneškartītes, nedrīkst iegriezt skolotājiem utt. Nedrīkst radīt lielu neapmierinātību sociālajos slāņos, jo Eiropas nauda domāta tieši nacionālajai attīstībai. Nedrīkst samazināt sociālās programmas tikai tādēļ, ka mēs gribam paņemt simtprocentīgu ES līdzfinansējumu, ko, starp citu, nav varējusi izdarīt neviena valsts.

Aktuālākie jautājumi, kas tuvākajā laikā būs svarīgi tieši Latvijai, ir migrācijas un patvēruma meklētāju problēma, kā arī savienības ārējā robeža. Savukārt ekonomisko interešu ziņā Latvija gatava akcentēt nodokļu politiku. Pirms vairākiem mēnešiem tika sacelta panika par jauniem nodokļiem energonesējiem. Tas ir jautājums, kuram rūpīgi sekosim līdzi, taču pārliekam satraukumam nav pamata - šī ideja tiek izskatīta jau septīto gadu, taču konkrēts lēmums tā arī nav pieņemts, un es neredzu jaunajai likumdošanai ātru virzību. Kopumā jāsaka, ka ekonomisko jautājumu risināšanā Latvija noteikti varēs veidot alianses ar pārējām jaunajām dalībvalstīm, kurām nav izdevīga dārgu jauninājumu ieviešana.

Latvijas, mazākā mērā Igaunijas, problēma ir tā, ka ģeogrāfiski mēs atrodamies vistālāk no vecajām dalībvalstīm. Piemēram, slovēņi vai poļi var iekāpt mašīnā un aizbraukt iepirkties uz Itāliju vai Vāciju, tādējādi ikdienā redzot, ka ES dzīve rit savu gaitu. Tā rezultātā šajās kandidātvalstīs attieksme pret dalību savienībā ir daudz relaksētāka un sabiedrību nevar apmuļķot ar nepamatotiem eiroskeptiskiem saukļiem.

ES - atšķirībā no dažādiem apgalvojumiem - neko pārmērīgu no mums neprasa: visas direktīvas ir loģiskas un pamatotas. Uzskatu, ka Latvijas ierēdniecībai vienkārši pietrūkst sapratnes. Ņemsim kaut vai pārtikas un veterināro dienestu. Piemēram, Somijā katrs ierindas inspektors palīdz lauksaimniekam novērst atklātos trūkumus, paskaidrojot, ko, kā un, galvenais, kāpēc vajadzētu izdarīt, lai atbilstu ES prasībām. Savukārt Latvijā daudzas lietas notiek automātiski - tas ir attieksmes jautājums.

Ja kopumā runājam par lauksaimniecību: nenoliedzami, tas būs viens no jūtīgākajiem jautājumiem, taču par konkurenci ar ES valstu saimniecībām domā tikai aptuveni 10% Latvijas zemnieku, kas savu produkciju ražo tirgum. Mums ir aptuveni 67% naturālo saimniecību, kas uztur pašas sevi, un aptuveni 20%, kas tirgum ražo kaut ko pavisam nenozīmīgu. Tas nozīmē, ka konkurence būs tikai dažu lauksaimnieku problēma. Jāsaka, ka ES nevis, kā pierasts uzskatīt, sarežģīs Latvijas lauksaimnieku dzīvi, bet gan tieši pretēji - ja gribam, lai vietējie ražotāji izdzīvo, mums pilnīgi obligāti jāiestājas savienībā. Ar nacionālo budžetu vien nevar uzturēt lauksaimniecību. Ja mēs neiestāsimies savienībā, domāju, ka Latvijas laukiem būs grūti izdzīvot. Tāpat, ja mēs neiestāsimies ES, būs apgrūtināta arī ārvalstu investīciju piesaiste. Pagaidām, rēķinot uz iedzīvotāju skaitu, investīcijas Latvijā tiešām ir labas, taču tās visas var aizvākt no šejienes, ja ieguldītājiem nebūs pārliecība par mūsu dalību ES. Ja nebūs garantijas par Latvijas iekļaušanos koptirgū un par mūsu spēju ievērot koptirgus likumdošanu, kādēļ lai kāds te investētu savus līdzekļus? Sadarboties ar mazu, neaprēķināmu valsti ir bīstami, savukārt, strādājot ar ES dalībvalstīm, investori zina - neatkarīgi no tā, vai tu esi Latvijā vai Vācijā, likumi tiks ievēroti un, ja tevi neapmierinās vietējās tiesu varas lēmums, varēsi vērsties Luksemburgas tiesā.

Pastāv aizspriedums, ka lielā Eiropa Latviju “apcels” un tās viedoklis nevienu neinteresēs. Ja ņemam no formālā viedokļa, tad Eiropas Padomē kopumā ir 345 balsis: Latvijai to ir tikai četras iepretim, piemēram, Vācijai, kurai tās ir 29. It kā izskatās diezgan briesmīgi, taču jāatzīst, ka ES pirmām kārtām ir mazo valstu savienība, kuras proporcionāli ir vairākumā. Turklāt Padomē vienmēr pastāv alianses, kurās lielās un mazās valstis grupējas pēc kopīgām interesēm. Domāju, ka sadalījums “lielās”, “mazās” valstis nav pats svarīgākais - daudz būtiskāks ir dalījums “bagātās” un “nabadzīgās” valstīs. Visas desmit jaunās dalībvalstis, kā arī Portugāle, Grieķija, Spānija, Īrija nav ieinteresētas, ka ES forsētā veidā ietu uz priekšu ar jaunas un dārgas likumdošanas pieņemšanu. Un šajā aspektā mums ir daudz sabiedroto.

“DIENAS BIZNESS”;  pēc A. Ķestera raksta “Eiropas Savienība Latviju neignorēs”