Ar Visaugstāko svētību Latvijas zemei un tautai

Par pāvesta Jāņa Pāvila II viesošanos Latvijā pirms 10 gadiem

Pirms 10 gadiem, no 1993.gada 8.septembra līdz 10.septembrim, Latvijā pirmo reizi viesojās Romas katoļu Baznīcas galva — pāvests Jānis Pāvils II.

Pāvests Jānis Pāvils II, miera svētceļnieks, apmeklēja Rīgu un Aglonu, uzrunāja ļaudis dievkalpojumos Mežaparka Lielajā estrādē, Sv. Jēkaba katedrālē, Rīgas Domā un Aglonas bazilikā, tikās ar akadēmiskās un kultūras jomas pārstāvjiem Latvijas Universitātē. Pāvests vairākkārt aicināja Latvijas iedzīvotājus pārvarēt vēstures gaitā radušos politiskos un ekonomiskos šķēršļus un palikt uzticīgiem kristīgajām vērtībām, kas ir Latvijas kā Eiropas sastāvdaļas kultūras pamatā.

8.septembrī visos Romas katoļu Baznīcas dievnamos Latvijā atbilstoši svētku dienas tradīcijām tiks svinēti svētku dievkalpojumi pāvesta nodomā.

Bet 9. septembrī Aglonā tiks svinēta svinīga Svētā mise pāvesta nodomā. Tajā piedalīsies Latvijas novadu Romas katoliskās Baznīcas bīskapi. Pie Aglonas bazilikas Dievmātes svētbildes tiks atklāta pāvesta Jāņa Pāvila II vizītes Latvijā piemiņas plāksne.

Lai atdzīvinātu atmiņā pāvesta sacīto Latvijas apmeklējuma laikā, ir iznācis izdevums “Pāvests Jānis Pāvils II Latvijā”. Tajā apkopotās uzrunas un homīlijas ir nozīmīgs avots ne tikai vēsturiskai izpētei, bet arī garīgai atjaunotnei un izaugsmei. (Atgādnei – pāvesta uzrunu, ierodoties Latvijā, vēlreiz sniedzam blakus. — “LV”)

Atvadoties no Latvijas iedzīvotājiem, 1993.gada 10.septembrī Rīgas lidostā Jānis Pāvils II sacīja:

“Es lūdzu Dievu, lai latviešu centieni pēc miera rastu vienprātīgu atbalsi starptautiskā mērogā, it īpaši vēsturiski un ģeogrāfiski tuvējo tautu vidū.” Pāvests atstāja Latviju, dodot tās tautai savu svētību.

Priesteris Andris Kravalis

Tikšanās laikā Latvijas Universitātē, kopā ar pāvestu Jāni Pāvilu II — Rīgas arhibīskaps metropolīts Jānis Pujats un LU rektors Juris Zaķis Foto: no grāmatas “Pāvests Jānis Pāvils II Latvijā”

Pāvests Jānis Pāvils II kā svētceļnieks ieradās Latvijā no Romas — pilsētas, kurā svētie Pēteris un Pāvils kopā ar daudziem citiem kristiešiem ir apliecinājuši Kristu Svētā Gara spēkā, pat izlejot savas asinis par Kungu.

Svētais tēvs nāca kā Kristus liecinieks, lai atgādinātu Dieva lielo mīlestību pret visu radību, pret katru cilvēku un jo īpaši vistrauslākajiem, lai stiprinātu mūsos ticību, ko mūsu senči bija saņēmuši un spējuši nosargāt arī cauri drūmajiem ticības apspiešanas laikiem piecdesmit Latvijas okupācijas gados.

Ir pagājuši desmit gadi, kopš pāvests apmeklēja Latviju, lai kopā ar šejienes kristiešiem pateiktos Dievam par uzticību Kristum un lai mūs mudinātu paturēt un attīstīt ticības dāvanu, ieejot trešajā gadu tūkstotī. Pāvesta Jāņa Pāvila II vizīte mūsu zemē ir notikums, kas ne vienmēr tiek pilnīgi novērtēts; pastāv nopietni draudi aizmirst garīgo un intelektuālo mantojumu, ko Dievs mums ir dāvājis caur Svētā tēva apmeklējumu. Šī grāmata, ko varam saukt par liber memorialis, palīdzēs mums katram sirdī un prātā atdzīvināt skaistos brīžus, kurus pavadījām kopā ar pāvestu, šo miera liecinieku, kura klātbūtne katru labas gribas cilvēku mudina tiekties pēc labā, skaistā, patiesā un pēc mīlestības.

Ticības gaismā uzlūkota, pāvesta Jāņa Pāvila II vizīte Latvijā atgādina, ka ticība Kristum nav tikai personīga dāvana, bet gan ka esam kristieši kopā ar Baznīcu, kas būvēta uz klints – Kristus.

Priesteris Andris Marija Jerumanis

Pāvests Jānis Pāvils II:

Republikas Prezidenta kungs, cienījamie brāļi bīskapi, Baznīcas un laicīgās varas pārstāvji, brāļi un māsas!

1. Pirmais, ko izjūtu, ierodoties jūsu Tēvijā, ir pateicība Dievam par man piešķirto dāvanu – par iespēju noskūpstīt Latvijas zemi un tikties ar tās cildeno tautu. Jau sen esmu lūdzis no Dieva žēlastību apmeklēt Baltijas valstis un šodien, nesot miera sveicienu visiem Latvijas iedzīvotājiem, varu paust cieņu jūsu zemei, kas atrodas Baltijas, šī Eiropas reģiona, centrā.

Vēl dziļāku pateicību liek izjust tikko dzirdētie sagaidīšanas vārdi.

Zinu, ka esmu ieradies zemē, kas pēc ilgiem pārbaudījumiem meklē mieru, uz ko aicina pat tās ģeogrāfiskais stāvoklis. Tāpat kā citām piekrastes zemēm Latvijai daudz palīdzējusi jūra, no kuras nākuši un kurā prom devušies kuģi, vedot ne vien preces, bet arī idejas, jaunu pieredzi un cilvēkus, kuri spēj sekmēt dialogu, savstarpējo iecietību un draudzību.

2. Darot skaidrāku un cildenāku vietējo iedzīvotāju kultūru, kristietība atstājusi dziļu un neizdzēšamu zīmi jūsu tautā. Domas nekavējoties pievēršas mūkam Meinardam, kurš XII gadsimtā šai zemei nesa Evaņģēlija vēsti, liekot ieraugu jaunai dzīvei, kas šeit tiek turpināta joprojām. Par spīti kristiešu nepilnībām un savstarpējai sašķeltībai, pirmā Latvijas apustuļa sludinātā vēsts ir nemainīga un joprojām aktuāla. Tā ir mīlestības vēsts — vēsts par nebeidzamo mīlestību, ar kādu Dievs mīl cilvēkus, cilvēki Dievu un viens otru.

Atbildot uz Latvijas Baznīcas un republikas valdības ielūgumu un ejot svētā Meinarda pēdās, tai pašā miera un brālības garā pie jums nāk Romas bīskaps, apustuļa Pētera pēctecis. Patiešām, es ļoti gribētu, lai mana klātbūtne jūsu vidū būtu par zīmi vērtībām, kuras uzplaukst un attīstās it visur, kur vien cilvēku sabiedrība pieņem Evaņģēliju un cenšas pēc tā dzīvot.

Varbūt vēl nekad nav bijis tik skaidri redzams, ka Latvijai Evaņģēlijs ir būtiski nepieciešams. Pēc vairāk nekā pusgadsimta ilgiem, sāpju pilniem pārbaudījumiem gan politiskā, gan sociālā ziņā, šīs drosmīgās zemes iedzīvotājiem tagad jāsastopas ar daudzveidīgu un dramatisku realitāti. Vēsturē pārdzīvotie notikumi, līdzīgi tiem, kādi bija jāizbauda šai gadsimtā, atstāj mantojumā smagus un steidzami risināmus uzdevumus. Ikvienam personīgi un visai sabiedrībai kopumā ir jācenšas rast pareizās atbildes.

3. Es nāku kā miera svētceļnieks, lai jūs visus, un it īpaši kristiešus, stiprinātu ticībā un cerībā, vēlreiz apliecinot, ka Evaņģēlijs ir būtiski nepieciešams tieši šajos vēsturiskajos apstākļos. Dievišķais Vārds, kas tapis cilvēks, kas spēj dāvāt gaismu, rādīt virzienu, lai pakāpeniski tiktu atrasti risinājumi grūtās, nedrošās un riskantās situācijās, tādās kā dažādu kultūru līdzāspastāvēšana vienā zemē, dziļas demogrāfiskās izmaiņas, pāreja uz citu politisko un ekonomisko sistēmu; lai tiktu rasti risinājumi situācijās, kas prasa labvēlīgu nostāju pret citām tautām, ar kurām saskarsme ilgu laiku ir bijusi sarežģīta, situācijās, kad nepieciešams vērst par draudzīgām attiecības, kuras aizēno neuzticība un pat apslēpts naidīgums pret tiem, kas pagātnē tīkoja lemt citu likteni.

Esmu kopā ar jums, lai visus jūs iedrošinātu pūliņiem šai savstarpējās sadzīves laukā. Īpaši ar jums vienots būšu lūgšanās un apcerēs, kuras raisīsies, tiekoties ar kristīgajām konfesijām, kas pūlas Evaņģēlija labā. Katoļi, luterāņi un pareizticīgie – visi mēs pulcēsimies, lai būtu kopā ar Kungu. Būdami kristieši, ticam, ka vienīgi Viņam ir mūžīgās dzīves vārdi (sal. Jņ 6, 68), zinām – kā nojauš arī daudzi labas gribas cilvēki —, ka Kristus ir „ceļš, patiesība un dzīvība” (Jņ 14, 6). Pāvests nāk, lai kopā ar ticības brāļiem visiem pasludinātu, ka Kristū rodams ceļš viņu problēmu risinājumam, rodama patiesība, kas rāda gaismu šaubu brīžos, un dzīvība, lai varētu atdzimt pēc lieliem pārbaudījumiem.

4. Zinu, ka šajā zemē ir dzīva vēlme pēc pilnīgas Baznīcas vienības. Kungs, bez šaubām, svētīs šo tiekšanos, dāvājot pieaugošu vienprātību un saskaņu, dāvājot nākotni, kurā visa tauta rastu attīstību un mieru.

Godājamais Prezidenta kungs, vēlreiz pateicoties par tik tikko paustajām jūtām, sveicinot jūs, es sveicu ikvienu jūsu zemes iedzīvotāju. Īpaši sveicu rīdziniekus, jo Rīga ir pilsēta, ko trīspadsmitā gadsimta sākumā dibinājis Baznīcas pārstāvis – Meinarda pēctecis bīskaps Alberts. Šajās abās personās redzu atspoguļojamies Latviju, dainu zemi, dziesmoto zemi. Es priecājos apmeklēt tautu, kas prieku un sāpes, ticību un cerību prot pārvērst dziesmā un dziesmu – lūgšanā.

Dievs, svētī Latviju!

Pāvesta uzruna, ierodoties Latvijā, Rīgas lidostā 1993. gada 8. septembrī